Saules aptumsums 2017 Piecpadsmitā un Sešpadsmitā diena

26. augusts

Šorīt ceļamies bez desmit piecos rītā, jāpaspēj nodot mašīna, jāiečekojas lidostā un vispār jāsāk mājupceļš. Sākums ir visnotaļ veiksmīgs, visi sapošas ātri kā zaldāti, un nedaudz pāri pieciem jau esam uz strīpas. Kamēr es ar Trampa viesnīcā kārtoju rēķinu lietas un nomaksāju dažādus nodokļus, Atvars ir nodevis kartiņu sulainim, kurš devies pēc mūsu mašīnas. Mašīnu bijām izvākuši jau vakar pirms atdošanas viesnīcniekiem. Šorīt atliek vien noņemt videonovērošanas kameru un atstāt lāču atbaidīšanas līdzekli. To, grozies kā gribi, uz Latviju nevarēsim ņemt līdzi, i tilpums pa lielu, i aktīvās vielas koncentrācija pa brangu. Nekas, vismaz vienā pārgājienā šis baloniņš mums bija morāls atspaids!

Tā kā atminamies, ka esam apsolījuši nodot mašīnu ar pilnu bāku, aizbraucam uz tuvāko benzīntanku. Taču, izrādās, ka esam iepērušies supereko pasākumā, kurā var iepildīt vien dabasgāzi. Tas gan neliedz tur rezidējošai bomzei mēģināt nokāst no mums naudu. Dodamies īstā tanka meklējumos – tā kā Ivars man iepakots somā, nākas paļauties uz google maps. Kad esam uzpildījušies, braucam uz mašīnas nodošanas punktu. Tur vīrs vāģi apskata un atzīst par labu esam, izdrukā kvīti un varam doties uz autobusu.

Šoreiz vadītājs nav tik runīgs kā šurpceļā, laikam jau saprot, ka ne visi cilvēki Lasvegasā laimē naudu, un tik agrā rītā var norauties arī pa muti. Šis klusēdams salādē bagāžu un tikpat kluss izlādē. Mums savukārt nākas šo bagāžu nodot. Ar pirmo reizi aplaužamies, izrādās, tagad modē ir self-check in, kas dabā nozīmē svītrainās uzlīmes izdrukāšanu un iekāpšanas karšu saņemšanu. Tāpēc ierodoties bez uzlīmēm mūs vienkārši aiztriec prom. Aparāts ir visnotaļ vienkāršs, taču gļukains. Mēs nevaram iečekot katrs savu bagāžu, šāda opcija tiek piešķirta tikai diviem no mums. Labi, ka American Airlines ļauj vest uz purnu divas vienības. Iekāpšanas kartes aparāts izdrukā pilnīgi kā gadījuma skaitļu ģenerators, katram kaut kas pietrūkst. Lielākā škrobe ir par to, ka nevaram iečekot bagāžu līdz Rīgai. Tas nozīmē, ka Stokholmā mums tā jāpaņem un jānodod vēlreiz.

Bagāžu nodevuši, dodamies uz drošības kontroli, tajā problēmas nav, visus noskanē un malā pārmeklēšanai izvēlas manu somu. Tajā esmu iebāzis Harija Potera Battle of Hogwarts paplašinājuma kasti, un drošībnieks vēlas to nočekot. Abi pasmejamies, ka “Box obviously was leaking magic” un brīvs.

