Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Vienpadsmitā diena

24. augusts

Kučinga

Šorīt mums ekskursija atkal sākas septiņos. Aizejam brokastīs, nu jau saprotam, ka galvenais ir aizsist vietu, kur sēdēt. Tad pieēdamies un, skat, sākas ekskursija. Mūsu gidu Karelu satiekam viesnīcas lobijā, šis mums ierāda busiņu. Bez mums no šīs viesnīcas ir vēl četri braucēji – ģimene no Velsas.

Braucam uz Bako nacionālo parku un runājam par čūskām. Karels ir nedaudz apsēsts ar to čūsku lietu, grib zināt, vai Latvijā čūskas ir indīgas un, ja ir, tad cik. Tad mēs apspriežam čūsku kodumu nianses – sausie kodieni un īstie kodieni. Kāpēc jaunās čūskas nemāk kontrolēt indes izvadi un citus serpentārija sīkumus. Borneo čūskas ir indīgas, bet ne tik, lai veselam cilvēkam uzreiz būtu jāžāvē airi. Lielākoties pamokās un ir okei, bet nu visām līst klāt ar’ nevajag. Lielākā problēma esot krokodilli, jo te pat pilsētas apkaimē varot uzrauties uz soltiju laivas lielumā. Karels saka, ka gandrīz katru mēnesi kādu krokodils aiznesot, un ja ne nogalinot, tad vismaz sakožot. Es nupat nočekoju, jā, vidēji gadā viņiem te 8,2 uzbrukumi.

Runājot esam tikuši līdz Bako laivu stacijai, kas ir arī neliels zvejniekciems. Karels pieparkojas, paņem no mums visiem pases un dodas pie kases. Tad atgriežas un palūdz, lai mēs paši sarakstot pases datus pareizajās ailītēs. Velsieši mūs apgaismo, ka vajag uztaisīt pases kopiju, lai katrā maksas tualetē nav jādod īstā pase. Maija saraksta datus, mēs ar Matīsu ievērtējam kafejnīcas kolas cenas. Kafejnīcā lielākoties tusē vietēji laivinieki, kas te izpilda taksometra lomu, jo uz parku nemaz citādāk nevar nokļūt.

Kad visas formalitātes nokārtotas, Karels mums sameklē divas laivas un varam doties nelielā 20 minūšu izbraucienā pa Sungai Tabo uz pašu parka centru, kur tad sāksies mūsu pārgājieni. Izbraucienam nav ne vainas, laivinieks kapā, cik vien laiva velk un varam skatīties zvejniekciemu un tīklu izkāršanas uzpariktes. Esam bēguma laikā un viss izskatās sabūvēts uz pāļiem. Laivas te ir motorolleru vietā.

Tā paša bēguma dēļ mūs nemaz uz parka piestātni nevar aizvest un nākas izkāpt bēguma atsegtā pludmalē. Pludmale smuka un dikti apdzīvota, pilna ar krabīšiem, kuri, ieraugot cilvēkus, skrien slēpties savās alās, skrien, protams, sāniski un viena spīle lielāka par otro. Tā kā te ir nacionālais parks, tad gliemežvākus lasīt var, tikai jāatmet atpakaļ jūrā.

Lēnām aizvelkamies līdz centrālajai administrācijas ēkai. Tur noskalojam kājas, ierīvējamies ar pretinsektu šķidrumu. Karels mums stāsta, ka te var uzrauties uz smilšu mušām, viens mūsu grupas pārstāvis jau vakar uz tām ir uzrāvies un nodemonstrē, kā izskatās sakostas kājas. Episki, gandrīz kā Jaunzēlandes Te Namu. Mūsu pirmais pārgājiens caur džungļiem vedīs mūs uz mangrovju mežu.

Sākam pie vietējām tūristu mājiņām un uzreiz apstājamies, jo vienā kokā var redzēt probuscis mērkaķīti. Tas gan ir uzrausies augstu kokā, bet es uzzinu, ka mērkaķa gremošana esot līdzīga kā govij – viņš nedrīkstot ēst daudz saldus augļus citādi, tautas valodā runājot, uzpūšas un atdod galus.

Ejam pa taku un atkal apgūstam vietējās koku gudrības, no nivan palmas var būvēt labas laipas un piestātnes, ilgi saglabājas ūdenī, tajās lapās var ietīt rīsus, šis ir labs jumta materiāls un, ja auglis ir pārgatavojies, tad to ir apēduši gari.

