Navigate / search

Kruīzs I

11. septembris

Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.

Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.

Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.

Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!

Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.

milana station

Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.

mopēdi

Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.

la scala

Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.

Milan doume

Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.

Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.

Castle

Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.

Last supper

Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Pirmās dienas beigas.

Vasaras atvaļinājums III

Šovasar mana pēdējā atvaļinājuma daļa tiks ziedota laivu braucienam. Laivu brauciens sāksies 11. septembrī un ilgs kādas 11 dienas. Pasākums norisināsies Vidusjūrā. Labi, ka pašam jāairē nebūs to nodrošinās kruīza kuģītis.

Kruīzam biļetes rezervējām jau gada sākuma, tad tās var dabūt ar labām atlaidēm un arī kajītes vēl var izvēlēties ar skatu uz jūru. Maršruts būs sekojošs: Savonna -> Neapole -> Aleksandrija -> Limassol -> Rodas sala -> Atēnas -> Olimpija -> Savonna.

Nekad šādā pasākumā braucis neesmu. Šķiet, ka pozitīvās puse ir tā, ka tev pašam nekas nav īsti jāplāno un vari tiešām atpūsties visas 11 dienas. Arī par ēdamo nav jārūpējas tas uz kuģa pa brīvu. Uz visām ekskursijām tevi aizved pa tiešo no kuģa. Negatīvā lieta varētu būt tā, ka šis ir pasākums, kurš ja nu galīgi piegriežas, tu no viņa projām netiec. Domāju gan ka 11 dienas nav tik ilgs laiks, lai viss apniktu. Savukārt ekskursijā 50% no laika tiek pavadīts sēžot autobusā.

Man personīgi ceļojumā galvenais apskates objekts ir piramīdas, tās jau no bērnu dienām esmu gribējis redzēt. Domāju apskatot tuvumā varēšu pārliecināties vai mana ideja par to būvniecības tehnoloģiju ir pareiza. Žēl, ka ir sagāzies Rodas Koloss, bet kam negadās. Domāju, ka arī vecais Olimpiskais stadions ir apskates vērts objekts. Toties esmu izlēmis iet ar līkumu arheoloģijas muzejiem un muzejiem vispār. Šogad šie ir bijuši diezgan brangā slānī. Lai gan no otras puses, Ēģiptē tak ir viskrutākais ēģiptoloģijas muzejs un Atēnās antīkās grieķu mākslas muzejs.

Bildē redzams kuģītis ar kuru notiks kruīzēšana. Izskatās, ka šis spēs veikt nepieciešamo programmu bez problēmām.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XX

2007. gada 12. jūlijs (Pine Creek -> Cooinda)

No rīta cēlāmies agri, jo mūsu galamērķis bija Kakadu nacionālais parks (KNP). Mūsu agro rosīšanos motivēja divas lietas – pirmā iespēja dabūt Cooinda resort istabu, otrais dabūt biļetes uz Yellow waters kruīzu. Tad nu fiksi iekoduši devāmies uz 150 kilometrus attālo Cooindu. Tā kā rīts bija agrs un braucēju uz šosejas nebija daudz braukšana padevās labi. Tā kā KNP ieeja ir bezmaksas, tad par iebraukšanu tā teritorijā liecināja tikai ceļmalas zīme.

Nonākuši Cooinda resort, dodamies uz recepciju iepirkt kruīza biļetes un sagādāt sev naktsmītni. Diemžēl istabu vai atsevišķu mājiņu mums sadabūt neizdodas un ir jāpietiek ar telts vietu. Bet uz Yellow waters kruīzu gan biļetes dabūjam bez problēmām – 45 Austrālijas dolāri no sejas. Tā kā kruīzs sākas 11:00 iesākumā nolemjam uzcelt telti. Telts vieta tiek ierādīta līdz šim nepierastā veidā. Iebrauc kempingā, parādi, ka esi samaksājis un tev cilvēks ierāda vietu kur likt augšā savu telti. Ir redzams, ka kempinga lielāko daļu jau ir aizņēmušas tūrisma firmu patstāvīgās teltis, kas veido veselas telšu pilsētiņas. Atrodam vietiņu arī priekš savas telts mums ierādītajā pļaviņā un slienam to augšā, lai izžūst Matarankas rasa.