Lidmašīnu nākas gaidīt pāris stundas, lai īsinātu laiku, sāku lasīt “Stone sky”, iepērkam vēl pēdējos suvenīrus, kas zina, noderēs, apskatu grāmatu veikalus, tajos nav ko ņemt. Mūsu nākamā pieturvieta būs Filadelfija. Iekāpuši lidmašīnā labu laiku sēžam, tad pēkšņi pilots paziņo, ka lidmašīnai nevarot aiztaisīt kaut kādu lūku un nāksies nedaudz uzgaidīt. Lūku acīmredzot aiztaisa, bet tad pēc laika pilots pavēsta, ka iedarbinot vienu no dzinējiem tas izmetot kļūdu, nākšoties rebootot visu agregātu. Lidmašīna pāriet uz rezerves barošanas sistēmu, pēc kāda laika pilots saka – viss kārtībā. Mani gan šāds optimisms nepārliecina, un kādu laiku vēroju, vai lidmašīnai nenokritīs spārns vai motors. Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, it kā vajadzētu gulēt, bet miegs nenāk, lasu grāmatu un gaidu, kad beidzot aizlidosim. Aiz garlaicības pat notestēju lidmašīnā piedāvāto ēdienu, nekas izcils.

Tikuši lidostā saprotam, ka mums ir jāatrod veids, kā nobumbulēt pāris stundas. Sākumā paēdam, tad apstaigājam praktiski visus terminālus, nosaucam to par haikingu. Pa ceļam esmu ticis pie pāris grāmatām, un pamatīgi iepircies veikalā American, kurš pārdod Trampu slavinošus un viņa konkurentus noniecinošus aksesuārus. Kā pa brīnumu, nekur nav nekādas imigrācijas kontroles, acīmredzot amerikāņus interesē tikai ielidojošie pasažieri nevis izlidojošie. Beidzot pienāk kārta kāpt lidmašīnā.

Aklimatizācijas nolūkos būtu vēlams pagulēt, bet tas ir pāri maniem spēkiem, pabeidzu lasīt grāmatu, iesāku jaunu. Noskatos Guardians of the Galaxy vol2 – pilnīgs sviests un, skat, aiz loga jau parādās saullēkts.

27. augusts

Šī diena mums neatšķirsies no iepriekšējās. Tikuši Londonā, blandāmies pa veikaliem un beigās pāris stundas vienkārši sēžam, es lasu grāmatu un laiks paiet salīdzinoši ātri. Sāk nākt miegs, kas ir loģiski, jo Amerikā jau ir vakars, taču lidostā jau nepagulēsi. Atvars ar Ediju aizņemti automašīnu komperatīvās analīzes diskusijā, Indulis “sēž internetā”. Ticis lidmašīnā esmu patiesi laimīgs, man pat izdodas nedaudz nosnausties. Tas gan par labu nenāk, jo Stokholmas lidostā man īslaicīga izrubīšanās ir permamenta parādība. Smadzenes visu laiku vēlas atslēgties un pagulēt.

Stokholmā mums par brīnumu ir atnākusi visa bagāža, lai gan bija brīži, kad radās šaubas. Tad vilkāmies uz attiecīgo terminālu, lai to nodotu, izstāvējām pagaru rindu, pirms tam gan provējām self-checkin, bet aparāts mums rādīja, ka mums ir nulle nododamās bagāžas. Tas nedaudz satrauc un pie nodošanas ejam ar zināmām bažām, taču tur šādi gļuki ir ikdiena, bagāžu pieņem un varam klimst pa lidostu vairāk pa trīs stundām.

Šo procesu izcietām godam, pat izgājām ārā, lai spertu kāju uz Zviedrijas zemes ārpus lidostas, tehniski tā bija pirmā reize, kad es Zviedrijā biju ārpus lidostas. Dzīrojām Makdonaldā un stāvējām milzīgā drošības kontroles rindā.

Beidzot tikām mājup-reisa pēdējā pārlidojumā, tas ilgst vien stundu, un lielāko daļu es nosnaužu. Ceļojums beidzies.

Saules aptumsums 2017 Četrpadsmitā diena

25. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Sākas garais mājupceļš. Soltleiksitijā no rīta plosās kaut kāda vētra. Atverot mašīnas bagāžnieku tas tiek iztīrīts momentāni, visi maisiņi un čeki aiziet pa gaisu. Indulis vēl iebuktē blakusstāvošās mašīnas durvis, un pārbrauciens var sākties. Nebūs nekāds joks – mums nāksies nokapāt 740 kilometrus. Pirmo ceļa posmu veiks Indulis. Dienas pirmā puse neizceļas ar neko dižu – šoseja.

