Navigate / search

Trīspadsmit Amerikas by Lato Lapsa

DG_Lapsa_vaks_drukai

Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.

Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.

Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?

Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.

Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī by Lato Lapsa

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī by Lato Lapsa

Domāju, ja jau pēdējā laikā lasu grāmatas latviski, tad kādēļ gan neizlasīt arī šo. Vispār Indija un Pakistāna ir tās valstis, kuras manā apceļošanas sarakstā ir blakus Zimbabvei un Angolai. Nav man nekāda iekāriena tur doties, jo neciešu netīrību un neorganizētību. Bet tas taču man neliedz paplašināt savas zināšanas par šim valstīm.

Lato Lapsa, manuprāt, ir diezgan labs ceļojumā pieredzēto lietu aprakstītājs. Vismaz tās par Sibīriju un Āfriku bija ļoti labas. Viņš gan nevairās iekulties pašos tumšākajos pasaules nostūros, kur normāls cilvēks kāju nespertu. Indijā un Pakistānā gan vairāk tiek ceļots par tūristiem visai viegli pieejamām vietām, un, domājams, ka nekāds lielais risks jau tur arī nebija.

Grāmatas galvenā vērtība ir autora novērojumi un sarunas ar šo valstu iedzīvotājiem. Tas ļauj atklāt caurmēra indieša raksturu – pragmatisks gan reliģijā, gan dzīvē. Ja kāds dievs pieviļ cerības, tiek pielūgts cits, galu galā izvēle te ir milzīga. Dzīvē savukārt katrai rūpjai ir vērtība, un ja to var iegūt apkāšot kādu tūristu, tas nebūt nav nosodāmi. Zina savu vietu sabiedrībā, pie kuras kastas pieder un izrāda cieņu pret augstākajām, nicinājumu pret zemākajām. Indijā, tāpat kā vairumā valstu, likums nebūt nenozīmē, ka to kāds ievēro vai pilda.

Pozitīvi, ka autoram nepiemīt tendence ieciklēties uz kādu lietu un tad visu laiku to pieminēt. Autors raksta, kā ir par diezgan problemātisko kremācijas procesu – trūkst malkas. Gan par piecūkoto Gangu, kas neliedz viņai tai pat laikā skaitīties svētai. Par ceļojošajiem guru, kuru uzmundrinājumi var likt nogalēt kādu cilvēku. Par mūsdienu dievu avatāriem, kas ir miljardieri. Par televīzijas ietekmi un Indijā populāriem realitātes šoviem. Un, protams, par indiešu precībām un mīlestību.

Pakistānas ceļojuma daļa bija īsāka salīdzinot ar Indiju. Te viss ir striktāk, jo pie varas ir musulmaņi. Ko es līdz šim nezināju, bija pakistāņu apsēstība ar pūķu laišanu un pūķu kariem. Nemaz nevarēju iedomāties, kas šī lieta spēj paņemt tik daudz dzīvības gan ar pūķa auklām pārgrieztām rīklēm, gan nokrišanām no jumtiem.

Intereses pēc izlasīju „Zemes un tautas” 1931. gada izdevumā par Indiju, jāsecina, ka pa lielam nekas nav mainījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm tikai tādēļ, ka bija diezgan daudz avīzē lasītā pārstāstu. Skaidra lieta, ka autors jau pie šausminošākajām indiešu un pakistāņu izdarībām diez vai pats būtu spējis būt klāt, bet nu tomēr gribējās nedaudz vairāk no autora personiskajiem iespaidiem nevis pārdomas par avīzē lasīto. Beigās autors ir ielicis savus padomus, kurus būtu vēlams ņemt vērā gatavojoties ceļojumā uz šīm valstīm. Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii.

Mūsu Vēsture 1985-2005 II by Lato Lapsa, S.Metuzāls un K.Jančevska

Šī grāmata ir turpinājums manis jau iepriekš apskatītajai Mūsu Vēsture 1985-2005 I. Grāmatu nopirku uzreiz tikko ieraudzīju, neskatoties uz visai nedemokrātisko cenu ~16 LVL.

Stils, salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, nav mainījies. Vēstures aspekti tiek apskatīti nodaļu veidā, piemēram, prihvatizācija, reketieri, populisms. Šāds pasniegšanas stiliņš man patīk, tas neļauj autoram pārāk novirzīties no tēmas un arī lasītājs neaizmirst par ko lasīt. Informācijas pasniegšanas veids joprojām ir pielīdzināms dzeltenās preses stiliņam, bet tas grāmatas lasīšanu netraucē, drīzāk gan piesaista vismaz mani.

Uzzināju diezgan daudz iepriekš nezinātas informācijas, kur palika RBS televīzija (vienīgā, kurā es, Gambijā dzīvodams, varēju redzēt videoklipus), kur noziedēja nedēļas laikraksts Tev, uzmetot mani pusgada abonēšanas maksas apmērā, humpalu jautājums gan man nelikās pietiekami izvērsts. Laba bija arī nodaļa par finanšu piramīdām, nesen jau kārtējie ļautiņi atkal bija uzrāvušies uz šāda pasākuma, atliek tikai noteikt: „Prāts, kur tu rodies”.

Vietām grāmatā ir novērojama vienas un tās pašas informācijas atkārtota pasniegšana, dažas lietas tiek atkārtotas arī no iepriekšējā grāmatas sējuma. Reizēm šķiet, ka galvenā informācija nāk no dažādiem politiķu memuāriem, citāts seko pēc citāta. Rodas iespaids, ka autors ir tikai sakompilējis dažādus memuārus un salicis pa tēmām. Galvenais, ka autors sniedz tikai informāciju, katram pašam ļaujot izvēlēties, kas tad ir pareizais traktējums, netiek uzspiests viedoklis.

