Tā nu ir sanācis, ka iepriekšējā blogā aprakstītā grāmata ir arī septiņsimtā pēc skaita, kurai ir ticis tas gods tikt apskatītai šai blogā. Nu jau drīz būs pagājuši septiņi gadi, kopš šis blogs ir pieejams plašām tautas masām. Vai, uzsākot blogošanu, es domāju, ka spēšu tik ilgi noturēties? Protams, ka nē. Nebūtu ticējis, ja kāds man tad teiktu, ka šeit aprakstīšu tādu lērumu ar grāmatām. Atceros, ka biju patiesi lepns par savu pirmo simtu, pēc tam simti turpinājās – par dažiem atcerējos, citus palaidu garām nepiesaucis.
Septīto simtu es novaktēju, un tādēļ arī top šis ieraksts. Tik bieži jau man simtnieki negadās – vidēji reizi gadā. Ir interesanti pavērot savu grāmatu aprakstu evolūciju, sākumā, šķiet, nebiju spējīgs uzrakstīt neko vairāk par pāris teikumiem. Tomēr ar laiku, cerams, piešāvu roku un rakstīšana vedas nedaudz izvērstāk. Ja paveicas, cilvēks no malas var pat saprast, par ko tā grāmata īsti ir bijusi. No šā gada nolēmu aprakstus papildināt arī ar sadaļām – pozitīvi un negatīvi. Citādi reizēm gadās, ka lasu savu aprakstu un nevaru saprast, kādēļ pēc tādas nolikšanas esmu iedevis tik labu vērtējumu. Acīmredzot jārada aprakstā konteksts, lai šī zināšana nepazūd pēc pāris gadiem.
Ko man blogošana ir devusi? Pirmkārt, tagad es grāmatas atceros daudz labāk. Vairs nav, ka pieeju pie grāmatu plaukta un zinu, ka grāmatu esmu lasījis, tomēr tās saturu nevaru atcerēties. Tas, protams, rada apbēdinājumu, kaut kad esi ziedojis pāris stundas grāmatai, kurai tagad pat nespēj atcerēties sižetu! Tagad tā vairs nav, man vienmēr ir iespēja atgriezties nedaudz pagātnē un paskatīties, ko es par grāmatu esmu domājis pēc tās izlasīšanas.
Tas ir gandrīz kā pamatskolas laikos ar ārpuslases izlasīto grāmatu kladi, kas bija jāatrāda reizi pusgadā. Tur par izlasīto grāmatu bija jāieraksta nosaukums, autors, jāuzzīmē bilde un jāuzraksta īss apraksts. Zīmēt es nekad neesmu prati,s un arī ieraksti par saturu bija ar tvitera cienīgu zīmju skaitu. Lieki piebilst, ka klade tika aizpildīta vakarā pirms nodošanas.
Ir eksperimentāli pārbaudīts, ka bloga ierakstu vēlams sagatavot vismaz divu nedēļu laikā pēc grāmatas izlasīšanas, kamēr vēl atmiņas ir svaigas. Ir tikai viena grāmata, par kuru es varēju uzrakstīt arī gadu pēc tās izlasīšanas, un arī tikai tādēļ, ka viņu pārlasīju.
Tā arī īsti neesmu sapratis, vai ir vērts blogā aprakstīt komiksus. Nav jau tā, ka tie tiktu lasīti drausmīgi daudz, bet ko par viņiem rakstīt, īsti nezinu. Ja godīgi, tad esmu izlasījis tikai “Sandman”, tā nu man tās septiņas “grāmatas” stāv zem jautājuma zīmes. Bija laiks, kad nodarbojos ar tanku modelēšanu, tad izlasīju daudzas grāmatas par tankiem, tomēr arī tās es atstāju ārpus šī bloga ierakstiem.
Priecē arī šajā laikā notikusī blogosfēras attīstība. Precīzāk sakot, mani interesējošā daļa – grāmatu blogi. Tie ir auguši gan skaitā, gan kvalitātē. Tagad ražīgā dienā reizēm ir grūti pat visus grāmatu aprakstus vienā piegājienā izlasīt. Labi, ka prātīgi ļaudis tos visus ir apkopojuši feisbukā zem Literatūras blogiem. Vienulaik, kad bijām vien pāris grāmatu blogi, bija mazliet vientuļi. Priecē, ka tu nekad nezini, uz kādu grāmatu, lasi pasauli, tevi bloga autors ar savu jauno ierakstu aizvedīs. Ja gaumes sakrīt, tas var nozīmēt, ka tavs izlasāmo grāmatu saraksts paliks garāks. Pat ja gaumes nesakrīt, tu uzzināsi kaut ko jaunu. Lasot par grāmatu, kuru pats jau esi lasījis, ir interesanti apskatīties, kā to ir uztvēris cits cilvēks, ja paveicas tad pat paskatīties uz grāmatu no cita skatu punkta, kuru pats esi palaidis garām.
Protams, liels paldies maniem bloga lasītājiem, komentētājiem un citiem grāmatu blogeriem, kas palīdz nezaudēt motivāciju par šo lietu!
Un nu pie statistikas, cik tad īsti daudz ir septiņsimt grāmatas.
Izlasītas 700 grāmatas, 272’027 lapaspuses, ja grāmatas saliktu vienu pie otras vajadzētu četrpadsmit ar pusi metru garu grāmatplauktu.
No tām angļu mēlē 457, krievu mēlē 138 un latviski 105. Man pašam bija šķitis, ka krievu valodā lasu vismaz tikpat daudz cik angliski, bet redz – nekā.
Patērētas lasīšanai ir aptuveni 142 diennaktis, tas gan šķiet ir visai daudz pat priekš septiņiem gadiem!