Protams, varētu aprakstīt, kā mēs pa ceļam piestājām un apēdām iepriekšējā dienā nopirktās sviestmaizes, par to kā man 30 kilometri pagāja mēģinot kaut kur ceļmalā saskatīt tualeti, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Vismaz ne tik interesanti kā šodienas galamērķis un apskates objekts Nacionālais Atomizmēģinājumu Muzejs Lasvegasā. Izkāpjot ārā stāvvietā šķiet, ka tūliņ klāt būs arī saules dūriens. Es nevis nosvīstu, bet mani sāk kratīt drebulis. Ejam ātri iekšā muzejā, tur nopērkam biļeti un ejam iekšā.

Šis ir bezpeļnas pasākums, kas pārtiek no Northrop group un Lokheed Martin ziedojumiem. Izstādes veidotāji ir darījuši visu, lai kodolizmēģinājumus parādītu pēc iespējas pozitīvāk. Nedaudz ir vēstījums par atoma iespaidu uz popkultūru, bet lielākoties te ir tīri praktiskas lietas.

Ja vēlies uzzināt, kā pareizi ierīkot pazemes sprādziena novērošanas centru, lūdzu! Neitronu skaitītājs, reku, šī kaste! Projekti, kas nav guvuši sabiedrības popularitāti (atomdzinējs), redz, kāds viņš ir. Gribi piedzīvot atomsprādzienu – nav problēmu, pazemes bunkurs atveras ik pēc divdesmit minūtēm. Es esmu paviršs izstādes apmeklētājs, Indulis ar Ediju ir tādi paši. Zinot Atvaru, ir skaidrs, ka viņš ārā neies, kamēr nebūs visu izlasījis un apskatījis, mēs ejam uz Zonas-51 izstāžu zāli. Te gan ir tikai filma, kas rāda spiegu lidmašīnas attīstības vēsturi. Diezgan interesanti un pamācoši, labi iet kopā ar vakardienas muzejā redzēto. Kad Atvars tiek ārā, mēs dodamies uz Trampa Hoteli.

Trampa hotelis ir mana izvēle, kas gan tas būtu par Amerikas apmeklējumu, ja mēs nepabalstītu pašreizējo prezidentu! Šis ir visstilīgākais hotelis, kurā līdz šim esam bijuši. Mašīnu mums atņem pie piebrauktuves un aizdzen uz garāžu. Iečekojamies, arī te prasa tikai rezervētāja kredītkarti un pasi. Nevienu neinteresē pārējie. Dabūjam istabiņu 23. stāvā. Skats uz Vegasu gan nav nekāds, redzam dzelzceļu un stāvlaukumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies ielās.

Es labprāt liktos gulēt un celtos tikai, lai brauktu uz lidmašīnu. Taču Indulim ir sapnis doties uz Gordona Remzija restorānu nogaršot steiku. Sapņi ir jāatbalsta, un dodamies. Nolemjam iet ar kājām, lai visu redzētu. Tiekam uz bulvāra un sākam novērtēt situāciju.

Cilvēku te ir ka biezs, un visi ir braukuši šeit izklaidēties, hoteļi cenšas replicēt dažādas vēsturiskas celtnes un piedāvā iespēju vienā mirklī kļūt bagātam. Ja neesi te braucis notriekt naudu vai nokniebties, tad īsti Vegasā nav ko darīt. Var paieties pa ielu paskatīties arhitektūru, safotogrāfēt vietējo kolorītu, bet visādi citādi pilsēta bez seguma. Uz katra ielas stūru stāv pa ubagotājiem, visi kā viens veterāni, dažs labs varbūt ir, cits pat īpaši necenšas. Nabagi ir lielpilsētu lāsts, mazajās pilsētiņās bomžus kaut kā nemaz neredzējām. Policisti arī vairāk sāk atbilst standarta priekšstatam, dūšīgi onkuļi ar pistolēm pie sāniem, kas kaut ko ēd un stāv pie saviem džipiem. Es te otrreiz diez vai braukšu.