Tālāk nospriežam doties uz pašiem Yellow Waters, kas turpat netālu. Mēs ar Maiju dosimies kājām, ceļabiedri brauks ar mašīnu. Ar kājām esam nolēmuši doties pa tūristu taciņu, diemžēl to nekādi neizdodas atrast. Ejam uz recepciju prasīt, kur šamā ir. Recepcijā uzzinām, ka Kakadu parkā šogad ir bijuši 50 gadu laikā lielākie plūdi un takas joprojām ir applūdušas. Nu neko, dodamies uz Yellow Waters pa šosejas malu, nav jau tālu, kādi divi kilometri.

Līdz laivu atiešanai nedaudz jāuzgaida. Nolemjam nedaudz pastaigāties, gar Yellow Waters bilabonga malu. Tur speciāls režģots gājēju celiņš, lai krokodili nevarētu ieraut iekšā ūdenī. Skats ir smuks – ūdens klajums, kurā stāv applūduši koki. Daudz dažādi putni, krokodilus gan neredz.

Beidzot pienāk kruīza laiks, braukšana notiek ar laivām, kurās var sasēdināt ap 50 cilvēkiem. Gids un pie reizes laivas vadītājs apgalvo, ka laivas esot nenogremdējamas. Tūlīt gan piebilst, ja laivas apgāzīšoties diez vai glābējiem būs ko glābt, jo Yellow waters ir pilns ar krokodiliem. Gids veic nelielu instruktāžu, galvenais punkts ir, nekādā gadījumā nelīst aiz laivas iežogotās malas.

Sākam braucienu, gids mūs izklaidē ar stāstu, kā iepriekšējā nedēļā Darvinas galvenā naktskluba baseinā atrasts krokodils. Pabraukuši kādus 300 metrus no piestātnes arī mēs ieraugām pirmo krokodilu, kas sauļojas purva un upes robežas sērē. Netālu ap viņu rosās dažāda izmēra putneļi, pīles, kurām nepatīk ūdens, igriti, lielie, mazie un vidējie, zosis, kuras esot dikti garšīgas un dzīvo kolonijās. Kopā līdz pat 100 000 putni. Uzzinām ka slavenais Jabiru patiesībā ir stārķis ar melnu kaklu.

Jāatzīst, ka šī bija viena no iespaidīgākajām ekskursijām Austrālijā, tik daudz krokodilus brīvā dabā, tik tuvu nekad nebiju redzējis. Kā likums neviens no krokodiliem nebija mazāks par 3 metriem. Gids mums stāstīja, ka izaugot lieli, salty kļūst ļoti teritoriāli un mazākos var vienkārši noēst. To, ka viņi savā starpā plūcas var redzēt pēc rētām uz viņu ādas.

Lielākais salty ko redzam ir ap 4 metriem, laiva piebrauc viņam tieši blakus un priekšējiem līdz viņam ir labi ja divi metri. Šad tad kārtējam apsekotajam krastmalas krokodilam piegriežas tūristu interese un šamais ienirst ūdenī. Viens eksemplārs pat nodemonstrēja slaveno krokodila galopu. Skats iespaidīgs, kad šis dzīvnieciņš svarā ap 300 kg skrien pa purvu uz 20 kilometriem stundā. Liekas, ka kāds dīvainā veidā rok grāvi. Viens ir skaidrs – purvā no šiem mīluļiem neaizmukt. Arī gids pastāsta, ka viņu mācībās, kas notikušas nesen, izdarīts eksperiments. Iesviesta ūdenī glābšanas veste (nosacītais cilvēks) un mēģināts apgriezt laivu, lai vesti izvilktu ārā. 15 sekundēs, kamēr laiva apgriezta pie vestes jau bijuši divi krokodili. Tā kā visi laipni aicināti palikt laivā.

Brauciens aizņem kādu pusotru stundu, gids ir trāpījies superīgs, jauns džeks, pazīt visus putneļus un zina daudz stāstus par krokodiliem. Nedaudz pastāsta arī par šogadējiem plūdiem, kas laivu peldošo laivu piestātni aiznesuši divus kilometrus uz jūras pusi.

