4. janvāris (PR10 Levada do Furado)

Rīts sākas ar pamošanos divas stundas pirms brokastīm. Organisms vēl nav pārslēdzies uz jauno režīmu un ēstgriba parādās jau piecos no rīta. Sagaidām brokastlaiku un dodamies. Man brokastīs ir vesela misija – jātiek pie naža! Lidmašīnā jau tagad ar nazi iekāpt nevar, doma ir vienu brokastīs aneksēt, izvadāt ekskursijā pa visu Madeiru un pēdējā dienā atlikt atpakaļ vietā. Aizejam uz brokastu vietu, ēdiens salikts, bet nekāda apkalpojošā personāla nav. Nekas, ķeramies pie ēšanas. Kafijas automāts, lai ar tur ir kādi seši kafijas veidi, pa īstam izsniedz tikai vienu – kafiju ar pienu, visas pārējās opcijas dod melno kafiju. Pavārs ir no tiem, kurš uzskata, ka nedaudz oglītes ēdienā nevienam par sliktu nav nācis. Omletes pārceptas ar nelielu melnumiņu, viss, ko var nedaudz piededzināt, ir piededzināts. Bet ja nedaudz iespringst, tad ēdamo atrast varēja.

Brokastojot var redzēt, ka pa nakti ir bijis lietus, debesis nomākušās un izskatās, ka līs vēl. Tādēļ pakojot mantas pirmajam šī ceļojuma pārgājienam ar lietus jakām. Mūsu izvēlētais maršruts ir PR10 Levada do Furado, kuru sāksim no Ribeiro Frio. Līdz pašam galam neiesim, bet līdz lielā nokāpiena sākumam un tad atpakaļ. Brauciens uz Ribeiro Frio ļāva man pirmo reizi saskarties ar Madeiras miglu. Tu, cilvēks, brauc mierīgi pa tuneli un izbrauc miglā, tādā totālā ar redzamību 10 metri. Miglas lukturus nākas apgūt uzreiz, kopēju arī vietējo tradīcijas ieslēdzot avārijas gaismas līdz brīdim, kamēr man aizmugurē parādās kāda mašīna, tad tā pārņem avārijas gaismu stafeti. Ātrums, protams, nokrītas. Vairāk vai mazāk pa miglu braucam līdz pat galamērķim.

Pie vietējā bāra atrodam vietu, kur nolikt mašīnu. Te nu labi strādā paruna par tiem, kas agri ceļas, jāatzīst gan, ka vēl kādi četri cilvēki, bija cēlušies vēl agrāk. Un ceļš pa taciņu var sākties. Šī taka skaitās viena no vecākajām publiskajām takām, kas atvērtas pie levadas. Levada pa lielam ir betonēts grāvis, pa kuru no kalniem tek ūdens. Strādā gan kā irigācija, gan kā erozijas novērsējs. Tā kā levadu būvēšana nebija nekāda izprieca, tad tās lielākoties būvēja ar ieslodzīto darbaspēku, sāka sešpadsmitajā gadsimtā un turpina līdz šodienai. Pavisam uz salas ir sabūvētas levadas 2170 kilometru kopgarumā, izrakti tām tuneļi ap četrdesmit kilometriem. Grāvīšus te regulāri apkopj un populārākās takas ir ļoti smukas.

Sākam pie neliela strauta aizsprosta un sekojam levadai. Takas sākumā ir pussabrukusi ēka, pār kuru dominē milzīgs rododendrs. Taka ir diezgan plata vismaz sākumā, varētu pat ar zirga ratiem izbraukt, lai gan zirgus te neredzu. Tā nu mums ir jāiet kādi deviņi kilometri – pa labi klints, pa kreisi kalna nogāze apaugusi ar krūmiem. Taka ir smuka, bet saulainā dienā varētu būt vēl smukāk. Ja starp krūmiem var redzēt kaut ko no ielejas, tad to visu maisa migla un mākoņi.

Reizēm gan paveicas un nedaudz noskaidrojas, tad gan skati uzlabojas. Vietām no kalna tek nelieli ūdenskritumiņi pa taisno levadā. Izrādās arī, ka taciņa ne vienmēr ir plata – vietām tā sašaurinās līdz pašas levadas betonējama apmēriem. Šajā vēl nav tuneļu, bet ir jālien caur dabīgajām klinšu spraugām. Tā kā ir vēl agrs, tad uz takas praktiski citus cilvēkus neredz un nav jānodarbojas ar tādām lietām, kā pretīmnācēju palaišana, stāvot vienā grāvja malā un cerot ka palaižamais nenovelsies no klints. Ja esi dendrologs vai botānikas entuziasts, tad vari līksmot par pirmatnējo lauru koku mežu un vietējo isoplekšu krūmājiem. Es neesmu tik rafinēts un no krūmiem atpazīstu tikai orhidejveidīgos, bet tas jau ir drošs minējums, jo orhideju dzimta ir dikti plaša, ka jebkas var izrādīties orhideja. Nekādu dzīvo radību gan es te nemanu.

