Pateikšu uzreiz, par Latvijas jūrniekiem un jūrniecības vēsturi esmu lasījis ļoti maz. Un tas neskatoties uz faktu, ka netālu no manām mājām atrodas Krišjāņa Valdemāra dzimtās mājas. Tomēr vēl jau šīs lietas ir labojamas, tādēļ Egona Līva grāmata “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem” bija pašā laikā. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatu!
Grāmatā ir apkopoti Egona Līva sarunu transskripti ar jūrniekiem. Autora mūža interese ir bijusi jūra un jūrnieki. Redzot, kā vecie kapteiņi un jūrnieki no vecuma apmirst, viņš nolēmis nointervēt vēl dzīvi palikušos, lai kaut nelielu daļu no viņu dzīves gājuma atstātu nākamajām paaudzēm. Šajā grāmatā apkopotas desmit sarunas un divu latviešu jūrnieku atmiņas. Sarunu centrālais temats, protams, ir jūra, kuģi un latviešu liktenis divdesmitajā gadsimtā.
Grāmatas nosaukums viennozīmīgi atbilst saturam. Jūras vilkiem lielākoties ir pāri deviņdesmit gadiem ,un te jāņem vērā, ka liela daļa intervijas sniegtas astoņdesmitajos. Viņi pārstāv jau tajos laikos gandrīz izzudušu vēstures posmu. Laiku, kad latvieši brauca jūrā ar saviem kuģiem gan kā kapteiņi, gan matroži. Liela daļa no viņu biedriem jau sen ir miruši – jūrā, karā, lēģerī vai vienkārši no vecuma, bet daži vēl ir palikuši ar savu stāstu. Ir patiess prieks, ka laiku pa laikam Latvijā uzrodas rakstnieki un entuziasti, kuri šos stāstus pieraksta, tādējādi atstājot tos nākamajām paaudzēm. Jo citādi pēc cilvēka nāves nekas nepaliek, nomirst un pēc pārdesmit gadiem no tevis atceras tikai vārdu un uzvārdu, bet par tavu dzīvi, ja vien neesi slavenība, neviens neko nezina. Un vēl labāk ir tas, ka šos stāstus arī izdod grāmatās nevis noglabā arhīvu plauktos, kur tos izlasīs tikai pētnieki.
Ja skatāmies uz pašu sarunu saturu, nākas atzīmēt autora erudīciju jūrniecības lomā. Viņš šķiet zina visus ar Latviju saistītos kuģus un to kapteiņus. Reizēm, šķiet, pat labāk nekā paši stāstītāji. Ir patīkami lasīt sarunas, kuras nav īpaši rediģētas. Tas ļauj saglabāt sarunas dzīvīgumu. Ir taču saprotams, ka cilvēks, kuram jau pāri deviņdesmit, vienu un to pašu lietu pastāstīs vairākas reizes, ka šo to viņš vairs neatcerēsies un reizēm pazaudēs sarunu pavedienu. Tas rada autentiskumu un ļauj labāk iejusties stāstos.
Stāsti ir visdažādākie, te ir braukšana jūrā uz benzīna kuģiem (tankeru vectētiņi), dienests uz kuģiem kara laikā, stāsti par mācībām jūrasskolā un, protams, visi kā viens viņi ir apsēsti ar jūru. Dzīves stāstniekiem ir pavērsušās visdažādākās, daudziem jūra ir arī daudz ko atņēmusi, vienam kājas, citam draugus, cits ir labi iedzīvojies pēckara gados, citam ir nācies kādu laiku pavadīt izsūtījumā.
Vispār jau lasot stāstus neviļus pieķēru sevi pie domas, ka es jau nu gan latviešus par matrožiem neņemtu, viņi vienkārši ir tendēti mukt nost no kuģa vai vismaz dumpoties. Pie tam mukšanas iemeslus es tā arī īsti nespēju izprast, daļa pat nav tik pragmatiski, lai sagaidītu algas izmaksu. Un tad nu sanāk tā, ka jūrā esi bijis veselu gadu, bet tā arī neko neesi nopelnījis. Bet varbūt tieši šis impulsīvums un šķietami neracionālā uzvedība ir tas, kas viņiem ir palīdzējis izdzīvot līdz sirmām vecumdienām.
Domāju, ka šādai grāmatai prasītos arī komentāri, vai vismaz nopietns priekšvārds, kas lasītāju ievestu jūrniecības pasaulē un tās niansēs. Man, kā cilvēkam ar visai vājām priekšzināšanām, dažas lietas nācās uzmeklēt internetā, dažas tā arī neatradu. Piemēram, par kuģa “Linghust” eksploziju internets, šķiet, nezina neko. Bet Ādams Melngalvis par to izstāsta tik dzīvi, ka gribētos palasīt ko vairāk.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē jūrniecības vēsture un cilvēkiem, kuriem patīk interesanti stāsti par agrākiem laikiem.
Šī ir no tām grāmatām, kuras aprakstu ieraugot žurnālā, man uzreiz bija skaidrs, to man vajag tūlīt. Vajag man viņu papīra formātā, un nekādā gadījumā kā iPad aplikāciju. Te sanāca nedaudz noņemties, izrādās, grāmatas pirmais izdevums jau bija izpārdots un abebooks atrastais pārdevējs mani uzmeta, naudu iekasēja un pēc trīs nedēļām atgrieza, jo nebija iespējams izpildīt pasūtījumu. Galu galā amazon.co.uk parādījās informācija, ka grāmatai tiks izdots papildizdevums, un pasūtīju tur. Lai arī kā nebūtu, grāmata manos nagos nonāca – četrdesmit mārciņas un pusotru mēnesi vēlāk.
Jauna sieviete nejauši atrod aizmirstu grāmatu. Tās iepriekšējais lasītājs ir cītīgi izlicis savas pārdomas uz grāmatas lapu malām. Viņa komentētāja domas papildina ar savām un grāmatu noliek atpakaļ. Tā sākas dīvaina sarakste grāmatā starp Dženiferu un Ēriku.
Grāmata “Ship of Theseus” stāsta par kādu dīvainu kuģi, kuru apkalpo vēl dīvaināka komanda. Galvenais varonis ir zaudējis atmiņu par iepriekšējo dzīvi, taču ar to, ko viņš ir pieredzējis pēc atmiņas zuduma pietiek, lai pieņemtu lēmumu.
Šī ir pēdējā novele, kurus sarakstījis noslēpumains autors V.M.Starka. Viņa darbi ir plaši zināmi, bet nekas nav zināms par to autoru. Starka ir revolucionārs, kuru labprāt atrastu daudzas korporācijas un valdības. Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavībām un terorisma aktiem, tomēr neviens nezina, kas viņš ir patiesībā. Viens cilvēks vai autoru grupa?