Ar grāmatu vērtējumiem, kā jau ar visām subjektīvām lietām, ir grūti. Augstāko novērtējumu izpelnījušās veselas 180 grāmatas. Tas varētu liecināt par to, ka esmu ļoti piekasīgs savās izvēlētajās grāmatās, un lasu tikai labākās, vai arī esmu nepiekasīgs vērtējot. Domāju, ka pareizā atbilde būs abu variantu kombinācija. Jo ar vienu balli esmu novērtējis tikai vienu grāmatu.
Stīvens Kings – 15 grāmatas (šo viegli varētu uzaudzēt līdz 50, jo Kings ir viens no mīļākajiem autoriem);
Юрий Иванович – 14 grāmatas (īstas smadzeņu košļenes, bet kaut kā jau apnicies)
Алексей Пехов, Артем Каменистый – 11 grāmatas (laba fantāzija un fantastika krievu valodā, šos autorus lasīšu arī turpmāk);
Dan Simmons – 10 grāmatas (tikai pateicoties viena gada vājībai, kad pārlasīju jau izlasīto un šo to jaunu, rindā stāv pāris grāmatas par transhumānismu);
Вадим Панов – 9 grāmatas (Tikai pateicoties Тайный Город sērijai, to gan esmu nedaudz pametis, jo apnika nemainīgais sižets);
Neil Gaiman – 8 grāmatas (pilnīgi vai jābļauj, tikai! Kas izlasīts, ir labākais un man vēl ir neaizskaramā rezerve, kuru es taupu grūtiem laikiem).
Vispār pēc datu apkopošanas radās ideja izveidot vienu megaplānu, izlasīt miljons lapaspuses. Šķiet Doronike to man kādā komentārā ierosināja, un šāds izaicinājums man neiziet no galvas. Domāju, ka miljons lapaspuses savā dzīvē noteikti jau esmu izlasījis, nekā daudz jau tur nav, tūkstoš biezas grāmatas. Tomēr ar pierādīšanu man būtu visai grūti. Tādēļ, iespējams, par izlasītām uzskatīšu tikai tās grāmatas, kuru apraksti nonākuši līdz manam blogam. Domājams, ka šis pasākums varētu man aizņemt vēl kādus divdesmit gadus.
Un beigās neliela infografika. Tās tagad ir dikti modē.
Umberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.
Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.
Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?
Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.
Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.
Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.
Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.
Grāmatu blogeri tagad iesākuši jaunu tradīciju uzrakstīt ne tikai par izlasīto, bet arī par to, kādēļ viņi lasa un cik tas izmaksā. Nenoliedzami, ka jautājums – cik tas maksā, vienmēr būs aktuāls. Sibillas un Spīganas ierakstus jau varam izlasīt un uzzināt viņu hobija graujošās sekas ģimenes budžetos. Spīgana, piemēram, tērējot vidēji mēnesī 30 LVL (kas ir aptuveni tikpat daudz, cik pieredzējis alkonauts iztērē savas ikmēneša dzeramā iegādei), Sibilla ir pieticīgāka un iztiek ar divreiz mazāku summu (protams, nevaram izslēgt, ka viņa rūpējas par savu radinieku psihoemocionālo stāvokli un tādēļ vilto ciparus). Tas viss arī mani pamudināja apkopot savas domas par to, kādēļ es lasu un kā tas ietekmē manu dzīvi.
Piebilde – ieraksta struktūru nosperšu no Spīganas, jo viņai tas ir dikti lādzīgs sanācis.
Kāpēc Asmodejs lasa?
Domāju, ka šis būtu analogs jautājumam, kādēļ cilvēks elpo. Es vienkārši nevar iedomāties sevi nelasot. Nevaru un viss. Varbūt pie vainas ir audzināšana, bet līdz ko iemācījos burtus savirknēt vārdos, es biju kritis lasīšanai par upuri. Iespējams, ka man pašam ir ierobežota fantāzija, un man patīk dzīvoties pa citu autoru pasaulēm.
Kur Asmodejs dabū grāmatas un/vai naudu to iegādei?
Grāmatu ieguvei man ir divi galvenie avoti (pirmais un otrais).
Sadarbība ar izdevniecībām, patlaban es par brīvu saņemu grāmatas no Zvaigznes ABC un Jāņa Rozes Apgāda. Tā ir jauka un, cerams, abpusēji izdevīga sadarbība. Es izlasu, ko vēlo,s un uzrakstu par grāmatu, ko domāju. Tas man ietaupa diezgan daudz naudiņas, jo lielāko daļu no šim grāmatām būtu nopircis tik un tā. Negarantēju tikai, ka latviešu valodā.
Grāmatas, kas nopirktas grāmatu veikalos. Lielākoties manas iepirkumu vietas ir Amazon.com un Litres.ru. Amazonē iepērku populārzinātnisko literatūru un grāmatas, kuras man vajag izlasīt tūlīt un tagad. Litresā iepērku smadzeņu košļenes jeb fantastsikos bojevikus. Daži no tiem patiešām ir fantastiski.
Grāmatas cenšos pirkt un nespert no neta, ja paslīd klikšķis un izlasu ko nelegāli iegūtu, un, ja grāmata ir laba, es viņu nopērku, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.
Naudiņas kalendārajā mēnesī iztērēju ap 60 latiem. Reizēm gadās, ka tu, cilvēks, vakarā ieklīsti amazonē un pēc stundiņas esi krietni patērējies. Man jau šķiet, ka iztērētā summa ir adekvāta maniem ienākumiem, un neviens mani no mājas vēl nav solījis mest ārā. Protams, ka tas rada situāciju, kad veidojas grāmatu uzkrājumi. Tas ir grāmatas nopirktas lasīšanai un palikušas nelasītas. Ar to es regulāri cīnos grāmatas lasot. Tomēr patlaban es zaudēju.