Nolemju vismaz formas pēc uzspēlēt spēļu automātus, notriecu veselus divus dolārus un saprotu, ka statistika ir spēcīga lieta, un pret varbūtību teoriju iet var tikai galīgi dulns cilvēks. Induļa izvēlētais restorāns ir izpārdots, nekas, citreiz vajadzēs rezervēt iepriekš. Paliek tumšs un dodamies atpakaļ. Pa ceļam nopērkam ēdienu vakariņām, šo to pabildējam un, skat, Trampa viesnīca jau klāt! Nākas sakārtot somas pārlidojumam un tad fiksi jāliekas gulēt.

Saules aptumsums 2017 Otrā diena

13. augusts

Brauciena video atrodams te.

Pa nakti nekāda dižā gulēšana nesanāk, jo neesam vēl lāga aklimatizējušies, tādēļ ap pusčetriem visi jau ir pamodušies. Nākas gaidīt līdz brokastīm. Brokastīs tad arī pa lielam saprotam, kādi mums būs rīti Amerikā. Piedāvājums nav diez ko dižs, un tā tas būs visās mūsu viesnīcās, taču, ja labi grib, tad paēst var. Protams, nākas nolaisties pat līdz vafeļu cepšanai. Eiropā līdz šim neesmu redzējis šādas uzpariktes, lai gan man pēc tam Maija stāstīja par vienu viesnīcu Briselē, kur arī tāds brīnums esot pieejams. Brokastlaikā mums piesitas viens vietējais, kas vēlas uzzināt no kurienes esam. Viņam pirmais iespaids ir holandieši vai austrieši. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, viņš apjautājas, vai neesam inženieri.

Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz auto, kamēr Indulis instalē visas sistēmas, galvenokārt videoreģistratoru, kura uzdevums ir fiksēt visu mūsu veikto ceļu, ar visiem komentāriem fonā (Vēlāk, skatoties fragmentus, man nācās konstatēt, ka brīvā vaļā palaists esmu tāds pats rupeklis kā Lembergs ar Šleseru. Visu vainu par šādu uzvedību es noveļu uz mehāniskākajās darbnīcās pavadīto bērnību), mums atkal uzrodas tas pats sarunubiedrs. Vārds pa vārdam, izrādās, šis atbraucis paciemoties pie savas meitas ģimenes, saimniekojot Meksikā pie Belizas robežas. Viņam globālā sasilšana jau ir ikdiena, koraļļi mirstot, un viss ir diezgan švaki. Ieteica mums paskatīties uz Hūvera dambja rezervuāru, lai novērtētu ūdens līmeņa krišanos. Saules aptumsumu gan viņš skatīšoties pa televizoru, jo nav laika sperties tik augstu, jāoperē plecs un tā.

Mūsu dienas pirmais apmeklējuma punkts ir Hūvera dambis, Ivars šo objektu zina un līdz tam tiekam bez starpgadījumiem. Pa ceļam lēnām sāk atklāties mūsu auto kuslā daba, kas Atvaru nedaudz kaitina, viņš ikdienā ir pieradis pie jaudīgākiem aparātiem. Hūvera dambī mums ir iespēja atstāt auto saulē vai samaksāt, iebraukt daudzstāvu parkingā un novietot auto ēnā. Mēs jau esam apjautuši, ka saule nav nekas kruts, un nobāžam mašīnu maksas stāvvietā.