Lasītājs grāmatā nav viens, bez viņa grāmatu lasa arī Ēriks un Dženifera. No viņiem ir iespējams uzzināt domas par grāmatā un viņu dzīvēs notiekošo. Un redzēt, kā lēnām lasītāji iepinas lietā, kura ir ne tikai noslēpumaina, bet arī bīstama. Starka jau neinteresē literatūrzinātniekus vien.
Prieks par grāmatu sākas jau tās saņemšanas brīdī. Beidzot arī grāmatu lasītāji var aprakstīt grāmatas izpakošanas procesu. Grāmatai par noformējumu uzreiz dodu miljons punktus no desmit. Sākumā viss ir iepakots smukā melnā vāciņā ar uzrakstu S. Tad tu atplēs uzlīmīti un no kastītes izņem jau pavisam citu grāmatu ar nosaukumu “Ship of Theseus”. Grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi. Viņa ir mākslīgi novecināta, lapas ir nodzeltējušas, vāks nedaudz apbružāts uz muguriņas bibliotēkas uzlīme. Iekšā vākos saspiesti zīmodziņi, kad grāmata paņemta lasīšanai un atgriezta. Un, protams, blakus tekstam sarakstītās citu lasītāju anotācijas. Bet viss jau nebeidzas tikai ar anotācijām, grāmatā ir saliktas iekšā piezīmju lapiņas, avīžu kserokopijas, vēstules, atklātnītes un pat kāds mistisks šifrēšanas disks. Tas viss kopā rada iespaidu, ka tu tiešām esi atradis sveša cilvēka mīļāko grāmatu.
Arī pati grāmata pēc satura neliek vilties. S. stāsts ir aizraujošs, un, iespējams, tieši šeit ir iešifrēta Starka patiesā identitāte. Varonis sāk no nulles, un viņa personības attīstību varam novērot tieši. Kā no cilvēka bez atmiņas un pagātnes S. kļūst par revolucionāru, slepkavu un teroristu. Par biznesa aklumu pret cilvēku ciešanām un naudas varu pār cilvēkiem. Jau šī stāsta dēļ vien ir vērts grāmatu izlasīt. Lasītāju komentāri ir paralēla grāmata, viņi te risina ne tikai savas attiecības, bet mēģina atminēt to, kas ir Starka. Atšķirībā no manis, viņi ir lasījuši arī pārējos Starkas darbus, viņu pasaulē šim autoram ir veltīti daudzi raksti un konspirāciju teorijas. Lasītājam no malas ir jāiztiek ar šīm pamestajām zināšanu drumstalām, lai kaut nedaudz censtos līdzdarboties šajā pētniecības procesā. Un tad vēl ir grāmatas tulkotājas Filomenas vēstījums Starkam, autoram, kuru viņa ir mīlējusi lielu sava mūža daļu. Viņas vēlme pavēstīt autora, kurš tad ir nodevis viņa identitāti, un kas ir noticis patiesībā. Tas viss ir nošifrēts zemsvītras piezīmēs. Lai lasītājam būtu vieglāk savienot visus grāmatas pasaules gabaliņus kopā, te palīgā nāk grāmatā ieliktās pastkartes, vēstules un uz salvetes uzzīmēta karte.
Pats lasīšanas process ir diezgan nogurdinošs, esmu paradis uzreiz izlasīt visu, kas rakstīts lapaspusē un tad doties tālāk. Ja ar pamattekstu problēmas nav, tad ar komentāriem gan ir grūtāk. Jo vienā lapaspusē var atrasties dažādos laikos ierakstīti komentāri un var gadīties, ka tu vēl nemaz īsti nesaproti kontekstu. Tad tu nedaudz pašķir uz priekšu vai atpakaļ un tiec skaidrībā (vai arī netiec), kā tāds kuģis, kur vējš pūš, tur arī kuģo. Sākumā bija grūti ielasīties, bet ar laiku lieta aizgāja.
Vispār iesaku izlasīt visiem, kuriem ir interese arī par grāmatu, kas nav sarakstīta tīri pēc tradicionālas modes un ir gatavi veltīt laiku tam, lai atrastu tekstā slēptās nozīmes. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. No tām, kuras man tik drīz neaizmirsīsies, un ļoti iespējams, ka pēc kāda laika pārlasīšu, lai atrastu to, ko esmu palaidis garām. Lasīšana sagādāja patiesu prieku.
P.S. J.J. Abrams ir tas pats cilvēks, kas pielicis savu roku pie Lost seriāla. Tēseja kuģis ir apzīmējums paradoksam par to, kāda lieta ir uzskatāma par oriģinālu un, kas ir kopija. Tā ka grāmatas nosaukums nav vienkārši smukumam izvēlēts. Ar mītu par Tēseju gan nekādas dziļas paralēles nespēju saskatīt, tās kas bija varētu pielāgot vēl pusei no mītiem. Un man nelikās, ka grāmatā būtu jau iepriekš paredzējusi tās komentētāju dzīves, jo tās atsauksmes un asociācijas pret viņu dzīvi ir ļoti nedefinētas.
P.S.S. Būtu superīgi, ja kāda no Latvijas izdevniecībām izdotu šo grāmatu latviski. Šeit gan daudz izšķirtu tulkojums, un tam būtu jābūt perfektam.
Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.
Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.
Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.
Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.
Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.
ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.
Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.
Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.
Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?
Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.
Šī ir jaunākā no autora grāmatām. Skaidra lieta, ka nevarēju viņu nenopirkt un neizlasīt. Šī gan nav nekādi saistīta ar Diskzemes ciklu, viņa ir pati par sevi.
Tālā okeāna salā dzīvoja iezemietis vārdā Mau, viņam bija pienākusi diena, kad no puikas viņš pārvērtīsies par vīrieti. Pārbaudījums jau bija izturēts un Mau atlika vien atgriezties mājās pie Tautas, lai atzīmētu savu pāriešanu vīra kārtā ar ceremoniju. Tauta ir varena, jo viņas sala ir no retajām, kas stāv uz klints. Diemžēl mājupceļa laikā cunami vilnis nogalina visus saliņas iedzīvotājus un Mau ir palicis viens. Nu ne gluži viens, cunami laikā salā ir avarējis kuģis „Sweet Judy”, uz kura vienīgā dzīva palikusī būtne ir Dafne, ja neskaita papagaili. Viens cilvēks ir cilvēks, bet divi jau ir Tauta. Uz salas pamazām sarodas tādi paši cietušie kā Mau, kuri ir dzirdējuši par Tautas varenību, un ir pārsteigti uzzinot, ka no tautas pāri ir palicis tikai Mau.
Grāmatu var lasīt vienkārši kā tādu Stīvensona piedzīvojumu romānu, bet tai ir arī daudz dziļāka jēga. Mau mēģina sev atbildēt uz jautājumu, kas tad ir Tauta? Vai rodoties jaunai Tautai ir jāpieturas pie vecām paražām (jādzied uzlecošai saulei, jādod alus senču gariem utt.)? Kas ir dievi? Visa Tautas kultūra ir zudusi vai mēģināt to atjaunot vai tomēr sākt visu pa jaunam? Kādēļ viņi (dievi) pameta Tautu nelaimē? Vai viņam ir jābūt tiem pateicīgam? Uz reliģisko aspektu autors ir uzspiedis diezgan nopietni, ne tik filozofiski kā „Small Gods”, bet tomēr nopietni.