Epizodiski es grāmatas iegādājos arī grāmatveikalos. Ja esmu ārzemēs, es vienmēr cenšos ieiet kādā grāmatu veikalā tikai paskatīties. Tagad lielākoties tas aprobežojas ar kodu skanēšanu un to read saraksta papildināšanu. Bet bija laiki, kad puse no manas bagāzas atpakaļceļā ir bijusi grāmatas.
Kad es lasu?
Tagad es lasu no rīta braucot uz darbu un vakarā no darba. Reizēm nedaudz pirms gulētiešanas, bet tas vienmēr ir riskanti, jo galvā var rasties ideja izlasīt grāmatu līdz galam jau šonakt. Tas viss man dienā dod aptuvenu lasīšanas laiku 1.5 vai 2 stundas. Kādreiz, kad studēju, nestrādāju un nebija ģimenes, tad lasīšanai veltīju daudz lielāku savu dienas daļu – ap sešām stundām.
Praktiski nelasu brīvdienās, ja nu vienīgi kurinot pirti, tad rodas kāda stundiņa lasīšanai. Jāpiezīmē, ka arī datorspēles ir diezgan liels konkurents lasīšanai.
Vispār nemaz nevaru iedomāties, ko es citu vilcienā varētu darīt, ja nebūtu lasāmā. Ir gadījies, kad pēkšņi vairs nav ko lasīt. Grāmata beidzas, un tu sēdi kā tāds losis, skatīties pa logu garlaicīgi. Urbināt degunu? Cik ilgi? Blenzt uz blakussēdētājiem ar nav nekāda opcija, tad nu sēdi un dirni.
Cik daudz Asmodejs lasa?
Tagad gadā vidēji izlasu 100-120 grāmatas, tas ir ap 45’000 lapaspusēm. Manuprāt, tas nav daudz, sevišķi paskatoties uz vidusskolas un augstskolas laiku bibliotēku kartiņām, kur 200+ grāmatas nebija nekāds brīnums. Ātrums man varētu būt ap 100 lpp stundām, bet tas atkarīgs no teksta.
Mani nebaida grāmatu biezums, mani baida tas, ka tā var būt garlaicīga. Lasot pieturos pie principa „no one is left behind”, ja sāku, tad izlasu. Tā, ka ja kāds uzrakstījis savu grāmatu un piedabū mani pie lasīšanas, lai ar cik švaka tā nebūtu, es viņu izlasīšu.
Kādās valodās es lasu un kādus žanrus?
Man no tēva ir iedzimta spēja lasīt visās pasaules valodās (nu gandrīz). Tomēr no izlasītā es saprotu tikai latviešu, angļu, krievu un vācu valodā. Jāatzīst arī, ka vāciski esmu izlasījis tikai pāris grāmatas. Un pēdējoreiz to darīju pirms septiņiem gadiem. Angliski es lasu galvenokārt populārzinātniskās grāmatas un to autoru darbus, kurus man vajag izlasīt tūlīt. Krieviski fantastisko bojeviku. Latviski es lasu visu pārējo.
Bērnībā es spiedu uz zinātnisko fantastiku, un tagad manī mīt īgns onkulis, kas visus mūsdienu šī žanra darbus salīdzina ar klasiku. Katru reizi nonāku pie secinājuma, ka vecmeistari ir bijuši labāki kā mūsdienu autori. Fantāziju kā žanru es ilgu laiku nemaz neuzskatīju par lasīšanas vērtu, bet par laimi šīs domas man pārgāja. Detektīvus izslimoju vidusskolas gados, es pat esmu izlasījis visu Vollesa sēriju un ar to lepojos. Populārzinātniskās grāmatas lasu kopš bērnības, tās mani pamudināja mācīties krievu un angļu valodas. Labi, atzīšos, zinātniskā fantastika mani ar spieda mācīties lasīt angļu valodā. Un tā valodu mācīšanās ar nemaz tik grūta nebija, pāris mēneši ar lapiņām izrakstot nezināmos vārdus un vedot govis ganos atkārtojot jaunos vārdiņos.
Te neliela atkāpe – savulaik man bija ideja sakolekcionēt visas sērijas „Фантастический боевик” grāmatas. Tas prasīja daudz laika un ne mazus kapitālieguldījumus, jo dažas grāmatas skaitījās retums un varēja piķot ap 7 LVL viena. Varonīgi sakrāju gandrīz visas, kas bija iznākušas, kaut kur ap 500. Bet tad es sapratu, ka drīz mans mājoklis pārvērtīsies par bibliotēku, kurā lielāko daļu sastāda apšaubāmas kvalitātes grāmatas. Nolēmu mest savam hobijam mieru un grāmatas atdevu kādam labam draugam. Cik noprotu, viņš tagad īsti nezina, ko ar viņām pasākt.
Papīrs vai e-grāmatas?
Pirms četriem gadiem būtu teicis, ka papīrs un tikai papīrs. Bet tad nopirku e-lasīkli, un pamazām manas domas mainījās. Tagad es teiktu, ka man pēc būtības ir pilnīgi vienalga. Elektroniskās grāmatas pērku tikai tādēļ, ka mazāka ņemšanās. Es zinu, tā ir zaimošana grāmatas pirkšanas un izvēles procesu saukt par ņemšanos. Par to cilvēku var iespundēt vietā, kur vienīgais lasāmais ir tikai ķīniešu alus pudeļu etiķetes.
Grāmatveikalos man joprojām patīk izcilāt grāmatas, nedaudz palasīties tās, novērtēt smagumu un papīru. Tai pat laikā ar visām varītēm cenšos neizskatīties pēc tipa, kas kaut ko taisās nospert vai arī tikko ir iznācis no kāda medicīnas iestādījuma. Ciest nevaru, ja kāds/kāda man nāk veikalā klāt un piedāvā palīdzēt. Grāmatas izvēle ir dziļi personisks process, tur nekādu palīdzību no malas nevajag.