Tad mēs nonākam līdz čūskai, tā zaļā krāsā un guļ uz koka zara. Karels saka, ka guļot jau divas nedēļas, var redzēt – tūristi tam zaram ir izdzinuši apkārt veselu taku. Tad dēļu grīda beidzas un jāiet pa īstu taku. Tagad jāskatās, lai nesamin termītus, kādu simtkāji. Karels mēģina ieraudzīt vēl kādu mērkaķi, bet mērkaķu šodien nav.

Beidzot esam līdz mangrovju mežam, nu, pludmale ar mangrovēm. Bako, starp citu, nozīmē sarkanā mangrove. Te bēguma iespaidā var redzēt labas lietas, hermītktabis tēlo gliemezi un, kad viņam šķiet, ka neviens neredz, šeptē uz jūru. Mudskipperi (zivis, kas vēl nav kļuvušas par vardēm) pārstrādā dūņu un nemaz no cilvēkiem pārāk nebaidās. Tepat aug arī kukaiņēdājaugi, ne trismetrīgi kas var apēst cilvēkus kā manās bērnības grāmatās, bet sienāzim pietiek.

Paskatāmies un dodamies atpakaļ, pa ceļam apmeklējam pāris alas, apskatām vietējos samus un vardi. Tā teikt, pilns komplekts, dzeguzē mūs neaizkūko un nāves briesmas mums nedraud. Atpakaļceļā, kad gandrīz esam jau pie takas sākuma, beidzot pamanām probuscis mērkaķīšus. Tie šoreiz nekautrējas, bet ņemas pa koku galotnēm kā tanki. Beigās pāris arī ieraugām. Matīss aizskatās un, mēģinot atrast vēl labāku skatu punktu, nejauši noveļas no takas ar tādu troksni, ka visi mērkaķi paņem vagu. Gids nav dikti priecīgs.

Bet kas to būtu domājis, lai skatītos šos mērkaķus nemaz nevajadzēja nekur iet? Tepat pie mājām sēž kokos un žļembā lapas, skaties, cik gribi. To tad arī darām.

Kad mērkaķi apskatīti un nevienam vairs interesi neizraisa, dodamies uz vietējo kafejnīcu papusdienot. Karels mums iesaka apdomāt variantu, ka atpakaļ nenākam ar kājam, bet noīrējam laivas, kas mūs sagaidis pludmalē takas galā un vēl aizvizinās uz smilšakmens klintīm jūrā. Mēs apsolām pēc pusdienām Kerangas kafejnīcā viņam paziņot savu verdiktu. Uzreiz jau ir skaidrs, ka šajā karstumā un mitrumā mēs noteikti negribēsim nākt atpakaļ ar kājām un piecdesmit ringiti ir tikai desmit eiro uz četriem cilvēkiem.

Paēdam un speramies uz nākamo taku, te mums ir cerības ieraudzīt sudrabastes makakus. Karels mūs par viņiem ļoti brīdina, šie vienmēr staigā pa trim, ja redzot vienu, tad ir vēl kādi. Rokās labāk neko neturēt un vispār censties no viņiem izvairīties.

Protams, uz takas redzam kārtējos probuscis mērkaķus, šoreiz tie pusdieno pie tālas klinšu sienas. Apskatāmies vietējo sīkkrabju populāciju, kas mēģina pievilināt krabju meičas, vicinot savu spīli, vietām redzami nelieli kautiņi. Un tad velkotis gar klintsmalas taku, es pamanu slaveno makaku, šim mērkaķim nudien i nenāk prātā baidīties no cilvēka, viņš mūs nopēta, mēs viņu, bet katram savas lietas darāmas un dodamies tālāk.

Tiekam līdz pludmalei un tur mūs patiešām jau gaida dažas laivas. Pludmalē gan pavadām kādas desmit minūtes un ūdens te ir dikti silts. Skats arī smuks, tad kāpjam laivās un dodamies skatīties slavenos ģeoloģiskos veidojumus.

Sea stack ir parastas smilšakmens klintis kuras erozijas rezultātā lēnām ieguvušas interesantu formu, apbraucam tās ar laivu un dodamies atpakaļ uz Bako ciematiņu. Samaksāju laiviniekam, un secinu, ka te notiek kaut kāds pasākums. Visi uzpucējušies baltos uzvalkos un kaut ko atklāj. Karels atbild, ka nākot vēlēšanas, un tad jau vietējie deputāti vienmēr atradīs ko atklāt. Biļešu zāle pārpildīta un tiek teikta runa. Mēs dodamies uz autobusiņu, bet mūs pārtver vietējās pašpārvaldes pārstāvis un nofotografē mūs tautas vajadzībām.

Tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu un ekskursija izrādās divas stundas garāka nekā mums Borneo adventures bija apsolījusi. Labi, ka neko nebijām ieplānojuši. Tā kā rīt mums ir reiss uz Singapūru, iečekojamies un reģistrējamies Singapūras imigrācijā. Tā kā negribu vēlāk uz nevienu pukoties par nesaņemtiem epastiem, trūkstošiem svītru kodiem, tad visu aizpildu pats. Aizejam paēst, tad neliela psastaiga pa ķīniešu kvartālu un galvenās ielas suvenīru bodēm.

Suvenīru bodes pa lielam ir kopijas reizēm šķirt, ka pat pārdevējs ķīnietis ir viens un tas pats, neatšķiras viena no otras, bet šādus tādus niekus nopērkam. Ārā lietus gāž kā ar spaiņiem un nākas pārvietoties no vienas nojumes uz otru. Tad dodamies uz lielveikalu pie viesnīcas un uz istabu pakot mantas. Rīt no rīta mums agrais reiss uz Singapūru.

Ceļojums uz Saravaku Devītā diena

22. augusts

Mulu – Kučinga

Šorīt mums ir lieli plāni – iesim pastaigā virs koku galotnēm, nu labi, ne virs, bet tuvu tām. Vakar nopirkām biļetes un pie parka centrālā (vienīgā) ofisa mums jau jābūt bez piecām septiņos. Mēs tur esam un bez mums tur ir vēl tikai divi vācieši. Gids saka, ka esot vēl pāris pieteikušies, bet tie tā arī neuzrodas, un septiņos sākam pārgājienu. Tas man patīk, jo pērkot biļeti mums kasē teica, ja līdz noliktajam laikam savu dibenu līdz startam nebūsiet atvilkuši, paši vainīgi, nevienu negaidīs un naudu neatgriezīs.

Nu pirmos takas kilometrus mēs jau no galvas zinām, zarkukainis nemaz nav mainījis savu dislokācijas vietu, kāpuri un tūkstoškāji gan ir nomainījušies. Palmu praktisko pielietojumu mēs jau zinām un hardvūdu no parasta softvūda mēs jau ar’ atšķiram. Galvenais ir tikt līdz tām gaisa takām. Pa ceļam gan mēģinām ieraudzīt kaut kādu paradīzes putnu, gids pat pielieto advancētas tehnoloģijas no jūtūbes atskaņojot šī putna saucienus. Un tas, muļķis, atsaucas arī. Diemžēl es to putneli tā arī neieraugu. Vismaz redzu zaļu ķirzaku, kas ar’ nav slikti, varbūt pat uz labu.

Pati gaisa taka ir četrsimts metru gara, kā gids stāsta esot bijusi vēl garāka, bet krītošs koks nonesis daļu no tās, bet mēs lai nesatraucoties, šodien nav koku krišana ieplānota. Noteikumi vienkārši – ne vairāk kā divi uz takas laidienu. Ir platformas, uz kurām var stāvēt un uz kurām nevar. Pēdējais aizslēdz durvis un uz priekšu.

Teikšu, kā ir, ja vēlies vērot putnus, tad tev jābūt klusam kā pelītei un jāpasēž tā vismaz stundu. Mums tādas iespējas nav un tādēļ ejam un priecājamies par skatu. Ejot gan jābūt dikti uzmanīgam, jo dēļi ir noglumējuši un vietām uzticību neraisa, nebūtu nekāds prieks nokrist trīsdesmit metrus zemākā pamežā. Vāciešus esam palaiduši pa priekšu un tad reizēm nākas gaidīt, līdz viņi safotografē visus vērā ņemamos kokus. Bet Pastaiga tomēr ir tā vērta. Atpakaļ ceļā ar malaiziešu gidu runājam par sadzīviskām tēmām un kopējo ārpolitikas situāciju.