Izbraukājušies ar kuģīti dodamies uz Nourlangie rock skatīties aborigēnu zīmējumus. Slavenā klints atrodas 46 kilometrus uz Jabiru pusi, Austrālijas mērogiem tas ir tuvu. Pa ceļam apstājamies pie Miriah Lookout, tikai paskatīties. Atklājās arī ka viens ceļabiedrs ir sastiepis muguru un staigāšana nesagādā nekādu prieku. Nospriežam, ka varētu līdzēt pakarāšanās pie koka zara. Dodamies meklēt zaru, bet eikaliptiem zaru struktūra ir citāda nekā ozoliem un beigās piemērota koka meklēšana beidzas ar divu kilometru kāpienu uz lookout. Skats no tā paveras superīgs – liela daļa KNP atrodas kā uz delnas. Pakavējušies kādu pusstundu dodamies atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz aborigēnu zīmējumiem.

Aizbraukuši līdz Nourlangie rock, dodamies ievērtēt aborigēnu darbus. Nezinu kā citiem, bet man ir skaidrs – zīmēt viņi nemāk, tur tāds zīmējums mednieks ar valabijus, ja nebūtu plāksnīte blakus domātu, ka attēloti divi valabiji. Vienīgais, kas respektējams ir zīmējumu vecums. Klints ir slavena vietējā folklorā ar uz tās notikušajiem dievību kautiņiem un incestiem starp tiem. Taciņa iekārtota izcila ar trepēm un bruģētiem celiņiem. Protams, ir mušas redzu vienam profesionālam gidam pat zirgu astru slotiņu ar ko mušas gaiņāt. Pablandījušies dodamies uz Annaburu bilabongu.

Annaburu bilabongs atrodas netālu, kaut kur esam lasījuši, ka šis bilabongs esot visforšākais visā Austrālijā. Aizbraukuši neredzam neko vairāk kā pārdesmit hektārus aizaugušu dīķi. Nospriežam, ka noteikti pie augstāka ūdenslīmeņa viņš izskatās smukāks. Pastaigājam nedaudz gar bilabonga krastu, apkārt gan neejam, lai gan bijām plānojuši, neizskatījās tā vērts. Arī krokodilus nemana. Nolemjam doties atpakaļ uz kempingu.

Tā kā man sanāk vārda diena, izštukojam vakarā aiziet uz restorānu, paēst vietējās delikateses. Lai tiktu restorānā pie galdiņa, iepriekš jāpiesakās. Mēs to uzzinājuši recepcijā piesakāmies, līdz restorāna atvēršanai palikušas vēl 20 minūtes. Tās noslaistāmies turpat pie makdonald viedīga ēstūža galdiņiem. Tikuši iekšā restorānā nesaprotam, kādēļ bija jāpiesakās, jo no 20 galdiņiem ir aizņemti tikai divi. Ēst gan tur taisa labi, uzkodās nogaršojām, ķengura gaļu (laba), krokodila gaļu (izcila), emu gaļu un austeres (tām pakaļ pār grāvi nelektu). Otrajā ēdām, ko nu kurš, kopumā viss bija okei. Paēduši devāmies uz telti gulēt, pa ceļam iečekojot suvenīru veikalu un iepērkot maizi brokastīm.

Pie telts mūs sagaida nepatīkams pārsteigums odi. Šī ir vienīgā vieta, kur Austrālijā redzu odus, šie sēž uz telts un gaida donorus. Beidzot varam izmantot pirms nedēļas pirktos repelentus. Nopūšam paši sevi, telti, te gan es nedaudz pārcenšos un teltī jūtama riebīga ķimikāliju smaka, bet lai nu kā neviens ods teltī iekšā netika.

Un tapa vakars un tapa rīts – septiņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu X

2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -> Katherine)

No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.

Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.

Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.

Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.

Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.

Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.

Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.

Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.

Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.

Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.

Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.

Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.

Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.

Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.

Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.

Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Un tapa vakars un tapa rīts – septītā diena.

Turpinājums sekos …