Tomēr grāmatu veikalā, lai arī cik izcils viņš būtu, nav tā izvēles klāsta, kas interneta grāmatu veikalā. Agrāk es visu pirku tikai papīrā, un pats grāmatas izvēles process pat internetā bija jauks. Tomēr šeit bija viens liels mīnuss, tu esi noskatījis grāmatu, kas tev pavēstīs par atalgojuma sistēmu Karaliskajā flotē, tomēr grāmata līdz Latvijai nāk veselu nedēļu. Pēc tam tā divas nedēļas vai mēnesi pavada Latvijas Pasta dzīlē, un tikai tad par sevi pavēsta pasta kastē ar paziņojumu ierasties pēc sūtījuma. Paziņojums parasti tiek numurēts kā trešais, lai gan tu to nolādēto pastkasti esi čekojis visu laiku. Pa ceļam vēl aptaujājot kaimiņus vai šiem nav nejauši kas iemests. Būsim godīgi, tas reāli bendē nervus, kuri jau tā man nav visai stipri. Un kad grāmata beidzot atnākusi, viņa tevi vairs neinteresē, jo ir citas aktuālākas tēmas. Nemaz nerunāšu par gadījumiem, kad tu esi grāmatu pasūtījis pirms iznākšanas, lai ātrāk izlasītu un pēc tam divas nedēļas skaties uz viņu grāmatbodē, lādēdams sevi par stulbumu un ticību pasta pārvadājumiem.
Tomēr līdz e-grāmatu parādīšanās brīdim es nekur citur nespētu iegādāt grāmatu par tēmu: zirnekļu tīklu aušanas māksla vai katastrofu risku analīzi. Nācās vien sūtīt, gaidīt un cīnīties ar pastu.
Līdz ar e-lasīkli mana dzīve šajā jomā kļuva ievērojami vieglāka: atrod, izvēlies, nopērc un lasi uzreiz. Pie tam šādas grāmatas neaizņem mājā vietu, bet par to vēlāk.
Kur es lieku izlasītās grāmatas?
Izlasot grāmatu es par to uzrakstu nelielu atsaucīti savā blogā un tad domāju. Kādreiz es visas nopirktās papīra grāmatas liku grāmatu plauktos. Kad rocība bija maza, arī plaukti bija mazi. Tad pārvācos uz Rīgu, īrēju dzīvokli, tur man vesela istabas siena bija atvēlēta grāmatu skapjiem. Bet pat tur grāmatas bija jāglabā trijās kārtās. Tad pārcēlos uz Jūrmalu un sapratu, ka nevar visu māju pārvērst par bibliotēku, lai cik tu tās grāmatas mīlētu, tāpat lielu daļu vairs otru reizi nelasīsi.
Tad es nolēmu bez žēlastības no lielākās daļas grāmatu šķirties atdodot tiem, kas gatavi ņemt pretī. Tādu cilvēku jau nemaz tik daudz nav. Sevišķi ja runa ir par 500 „Фантастический боевик” sērijas grāmatām maksimas, rimi un stokmena maisiņos. Arī grāmatas, kuras saņemu no izdevniecībām, lielākoties pāc izlasīšanas nododu tālāk saviem radiem lasīšanai, nav jau lielas jēgas ļaut viņai nomirt savā grāmatu plauktā. Bet ir grāmatas, kuras es nevienam neatdošu ne par kādu naudu, tās veido manu pašreizējo grāmatu plauktu. Viņu nav vairāk par 300, un lielākoties tās ir populārzinātniskās, un ceru, ka man viņas vēl reiz noderēs. Un vēl man mājās stāv rezerve ap 100 grāmatām, kuras lasīt kritiskos brīžos, kad nav ko lasīt.
Ar e-grāmatām šādu problēmu, protams, nav, tajos agregātos var sabāzt tūkstošiem grāmatu.
Secinājumi
Būt par cītīgu grāmatas lasītāju nemaz nav viegli. Ja cilvēki uzzina, ka tu gada laikā izlasi ap 100 grāmatu, viņiem ir tikai pāris izvēles iespējas – melis (labākajā gadījumā), tu visu laiku to vien dari, kā lasi grāmatas.
Tomēr, ja esi cītīgs grāmatu tārps, tad ir jābūt gatavam uz tādām lietām kā:
– Salīdzinoši daudz cilvēki sarunās par grāmatām atminas klasiķu darbus un cenšas iztaujāt tevi par to saturu. Ja tu atzīsties, ka tev nav ne jausmas, par ko tajos rakstīts, tad paceļas jautājums, ko tad tu īsti lasi, romānu vai? Bet nu tas nāk no tādiem praktiskākiem cilvēkiem. Daudz grāmatas nozīmē, ka tu esi izlasījis visas grāmatas.
– Cilvēki domās, ka izlasot grāmatu tu viņu arī perfekti atceries, vēlams no galvas. Pat ja zināsi, kur ko atrast, tā tiks uzskatīta par šmaukšanos.
– Obligāti kāds tavs ģimenes loceklis būs dzirdējis par to, cik kaitīgi ir ēst un lasīt vienlaicīgi.
– Ja tev ir brilles, tad acis tu esi sabeidzis lasot grāmatas (Tā gan varētu reizēm arī būt taisnība).
– Cilvēki var nošokēties, ja tu neesi sajūsmināts par jaunāko dižpārdokli, kaut ko muldot, ka pirms astoņiem gadiem lasījis tekstu ar līdzīgu uzbūvi un sižeta risinājumu.