Paēdam brokastis, man atkal omlete ar tostermaizi, kas nedaudz apsildīta. Un ejam kravāt mantas, jo 10:00 mums jau jānodod atslēgas. Un ap 11:00 mums atbrauks pakaļ, lai aizvestu uz lidostu. Savācam mantas, nododam lielo bagāžu glabātuvē, bet ņemot vērā, ka sēdējām turpat pie parka ofisa, varējām mierīgi turēt sev blakus. Viesturs nolemj aiziet vēl kādu maršrutiņu pa atlikušo stundu un aizdodas skatīties ūdenskritumu, es sēžu telefonā un gaidu.

Ap vienpadsmitiem ierodas gide, mūs savāc (ūdenskritums neesot bijis tā vērts lol) un ved uz transportu. Mašīna, kura mūs veda no lidostas šurpu neesot pieejama, tādēļ būs nedaudz mazāka un brauksim divos piegājienos, jo koferi. Vispār jau Mulu ir forša vieta, iespējams, atbraukšu te vēl kādu reizi. Lidosta, kā jau minēju, ir ļoti maza, kamēr gaidām pārējos, man piesienas vietējais suns diedelnieks, pirms tam šis piesējās bagāžas inspektoram. Nododam bagāžu, iečekojamies, vēl kādas padsmit minūtes parunājam ar Dženiju un dodamies uz gaidīšanas zāli. Pa tualetes logu var redzēt dzeltenu ugunsdzēšamo mašīnu un mūsu lidmašīnu.

Lidojums uz Kučingu aizņem nedaudz pāri stundai un var redzēt, ka Saravakas galvaspilsēta jau ir nopietnāks pasākums. Lidosta ir lielāka nekā ierasts un cilvēku ar’ vairāk. Tā kā pusi lidostas remontē, uz zīmēm daudz ko nevar paļauties. Domājam atrast vietu, kur nopirkt taksometra vaučeri, bet tādas vietas te nav. Nāks vien doties stāvēt rindā un cerēt, ka mūs neapšmauks.

Kad pienāk mūsu taksis, rodas šaubas vai spēsim visu sakraut tā bagāžniekā, bet arī te viss izdodas – pasakām Waterfront hotel un braucam. Šis taksists nav runīgs, sēžam klusumā. Viesnīcā un pilsētā kopumā var redzēt islāma ietekmi, bet nu kā ir, tā ir. Iečekojamies, istabām nav ne vainas, lai gan pagaidām pieejama tikai viena no tām. Pa logu var redzēt daļu no pilsētas (promenādi gar upi) un sastādīt aptuvenu vakara plānu. Lejā ir redzama arī kaut kāda ēka ar dēļu jumtu, es vēl nezinu, ka tas ir vietējais jumiķu šedervs, kur vietējā dzelzskoka šindeļi klāti piecās kārtās un vējkastes izveidotas tā, ka tiem nodrošināta gaisa cirkulācija, kas rezultējas jumta iespaidīgā vecumā ap simts gadiem. Ņemot vērā, ka parasts koks te nopūst pēc gadiem pieciem.

Pirmā plāna daļa ir aiziešana paēst, mums par laimi hotelis ir vienā ēkā ar iepirkšanās centru, tur savukārt ir foodcourt un tur nudien var izvēlēties no dažādām virtuvēm – es paņemu vistu austeru mērcē. Paēdam un dodamies uz ķīniešu kvartālu. No sākuma gan nedaudz nomaldāmies un atnākam uz vietējā centrāltirgus ekvivalentu. Pulkstenis ir pāri sešiem un ķīniešu kvartāla mazās bodītes visas ir ciet. Arī te ir problēmas ar ietvēm, bet vietas vairāk nekā Miri ielās. Gar galveno ielu suvenīru bodes strādā pilnā sparā un sapērkam dažus niekus.

Tad neliela pastaiga pa promenādi un, protams, uzsperamies uz Darul Hana bridge, kas izskatās visnotaļ futūristisks un no kura var redzēt gan vietējo mošeju (smukā vietā uzcelta un labi izskatās saulrietā), gan jauno pagastmāju. Nospriežam, ka redzēts pietiekami, aizejam uz vietējo bodi (tur nopērkami arī Latvijā ražotie garie kartupeļu čipsi), nopērkam šo to ēdamu un mājās vedamu, dodamies atpakaļ uz numuriņu.

Šiem te katru dienu no tilta divas reizes vakarā var vērot strūklaku šovu. Mums tas gabals nav jāsperas, jo šovu var redzēt no mūsu viesnīcas loga. Un, ja labi ieklausās caur dubultā stikla logiem, var dzirdēt, kā diapozitīviem pavadījumā skan Titanium.