Pats dambis nudien ir episka būve, savulaik viens no projektiem, lai palīdzētu izvest valsti no recesijas, tagad lielākoties ir pārvērsts par tūrisma objektu. Ja stāv uz dambja malas, tad skats ir iespaidīgs, vienā pusē ezers – otrā kanjons. Kā jau nopietnam objektam pienākas, tas ir apaudzis ar aksesuāriem, muzeju, ekskursijas iespēju un suvenīru bodi. Klimstot pa dambi mēs pēkšņi izdzirdam latviešu valodu. Izskatās, ka šodien mūsu ceļu ir krustojušies ar vēl vienu latviešu saules aptumsuma vērotāju grupu – eclipsetours. Sasveicināmies, parunājamies un dodamies katrs uz savu pusi.

Neliela piebilde, ja gadās tikt uz Hūvera dambja, tad obligāti apmeklējiet tualetes, tik šikas reti kad gadās redzēt.

Klaiņojot pa dambi es pamazām apjēdzu, ka ideja tuksnesī bez cepures nemaz nav tik spoža. Edijs maniem novērojumiem piekrīt, un pie pirmās iespējas dodamies uz suvenīru bodi, lai iepirktu cepures. No tās iznāku ar cepuri, uz kuras uzraksts vēsta Hoover Dam, bet labāk tā nekā saules dūriens. Kad viss apskatīts, ir laiks doties tālāk. Mūsu nākošais apskates punkts ir road 66 un viena no daudzajām Zibensmakvīna pilsētiņām – Seligman.

Sākumā ceļš ved caur tuksnesi, un nekā daudz nav ko redzēt. Nē, latviešu cilvēkam jau arī tuksnesis ir tīri tā neko objekts, jo mums jau nekā tāda nav. Taču ainava ir visnotaļ vienmuļa. Man ir tas gods sēdēt priekšā saules pusē un sildīties saules staros. Vēlāk novēroju, ka šai vietā neviens nerāvās sēdēt, es jau saprotu, jo tajās reizēs, kad varēju ielīst aizmugures sēdeklī un sēdēt ēnā, es ar negribēju iet sēdēt priekšā. Ar laiku sāka parādīties vientuļi treileri lauka vidū, un mūsu sarunas novirzījās uz tēmu, ko viņi šajā čuhņā vispār dara. Tad tos nomainīja veselas treileru pilsētiņas, viena saucās Golden Valley. Nospriedu, ka zelta krāsā te acīmredzot ir tikai iedzīvotāju urīns.

Pats Road 66 vismaz šajā posmā ar neko interesantu neizcēlās, ir nācies braukt taisnākus un garākus ceļus, miesti ceļmalā ir zaudējuši savu agrāko nozīmi, un tādi arī izskatās. Iespējams, ka viņi dzīvo tikai uz tūrisma rēķina. Šeit gan vietām parādās pa kalnam, un tas jau ir kaut kas. Beigu beigās, tikuši līdz Seligman, nolemjam iestiprināties vietējā benzīntanka ēstuvē. Izvēlamies rupjmaizi ar ūdeni, tā mēs turpmāk saucam burgerus ar frī kartupeļiem un kolu. Metriņu gan redzējām tikai kā fototapeti uz ēstūža sienas. Iespējams, ka šis kaut kur arī bija, bet mums nebija laika meklēt. Mūs gaidīja Lielais kanjons.