– Vairāk lasot daiļliteratūru, tu ar laiku atklāsi visus iespējamos sižeta pavērsienus un žanra galvenās vadlīnijas. Jo vairāk lasīsi, jo vairāk salīdzināsi. Savukārt, ja būsi lasījis tikai „Velna Kalpus” vai „Bībeli”( starp citu esmu izlasījis kādas trīs reizes visu (bez Svētā Gara vadības, tas gan)) , tad katra nākamā grāmata tev noraus jumtu ar savu unikalitāti. Un par to es mazlasītājus apskaužu, un te arī ir tā atkarības galvenā iezīme. Jo tu vairāk lasi, jo lielāku dozu tev vajag.
– Ja tu nonāksi vietā, kur nav ko lasīt, tu lasīsi visu, kur ir uzrakstīti burti. Avīzes svešā valodā, etiķetes, sludinājumus. Ne jau par velti kādreiz lauka tualetēs pie sienas lika noplēšamos kalendārus. Cilvēks darīja savas lietas un izglītojās.
– Dodoties ceļojumā tu domāsi ne tikai kādas drēbes ņemt līdzi, bet arī ko lasīsi.
– Lai arī cik daudz grāmatu mājās nebūtu nelasītas, vienmēr būs problēma – nav ko lasīt.
Lasīšana vai nelasīšana ir katra cilvēka brīva izvēle, ja nepatīk šī nodarbe, nav problēmu -rambā datorspēles, skaties filmas, ķīlē mašīnas vai vienkārši skaties Panorāmu. Dzīve ir viena, un katrs dara to, kas viņam vislabāk patīk.
Mūsdienās aizbildināties par lasīšanu kā dārgu prieku ir visai smieklīgi. Tas nav dārgi, bibliotēkas ir visur, labi, ne visās ir pēdējie jaunumi, bet nopietns lasītājs tiks arī pie tiem. Protams, ir jau arī iespēja dabūt visu pilnīgi pa velti, bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Man sava mūža laikā nekad nav bijusi problēma tikt pie grāmatas, kuru es patiešām vēlos. Jā, tas var paņemt zināmu laiku un nedaudz darba. Un nekad es par grāmatu neesmu maksājis vairāk par 40 latiem.
PS. Ja vēl kāds grāmatu blogeris uzrakstīs par šo dārgo un atkarību izraisošo hobiju, labprāt izlasīšu. Ja kāds patiešām spēja šo sacerējumu izlasīt līdz galam, tad nekaunieties komentāros par to paziņot J
Atsaucoties uz MsMarii aicinājumu, arī es piedalos šajā projektiņā. Projekta uzdevumi ir sekojoši:
1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi
2) atbildi uz pieciem jautājumiem
3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.
Jautājumi:
1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)
2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
Dzimis un audzis esmu Gambijā, tajā, kas Talsu rajonā. Nemaz neatminos tos laikus, kad nebūtu pratis lasīt un nepazītu burtus. Tā kā grāmatu lasīšana man ir aktuāla jau no bērnu dienām. Savulaik cītīgi apmeklēju bibliotēkas, bet tagad gan lielākoties visas grāmatas pērku. Ikdienā nodarbojos ar finansēm, lai ar ko tas nenozīmētu.
1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)
Varētu teikt, ka jā, jo grāmatas mums bija veseli divi skapji. Bija visas standarta padomju laika sērijas. Priekšā jau noteikti lasīja tikai to vecumu es īsti neatminos, jo agri grāmatas sāku lasīt pats. Tēvs man diezgan cītīgs lasītājs, un, domājams, ka šī īpašība būs mantota no viņa.
2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
Viennozīmīgi A.Azimova „Visums”, bija sērijā Apvārsnis tāda grāmata. Tad arī sapratu, ka kļūšu, ja ne par kosmonautu, tad par astronomu noteikti. Par astronomu gan nekļuvu, bet toties labi orientējos zvaigznēs un kosmoloģijā. Bet to jau pēc maniem bloga ierakstiem nevar nepamanīt. Vēl man patika lasīt „Bībeli”, tā jau ar skaitās pie pieaugušo grāmatām? Izlasīju to vairākas reizes. Pirmkārt, jo tā bija visbiezākā grāmata mājās un, otrkārt, ļāva labi orientēties kristiešu galvenajā reliģiskajā tekstā. Neskatoties uz visu to sevi es sauktu par ateistu.
3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
Šis nu ir visai viegls jautājums, jo šajā periodā lasītās grāmatas atceros vēl diezgan labi. Tā ir Braisona „A Short History of Nearly Everything”. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man jau tā nemazā interese par populārzinātnisko literatūru tika pacelta pavisam jaunā līmenī. No daiļliteratūras, man viennozīmīgi atklājums bija U.Eko darbi un, protams, Stīvens Kings. Dzīvi gan man viņi neko īpaši neietekmēja. Ja nu Stīvens Kings, kuram man reizēm aizgāja puse no stipendijas.
4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
Pēdējo piecu gadu laikā es esmu atklājis Prečeta Diskzemes ciklu, un tādēļ vien bija vērts mācīties lasīt. Bloga rakstīšana palīdz sistematizēt pārdomas par grāmatu, kādreiz tā nebija, un izlasītais ātri tikai aizmirsts. Tagad bloga ieraksta veidā grāmatai ir dota iespēja atsaukt sevi atmiņā, atgādināt par sevi. Tagad izlasītā grāmata vairs nenogrimst atmiņas dzelmē, bet pārdomas par to vienmēr ir iespējams izlasīt. Pat ja reizēm tas ir tikai satura atstāsts. Lasīšanas paradumus gan blogošana nav ietekmējusi, kā lasu gan labu, gan pelavu literatūru un par to nekautrējos.
