Tā kā Latvija ir atteikusies no lata par labu eiro, nolēmu nedaudz palasīties par mūsu naudas vēsturi. Cik no pamatskolas vēstures stundām atcerējos, agrākā vēsturē mums ir bijuši populāri kaut kādi sudraba stienīši saukti par ozeriņiem, vēlāk esam cītīgi lietojuši to naudu, kuru izmantoja mūsu iekarotāji, tad lats, tad rublis (šis gan jau kļuva zināms pēc pamatenes),  atkal lats un nu eiro. Tomēr gribējās savas zināšanas atsvaidzināt un nedaudz sakārtot.

Grāmata mums stāsta tieši par to, ko viņa apsola – par naudiņu, kas bijusi apgrozībā Latvijā. Tie nav bijuši tikai ozeriņi un Rīgā kalti dukāti. Agrākos laikos nebija tik lielas nozīmes, no kādas valsts nauda nāk, bet gan cik daudz tajā atrodams dārgmetāls. Un šī lieta pilnībā atspoguļojas Latvijas teritorijā uzietajos depozītos. Tur ir atrodams plašs monētu spektrs, kas dod padziļinātu ieskatu Latvijas tirdzniecības sakaros, ekonomiskajā attīstībā un naudas kalšanas tiesībās. Liela daļa no grāmatas ir veltīta latam un Latvijas Bankas vēsturei.

Grāmatā ir bagātīgs faktoloģiskais materiāls, kas papildināts ar skaistām ilustrācijām. Tas ļauj par naudiņu ne tikai izlasīt, bet arī uzreiz redzēt to, kāda tā izskatījās. Naudas izejmateriāls ir bijis dažnedažāds no zelta un sudraba līdz varam. Arī naudu kalt savulaik nav varējuši visi, kuriem pa rokai bijis āmurs un zelta gabals. Naudas kalšana bija nozīmīgas tiesības gan pilsētai, gan vasaļvalstij. Nepareizi to organizējot, varēja izraisīt gan inflāciju, gan dārgmetālu samazināšanos apgrozībā. Protams, visos laikos naudas viltotāji ir bijuši, un šī lieta darīta pat Latvijas mežos tīri valstiskā līmenī.

Neizpaliek arī standarta stāsti par Mildas rašanos, repšikiem, naudas reformu pēc neatkarības atgūšanas un par lata papīrnaudas dizainēšanu uz datora. Iespējams, ka šī grāmata nav domāta, lai to izlasītu vienā piegājienā, bet lēnu garu pa nodaļai dienā. Tas mani grāmatās ar daudz bildēm vienmēr ir mulsinājis, varbūt viņas lasīt cauri vienā piegājienā skaitās nepiedienīgi? Lai vai kā nebūtu, es grāmatu izlasīju visu uzreiz un jutos par kripatu gudrāks mūszemes naudas lietās. Cik nopratu, 1919. gadā bija labāk, ja naudas tev vispār nebija, jo paralēli apgrozībā bija padsmit dažādu naudas veidi.

Pozitīvais: bagātīgs faktoloģiskais materiāls, skaistas ilustrācijas ar dažādu naudu, labi strukturēts teksts.

Negatīvais: Beigas par jubilejas monētām, šķita, tādas piekopētas klāt. Nav jau nekas pret aprakstiem, bet, ja jau to teksta blāķi ielika, tad būtu labi viņam klāt pielikt arī izlaišanas gadu un tirāž,u un aprakstiņus vienādi sastrukturēt visām viena lata monētām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt un pašķirstīt – uzzināsi daudz ko jaunu. Ieteiktu lasīt topošajiem numismātiem, kas tagad domā, kur lai rauj “stārķi” un “skudru”, nervu nomierināšanai.