Diezgan interesanti aprakstīta arī kultūras sadursme starp okeāna salu iedzīvotājiem un civilizētās pasaules iemītniekiem, kas tiek saukti par „trouserman”. Trouserman – jo viņi baidās no kailām kājām un tādēļ valkā bikses, lai par tām nebūtu jādomā. Protams, ir aprakstītas arī citas balto cilvēku īpatnības, svešie dievi, noderīgi instrumenti un metāls, kurš viņu acīs ir bezvērtīgs.
Nav aizmirsta arī paralēlo visumu teorija, ka eksistē visumi, kas realizē katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Arī Mau pasaule eksistē tādā paralēlā visumā, daļa notikumi ir līdzīgi mūsu vēsturei, bet daļa ir unikāli.
Kopumā grāmata nav tik piesātināta ar humoru kā citi viņa darbi un iesākumā nopietnība pat nedaudz sabaida, bet par sliktu tas nav nācis. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, atgrieza nedaudz Džeka Londona un R.Stīvensona laikos.
Šajā sadaļā esmu nolēmis apskatīt jautājumus, kas pirms kruīza nomāca manas domas, un par kuriem man īsti nebija nekādas informācijas. Varbūt kādam noderēs.
Kā izvēlēties kajīti?
Šī lieta ir atkarīga no katra maciņa biezuma, jo lielāka rocība, jo augstākas kategorijas jāņem. Bet vidusmēra cilvēkam kajītes izvēlē vajadzētu vadīties pēc sekojošiem principiem. Kajīte jāņem ar iluminatoru (logu), bez logiem gan ir lētāk, tomēr diez vai tev ilgi patiks dzīvot mucā bez saules gaismas. Ir vēlams arī izvēlēties kajīti, kuras atrašanās vieta ir tuvu kuģa vidusdaļai, tam ir daži plusi, vētras vai stipras viļņošanas gadījumā tevi tik daudz nešūpos un nebūs dzirdama dzenskrūvju skaņa. Mana hajīte bija kuģa aizmugurē un es dzenskrūves dzirdēju diezgan labi. Neņemiet kajīti zem galvenā kuģa izklaižu klāja, lai arī kāda ir skaņu izolāciju, ļautiņu stampāšanu vienmēr varēs dzirdēt. Ja nu nav izvēles, vai arī gribi būt augstāk virs jūras līmeņa, tad vismaz kuģa plānā iečeko, lai nesanāk gulēt zem diskotēkas telpām. Bet, ja tev ir labs un ciešs miegs, tad šo lietu var droši ignorēt.
Kā norēķināties uz kuģa?
Te nu lieta ir pavisam vienkārša, vismaz manā gadījumā uz kuģa tev tiek izsniegta magnētiskā ID karte, ar kuru tad tu arī norēķinies. Lai kompānijai nerastos problēmas, šo ID karti viņi piesaista tavai kredītkartei, vai arī, ja tev patīk vazāt līdzi čemodāniņu ar naudu, tad tev visu laiku ir jāiemaksā garantijas summa un iepriekšējās dienas tēriņi, ja tie pārsniedz garantijas summu jākompensē skaidrā naudā. Domāju, ka tas tā ir uz visiem kuģiem.
Kas ir iekļauts kruīza cenā?
Parasti kruīza cenā ir iekļauta dzīvošana uz kuģa un ēdināšana, ēst vari cik gribi. Par velti var dabūt arī sulu no automāta, tēju, kafiju un ūdeni. Par alkoholu un atspirdzinošajiem dzērieniem ir jāpiemaksā, parastā kolas bundžiņa mums maksāja trīs eiro, Minerālūdes 2l ~divi eiro, kokteiļi no 3-10 eiro. Papildus ir jāmaksā arī par visām ekskursijām, tās nav iekļautas kruīza cenā. Tāpat nāksies piemaksāt par dažādiem spa pakalpojumiem, frizieru apmeklējumiem, brokastīm kajītē un kuģa fotogrāfa safotogrāfētajām bildēm. Toties par velti ir visādas itāļu valodas kursi, viktorīnas utt. Papildus izmaksas sastādīs arī kajītes uzkopšana 9 eiro no kajītes dienā, toties uzkopj viņu vismaz divas reizes dienā. Arī visai šmigai automātiski uzčārdžos 10% dzeramnaudu. Papildus biļetē ir atruna, ka maksa var mainīties ostu nodevu izmaiņu dēļ.
Kā man zināt kad un kur sāksies ekskursija un kā nepalikt krastā?
Ja godīgi, šis jautājums mani kā visai bailīgu cilvēku nomāca visvairāk. Visvairāk man nepatīk nokavēt. Sevi mierināju ar domu, ja jau vācu pensionāri tiek galā, tad jau arī es izkulšos. Viss izrādījās „easy peasy”, uz kuģa katru dienu iznāk avīze, kurā sīki un smalki norādīts, kad un kurā vietā tev jāierodas. Un, ja tu esi pieteicies ekskursijai un neierodies, tevi iet pat meklēt uz kajīti. Arī krastā palikt ir mazas izredzes, jo gidi par tevi ir personīgi atbildīgi, katrā pulcēšanās vietā visi tiek pārskaitīt un nekas nenotiek, kamēr visi nav atrasti. Ja grupa aizkavējas, gidi sazinās ar kuģi un kuģis gaida. Mūsu kruīza kuģis visā ceļojuma gaitā nezaudēja nevienu pasžieri, galvenais ir ierasties noteiktā vietā noteiktajā laikā.
Telekomunikācijas un sakari kā uzzvanīt radiem, lai palielītos?
Uz kuģa bija mobilo sakaru bāzes stacija, bet tarifs vienkārši zvērīgs – 5 eiras pa minūti, tā kā iesaku tomēr sagaidīt nonākšanu krastā, jo pat Ēģiptē zvani uz Latviju izmaksās daudz lētāk. Arī internets, kuru nodrošina satelītpieslēgums maksāja 50 eirocentus pa minūti, saku uzreiz – nevienu lapu man atvērt tā arī neizdevās. draugiem .lv lādēja pāris minūtes un nekas nenotika, arī manu blogu atvērt neizdevās. Rezultāts – pakāsti četri eiro un apņemšanās kuģa interneta kafeinīcu neapmeklēt.
A ja man uz kuģa piemetas aklā zarna?
Vispār uz kuģa ir stacionārs, nezinu gan vai tur ir arī ķirurgi, vizīte pie ārsta dienas laikā maksā 30 eiro, bija pieejama arī aptieka, bet tajā aktīvo ogli nepārdeva. Tā ka slimot var, gan jau izārstēs. Un bonuss – zāles pret jūras slimību izsniedz par velti.
