Navigate / search

The Big Short: Inside the Doomsday Machine by Michael Lewis

The Big Short

Nesen izlasīju jau vienu šī autora grāmatu, ko tur liegties, patikās man viņa rakstīšanas stils un stāstījuma raitums. Tādēļ nolēmu izlasīt arī viņa iepriekšējo gara darbu, kas amazon grāmatu tirgotavā ir visai populārs. Protams, zināmu lomu spēlēja arī fakts, ka šī grāmata rekomendācijās man stāvēja bezmaz vai pašā pirmajā vietā jau pāris mēnešus.

Ir tāds teiciens, vismaz krievu valodā : „ Ja jau esi tik gudrs, tad kur ir tava nauda?”. Grāmatas saturs ir par šo problēmu. Daudzi cilvēki tagad apgalvo, ka viņi ir zinājuši par lielo gaidāmo krīzi, ka subprime tirgi ir tīrākā krāpniecība un ka tiem bija lemts nokrist. Rodas jautājums, ja jau visi bija tik gudri un pārliecināti, tad kādēļ viņi necentās nopelnīt sapērkot tos pašus CDS (credit default swaps)? Skaidra lieta, ka CDS nemaz vienam cilvēkam teiksim ar 100’000 USD uz rokas nemaz nav tik viegli nopirkt, bet ir jau dažādi fondi utt.

Autors mums pastāsta par pāris cilvēkiem, kas ne tikai saprata tirgus patieso situāciju jau pāris gadus pirms krīzes, bet arī bija gatavi riskēt ar savu naudiņu un reputāciju, lai ieguldītu dažādos finanšu instrumentos, kas tirgus krišanas gadījumā nestu viņiem nopietnu peļņu. To darot, autors iepazīstina mūs ar viņu dzīves stāstu, iepriekšējo pieredzi, ieguldījumu stratēģijām. Protams, ka visai virspusēji, bez matemātiskiem modeļiem un pārskatu analīzēm, viņu raksturiem. Visus viņus vieno nestandarta pieeja investējamā kapitāla pārvaldībā un nespējā noticēt, ka patiesībā neviens pat nesaprot un nekontrolē mūsdienu finanšu tirgus.

Diezgan daudz kritikas tiek veltītas arī reitingu aģentūrām, kuras par naudu ir gatavas dot augstāko vērtējumu visam, kas nāk priekšā, neskatoties ne uz konkrētā papīra fizisko segumu un riskiem. Jo neies taču zaudēt lielākos klientus. Par fondu un banku vadītājiem, kuri dabū bonusus neskatoties uz to, vai ir bijusi peļņa vai zaudējumi. Par parastiem treideriem, kuriem patiesībā klienta vēlmes ir pie vienas vietas un galvenais ir apgrozījums. Par finanšu instrumentiem, kuru prospekts vien sastāda divsimts lapaspuses, un kurus neviens nelasa.

Kopumā laba grāmata par pirmskrīzes periodu un krīzes cēloņiem. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekonomika un finanšu tirgi. Jā, autors vietām, manuprāt, pārspīlē. Iespējams, vietām starp notikumiem ir izlaisti pāris mēneši, lai notikumu gaita lasītājam šķistu dramatiskāka. Tomēr tas viss nāk grāmatai tikai par labu un dod lasītājām diezgan nopietnu ieskatu to dienu notikumos.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

House of Cards: A Tale of Hubris and Wretched Excess on Wall Street by William D. Cohan

House-of-Cards

Šī nu ir no tām grāmatām, par kuru es ilgi domāju, pirkt vai nepirkt. It kā jau gribētos uzzināt ko vairāk par pēdējās finanšu krīzes iemesliem, no otras puses bija diezgan riskanti pirkt grāmatu, kas iznāca pāris mēnešus pēc krīzes. Skaidra lieta, ka tik īsā laika sprīdī neko sakarīgu nevar vienkārši paspēt sarakstīt. Bet tad es sāku vērot, kā grāmata kļūst par dižpārdokli un arī krītas cenā, nolēmu jāpērk. Nopirku un marinēju pāris gadus plauktā, jo īsti nemaz nevilka lasīt. Tagad grāmatu izlasīju savā pašdisciplinējošās programmas “Izlasi grāmatas, kuras tu pats esi nopircis”   ietvaros.