5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
Nu viena no manām nodarbēm ir lūrēt, ko citi vilcienā lasa. Parasti jau nekā prātīga nav, bet reizēm gadās arī interesanti novērojumi. Piemēram, grāmatas par tēmu Kā piesaistīt naudu? Cik nu no tām pāris lapaspusēm varēju saprast, tad galvenais ir domāt un pareizi ģērbties. Lielākoties gan ir lubenes, reliģija, horoskopi un diētas. Zinu jau, ka tā nav smaki lūrēt citu lasāmajā, bet nu reizēm nevaru noturēties nepalasījis.
Ar grāmatu, kas kādu varētu pārsteigt, gan būtu visai grūti, bet viens no mīļākajiem grāmatu cikliem ir „Mitago mežs”. Lai gan ne Freida, ne Junga teorijām lāga neticu.
Kas to būtu domājis, ka spēšu rakstīt savas domas par izlasītajām grāmatām veselus piecus gadus. Es pats nebūt nebiju tik optimistisks un uz šādu ilgdzīvošanu pat necerēju. Nav jau tā, ka viss nāca viegli, iesākumā par grāmatu spēju uzrakstīt vien pāris teikumus, un viss likās forši. Tagad apraksti ir kļuvuši garāki, un, cerams, arī labāki. Manus aprakstus gan par recenzijām būtu nosaukt grūti, jo nekautrējos paust savu personīgo viedokli, uzskaitīt visu, kas man patika/nepatika un reizēm vienkārši aplikt autoru. Reizēm viss mans ieraksts par grāmatu ir viens vienīgs spoileris, kas reāli var sagandēt cita cilvēka lasītprieku.
Nav arī tā, ka visus šos piecus gadus būtu izdevies rakstīt bez pārtraukuma. Ir grāmatas, par kurām apraksti tā arī nav uzrakstījušies, aptuveni četrdesmit. Tās visas lasītas 2010. gada martā, aprīlī un maijā. Tas bija brīdis, kad domāju mest blogam mieru un lasīt grāmatas tāpat. Bet brīdis kaut kā pārgāja, un līdz šim šāda noskaņojuma atkārtošanās vairs nav bijusi. Pēdējā laikā blogi par grāmatām ir savairojušies kā sēnes pēc lietus – tas priecē. Bet ko nu te filozofēšu, labāk nedaudz statistikas.
Pirmo grāmatu ieblogoju 02.06.2007, piecsimto 29.05.2012. Gandrīz apaļi pieci gadi ar aptuveni simts grāmatām gadā. Protama lieta, ka mani interesē, cik liela varētu būt piecsimts grāmatu kaudze. Tad nu ņēmu viltīgu aprēķinu metodi ar daudz aptuveniem pieņēmumiem un aprēķināju, ka visas manas izlasītās grāmatas saliekot vienu uz otras sanāktu aptuveni 10.33 metrus augsta kaudze. Tātad vidēji gadā izlasu aptuveni divus metru biezu grāmatu, ja tā var teikt par grāmatām.
Pavisam ir izlasītas 193’212 lapaspuses. Skaits gan var būt mānīgs, jo ne visās ir teksts, un vadījos pēc izdevēju sniegtās informācijas. Visraženākais izlasīto lapaspušu skaita ziņā ir bijis 2011. gads, esmu pievārējis 38249 lapaspuses. Bet visražīgākajā mēnesī esmu izlasījis veselas 5’008 lapaspuses, tas bija pērnā gada janvāris.
Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai izlasītu tādu lērumu ar grāmatām? Nu ātri to izdarīt nevarēs. Katrs, kurš izlasījis vairāk par desmit grāmatām, zinās, ka katra grāmata lasās savādāk. Tā kā ar hronometru savu lasīšanas laiku neuzņēmu, nācās iztikt ar pieņēmumu, ka spēju izlasīt 80 lapaspuses stundā. Tas man tāds normāls ātrums angļu mēlē lasot, krieviski un latviski iet naskāk. Saliekot visu kopā un, veicot aplēses, sanāk, ka esmu lasīšanai patērējis 101 diennakti, jeb 5.5% no pieciem gadiem. Tas ir, dienā lasīšanai tiek veltīta tikai pusotra stunda. Tas ļoti labi korelē ar laiku, ko pavadu vilcienā. Tātad, lai izlasītu daudz grāmatu, nemaz tik daudz laika no dzīves tam nav jāvelta, tikpat cik noskatoties pāris seriālus.
Joprojām dominē grāmatas angļu valodā, tās sastāda 360 no visa izlasītā apjoma, latviski lasītas ir vien 18 grāmatas, krieviski 122. Kādēļ latviski tik maz? Te nu ir vairākas atbildes, latviski populārzinātniskās grāmatas izdod salīdzinoši maz. Tās, kuras izdod es jau angliski, esmu izlasījis labu laiku atpakaļ. Krievu fantasy, kas man ir sirdij tuvs, domājams, latviski neizdos nekad, jo no visa izlasītā diez vai salasīsies desmit, kas mūsu tirgū spētu sevi atpelnīt. Pāri paliek tikai nieka 18 grāmatas latviešu mēlē, tās man iekritušas acīs grāmatu bodē vai arī pārlasīti vecie labie gabali. Es labprāt latviski grāmatas lasītu vairāk, ja vien būtu piedāvājums, kas atbilstu manai gaumei.
