Navigate / search

Uguns cikls. Tuvu kritiskajam by Hals Klements

Uguns cikls

Esmu nolēmis pēc iespējas ātrāk izlasīt Fantastikas pasaulē ciklu, un tādēļ triecientempā izlasīju veselas trīs šīs sērijas grāmatas. Tas gan izdevās tikai tādēļ, ka izvēlējos savus bērnu dienu favorītus un ar bažām gaidu to dienu, kad man būs atlikuši tikai japāņu fantastikas meistaru darbi.

Uguns ciklu varētu saukt: kā Āns ar Krūgeru klejoja pa planētu. Āns ir planētas pamatiedzīvotājs, kurš cietis planiera avārijā, bet ir apņēmības pilns nogādāt tā kravu uz planētas polu. Krūgers ir atlidojis no Zemes un arī cietis avāriju. Viņa ekspedīcija ir norakstījusi viņu kā bojā gājušu. Gan viens, gan otrs neko daudz nezina par šo Alkiones dubultzvaigžņu sistēmas planētu. Āns vienīgi zina, ka viņš drīz mirs, jo pasaule tā iekārtota. Ceļojumu gaitā abi atklāj planētas noslēpumus.

Šī ir tipiska piedzīvojumu fantastika, kuras mērķis ir nedaudz iedragāt lasītāja stereotipus. Tiek ieviesta diezgan interesanta evolūcijas koncepcija, kas paredz dzīvības eksistenci jebkādos apstākļos. To kā savā starpā savīt divu atšķirīgu civilizāciju vēsturi. Tas notiek ar informācijas dozēšanu un zināšanu līmeņa ierobežošanu. Par šādas simbiotiskas civilizācijas konservatīvismu un daudzām citām lietām. Varoņi ir nekādi, viņi staigā, dara un redz. Autors nespēj nociesties un laiku pa laikam aizsteidzas notikumiem priekšā ar viszinošu: “viņi tobrīd nemaz nenojauta, ka … “. Tas nedaudz kremta, saprotu, ka varoņi ir dumji kā zābaki, bet lasītājs par tādu nudien nav jāuzskata. Arī beigas autors nemāk uzrakstīt, notikumi sāk birt kā no pārpilnības raga, un ir skaidrs, ka līdz vispārējai laimībai vairs nav tālu.

Tuvu kritiskajam – arī ir saucams par piedzīvojumu un izpētes darbu. Te kādas tālas planētas Tenbera iedzīvotāji dzīvo pavisam dīvainos apstākļos. Atmosfēras spiediens simts reižu pārsniedz Zemes, smaguma spēks it trīs reizes lielāks un naktīs list sērskābes lietus. Vietējie iedzīvotāji šādos apstākļos dzīvo cepuri kuldami, nemaz nenojaušot, ka ir liela eksperimenta izpētes objekts. Un ka viņu Skolotājs patiesībā ir zemiešu atsūtīts robots.

Tāds jauks alternatīvās evolūcijas stāsts ar nelielu pionieru piedzīvojumu piesitienu. Uz planētas avārijas rezultātā nonāk, divi bērni – Īzija un Mina. Īzija ir zemes bērns, bet Mina nāk no visnotaļ kareivīgas citplanētiešu sugas. Draud diplomātisks konflikts, ja abi bērni netiks izglābti. Stāsts ir jauks, nedaudz panaivs un vietām pat interesants. Ieteiktu lasīt agrīnā vecumā, kad prāts vēl ir atvērts un lasītājs nav pārāk piekasīgs. Bērnībā man patika, bet tagad prātu nomāca pretrunas. Lielais eksperiments vairāk izskatījās pēc mazbudžeta amatieru stārtapa, kas strādā tikai finansējuma apgūšanai. Projektam nonākot kritiskā fāzē, izrādās, ka neviens neko lāga pa tiem padsmit gadiem nav sapratis. Spēlējuši tādu kā sim spēli un nekā. Sižeta eskalācija un atrisinājums ir zem vidējā, autors pat īpaši nav pacenties.

Šī stāsta nobeigumā autors rada interesantu lingvistisku ideju, kuru, manuprāt, vēlāk Chaina Mieville Embassytown attīsta līdz pilnībai.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, lai iepazītos ar klasiku. Nudien labi citplanētiešu pasaules un to dzīvības modeļi. Tos autors atšķirībā no saviem varoņiem ir izstrādājis diezgan reālistiskus, ņemot vērā daudzus faktorus un vēl vairāk atstājot aiz borta.

We Are Not Alone: Why We Have Already Found Extraterrestrial Life by Dirk Schulze-Makuch and David Darling

We_Are_Not_Alone_cover

Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.