Mūsu nakšņošanas vieta paredzēta pilsētiņā Williams, tai gan aizbraucam garām. Ceļš uz Lielo kanjonu mūs pārsteidz ar lietusgāzi. Ir diezgan interesanti rītu iesākt tuksnesī un pēcpusdienā nonākt pērkona lietusgāzē. Braucam un ceram, ka kanjons nebūs aizlijis, lai gan visa pamale ir melna. Kanjons ir visnotaļ populārs, jāstāv rindā, nopērkam ieejas biļeti, to pārdod uz mašīnām. Parka kasieris, kas ir īsts maitas gabals, mums nemaz nepiedāvāja nacionālo parku apmeklējuma gada karti. Par to gan mēs uzzinājām vēlāk. Lielais kanjons ir patiešām liels, un mēģināt to aprakstīt ar vārdiem man pat nav vērts. Neesmu jau nekāds Andrejs Upītis. Teikšu tikai vienu, es savā dzīvē esmu redzējis ne mazumu varenu dabas veidojumu, bet Lielajam kanjonam līdzās stāv tikai Uluru. Skats ir iespaidīgs, mēs gar kanjona malu staigājam pāris stundas, baudām skatu. Nekādā pārgājienā neejam, nekas nav ieplānots un, redzot netālo negaisu, es nemaz nevēlos vazāties pa klinšu takām. Atstāju sev kanjona apstaigāšanu uz citu reizi, gan jau kaut kad sanāks.

Kad Lielais kanjons tiek pasludināts par apskatītu, Indulis ierosina doties uz Arizonas meteorīta krāteri, nospriežam, kādēļ gan ne, līdz saulrietam vajadzētu paspēt. Uz vakarpusi esam diezgan saguruši, un runāšana vairs nevedas, visa diena ir nosēdēta mašīnā, un esmu laimīgs, kad beidzot esam tikuši līdz tam krāterim. Katra sevis cienoša meteorītu filma parāda šo krāteri no putnu lidojuma, tagad tur ir muzejs un iespēja par nelielu, bet taisnīgu samaksu apmeklēt pašu krāteri. Te atkal ir priekšā no rīta satiktā latviešu grupa.

Krāteris manā prātā bija nedaudz krāterīgāks nekā realitātē. Pētām veidojumu, lēšam attālumus, strīdamies par krātera diametru. Atvars uzminēja visprecīzāk, un visnotaļ labi pavadām laiku. Lasot uzrakstu nākas secināt, ka krātera saimnieki ir diezgan pamainījuši savas dzimtas vēsturi. Viņu sencis nopirka krāteri ar cerību sarakt dzelzi un niķeli un tā kļūt bagāts, taču viss metorīts triecienā iztvaikoja, un nekas tur nebija palicis. Iegrūdis šahtās daudz naudas viņš pasākumam atmeta ar roku, jo saprata, ka ir ticis pie bedres. Mūsdienās tas tiek pasniegts kā zinātnisks daudzgadu pētījums, lai noskaidrotu krātera izcelšanās dabu. Viltnieki. Muzejs ir nedaudz palietots, bet ekspozīcija interesanta.

Mūsu atpakaļceļš uz Williams mijas starp episku saulrietu un pērkona negaisu, es gan lielāko ceļa daļu noguļu. Iečekojamies viesnīcā, atklājam, ka iepriekšējie iemītnieki ir mūsu numuru piesmēķējuši, taču esmu pārāk noguris, lai ietu kačāt pravas recepcijā. Nospriežam, ka gadjušņiks un liekamies uz auss.

Saules aptumsums 2017 Pirmā diena

12. augusts

Rīts sākas agri, jo laikus jābūt lidostā, beidzot ir pienākusi tā diena, kad pēc divus gadus ilgas plānošanas beidzot dodamies ceļā. Sākumā plāns bija pavisam vienkāršs – izbraukt slaveno Road 66 un tad doties mājās. Taču papētot smalkāk, nācās secināt, ka Road 66 izbraukšana pa lielam būtu nejēdzīga resursu šķērdēšana, jo tā apkārtnē ir sastopami daudz iespaidīgāki objekti par šo slaveno ceļu. Un ja tos iekļautu plānā, tad ceļš vairāk vai mazāk būtu tikai lieks apgrūtinājums. Beigu beigās par mūsu ceļojuma centrālo notikumu tika izvēlēts 21.08.2017 Saules aptumsums, un visu plānošanu piekārtojām šim notikumam. Ar ceļojuma plāna izstrādi vienpersoniski nodarbojās Maija, par to viņai liels paldies.