Ko es iegūstu sev no šī visa pasākuma, ko sauc par grāmatu lasīšanu? Viennozīmīgi paplašinu savu zināšanu bāzi, paliek arvien mazāk tēmu, par kurām es neko nezinātu un, jo tu vairāk zini, jo vairāk redzi kā lietas, vietas un notikumi mijiedarbojas. Ja labi pārzini vēsturi, tad lasīt kāda noteikta laika posma daiļliteratūru, tu ne tikai izklaidē sevi ar labu tekstu, tu netieši redzi notikumus, kas autoru ietekmējuši viņa kontekstu laikā. Ja esi lasījis, piemēram, par Ceturto krusta karu, tad atklāsi, ka Eko savam “Bodolino” Konstantinopoles sagraušanas ainas ir nokopējis no hronikām. Grūtāks jautājums ir, kādēļ es lasu nepārāk kvalitatīvu krievu fantasy, kurai pats spēju dot maksimums septiņas balles novērtējuma? Es tās saucu par smadzeņu košļenēm, tās ļauj nedaudz relaksēties tāpat kā datorspēles. Jā, viņu pasaules nav pārdomātas, varoņi ir supercilvēki, sižeta noslēgumu var uzminēt pēc pirmajām desmit lapaspusēm, klavieres tiek izstumtas no katra krūma, bet galva atpūšas, ka prieks.
Vispār jau lasīšanā esmu kārtīgs cilvēks, cenšos nelasīt vairākas grāmatas uzreiz. Ja reiz esmu sācis lasīt, tad arī izlasu līdz galam. Te gan man ir limits, ja pirmajās piecdesmit lapaspusēs redzams, ka grāmata ir totāls mēsls un man ir pieejama cita, tad es metu mieru. Visā šajā laikā man tā ir gadījies ar kādām desmit grāmatām. Dažreiz izlasu sliktu grāmatu, lai saprastu cik slikta tā var būt.
Par novērtējumu. Šķiet, ka esmu visai dāsns cilvēks, sliktus vērtējumus 1-5 ir dabūjušas tikai 29 grāmatas. Savukārt maksimālo 10 no 10 – veselas 151. Vispār jau varētu iztikt arī ar piecu baļļu sistēmu, bet desmit, manuprāt, dod iespēju atšķirt labu grāmatu no ļoti labas.
Tas tad arī īsumā viss, ja kāds vēlas iegūt visu datu pirmavotu, tad dodiet ziņu aizsūtīšu ekseli. Lai gan šaubos, ka kādu tas ieinteresēs.
Tā nu ir sanācis, ka visā šī bloga pastāvēšanas vēsturē esmu izlasījis jau četrsimt grāmatas. Par visām viņām ir atrodams garāks vai īsāks apraksts, kurā esmu centies atspoguļot savas domas par izlasīto. Manus aprakstiņus diez vai var nosaukt par recenzijām, tie vairāk ir kā atslēgvārdi man pašam.
Nav jau nekāds noslēpums, man pēc grāmatas izlasīšanas tās saturs galvā turas labi ja pāris mēnešus. Pēc gada es vairs spēju tikai aptuveni pateikt kopējo sižetu, ja tā ir daiļliteratūra. Populārzinātniskajās grāmatās pēc gada es atceros tikai interesantākos faktus un ko kur var atrast. Tādēļ blogs man kalpo kā rīks savas atmiņas uzlabošanai.
Jāatzīstas, ka laiku pa laikam man tomēr uznāk apnikums rakstīt grāmatu apskatus, pērngad tas bija vesels mēnesis un neaprakstītas palika viss mēneša lasījums. Viss Žeļaznija Amberas cikls, pāris krievu fantasy gabali un kādas pāris populārzinātniskas grāmatas par Haosu, kosmoloģiju un citplanētiešiem. Bet tas nekas, gan jau izlasīšu viņas vēlreiz. Vēl ir piesaucamas kādas divdesmit grāmatas, kas veltītas tanku tēmai, kādreiz nodarbojos ar tanku modelīšu līmēšanu un tad nedaudz nācās iedziļināties tēmā. Tagad līmēšana ir izpalikusi, bet grāmatām par tankiem garām paiet nevaru.
Bija doma izveidot baiso statistiku ar izlasītājām lapaspusēm, populārākajiem žanriem , lasīšanas dinamiku pa mēnešiem un labākajiem autoriem. Beigās nolēmu, ka tā būs tikai tāda krāna staipīšana un no nodoma atteicos (nez kā varētu nosaukt šo ierakstu).
Priecē arī tas, ka visus šos gadus Latvijas blogosfērā vienmēr ir bijis atrodams vēl kāds blogs, kas raksta par grāmatām. Un pavisam liels prieks ir par to, ka pēdējos gados rakstītāji par grāmatām ir kļuvuši daudz vairāk kā jebkad. Tagad man vismaz ir iespēja izlasīt īsumā par grāmatām, kuras iespējams pats nekad tā arī nesāktu lasīt un uzzināt par viņām kaut ko vairāk par parastu patika, nepatika vai grāmatas aizmugurējā vāka teksta pārdrukāšanu. Liesls paldies te ir sakāms Lasītājai un Doronikei, viņu blogus es lasu pat cītīgāk kā pats savējo.
Uz jautājumu, kur es ņemu visas grāmatas, joprojām varu atbildēt – no sava grāmatu plaukta. Gandrīz visas manis lasītās un blogā apskatītās grāmatas ir atrodamas manā grāmatplauktā, izņemot krievu fantasy, kuru es iepērku elektroniski un pāris grāmatas, kas tika nopirktas, lai notestētu, kā tas ir lasīt grāmatu telefonā un uz iPad.
Ceru, ka tuvākā gada laikā tikšu arī līdz piektajam simtam.
Nesen iznāca Android platformām domātā Amazon Kindle programmiņa. Šis fakts mani pamudināja veikt sekojošu eksperimentu – pārliecināties, cik ērti ir lasīt grāmatu mobilajā telefonā. Galu galā LCD vai AMOLED ekrāns tomēr nav nekāds e-ink.
Pirms uzsāku eksperimentu, atzīšos biju visnotaļ negatīvi noskaņots uz grāmatu lasīšanu mobilajās ierīcēs. Cik ir bijusi pieredze ar grāmatu lasīšanu datorā, tas vienmēr ir beidzies ar pamatīgu acu nogurumu. Tā nu uzskatīju, ka grāmatu lasīšana ar iPhone vai iPad ir tas pats, kas gludināt veļu zem ūdens vai kalna virsotnē (ir tāds sporta veids), darīt jau var, bet ņemšanās ir lielāka nekā vērts rezultāts.