Grāmata sastāv no trīs daļām, pirmā mums vēsta par vienu no pirmskrīzes bankrotiem priekstvēsnešiem. Jebšu par Bear Stearns pēdējām desmit pirmsbankrota dienām. Labi, bankrots jau beigās nenotika – notika pārņemšana. Otrā daļa mums stāsta par Bear Stearns ilgo gandrīz gadsimtu garo vēsturi. Trešā daļa mums stāsta par Bear Stearns darbību jau pēc pārņemšanas un pašu finanšu krīzi. Ja īsumā pirmā daļa bija interesanta, un vērā ņemamas ir arī trešās daļas pēdējās trīsdesmit lapaspuses. Viss pārējais ir steigā sakompilēts materiāls, kurš apraksta Bear Stearns augstākā līmeņa vadības spējas bridžā un golfā un ar kādu mašīnu kurš braucis, kā tērēta nauda un kā puiši izsitušies dzīvē.

Otra lieta, kas mani izbrīnija, bija fakts, ka grāmata kļuva par dižpārdokli. Labi, iespējams, ka savas zināšanas es tomēr nedaudz pārvērtēju un, iespējams, ka par to kā strādā repo tirgi, mijmaiņas darījumi, kas ir leveridžš, arbitrāža un dažādu derivatīvu novērtēšanas metodes, Amerikā ir informēta katra mājsaimniece, un viņiem šī grāmata šķita viegla lasāmviela. Man personīgi, lasot šo grāmatu, tik viegli negāja, šo to dabūju iegūglēt, padomāt, atkārtot un neskatoties uz visu to lasīšana nemaz tik raiti nevedās. Domāju, ka cilvēkiem, kuriem burtu savienojumi CDO un arb neko neizsaka, diez vai maz būtu vērts tērēt laiku un lasīt šo grāmatu. Nē, nu protams var lasīt un izglītoties, bet tad labāk sākt ar grāmatu, 1+61?.,  kas apskaidro par finanšu instrumentiem, finansēšanās veidiem, investīciju banku darbību utt.

Kopumā grāmatai lasāma ir pirmā trešdaļa, izskatās, ka autoram, kurš starp citu ir diezgan labi informēts cilvēks ar tiešu pieeju galvenajiem personāžiem, ir bijis plāns rakstīt pavisam citādu grāmatu un pirmā daļa viņam izdevusies izcila. Viss notiek hronoloģiski, jā ir reāls brokeru žargons un neizskaidrotas lietas, bet tas nekas saprast var. Pārējā grāmata gan izskatās pēc kaudzē sabērta faktu mistrojuma, kas daļēji atkārto to, kas jau tika pateikts sākumā, gan jau ka arī šeit ir taisnība un atradās arī pāris interesantas nodaļas. tomēr cauri visam tam vīdēja sasteigtība. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lieki piebilst, ka grāmatas nosaukums īsti neatbilst aprakstītajam teksta, es tā arī neuzzināju, kas slēpjas zem   “Wretched Excess” konkrēti.

The Myth of the Rational Market: A History of Risk, Reward, and Delusion on Wall Street by Justin Fox

The Myth of the Rational

Grāmata, manuprāt, ir domājama visnotaļ ierobežotam lasītāju lokam. Tajā gan nav nevienas formulas un diagrammas, kas acīmredzot norāda uz to, ka autors sagaida no lasītāja vismaz kaut kādas priekšzināšanas finanšu un kapitāla tirgus modeļos un pieņēmumos. Pats šo grāmatu esmu mēģinājis sākt lasīt vairākas reizes, bet vienmēr kaut kā nesanāca izlasīt to līdz galam. Ja jāsaka godīgi, tad augstskolā mācību priekšmeti, kas apskatīja finanšu tirgus modelēšanu, man bija vieni no mīļākajiem. Jo tur viss bija skaidri saprotams, modeļi loģiski, un pielietojums acīmredzams (nemaz nevar salīdzināt ar mārketingu. Tā nu pateicoties pasniedzējiem, CAPM modeļa un Bleka-Šoula modeļa pamatnostādnes un matemātisko pamatojumu atceros vēl tagad.