Kā jau vienmēr pirmajā ceļojuma dienā, nekas nopietns nav paredzams, tāda nīkšana lidostās. Mēs ar Ediju ierodamies laicīgi – ap sešiem un gaidām Atvaru ar Induli. Gaidīšanas process ir visnotaļ vienmuļš, kas mijas ar bakstīšanos telefonā un apkārtnes vērošanu. Apkārtnē vienīgais interesantais ir kāds maisiņā vemjošais jauneklis, kas tikko izrāpies no taksometra, laikam būs dikti izšūpots. Man nedaudz mieru neliek doma, ka nez kādu apsvērumu dēļ British Airways nav vēlējusies man izsniegt elektroniskās iekāpšanas kartes, taču man ir ideja kā apiet sistēmu. Sagaidījuši pārējos ceļotājus, nododam bagāžu un palūdzam to iečekot līdz Lasvegasai, un te es arī tieku pie visām iekāpšanas kartēm.

Lidojums līdz Stokholmai ne ar ko neizceļas, stunda lidmašīnā, un tad kādas trīs stundas marinējamies lidostas terminālī. Esam tik traki, ka uz termināli aizperamies uzreiz, tādēļ ierobežojot sev pārvietošanās iespēju. Atrodam mīkstās mēbeles un dirnam. Atvars ar Ediju uzsāk nebeidzamu sarunu par automašīnu īpatnībām un remonta iespējām. Audi Q7 būs mūsu pārbrauciena laika centrālais sarunu temats. Es šo štelli beigās būšu atklausījies līdz nemaņai. Ar vienu ausi klausos un cenšos lasīt grāmatu. Jāatzīst, ka es no tām mašīnu lietām diez ko daudz nesaprotu.

Lidmašīnā uz Londonu tiekam veiksmīgi, nav pat jāstāv kājās. Esmu lidojis jau tik daudz, ka vairs īsti šis pasākums neatstāj paliekošu iespaidu, tāds kā satiksmes autobuss tik ar mazākiem logiem. Londonas lidostā man patīk, tur ir grāmatu veikali, pārējie smejas, saka, ka nu es esmu nonācis savā dabiskajā vidē, un mani ar koku no turienes neizdzīsi. Taisnība jau viņiem ir, taču man ir savas problēmas. Pirmkārt, pat ja es kādu grāmatu vēlētos, man negribas viņas vazāt sev līdzi veselas divas nedēļas, otrkārt, lai ar grāmatu ir daudz, visas lasīšanas vērtās man jau ir grāmatu plauktā. Tā ka sanāk tāda plauktu pārlūkošana bez īpašas vēlmes ko iepirkt. Lidostā mums pāris stundas jādirn, gaidot lidmašīnu uz Lasvegasu. Paēdam, jāatzīst, ka vietējo ēstuvju līmenis ir nosaucams par antisanitāru, bet tā kā cilvēku tur daudz, tad atklātas tarakānu cīņas nav vērojamas. Pie iekāpšanas lidmašīnā atklājas, kādēļ es nevarēju elektroniski reģistrēties lidojumam, izrādās, es esmu atlasīts pastiprinātai pārbaudei.

Drošībnieki mani izkrata pēc pilnas programmas – bāž kurpēs lapiņas ar ķīmiskajiem analizatoriem (es patiešām ceru, ka tā ir kāda zinātniska tehnoloģija nevis kaut kāds homeopātijas paveids). Liek parakstīties, pārbauda somas saturu un tikai tad liek mierā.

Lidojumu uz Lasvegasu es pavadu mierīgi lasot grāmatu, gulēt neeju un lidmašīnas izklaides iespējas neizmantoju. Vienīgais, kas mani ieinteresē, ir iespēja apskatīt Grenlandi no lidmašīnas, izskatījās iespaidīgi. Vēl nedaudz traucēja kāda ungāriete, kas visu laiku šķendējās, ka lidmašīnā esot dikti auksti. Teicu, lai ņem segu un samierinās, viņas dēļ neviens te kondicionieru uz zemāku temperatūru neregulēs.