Lai nebūtu tukša muldēšana un viena tante teica secinājumiem, kas rodas pēc divu vai trīs lapaspušu izlasīšanas, nolēmu izlasīt vidēju formāta grāmatu ar 256 lapaspusēm. Domāts, darīts. Uzinstalēju uz sava HTC Desire Kindle programmiņu, nopirku grāmatu The Ladies of Grace Adieu and Other Stories by Susanna Clarke un sāku lasīt (pēc darbalaika beigām). Lasīšana notika kā parasti ikdienā ar jebkuru citu grāmatu. Vilcienā uz darbu, vilcienā no darba un vakarā pirms gulēšanas.
Kindle programmas saskarne atzīstama par nesliktu, nekā lieka, tīri funkcionāla. Var pamainīt fontu lielumus, background toņus, ekrāna spilgtumu, pāršķirt lapaspuses (tas nav mazsvarīgi).
Kā jau bija gaidāms, tad sēžot uz soliņa saulē lasīšana ir neiespējama, telefons pat uz visnīgrāko spilgtumu, nespēj novērst sava mūļa, saules vai apkārtnes redzēšanu ekrānā. Lasāmais praktiski nav saredzams. Skaidrs, ka ir iespējams sagriezties, saliekties tā, lai šo to varētu izlasīt, bet diemžēl šādas pozas radīs aizdomas līdzcilvēkos, par tavu garīgo veselību, redzes stāvokli un no vecākiem mantotajiem ģenētiskajiem defektiem.
Vilcienā gan lasīšana ir tīri reāla lieta, protams, jāizvairās no tiešas saules gaismas krišanas uz ekrāna, bet tā kā apgaismojums nav tik intensīvs, tad pati lasīšana problēmas nesagādā. Atspīdums, ja salīdzina ar e-ink ekrānu, tomēr ir diezgan pamatīgs (ja ir luste, tad vari pētīt blakussēdētājus kā ar spogulīti). Lapu pāršķiršana gan jāveic diezgan nopietnā ātrumā, bet tas nekas, beigās piešaujies un šķir jau neaizdomājoties. Mīnuss, acis nogurst pamatīgāk, nekā no grāmatas lasīšanas. Tas gan ir subjektīvi, jo nekāda speciāla mērījuma, lai noteiktu acu nogurumu es neveicu. Vēl pamirkšķinot acis pēc lasīšanas, kādu laiku acu priekšā rēgojas telefona ekrāns.
Lasīšanai mājās – istabā, problēmas ir vēl mazāk, tikai jāatrod vieta, kur gaisma no lampas nespīd pa tiešo uz ekrāna, tas gan nedaudz ierobežo vietas, kurās tu vari lasīt. Var arī palasīties pustumsā neslēdzot iekšā gaismu vispār, tā gan, protams, ir reāla acu bendēšana, bet var. Vienīgais mani visu laiku nomāca jautājums, kāpēc es te mocos (tāpat kā ja burziņā, kur citi dzer no graņonkām, bet tu nez kāpēc no uzpirksteņa)?
Secinājumi:
Grāmatu uz mobilā telefona izlasīt var, bet tas nav ērti;
Saulainā laikā ārā lasīšana praktiski nav iespējama;
Acis nogurst ātrāk lasot no LCD ekrāna (nu gan atklājums);
Ja būs iespēja es turpmāk grāmatu lasīt no mobilā netaisos, tas nav pārāk ērti, un pirms uzsākt lasīšanu, tev jānodarbojas ar lietām, kuras tu lasot parasto vai e-ink tehnoloģiju grāmatu nemaz neievēro (kur atrodas lampa, kas tur ekrānā atspīd) ;
Nevar izslēgt, ka nenobriedušākam prātam grāmatas izlasīšana mobilajā, iespējams, pagarina krānu par pāris centimetriem uz kādu laiku. Pirmkārt, tu vilcienā vai jebkurā sabiedriskā vietā, visiem rādi savu kruto telefonu vai mobilo ierīci. Otrkārt, tu parādi līdzcilvēkiem, ka proti lasīt (te gan var nākties lasīt skaļi, un ja ir paradums lasot vilkt līdzi pirkstu, tas nospeķos ekranu, padarot lasīšanu vēl grūtāku). Treškārt, tu par to visu vari tiešsaistes režīmā tvītot, radot skaudību tajos, kas tevi tieši redzēt nevar. Kumulatīvajam efektam vajadzētu būt iespaidīgam;
Ir visam šim pasākumam arī pozitīvs pielietojums. Šad tad man rodas problēmas izštukot, kādu grāmatu lai pērk, lasa nākošo. Tad, lūk, Kindle piedāvā lejupielādēt grāmatas samplu, lielākoties var izlasīt pirmo nodaļu par brīvu. Tad nu bada laikā, kad jāslaistās bez grāmatas pie rokas, var palasīt, lai noteiktu, ir vai nav grāmata iegādes vērta papīra formā;
Kindle e-grāmata (vismaz tā, kas man gadījās) ir diezgan švakas kvalitātes. Rindkopas netiek atdalītas, konvertēšanas procesā radušies artefakti nav izravēti. Piemēram, It konsekventi tika rādīts kā 7/;
Kopumā, nopietnas grāmatas joprojām pirkšu papīra formātā, krievu fantasy un jaunos bestsellerus lasīšu uz sava Sony e-lasīkļa. Mans mobilais telefons labākajā gadījumā var cerēt, ka uz viņa lasīšu grāmatu demo versijas.