Papildus problēma visās šajās takās ir tā, ka te nekur nav tualešu. Tā tas bija pirms piecpadsmit gadiem un tā tas ir joprojām. Līdz ar to cilvēki izlīdzas kā nu māk, par nepārredzamu takas līkumu jau desmit metru pirms tā liecina tualetes smaka. Acīmredzot tādas ir vietējā tūrisma tradīcijas.

Lēnā garā esam tikuši līdz mūsu galamērķim – Lagoa da Portela. Pats dīķis gan ir tukšs un pie viņa lejā nelienam, jo lietus ir izmērcējis takas un negribas smērēt apavus. Papiknikojām vietējās Lamaceiros mežniecības parkā, te lieti noderēja no rīta iegūtais nazis, jo siers pats sevi nesagriezīs. Pati mežniecība sestdienās slēgta, tāpat kā viņu tualetes, tās gan izskatās bija slēgtas jau laikā, kad Portugālē vēl valdīja Salazars. Iestiprinājušies dodamies atpakaļ. Katrs, kurš ir gājis pa takām, zina, ka ejot turp un nākot atpakaļ, lai ar’ taka ir tā pati, tomēr izskatās pavisam citādi. Šī nav nekāds izņēmums. Man brīžiem gadās vietas, par kurām es esmu puslīdz drošs, ka redzu tās pirmo reizi.  Nu jau parādās arī citu taku entuziasti un nākas apstāties, lai palaistu garām pretīmnācējus. Vismaz neesam tik lēni, lai mūs kāds pašus apdzītu. Diemžēl laika apstākļi neuzlabojas un lietutiņš, kas līdz šim tikai laiku pa laikam uzsmidzināja ir nolēmis pievērsties nopietnākai līšanai. Nākas pakot ārā lietus jakas un pēdējos četrus kilometrus turpināt ar tām mugurā. Lietū takas apskate nav pārāk interesanta un uz beigām ap astoņpadsmito kilometru pat uznāk īgnums. Beigās viss pārgājiens ar atpūtām mums ir aizņēmis vien četras stundas.

Lai nedaudz atgūtos no paveiktā, aizejam uz vietējo zivju restorānu nedaudz iekost. Garšoja labi, pat kartupeļi likās izcili. Lietus ārā gāž kā ar spaiņiem un ir skaidrs, ka šodien citu plānu mums vairs nav. Tādēļ ar ēšanu nesteidzamies. Viens gan nedaudz kaitina, vietējie pie galdiem uzvedas dikti skaļi, tā ka mēs ar Maiju reizēm viens otru nedzirdam. Bet tas laikam te tā pieņemts, labi, ka iekšā nedrīkst smēķēt. Vispār jau vakar ievēroju, ka vietējiem uzpīpošana sabiedriskās vietās joprojām ir lielā cieņā.

Līdz ko tu atslēdz mašīnu, tā te uzreiz parādās kāds, kurš pretendēs uz tavu vietu. Tam jau nebūtu nekādas vainas, ja gaidītājs būtu prātīgs cilvēks un spētu saprast, ka man navigatorā ir jāievada adresīte galamērķim un tikai tad zināšu, kur jābrauc. Tāpēc besī tā pīpināšana un žestikulēšana. Dodamies mājup.

Vakaru pavadām Ponta do Sol pludmalē. Cik nu to vispār var saukt par pludmali, uzēdam vietējā maiznīcā nopirktās bulciņas un skatāmies viļņus. Šodien tie ir vēl brangāki nekā vakar, sitas krastā kā traki. Cilvēki protams mēģina pielīst tiem pēc iespējas tuvāk un uzņemt pēc iespējas labāku bildi. Viļņi jau nav īpaši prognozējami un var sanākt visādi, var desmit minūtes stāvēt un nekā, bet var arī nošļakstīt no galvas līdz kājām. Redzēju abus gadījumus. Tad aizeju uz viņu izbūvēto ragu un skatos pensionāru skriešanos ar viļņiem. Ideja tā pati paspēt nobildēties uz pilsētas fona pirms vilnis tevi nolej ar ūdeni. Pavisam slapju redzēju tikai vienu neveiksminieci, pats tieku cauri sveikā. Novērtēju vietējā zivju restorānā ēdienkarti un svaigās zivis ledusskapī, tad dodos uz viesnīcu. Nav jau tā, ka man viļņi nepatiktu, bet man nav Maijas spējas tik ilgi sēdēt un neko nedarīt.