Beidzot varam izkāpt ASV teritorijā. Pienācis ceļojuma izšķirošais brīdis. Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kuri pat pēc ESTA apstiprinājuma ir tapuši atgriezti atpakaļ. Esam nedaudz satraukušies, tā kā ceļojumu plānoja Maija, tad par visiem pieturas punktiem mums ir visnotaļ miglaina apjausma. Nevienam tak nav laika visu to mūsu grafiku izlasīt. Tad nu stāvam rindā un atkārtojam pamatlietas. Saņemam pat aizrādījumu, ka šai telpā nevar lietot telefonu. Beidzot pienāk mūsu kārta, un viss ir pavisam vienkārši, pasakām, ka esam braukuši redzēt saules aptumsumu, un nekas vairāk nemaz netiek prasīts. Man imigrācijas dienesta cilvēks vispār paņem pasi, paprasa, kādēļ ierodos ASV, un novēl labi pavadīt laiku. Esam tikuši iekšā!

Muitnieks ar cerībām apjautājas, vai nevedu desas, atbildu, ka ne un eju tālāk. Automašīnas īres jautājumus esam uzticējuši Indulim, un nu viņš ir vadītājs. Tas visu ir izpētījis, un mēs tiekam informēti, ka uz nomas centru jābrauc ar autobusu un tikai tad tiksim pie mašīnas. Izrādās, ka viņam ir taisnība, un jau autobusā sastopamies ar vietējā apkalpojošā personāla laipnību. Tik runīgu autobusa šoferi es nekad neesmu sastapis, un es esmu strādājis “Ventspils reisā”!

Tiekam autonomā, un tur ir iespēja izvēlēties, šajā procesā iekšā nejaucos, jo mani transporta līdzeklis, ar kuru es pārvietojos, neliekas kaut kas svarīgs, un man ar viņu tāpat neviens nedos braukt. Beigu beigās Atvars ar Induli nospriež, ka vajag ņemt Hyundai Santa Fe Sport. Sport izklausās labi, un krāsa ar ir ok, es piekrītu. Vēlāk izrādīsies, ka neskatoties uz iespaidīgo zirgspēku daudzumu un motora tilpumu, mašīna uz apdzīšanu ir pilnīgs mēsls, nemaz nerunājot par kalnu pāreju forsēšanu un braukšanu pa upes gultnēm. Taču ir viens pluss – mašīnai līdzi par papildus samaksu tiek dots mobilais WiFi punkts, tādēļ radi mūsu piedzīvojumiem varēs sekot līdzi reālajā laikā.

Pilotēšanu uzticam Atvaram un dodamies uz viesnīcu. Navigators Ivars Ameriku zina kā savus piecus pirkstus, un līdz viesnīcai tiekam veiksmīgi. Pa ceļam gan rodas jautājumi, kā pareizi veikt apgriešanos pretējā braukšanas virzienā, un ko īsti darīt ar to vidējo joslu. Laika gaitā visas iemaņas tiek apgūtas, lai gan vietām jābrauc uz čuju. Viesnīca nav pašā Lasvegasā, bet tās piepilsētā Hendersonā. Nedaudz atgājuši nolemjam doties uz vietējo Wallmart, lai iepirktu pārtiku un ūdeni. Domāts, darīts, aizbraucam iepērkamies un nolemjam aizbraukt uz Lasvegasas centru paskatīties pilsētas torņus un pie reizes aprast ar vietējo satiksmi.

Beigu beigās sanāca nobraukt centram garām, izskatījās iespaidīgi, bet “nolēmām” (palaidām garām īsto pagriezienu) iekšā nelīst un devāmies atpakaļ uz mājām gulēt.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …