Navigate / search

The Arctic Grail: The Quest for the Northwest Passage and The North Pole by Pierre Berton

The artic grail

Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.

Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.

Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.

Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.

Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.

Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.

Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.

The Terror by Dan Simmons

the terror

1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.

Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.

Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.

Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.

Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.

Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:

„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”

Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –

„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”

Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.

Intelektuāls jautājums LXX jeb citplanētu ģeogrāfija

IMG_3789

Kārtējais laterālo domāšanu stimulējošais uzdevums, nekā sarežģīta, bet interesanti.

Iedomājamies planētu T40. Uz planētas dzīvo tikai divas saprātīgas būtnes Ņuņņa un Ģīga. Būtne Ņuņņa dzīvo uz liela kontinenta, kura vidusdaļā atrodas milzīgs ezers. Ģīga dzīvo uz salas, kas atrodas iepriekšminētā ezera pašā vidū. Ņuņņa un Ģīga neprot peldēt, lidot un teleportēties, viņu vienīgais pārvietošanās līdzeklis ir iet ar kājām pa sauszemi. Bet neskatoties uz visu to, Ģīga katru rītu brokasto pie Ņuņņas. Kā tas ir iespējams?

PS.

„Ar kājām pa sauszemi” – izslēdz laivas, lidmašīnas un visu citu, izņemot iešanu. Ezerā ir ūdens. Planētai ir gravitācija. Ģīga nevar elpot zem ūdens, viņai nav skafandra un akvalanga, arī elpu viņš tik ilgi nevar aizturēt. Uz salu tilts neved. Ezeram pāri pārlekt nevar ne Ņuņņa, ne Ģīga. Ģīga katru vakaru nakšņo savā mājā uz salas. Ne Ņuņņa ne Ģīga nevar izdzert visu ezeru. Ūdenī nav tik daudz sāls, ka negrimst nost. Arī paisumi un bēgumi nav tik stipri, lai izveidotu sauszemes tiltu. Ezers nekad neaizsalst. Ezerā nav tuneļa. Arī gājputni saprātīgas būtnes nepārnēsā un zivis viņas nenorij un uz muguras neļauj vizināties. Ne Ņuņņa ne Ģīga tiltus, dambjus un citas inženiertehniskas būves nebūvē. Ezers nav pārpurvojies. Arī krokodilu, begemotu un citu dzīvnieku tilts neeksistē. Ne Ņuņņa, ne Ģīga nevar pārstiepties ezeram pāri.

Intelektuāls jautājums XXII jeb trepes ūdenī

Šis būs pavisam viegls jautājums, lai gan nedaudz jāparēķina būs.

Pie piestātnē atrodas laiva. Laivas bortā ir iekārtas kāpnes. Pēdējais pakāpiens skar ūdeni. Attālums starp pakāpieniem ir 20 centimetri. Pavisam kāpnēm ir četri pakāpieni. Paisuma laikā ūdens līmenis ceļas ar ātrumu 5 cm sekundē. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai ūdens sasniegtu trešo pakāpienu no apakšas?

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXV

2007. gada 17. jūlijs (Singapūra)

No rīta paēdam brokastis Quality Hotel ēstuvē. Brokastis ir šikas, līdzīgas Gan Bei klāstam Latvijā. Tikai vietējo speciālistu gatavotas un garšīgākas. Lai tiktu brokastot, te jāuzrāda speciāla kartīte uz kuras iekšā laidējs izdara atzīmi. Tālāk tev vietu ierādītājs ierāda, kur sēdēt. Tad tu vari iet un meklēt sev attiecīgi ēdamo. Jauka fīča, kuru nekur citur nebiju redzējis, ir olu cepējs. Tu parādi, ko vēlies papildus savam kultenim, bļodiņās stāv vis kaut kas sabērts, tu parādi ar pirkstu, cepējs sacep omletē. Puika rāvās visu laiku ar pannu.

Paēduši devāmies atpakaļ uz numuriņu, jo plānā ir slaistīties pa viesnīcu līdz maksimumam. To arī darām skatāmies televizoru, līdz pulkstens 12:00. Tad izrakstāmies no viesnīcas un dodamies ieplānotajā ekskursijā braukāt ar kuģīti.
Aizbraukuši uz Raffles place metro staciju, atklājam, ka esam nonākuši nopietnā debesskrāpju rajonā. Ievērtējušu to, dodamies meklēt, kuģu piestātni, no kuras ejot kruīzs pa okeānu. Tā vismaz raksta tūristu ceļvedis. Pirmā problēma ir tikt pāri ielai, jo gaisa pāreja remontā. Meklējot alternatīvas, nokāpjam vienā no debesskrāpja pagrabiem, un pa mazām kāpņu gala durtelēm nonākam lielā pazemes gaitenī, kas pilns ar cilvēkiem. Tad otrā pusē iztaujājam šveicaru, kas mums apgalvo, ka kruīza kuģu piestātne tiek remontēta un neviens kuģis neiet. Tā arī iznāk, kuģu piestātni remontē. Taču netālu no Merlion hotel un pašas dižās Merlion statujas, kas ir Singapūras simbols tiek piedāvāts kruīzs pa Singapūras upi 30 minūšu garumā.