Šoreiz gan nebija tā, ka grāmatu izlasītu vienā piegājienā, tam tika veltīti veseli trīs vakari. Interesanti palasīties par notikumiem, kas notikuši salīdzinoši nesenā pagātnē. Daudzas lietas jau esi paspējis aizmirst, taču atgādinot, tu tās atceries uzreiz. No mūsdienām skatoties, šķiet, tā laika ļaudis gan ir bijuši panaivi radījumi, bet pēc kara jau visi ir gudri. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un ceru, ka iznāks arī vēl trešais sējums.

Kā jau tas Lato Lapsas grāmatām ierasts arī šai grāmatai ir sava mājas lapa.

Kampējs by L.Lapsa un K.Jančevska

Pērkot šo grāmatu vēlējos sagaidīt kaut ko līdzīgu grāmatai „Mūsu vēsture”. Tā nu sanāca, ka šī grāmata bija pavisam citāda.

Ja Jūs ikdienā nenodarbojaties ar finanšu lietām, nerevidējat uzņēmumus, nepārvērtējat uzņēmuma pamatlīdzekļus un nestudējat likumus, tad lielākā daļa no šīs grāmatas Jums liksies nelasāma un garlaicīga. Protams otra daļa, kur publicēti dažādu interviju gabaliņu ir saprotama arī parastiem cilvēkiem. Finanšu, juridisko un dažādu komisiju atzinumu daļa sevī ietver bagātīgi faktoloģisku materiālu, bet tomēr nedaudz pietrūkst interpretācijas. Tam kurš domā, ka iegādājoties šo grāmatu viņu sagaidīs sensacionāli atklājumi viens pēc otra, domājams nāksies vilties.

Tā kā pašam ir nācies un nākas darboties ar finansēm un auditu saistītā jomā, tad grāmatiņu nedaudz piedomājot, spēju saprast. Daļa no uzskaitītā diez vai ir uzskatāma par pierādījumiem, bet autors jau arī uz to nepretendē. Lasot privatizācijas shēmiņa jau, protams, iezīmējas un tā ir līdz banalitātei vienkārša (ja tā ir patiesība) un ir absolūti taisnvirziena (informācijas ierobežošana, uzņēmumu novērtēšana, pamatkapitāla palielināšana utt.). Protams, ka bez galiem arī tajos laikos nekas neietu cauri, bet ja viss „shavčeno”, tad kāpēc ne.

Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm, otrreiz nelasītu, tēma ir zaudējusi savu aktualitāti gadu laikā. Vispār, nopērkot šo grāmatu, jutos izmetis naudu. Taču uz L.Lapsas apgalvojumu, ka grāmata atbild uz jautājumu „kādā veidā gan vienam cilvēkam izdevās to visu pakampt?” atbilde izskatās pavisam triviāla – ar mērķtiecīgu darbu. Nevienam no gaisa nekas nekrīt.

Bilde no http://www.skele.lv/

Mūsu Vēsture 1985-2005 I by Lato Lapsa, S.Metuzāls un K.Jančevska

Šī laikam pēdējā gada laikā ir pirmā latviešu autoru grāmata, kuru esmu izlasījis. Droši vien tā arī nebūtu pievērsis šim darbam uzmanību, ja vien garlaicības mākts Delfos neizlasītu dižā eiroskeptiķa Normunda Grostiņa apcerējumu par tēmu “Āži vai dārznieki Latvijas vēstures dārziņā?”, kur grāmata nolīdzināta līdz ar zemi un bija redzams, ka raksta autors ir dziļi aizvainots par viņa pagātnes pieminēšanu. Tad papētījis grāmatas mājas lapu nolēmu, ka jānopērk un jāizlasa.

Grāmatu tiešām par standarta vēstures grāmatu saukt nevar, bet tas jau rakstīts arī pašas grāmatas ievadā:

“Brīdinām: tā nav garlaicīgā oficiozā, “mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti, kuru galvenā misija, kā brīžam šķiet, ir — uzrakstīt tā, lai, pasargi Dies, neaizvainotu nevienu, no kura kādreiz var būt atkarīgs viņu maizes kumoss un sviesta cibiņa. Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture — lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē.”.

Tomēr man pēc izlasīšanas vairāk liekas ka tā ir vēsture grāmatas autoru subjektīvā izpratnē. Pati grāmata jāatzīst ir sarakstīta saistošā valodā un lasīju to ar interesi. Patika, ka notika nevis notikumu diena pa dienai atstāstīšana, bet īss atstāstījums, kas šajā laika posmā noticis attiecīgajā vēstures aspektā vai fenomenā (kooperatīvi, partijas, vēlēšanas, naudas maiņa utt.). Katra aspekta aprakstam, tiek izmantoti citāti no tā laika avotiem, politiķu izteikumiem, kas stāstījumam piešķir dzīvīgumu.

Man kā cilvēkam, kas tajos laikos vēl gāja pamatenē 90-to gadu sākums, sevišķi interesanti likās to laiku apraksti, jo 12 gadu vecumā politika un vēsture mani īpaši neaizrāva. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, par saistošo stāstījumu, tomēr ieteiktu pārāk jau nu visiem apgalvojumiem neticēt, jo vietām stiliņš izskatās nedaudz pēc dzeltenās preses.

PS Grāmatas vāka attēls ņemts no http://www.musuvesture.lv/?ievads.