Cik daudz mantu un drēbju ņemt līdzi?
Tas atkarīgs no cilvēkiem pašiem, bet kajītē vietas varētu pietikt 2 kubikmetru mantu izvietošanai. Vērtslietām ir pieejams seifs, mums gan bija tāds ar visai dīvainu kodēšanas sistēmu, pēc katras durvju atvēršanas, atslēga jāvada iekšā pa jaunu, bet nu nekas – bija kur portatīvo datoru nobāzt, tur gan iekšā pas tikai „Acer one”.
Vai var dzert krāna ūdeni?
Var, bet neieteiktu, jo krānos te pilda atsāļoto jūras ūdeni, garša ir biku tāda dīvaina, bet veselībai esot nekaitīgs.
Un protams, ja kādam ir vēl kādi jautājumi par šo tēmu, droši uz priekšu atbildēšu.
Nakts pagāja reāli jautri, kuģis viļņos reāli šūpojās. Nebija jau tā, ka tevi no šūpošanās valstītu pa gultu. Sajūta vairāk kā šūpolēs, kurās tu pats nenosaki svārstības amplitūdu. Iemigt uzreiz neizdevās, jo traucēja dažādi trokšņi.
Galvenais trokšņa radītājs bija šampanieša aukstumtrauks, tā bleķa vāciņš grabēja kā neliels zvaniņš. Šo problēmu novērsu ātri – noņēmu vāku un noliku to uz grīdas. Tālāk gulēšanu traucēja griestu apšuvuma grabēšana, to nācās nostiprināt ar kartona gabaliņu. Izskatās, ka šāds hobijs man nav pirmajam, dažos uzreiz nepamanāmos stūrīšos tika ieraudzīti kartona gabaliņi, kas varonīgi pašuzupurēdamies slāpēja vibrāciju.
Vienu problēmu gan nespēju atrisināt, kajītes durvīs apakšā ir tāds ventilācijas režģis, ar kuru tu teorētiski vari regulēt gaiteņa gaisa ieplūdes apjomu kajītē. Tad nu šis režģis grab, bet izdarīt tu neko nevari.
Pēc šādiem priekšdarbiem likos gulēt un par miegu nesūdzos. Kaut kad no rīta kuģis peldēja cauri Strombolli šaurumam, bet es to nogulēju, tā kā dienas vislielākā atrakcija tika nokavēta. Pārējā dienas daļā bija tikai jūra, jūra vien.
Bez regulāru ēdienreižu apmeklēšanas apmeklējām arī sapulci, kurā mums tika apstāstīta procedūra, kas atbild uz jautājumu – Kā rīt nokāpt no kuģa? Visi pasažieri tiek sadalīti grupās kurus ar pusstundas intervālu laidīs nost no kuģa. Šoreiz nav numuri, bet krāsas. Pirmie kuģi atstās Red team, pēdējie Black team. Mēs esam visšvakākajā grupā – Brown team. Tas ir sēdēsim līdz pusdienas laikam un gaidīsim transfēra autobusu uz Milānu, bet pusdienas uz kuģa mums nespīd.
Izsniedz arī lencītes, ko pielīmēt bagāžai, lai to pa nakti varētu savākt un no rīta zinātu, kur jālādē. Tālāk nodarbojos ar slaistīšanos pa kuģi, fotografēju visu, kas nav piesiets un to kas ir piesiets, fotografēju kā piesiets. Vienkārši aiz gara laika. Tā kā priekšā nekādas ekskursijas vairs nav sagaidāmas, tad gribu ātrāk tikt krastā.
Pirms vakariņām apmeklējam Deborah prezentāciju par kuģa aizkulisēm. Izrādās uz mūsu kuģa darbojas atsāļošanas iekārta, un autonomi jūrā viņš var kursēt veselus divus mēnešus. Diennaktī kuģa apdzīvotāji pamanās notriekt 700 tonnas ūdens, vakariņas gatavo 140 pavāri un priekš vakariņām ir jāmazgā 3000 šķīvji. Pasniegšanas stils viņai nav uzlabojies un visnotaļ interesanti fakti tiek pasniegti reti garlaicīgi.
Vakariņas kā vienmēr ir okei, kopā ar Maiju nokopjam atlikušos vīna krājumus, atvadāmies no Minguel un dodamies uz vakara šovu.
Vakara šovā uzstājas kuģa apkalpes locekļi, dziedātāji un dejotāji. Dziedātāji tiešām viņiem ir izcili, var redzēt, ka savās Filipīnu salās ar to ļaudis ir nodarbojušies profesionāli. Dejotāji gan ļoti, ļoti švaki. Šovs beidzas, paaplaudējam un ejam gulēt. Pirms gulētiešanas izstumjam ārā savu čemodānu, ap vieniem pamostos, jo tiek cītīgi vākta bagāža.
22. septembris
Tā kā kajītes mums jāatstāj 8:30, tad brokastīs īpaši nemaz neraujamies, guļam līdz pēdējam brīdim. Tad apskatu atnesto pastu, kurā uzrādīts cik daudz naudiņas esmu uz kuģa notriecis, apskatos vai neesmu apšmaukts. Viss ir kārtībā, saskan ar manu uzskaiti cents centā. Tā kā no kredītkartes summu atvilks automātiski varu uzskatīt, ka par visu ir samaksāts.
Kuģis piestāj Savonas ostā, tā kā Costa terminālī jau atrodas kuģis „Costa Concordia” tad mūsējam nākas parkoties konteineru terminālī. Parkošanās process noris veselu pusstundu tā ka ir, ko darīt.
Tad savācam savas krodas un dodamies brokastīs. Brokastojam maksimāli ilgi. Tā dara daudzi. Tad nedaudz pablandāmies pa kuģa klājiem, paskatāmies bagāžas izkraušanas procesu. Un ejam meklēt vietu, kur gaidīt pulksten 12:30 pienākšanu.
Darīt negribas neko un lasu grāmatu pie Ocean bar galdiņa. Lēnu garu pienāk arī mūsu laiks kāpt nost no kuģa. Jaunie iemītnieki sāka kāpt augšā jau labu laiku pirms mūsu nokāpšanas. Beidzot pienāk arī mūsu nokāpšanas laiks, bet nekas nenotiek, apriebjas gaidīt un dodamies uz norādīto izkāpšanas vietu, pēdējās divas stundas visas balsis no skaļruņiem ir runājušas itāliski, un uzmanību tām ievērsuši neesam. Izkāpšanas vietā nekā nav ne trapa, ne atvērtu durvju. Labie stjuarti mūs novirza uz iekāpšanas trapu, pa kuru tad arī dodamies ārā.
Tomēr tālu netiekam mūs pārķer policija. Un sūta atpakaļ, sak pa šejieni jūs ārā netiksiet. Nekas, stjuartes pavadībā dodamies atpakaļ izstāvam rindu pie fotografēšanās stenda, fotografēties atsakāmies un stjuartes vadīti, pārkāpjam ierobežojošajam nožogojumam, esam ārā no kuģa zonas. Ierodamies bagāžas saņemšanas zonā, savācam savu bagāžu un gaidām transfēra autobusu.
Izrādās mūsu Brown team nokāpšana noritējusi no trešā klāj nevis sestā, no kura lejā nospērāmies mēs un viņi no kuģa tika ārā divdesmit minūtes vēlāk. Mani iegāza paša mūžīga skriešana notikumiem pa priekšu. Būtu klausījis Maiju, nokāptu no kuģa kā cilvēkiem pienākas. Vienīgais pluss ir tas, ka transfēra autobusā esam pirmie un varam sēdēt kur vēlamies.
Tālāk sekoja trīs stundas garš ceļš uz Milānu. Pusceļā gan tika paņemta pīppauze benzīntankā, lai cilvēki varētu paēst. Nopirku kolu un šokolādi. Pirkšanās procesa laikā ievēroja dažas interesantas īpatnības. Priekšā stāvošs itālis vienmēr pērk loterijas biļeti, kuru uz vietas nokasa. Kase ir tikai viena, bet rindas divas, katra savā kases pusē. Kasieris apkalpo vienu no vienas rindas un nākamo no otras.
Paēduši, padzēruši esam Milānā 200 metrus no savas viesnīcas un dodamies iereģistrēties viesnīcā. Viesnīca tā pati Hotel Albert. Iečekošanās notiek fiksi un vakaram mums ir divas idejas – šopings un vakariņas. Viesnīcā noskaidrojam galveno šopinga ielu, saucās laikam Buenos Aires un devāmies tur. Pa bodēm blandījāmis kādas divas stundas, man jau nu piegriezās ļoti.
Tad gājām uz Milānas doma laukumu, tā bija mana iniciatīva, nu ļoti man šī ēka patīk, būtu gatavs tur aizlidot vēlreiz, lai to apskatītos. Vakariņojam Caffe Dante, turpat kur iepriekš, pica ir okei, visu nespējam apēst to mums iepako līdzņemšanai. Bez ēšanas te papildus izklaidi piedāvā ielu muzikants, kas kādus 20 metrus tālāk spēlē krievu dziesmas un zvirbuļi, kas uzvaktē krītošas maizes drupačas (viņi te uzņēmušies baložu funkcijas).
Atpakaļ braucam ar metro. Pērkot biļeti var novērot, kā četri policisti noķēruši kaut kādu cilvēciņu, poliči šamo iekausta. Cilvēciņš ir visai sparīgs, domājams, ka mucis labu gabalu, un tad norāvies pa muti no pakaļskrejošo policistu kolektīva, ģīmis lupatās. Lamāties gan nejēdz vienīgais vārds, kas tiek izsaukts dažādās tonalitātēs ir „putana” (vieglas uzvedības sieviete itāliski). Arī Milānas centrālajā stacijā tiek ķerstīti bezpajumtnieki, šamiem tiek baudīti dokumenti, laikam visi strjomā pēc Neapoles grautiņa.
Aizbraucam uz viesnīcu, paskatāmies CNN par globālo krīzi un gulēt.
23. septembris
Šodien ir diena, kad atgriezīsimies Latvijā. Domāju, ka tur jau būs reāli vēsi salīdzinot ar Vidusjūru. Lidmašīna izlido ap diviem, tā kā līdz divpadsmitiem mums ir daudz laika.
Paēdam brokastis, izčekojamies no viesnīcas, nododam bagāžu viesnīcas glabātuvē un dodamies atkal nelielā pastaigā pa veikaliem. Ap pus vienpadsmitiem es atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu iPod, saskumstu un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Izstāstu savas bēdas viesnīcniekam, dabūju savu existabiņas atslēgu un šmonīju – nikā, saskumstu pavisam daudz. Savācam savu bagāžu un tur mugursomā, kā gadījies kā ne iPods atrodas. (Tagad domāju par viņa implantēšanu.)
Ceļš uz lidostu elementārs, brauciens ar divstāvīgu vilcienu, kā par brīnumu uzrodas arī kontrole. Pirms iečekošanās paspējam paēst vietējā maķītī, tur reklāma „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,50 eiro”, vēlāk vakarā braucot no lidostas Rīgā redzēju reklāmu „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,80 lati”, skaidra lieta, ka Latvijā par paiku ir reāli jāmaksā.
Pēc Mcpusdienām, stājamies rindā un iečekojamies reisā. Iepirkām nedaudz konfektes un vinčiku un skat jau izlidošanas laiks ar pienāca. Standarta rinda, iekāpām vieni no pēdējiem un sēdējām ar pašā astē. Palasījos Latvijas avīzes, nekā jauna un gaidīju piezemēšanos. No latvju svaigā gaisa neapdullu un tēvzemē nonācis uz ceļiem zemi skūpstīdams nemetos. Tā vietā lidostas autobusā diskutēju ar konduktori, par jautājumiem kāpēc man jāpiemaksā par bagāžu? Kāpēc bagāžai nav speciālas biļetes? Bet atzīstu – man nebija taisnība. Vakars jau tika pavadīts savās mājās šķirojot suvenīrus un brīnoties, kāda velna pēc es esmu nopircis piecas krūzes?
Šodien atkal agrais rītiņš, kuģis piestāj Piraeus ostā. Laiciņš visai nomācies, arī pats kuģis ir novēlojies pa veselu stundu. Pie vainas esot iepriekšējās nakts pretvējš un karakuģi, ka bloķējuši ceļu. Kas tie par karakuģiem, īsti skaidrībā netiku.
Sēdējām un gaidījām ekskursijas sākumu jau pierastajā Ocean bar. Uzzinām, ka brauciens būs kopā ar spāņu grupu. Mūsu šodienas plānā apskatei ietvertas Cape Sounion Poseidona templis un Atēnu Akropole, no sejas tas maksā 98 eiras un aizņems astoņas stundas. Pusdienas laikā paredzēta ēšana kādā vietējā hotelī.
Izkāpjam no kuģa un dodamies uz tūristus gaidošajiem autobusiem. Te ir vissarežģītākā sistēma kādu esmu redzējis. Kā jau vienmēr no kuģa pārdesmit minūšu laikā izkāpj pāri par tūkstoti tūristu. Šeit, lai tiktu līdz autobusam, iesākumā jāiziet cauri pasažieru terminālim (tas ir easy level – grīdas flīzētas un durvis redzamas), tālāk tev jātiek cauri taksometru stāvvietai un te jau vairs nav tik viegli. Grieķu taksisti savas mašīnas ir sadzinušas tuvu vienu otrai un vietu lai starp takšiem izspraukties ir reāli jāmeklē. Pie šāda cilvēku pūļa rodas reāli sastrēgumi. Galvenais, ka nevienam no ekskursantiem tie takši nemaz nav vajadzīgi.
Beidzot gan mēs gan spāņi ir tikuši līdz autobusam, tur visi tiek pārskaitīti un ekskursija var sākties. Iesākumā esmu nosēdies par tuvu spāņiem, šoreiz trāpījušies tādi nemierīgi, vidžina kā bezdelīgas ligzdās. Neko no gida teiktā nevar sadzirdēt. Nekas nākas mainīt dislokācijas vietu, nostāk no spāņiem.
Brauciens uz Cape Sounion aizņem veselu stundu. Piraeus osta, kādreiz ir bijis zvejnieku ciematiņš netālu no Atēnām, pa vidu audzēti vīnogulāji un Akropole bijusi redzama pa gabalu. Tagad apbūves dēļ nekādu Akropoli vairs redzēt nevar. Tagad Piraeus skaitās kā viena no Atēnu piepilsētām. Tā nu nedaudz sanāk braukt arī cauri Atēnām.
Mums tiek nodemonstrēti pa autobusa logu Olimpiādei sabūvētie stadioni, no visiem atpazinu tikai to, kurā noritēja basketbola sacensības. Viena no Atēnu problēmām, manuprāt, ir transporta sastrēgumi. Cilvēki te dzīvo jau sen un ieliņās ir ļoti šauras. Tā kā arī mūsu autobusam nākas šur tur pasēdēt kādā korķī.
Kad esam tikuši ārā no pilsētas, lietas sāk norisināties raitāk. Braucam gar jūras krastu un varam pētīt daudz un dažādas jahtu ostas. Cilvēki izskatās te peldas vai snorkelē visās iespējamās vietās. Skaties, kur gribi, vienmēr redzēsi jūrā kādu cilvēku. Caur autobusa logu bildes sanāk paknapas, tā ka nākas vien nomierināties un skatīties ar acīm.
Beidzot esam tikuši līdz Cape Sounion, uz kura tad arī atrodas slavenais Poseidona templis. Bet pa taisno uz turieni nemaz nedodas, sākumā ir ieplānots tualetes apmeklējums, cilvēki tak galu galā autobusā kratījušies veselu stundu. Tā kā tualete ir viena un autobusu daudz, pasākums ievelkas uz kādām padsmit minūtēm. Amerikāņi no mūsu grupas mani ar Maiju atkal nosauc par kanādiešiem, tāpat domā arī cilvēks, kas tiešām ir kanādietis, tas nedaudz sāk biedēt. Mēs taču visu laiku savā starpā runājam latviski, varbūt kanādieši amerikāņu klātbūtnē runā latviski? Varbūt Vaira pie tā ir vainīga?
Kad nu visi ir sapulcējušies pēc tualetes apmeklējuma, dodamies uz pašu Poseidona templi. Kādreiz šis zemesrags esot izmantots kā kuģu pārvietošanās novērošanas vieta, jo redz kuģiem, kas kursē gar šejienes krastiem ir nereāli pabraukt garām nepamanītam. Neskatoties uz visai apmākušos dienu skats uz jūru un līcīšiem ir skaists un domāju, ka tiem grieķiem, kas tur reiz dežūrēja, vismaz bija smuks skats.
Tālāk gide mums kādas divdesmit minūtes stāstīja par būves vēsturi, bet to jau katrs, kam nav slinkums var izlasīt pats. Izrādās tieši no šī raga klints Atēnu valdnieks Egejs ielecis jūrā, kas tagad tā arī saucas Egejas jūra. Nav slikti priekš pašnāvnieka, viņam gan vajadzēja labāk zināt, ka viņa dēlēnam Tēsejam ar atmiņu ir paknapi, varbūt viņš vienkārši nemācēja sariktēt buras, varbūt vienkārši bija pārāk aizņemts ar tikko no Mīnotaura atbrīvoto jaunkundzi.
Šodien apskatāmā tempļa rekonstrukcija ir veidota 440. gadā pirms mūsu ēras. Tuvumā izskatās tā neko un no tāluma pavisam smuki. Kad lekcija beidzas, visiem brīvais laiks veselas četrdesmit minūtes. Tās izmantojam pablandoties riņķī templim, pētot dabasskatus.
Pie tempļa kokā nosēdies kaut kāds putnelis, izskatās pārbijies, bet prom nelido. Protams, ka tūristi tagad nodarbojas ar putneļa fotografēšanu un filmēšanu, varētu domāt, ka te visi no National geographic sabraukuši.
Pēc kādām desmit minūtēm mēs ar Maiju tempļa apskati beidzam un dodamies uz vietējo suvenīru bodi. Pirmais skats uz cenām liecina, ka te viss ir overpriced. Suvenīru izvēle, „bronzas karavīru figūriņas”, Dažādi keramikas izstrādājumi, Magnētiņi un dieviete Atēna pūces izskatā, kartiņas ar smukām bildēm un grāmatas par grieķu kultūru.
Kādu laiku pētu magnētiņus, savietoju ar jau iepriekš redzēto un secinu bildes visās vietās ir vienādas apakšā atšķiras tikai uzrakstiņš ar vietas nosaukumu. Tad aizdodamies uz raga pretējo pusi, no šejienes ar var ielekt jūrā, bet šaubos, ka kāds manā vārdā sauks veselu ūdenstilpni.
Sakāpuši atpakaļ autobusā dodamies uz Atēnām. Gids apgalvo, ka pēc 40 minūtēm jau visi ēdīsim. Pa ceļam mani reāli nogāž no kātiem miegs, kādas pāris reizes nolūstu, neko darīt, nākas patukšot kolas krājumus. Skaidra lieta, ka pēc četrdesmit minūtēm nekādas ēšanas nav, sēžam korķī, nosēžam vēl četrdesmit minūtes un tikai tad tiekam pie ēšanas. Kopumā labs rādītājs. Pirms piebraucam pie hoteļa, mums tiek parādīts granītā viedots amfiteātris, smuki izskatās.
Pats ēdamais, grieķu virtuve, labu labais, arī itāļi nemaz tik nadzīgi nav, mūsu apvienotā angļu spāņu grupa ir pāris reizes nekaunīgāki un arī pie ēšanas tiek vieni no pirmajiem. Tālāk seko dzīres pusstundas garumā alkoholu ieskaitot. Lai novērstu sūdzības par ar siekalām nopilināto portatīvo datoru sabeigšanu, šeit es aprakstu beigšu.
Pēc dzīrēm beidzot dodamies uz Akropoli. Lai tiktu līdz templim, nākas kāpt labu gabalu kalnā. Es jau zināju, ka Akropole atrodas kalnā, bet es tiešām nebiju iedomājies, ka tas kalns tā paceļas pāri Atēnām. Kāpjot augšā gide mums prasa, no kurienes mēs īsti esam. Sakām, ka no Latvijas, viņa prasa, kas Latvijai ir galvaspilsēta. Uzzinājusi ka Rīga, viņa jautā, vai tikai tur pāris gadus atpakaļ nenotika Eirovīzija?
Uzrāpjamies Akropoles virsotnē un tad netālu no Parteona mums tiek stāstīts kārtējais grieķu vēstures posms. Man pēc kādām desmit minūtēm apnīk un slaistos pa Akropoli savā vaļā. Pārsteidz daudzo krievu tūristu skaits. Tā vien liekas, ka katrs otrais tūrists ir no Krievijas un katrs piektais no viņiem zvana paziņam sākot ar tekstu: „B*** ti ņekogda ņeugadaješ gdje ja!”.
Pats Partenons izskatās visai monumentāls, laikam gatavojas veikt kaut kādu nopietnu rekonstrukciju, jo tuvākā apkārtnē manāmi ceļamkrāni. Arī skats uz pilsētiņu ir visai iespaidīgs. Mūsdienu Atēnu arhitektūra gan īpaši izcila neizskatās. Daudz vienādu mājeļu, kas vienmērīgi nosedz visu panorāmu. Augstumā ar Akropoli konkurē tikai Lycabettus paugurs ar Svētā Gregorija baznīcu uz tās. Vēl no augšas var apskatīt veselu kaudzi ar tempļu paliekām.
Stāvēju kalna galā un domāju, redz kā cilvēkiem agrāk ir bijusi uzņēmība, atrast augstu kalnu un tā galā uzbūvēt šādu makanu būvi. Nez cik darba stundas tajā ieguldītas. No gides arī uzzināju, ka te visās malās esot slepenas pazemes ejas, kuras zinot tikai arheologi un savulaik bijis labs atspaids cīņā pret vācu nacistiem.
Šī nu ir vieta, kuru ir vērts apmeklēt. Brīvais laiks tiem, kas klausījušies gidu ir tāds, ka knapi pietiek aizjozt atpakaļ uz autobusu. Kopumā ekskursiju vērtēju ar labi, skaidra lieta, ka Atēnas apskatei nevar nosaukt par pilnīgu, ja tu esi aizspēries tikai uz Akropoli, bet ko lai dara – tāda ir mūsu izvēlētā ceļojuma veida specifika.
Vakarā tradicionāli paēdam vakariņas. Oficianti šovakar uzstājas ar pāris priekšnesumiem, dejas uz galdiem. Pēc vakariņām mums ar Maiju vēl pietiek spēka aiziet arī uz Vēderrunātāja šovu. Džeks mierīgi spēj pārslēgties starp angļu, vācu, spāņu, franču un itāļu valodām. Es gan nezinu, cik no tām valodām prata viņš pats un cik viņa vēders. Bet šovs bija smieklīgs, pat neskatoties uz čurāšanas jokiem. Ar to arī vakars beidzas. Rīt būs atkal garais rīts, jo apmeklēsim Olimpiju.
Šodienas plānā ir Rodas salas apmeklēšana. Kuģis plāno ienākt rodas ostā tikai ap pulksten vieniem, rīts ir brīvs. Mēs ar Maiju to izmantojam pēc pilnas programmas, no rīta guļam maksimāli ilgi un uz brokastīm ierodamies pēdējā brīdī, tā lai nenokavētu. Izskatās, ka kārtējo reizi neesam vienīgie tādi gudrie, rinda uz brokastīm tāda pati kā vienmēr.
Te nu varētu nodoties filozofiskām pārdomām, vai braucot brīvdienās kruīzā tās patiešām ir brīvdienas. Jo ēšanas reizes tev ir jācenšas nenokavēt, uz ekskursiju apjoms, ko tev piedāvā, vai arī esi ierobežots laikā (tik ilgi cik kuģis stāv ostā). No otras puses tev ne par ko nav jāsatraucas un piedāvātais komforta līmenis atbilst ļoti labai viesnīcai.
Rītu noslaistos blandoties pa kuģi, iepērku dažādus suvenīriņus, kādu laiku pavēroju kazino spēlētājus un, ko tur slēpt, paskatos televizoru. Kad gar iluminatoriem sāk slīdēt Grieķijas saliņas, nodarbojos ar to aplūkošanu. Drīz vien esam klāt arī Rodas salai.
Līdz šim man Rodas sala ir asociējusies ar vienu no antīkajiem pasaules brīnumiem – Rodas Kolosu. Koloss jau sen gājis bojā zemestrīcē un pārdots pa lūžņu cenu, bet viduslaiku Rodas pilsēta vēl turas. Šī līdz šim ir viena no skaistākajām ostām, kurā esam piestājuši. Nenoliegšu, Grieķu salas man vienmēr ir patikušas, lai gan esmu bijis tikai Krētā un Santorini.
Tā nu ganāmies pa klāju un vērojam pilsētiņu. Šī nu ir viena no reizēm, kad mani sākt mākt šaubas vai bija labi izvēlēties ekskursiju. Tā vien gribas vienkārši pastaigāt pa Rodas pilsētu. Pa ostu gar mūsu kruīza kuģi braukalē mazs kuģītis ar stikla dibenu, gan jau ka te ir ko pētīt jūras dibenā. Šoreiz kuģis pārmaiņas pēc piestāj pasažieru ostā. Nekāda termināla gan te nav, kāp ārā pa taisno piestātnē.
Mūsu šodienas izvēlētā ekskursija ir Lindos apmeklēšana. Lindos ir neliela pilsētiņa četrdesmit minūšu braucienā no Rodas. Paši vietējie Lindos sauc par vienu no skaistākajām vietām pasaulē, uz to arī uzķērāmies, skaistākās pasaules vietas ir jāapskata, arī darba kolēģis, ar kuru iepriekš konsultējos, izprašņājis pieejamās opcijas, nešaubīdamies ieteica Lindos, tā nu sapiķojuši 56 eiras, dodamies pulcēties ekskursijai.
Tradicionālais process – Ocean bar un autobuss. Šodien dodamies kopā ar spāņiem, knapi esam izbraukuši no ostas teritorijas autobuss apstājas, izrādās esam aizmirsuši divus spāņus. Pastāvam un pagaidām, kamēr šie atskrien. Tā kā grieķu zemes esmu jau apmeklējis agrāk, pētu supermārketus, kioska lieluma veikaliņus. Kad nu visi ieradušies, dodamies uz Lindos.
Piebraucot pie Lindos pilsētas un skatoties uz to, ir jāpiekrīt vietējiem – šī tiešām ir skaista pilsēta. Skaists līcītis, uz kalna uzbūvēta pilsētiņa, kuru no augšas pārrauga Akropole, templis, kas veltīts dievietei Atēnai. Tūristu autobusus pilsētā laikam neielaiž, tādēļ uz pilsētu dodamies ar mazu Shuttle bus. Nonākuši pilsētiņā nedaudz uzkavējamies pie nelielas baznīciņas un kāpjam augšā uz Akropoli.
Akmens, no kura veidots celiņš, ir ļoti slidens, tā kā celiņš ved kalnā un ir bez margām, tad ir vēlams uzmanīties. Celiņa malā vietējie tirgo pašu rokām darinātus izšuvumus, tas te laikam pensionāru bizness.
Pie akropoles, paveras brīnišķīgs skats gan uz Lindos, gan uz tās līcīšiem. Gide mums divdesmit minūtes stāsta par tempā vēsturi. Priecājaties, ka es jums te neatstāstīšu un tad tiekam palaisti savā vaļā, lai izpētītu Akropoli.
Seno civilizāciju būvniecības māksla mani vairs neizbrīna, jā, tad cilvēki tiešām, ja būvēja, tad būvēja. Kā jau tas notiek visur notiek, arī šādi tādi renovācijas darbi. Pastāvam un pabaudām skatu, tad dodamies atpakaļ uz pilsētiņu. Blandāmies pa ieliņā un suvenīru bodēm, sev iepērku Rodas olīveļļu. Kolas cenas pabaismas – divi eiro pa bundžiņu.
Pienāk laiks doties uz autobusu, pa ceļam izbaidījuši dažas kazas, kāpjam augšā kalnā uz tūristu autobusu stāvvietu. Līdz autobusa atiešanai palikušas pāris minūtes, kuras veltu iepērkot vietējā supermārketā kolu pa lēto.
Visi savākti un dodamies atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam angļu un spāņu gids mums stāsta vietējo vēsturi, spāņu valodā stāsts ir vismaz pusotras reizes informatīvāks, tā kā klausāmies tos. Iebraucam vienā keramikas darbnīciņā, kur mums parāda, kā pareizi jāizgatavo vāzes.
Amatnieku bizness te ir augstā līmenī, viss roku darbs, arī krāsošana. Krāsots tiek ar akrila krāsām un ar rokām. Tā kā arī saviem tankiem šo to ar rokām piekrāsoju, tad šo podnieku meistarību un precizitāti apskaužu. Pats nopērku Arhimēda krūzi, tāds nieciņš kuru vari piepildīt tikai līdz noteiktam līmenim, ja ielej vairāk – pilnīgi viss iztek.
Tikuši pie kuģa, nedaudz paklaiņojam pa piestātni , vēlāk jau tikuši uz klāja vērojam saulrietu virs Rodas. Man jau galvā briest plāns, pēc kura vajadzētu apceļot Grieķijas salas, obligāti iekļaujot tajā Rodu. Vakariņās nopietni uzspiežam uz kūkām, tā šoreiz viņiem padevusies garšīga un ejam gulēt. Rīt būs agrais rīts un apmeklēsim Atēnas.
Kā jau iepriekšējā apraksta komentāros tika minēts, kuģim esot tranzītā uz tā īsti darīt nav ko un laiku var pavadīt lasot grāmatas. Protams, ja esi apkalpē, tad tu vari cītīgi mazgāt un krāsot. Arī šī diena ir tāda pati – nekur nav jābrauc, var mierīgi gulēt, cik tīk.
Mēs ar Maiju no rīta tā arī darām un uz brokastīm ierodamies jau pašās beigās. Pārtikas izvēles klāstu tas nemaz nav mainījis un ēst ir ko. Viena interesanta lieta, ko esmu novērojis stāvot brokastu rindās – cilvēki visu laiku runā par ēšanu. Itāļi kā atver muti, tad to vien dzird – mandžāre, mandžāre. Franči un spāņi ir tādi paši. Arī es, lai neatpaliktu no citu tautību pārstāvjiem, stāvot rindās esmu pasācis pie sevis dungot dziesmiņu, kas sastāv no viena vārda un skan apmēram šādi „ēst, ēst, ēst, ēst, ēst …”.
Kad atgriežamies no brokastīm uz kajīti, atrodam paziņojumu, ka mūsu izvēlētā rītdienas ekskursija nenotiks, nav nokomplektēta pietiekoši liela grupa, neko darīt ejam izvēlēties citu, būs jābrauc kopā ar vāciešiem.
Pēc tam kā pieredzējis dīkdienis atrodu sev sauļošanās beņķīti, sauļojos un lasu grāmatiņu, joprojām par Austrāliju vai arī vienkārši gulšņāju. Nekas ievērības cienīgs nenotiek, riņķī gozējas vaļi un spīd saule. Pēkšņi uz sauļošanās klājiem sākās rosība ne pa knapi – ir pamanīti delfīni. Nav jau nekāds brīnums, visi skrien pie bortiem viņus apskatīt, man nekur nav jāskrien es jau esmu pie borta, atliek vien pagriezt galvu pareizajā virzienā. Tā kā Maija šajā laikā ir atradusies citur, tad šis pasākums man dod iespēju plātīties visu dienu, ka esmu redzējis delfīniņus brīvā dabā. Viņa gan atsaucas uz faktu, ka Jaunzēlandē tādi redzēti kaudzēm, mani tas nepārliecina.
Tad seko pusdienas un atkal gozēšanās saulē, faktiski sēžu pie borta un lasu grāmatu, laiku pa laikam uzmetu acis jūrai, bet tur nekā interesanta nenotiek, viļņi vien, šad tad kāds kuģītis parādās un viss.
Pēcpusdienā balss no debesīm mūs uzaicina apmeklēt lekciju par Vidusjūras valstīm un kultūru. Aiz neko darīt aizejam, mūsu Deborah tiešām nav nekādas nojausmas kā jāveido un jālasa prezentācijas. Viss tiek lasīts no lapas, slaidi iepaliek un laiku pa laikam minūtē tiek parādīti četri uzreiz, lai pēc tam pēdējais stāvētu kādas piecas minūtes.
Patiesībā nav jau tā, ka uz kuģa nebūtu ko darīt. Vienkārši es biju nolēmis atpūsties un slaistīties. Ja kāds vēlas viņš var iet deju kursos, piedalīties dažādos konkursos, mācīties gatavot lazanju, spēlēt tenisu, mācīties itāļu valodu utml.
Vakaru iesākam ar saulrieta noskatīšanos, smuki izskatās un tikai tad dodamies ēst. Ēdiena izvēle kā vienmēr bagātīga, porcijas mazas, bet ņemt var, cik vēlies. Viena lieta gan mani itāļu virtuvē izbrīna – viņi neko nemāk pagatavot no kartupeļiem. Sajūta tāda, ka viņu šefpavāram (kas pēc vārda izskatās ir itālis) kartupeļa paņemšana rokā izraisa līdzīgas sajūtas kā vidusmēra latvietim patisons. Tu zini, ka tas ir ēdams, ka to var kaut kā pagatavot, bet kā tev nav ne jausmas. Vārīts kartupelis netiek izvārīts līdz galam, salātos iegrieztais vispār ir puszaļš, vienīgais viņi māk izcept to kartupeli folijā un tas arī ir viss. Paēdam un liekamies gulēt, jo rīt būsim Ēģiptē un jāceļas būs jau pussešos.