Iepirkuši biļetes, kādas 10 minūtes slaistāmies pa piestātni. Bez mums tūrē dodas arī daži ķīnieši. Papētam Merlion statuju, nu nav nekas īpašs, bet tūristi iet bariem.

Beidzot pienāk arī mūsu laiva. Paskats ir baiss, nedaudz appuvusi, krāsa palobījusies, taču peld un ir motors. Sasēžamies iekšā un laivas vadītājs piedod gāzi motoram. Motors izskatās, ka savulaik ir bijis kādam lauksaimniecības agregātam, pukšķ un ļerkst, ka nevar lāga sadzirdēt, ko runā blakussēdētājs. Uz motora uzlikts parastais kasešu atskaņotājs, kuru, protams, sadzirdēt nevar vispār. Tikai, kad motoram nokrīt apgriezieni, var saprast, ka laikam ir ieslēgts audio gids.

Zem sēdekļiem atrodas kannas uz kurām rakstīts Glacial Acetic Acid purity 99.5%, tas ir tā skābe, kas etiķim dod rūgtuma piegaršu. Tā kā no worries, galvenais nesaelpoties.

Bet neskatoties uz visu to, brauciens ir smuks, jo pilsēta no upes izskatās citādāka. Braucam, gar vecajiem Singapūras kvartāliem, ūdensmalā redzama interesanta skulptūra – puikas lec ūdenī peldēties un galvenais nav arī tik ļoti karsts. Izbraukuši ar laivu tā arī nezinām, ko darīt tālāk. Ieejam vienā lielveikalā paklaiņojam, paēdam kafejnīcā kūkas, nolemjam doties uz grāmatu veikalu Wheelock Place, un atlikušo dienas daļu pavadīt tur. Visiem ceļošana ir acīmredzami piegriezusies. Mūsu lidmašīnas reiss aties tikai pa nakti trijos.

Grāmatu bodē uzdzīvojam uz pilnu klapi. Jānis saņēmies grāmatas pa stratēģisko vadību atradis mīksto krēslu lasa, Atvars CD sektorā tik skanē kodus un klausās mūzikas albumus, Maija tusējās gar ceļojumu grāmatām, es ar atrodu brīvu sēdvietu un lasu grāmatu. Tad nu vakarā ar Maiju aizejam paēst vietējā zivju restorānā, kas atrodas stāvu augstāk. Porcijas lielas un viss izņemot zivju kotletes ir ēdams un garšīgs. Paēdam un padzīvojamies, pa grāmatu bodi vēl līdz deviņiem. Tur ir visnotaļ kompetenti pārdevēji. Iedomājies kādu grāmatu, paprasi, lai parāda, kur tā atrodas, viņi tevi aizved un parāda ar.

Tad ar metro dodamies uz lidostu otrajā terminālā savācam savu bagāžu, pārpakojam mantas un ar Sky train dodamies uz Pirmo terminālu. Tur atrodam kafejnīcu, pavakariņojam ar sendviču un kafiju, dodamies uz Emirates checking punktu pusi gaidīt savus reisu. Nedaudz pagaidām, Maijai ienāk prātā doma iečekoties uzreiz un doties uz Tax free zonu. Izrādās, ka tāda opcija pastāv un darbojas, ejam pie iečekošanās kases un rādām biļetes. Tad atklājas, ka mūsu reiss atcelts, jo lidmašīna Brisbenā salūzusi, bet pēc stundas atiet Singapoure Airlines reiss uz Dubaju un mēs brauksim ar to. Mums izdala Emirates meiteni, kas visu nokārtos un visi jožam uz Sky train, lai paspētu uz reisu 23:45. Tikuši līdz kasei, atduramies pret Singapoure Airlines iečekotāju stulbumu. Sakām viņiem, ka bagāža jāiečeko līdz Rīgai. Pēc 10 minūtēm puika sapratis problēmas būtību, taču vadot iekšā katra reisa kodu jautā: „Is this flight confirmed”. Varētu padomāt, ka mūsu smadzenes pa taisno pieslēgtas vispasaules lidojumu vadības centram. Taču nemulsinām viņu, un atbildam: „Yes”.

Tad seko skriešana uz izlidošanas zonu, monitoros jau rāda gate closing. Tad nu arī skrienam garām Tax free veikaliem, kuru šeit ir daudz un dažādi, siekala tek, bet kājas kustās. Vēlāk delfi lasīju, ka Singapūras lidostas Tax free veikali esot labākie pasaulē, gandrīz asara nobira. Līdz izlidošanas vārtiem tiekam laikā, mūsu somās, nekas dīvains atrasts netiek un varam doties uz lidmašīnu. Iekāpjam lidmašīnā trīs stundas ātrāk nekā plānots un gaidām startu. Lidmašīna pilna ar ķīniešiem, kas nozīmē, ka tualetes labāk nelietot.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit otrā diena.

Turpinājums sekos …