Grāmatas autors cenšas atbildēt uz jautājumu, vai tirgus ir racionāls. Ar tirgu te tiek domāts finanšu tirgus. Bija laiks, kad gan profesori, gan investori uzskatīja, ka tirgus, neskatoties uz to, ka tajā piedalās neracionāli dalībnieki, kopumā ir racionāls, un tirgus cena vienmēr sevī ietver visu tirgus dalībnieku informāciju par konkrēto produktu (akciju, parādzīmi, atvasināto vērtspapīru) un šī cena ir ļoti tuvi reālajai aktīva vērtībai. Ar laiku gan šādam pieņēmumam radās oponenti, pacēlās jautājums par krīžu savietojamību ar racionāla tirgus ideju, par to, ka, iespējams, tirgu nemaz nevar iebāzt pāris diferenciālvienādojumos un atrisināt kā sistēmu, iespējams, ka racionālam tirgum piemīt haotiskas sistēmas dinamika. Pēdējā desmitgadē pat parādījās idejas, ka visi līdzšinējie modeļi nemaz neko lāga derīgi nav. Ja, piemēram, hedge fonda vadītājs krīzes laikā apgalvo, ka viņiem pāris dienu laikā ir gadījušies pieci 25 sigma notikumi, tad ir skaidrs, ka te ir nevis maz varbūtiska sakritība, bet gan viņu modelis ir totāls mēsls, kas neņem vērā diezgan būtiskus tirgus faktorus.

Autors tad cenšas grāmatā salikt visu mūsdienu izpratni par tirgus racionalitāti un, iespējams, arī to, kas liecina, ka tirgus nemaz nav racionāls un ka tiešām mūsu modeļi ir tikai vispārējas aproksimācijas. Mani grāmatā visvairāk ieinteresēja spriedumu izklāsts par tēmu – vai atsevišķam spēlētājam ir iespējams uzvarēt tirgu ilgtermiņā, racionālā tirgū tas nebūtu iespējams, bet realitātē daži tādi cilvēki ir. Kas bija tie faktori, kas nesenajā finanšu krīzē investoriem lika aizmirst par tādu lietu kā risks? Un tas kā cilvēki var uzvārīt piķi izmantojot „black box” metodi, tā gan strādā tik ilgi, kamēr kāds nepublicē zinātnisku publikāciju, kas sīkumos iztirzā tavu slepeno metodi un neizsaka to pāris diferenciālvienādojumos, pēc tam to mēģina pielietot visi kam nav slinkums, un tas vairs nestrādā.

Beigu beigās rodas priekšstats, ka lielākā daļa no veiksmīgajiem fondu vadītājiem nemaz nav tādi finanšu guru kā no malas varētu likties, un finanšu analītiķu idejas 90% gadījumu vispār nav tā vērtas, lai par tām maksātu naudu. Vienīgais, ko visi māk ir precīzi izanalizēt pagātnes notikumus. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nepatika nemitīgā lēkāšana pa laika periodiem.

Biography of the Dollar: How the Mighty Buck Conquered the World and Why It’s Under Siege by Craig Karmin

Dollar

Ja godīgi, tad man PSRS laikos vārds dolārs asociējās kā pūstošā kapitālisma simbols un faktu, ka pāris čigānu bērni ir nosaukti šādā vārdā. Pēdējā laikā ļaudis pasākuši runāt, ka tūlīt dolārs velsies no sava troņa, un tad tie amerikāņi beidzot redzēs savu īsto vietu pasaulē. Bet reālā dzīve jau nemaz nav tik vienkārša un par to, ka ASV savu inflāciju importē uz ārzemēm savulaik jau cepās pats Francijas prezidents de Golls. Tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu, lai saprastu to, cik tad īsti realitāte nav vienkāršāka.

Kā jau var saprast no virsraksta, tad grāmata ir veltīta dolāram un vispasaules dolarizācijas tēmai. Te gan es vēlētos brīdināt, nekādas konspirācijas teorijas šī grāmata neapskata. Grāmatas autors ikdienā strādā The Wall Street Journal. Šis akts viņam ir ļāvis tikties ar daudziem finanšu pasaules smagsvariem un pieminēt to izteikumus savā grāmatā.

Grāmata sastāv no sešām nodaļām, pirmā veltīta forex tirgiem. Apstāstīts, kā darbojas firmas, kas nodarbojas ar valūtu swap līgumu tirdzniecību. Šis tirgus dienā apgroza aptuveni 3 triljonus dolārus. Papildus tiek dots ieskats uzņēmuma FX Concepts vienā darbības gadā, nedaudz padiskutēts par modeļiem, kas balstīt uz tehnisko un fundamentālo analīzi.

Otrā nodaļa veltīta dolāru iespiešanas tehniskajai pusei. Izrādās, ka diennaktī tiek sadrukāti dolāri ar vērtību 529’000’000. Ja tiek sagaidīta kāda krīze, tad drukājamā mašīna nemaz netiek slēgta ārā visu gadu. Dolāri pasaulē ir pieprasīta prece, lai arī to vienīgais segums ir ticība Amerikai. Interesanti, ka šad tad nelielu daudzumu no tikko uzdrukātajiem dolāriem ari nozog paši spiestuves darbinieki. Nedaudz tiek apstāstīts arī par bardaku, kas valdīja ASV, kad viņiem nebija centrālās bankas. Tas ir katra banka izdeva savus dolārus, un ārzemēs dolārus vienkārši nekad neņēma pretī. Tajos laikos dominēja britu mārciņa. Starp citu labākie dolāru viltotāja pasaulē ir Ziemeļkoreja, viņu dolāri ir tik labi, ka viņi paši ir speciāli ielaiduši dažas kļūdas savs drukātajos dolāros, lai spētu atšķirt īstos no neīstajiem. Un tas, ka lielākais apgrozībā esošais nomināls ir 100$ ir speciāli, lai ierobežot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas transportēšanu.

Trešā nodaļa mums apstāsta, kā tad dolārs tika pie vispasaules valūtas statusa. Īsumā, palīdzēja Otrais pasaules karš un fakts, ka kādu laiku saskaņā ar Bretton Woods līgumu dolārs kalpoja kā atskaites punkts pret pārējām valūtām. Tie bija laiki, kad nauda tika garantēta ar noteiktu zelta daudzumu. Nodaļa būs noderīga tiem, kas mīl spekulēt par iespēju piesaistīt vispasaules valūtu kaut kādam noteiktam fiksētam resursam. Labi ilustrēts, kas no tā sanāca, kad šāda situācija jau reiz bija. Tad diezgan plašs apraksts par FED politiku 20-tajā gadsimtā.

Arī ceturtā nodaļa varētu būt vidusmēra latvietim diezgan aktuāla, tā mums stāsta par banānu valstiņas Ekvadoras gājienu – atteikties no pašas valūtas un pāriet uz dolāriem bez ASV piekrišanas. Domāju diezgan laba ilustrācija tam, kas notiktu, ja Latvijas valdība, klausītu tos, kas apgalvo, ka vajag pāriet uz eirām bez citu piekrišanas. Ekvadoru vēl glābj tikai tas, ka viņiem ik gadus ieplūst 2 miljardi USD no naftas pārdošanas, Latvijai cik es zinu nav šāda pamatīga eiru ieguves avota.

Piektā nodaļa mums vēsta par lielajiem ASV finansētājiem Dienvidkoreju, Ķīnu, Krieviju, Japānu un Taivānu. Jeb kā tautā saka „buyers of last resort”. Uzzinām veidus, kā šīs valstis patiesībā spētu ietekmēt ASV ekonomiku nenolaižoties līdz tiešai karadarbībai. Protams ir viens „bet”, arī viņu pašu labklājība ir tieši piesaistīta ASV.

Sestā nodaļa apskata iespējamos dolāra krišanas scenārijus. Dolārs jau patiesībā lēnām zaudē savas pozīcijas pret citām valūtām jau no septiņdesmitajiem, katrs nākamais kritiens ir aizvien smagāks par iepriekšējo. Autors domā, ka neskatoties uz to dolārs vēl turēsies kādus pārdesmit gadus, jo viņam vienkārši nav alternatīvu.

Kopumā grāmatu vērtēju kā informatīvu, viegli lasāmu. Ir vēlamas nelielas priekšzināšanas starptautiskajā tirdzniecībā, zināt kas ir mijmaiņas darījums un nedaudz orientēties monetārajā politikā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

БЕЛЫЕ НАЧИНАЮТ И ПРОИГРЫВАЮТ by Виталий Романов

Baltie sak un zaude

Kārtējais krievu fantastikas gabals. Par zinātnisko fantastiku jau mūsdienās vairs var saukt tikai retu darbu. Arī šim darbam ar zinātnisko fantastiku nav nekāda sakara, darbība norisinās tālā nākotnē, kas būtībā kalpo tikai, lai notikumiem būtu dramatiskākas dekorācijas.

Grāmatas darbība noris tālās zvaigžņu sistēmās. Lielākās planētas impērijas cīnās par hai-džet (tā tāda viela nepieciešama kosmosa kuģu degvielai) ieguves tiesībām. Lai viss būtu sarežģītāk, atklāts konflikts netiek pieļauts, visam jānotiek diplomātiskā ceļā. Arī Vedēja zvaigznāja pārstāvji vēlas uzvarēt šajā konkursā, taču situācijas analīze rāda, ka viņi labākajā gadījumā ir tikai trešie pretendenti. Tā kā uzvara nepieciešama par katru cenu tiek piesaistīts krīzes menedžeris Сатур фон Ниддл.

Grāmatas galvenais varonis tika pasniegts kā super-racionāls un viltīgs tips, kas tiešām uzvaras dēļ ir gatavs izmantot jebkādus līdzekļus. Tāds kā vietējais Džeimss Bonds, kurš gan pats nekaujas, bet uztic to darīt citiem. Viņš arī spēj izskaitļot vajadzīgo darbību loģisko secību un virzīt notikumus sev vajadzīgajā gultnē, sarīdot citas impērijas utt. Bet pats galvenais ir viņa bērnišķā savas rīcības attaisnošana, jo notikumi, kurus viņš izraisa prasa daudzu cilvēku dzīvības, „… paši jau likāt man uzvarēt par katru cenu, redz es arī uzvarēju…”.

Ja autors ar šo grāmatu kaut ko vēlējās pateikt, tad atzīšos godīgi, es viņa domu neuzķēru. Lai gan visur figurē „Uzvara par katru cenu” nekādu problēmas ētisko analīzi tā arī neatradu. Arī paša notikumu gaita ir visai paredzama un pat neinteresanta. Jau no paša sākuma ir skaidrs, galvenajam varonim viss izdosies. Ir gan arī dažas dīvainības, cilvēks nostrādājis visu mūžu par krīzes menedžeri starpgalaktiskās kompānijās, tomēr viņa zināšanas par galaktiskajām impērijām un to vēsturi ir embrija līmenī, bet nekas, tās viņš vienas nakts laikā lasot papīrus iegūst, zināšanas pēc tam tiek realizētas ģeniāla plāna ieviešanā dzīvē. Rezultāts ir daudzpakāpju kombinācija uz kuru mūsu planētas iedzīvotāji nekad neuzķertos, bet tālās nākotnes galaktikas pilsoņi uzraujas kā mazi eži. Šajā brīdī, kad grāmatā parādījās lētticība man gribējās likt viņu pie malas un pievērst vairāk uzmanību „Koru kariem”. To gan neizdarīju, jo nemīlu iesāktas grāmatas atstāt neizlasītas.

Bija nācies lasīt arī šī autora agrākos darbus, bet arī tie neatstāja paliekošus iespaidus, tagad zinu tikai pēc vāka bildēm, ka esmu tās lasījis. Domāju, ka ar šo grāmatu būs tāpat pēc mēneša vairs nespēšu atcerēties, par ko tur bija. Tas liecina tikai vienu, grāmata mani ir atstājusi vienaldzīgu. Un balstoties uz Bībeles Atklāsmas grāmatas trešās nodaļas:

„15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. 16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.”

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm un apsolos šī autora darbus vairs nelasīt un arī citiem neiesaku.