Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.

Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”

Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.

Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.

Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.

Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.

Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.

Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Ceļojums pa Austriju XII

9. jūlijs (Vīne – Bratislava – Varšava – Wigri)

No rīta ceļamies agrāk, lai paspētu paēst brokastis un tikt līdz lidostai. Brokastīs diemžēl esam aiz ķīniešu autobusa, tie jau visu rijamo ir notīrījuši pa tīro. Ar to viņiem nav pieticis, un daži pat ēd savus līdzpaņemtos roltonus. Nākas gaidīt līdz personāls uzpilda siles, un tikai tad tiekam pie ēdamā.

Lidostu nu jau mēs zinām, un tādēļ Maija, Aija, Ernests, Matīss un Kristians, tiek izsēdināti ārā tieši tur, kur viņiem pienākas. Viņi jau pēc pāris stundām būs mājās. Mums pārējiem ir plānots nakšņot netālu no Polijas – Lietuvas robežas. Par šoferi piesakās Kristaps, aizvedīšot līdz pašam galam, lai tikai ļaujot braukt. Ceļš ir tāls tūkstotis ar kapeikām.

Ivara plāns ierosina, ka vistuvāk būs pērties caur Bratislavu. Nolemjam klausīt, galu galā Slovākijā es neesmu vēl bijis. Būs vismaz kāda jauna valsts. Vispār tā bija laba ideja, jo visu laiku bija bānis un domājam, ka tos pāris desmit eiro, ko iztērējām pa vinjeti, ieekonomējām laika ziņā.

Visādi citādi braukšana kā jau braukšana. Kilometri skaitās lēni. Čehijā ceļa darbu rezultātā nākas pat pasēdēt pāris kilometrus garā korķī. Pēc tam redzam arī apgāztu fūri ar dzīvām cūkām. Vismaz daļa no tām ir izdzīvojušas un ganās pa vietējo biešu lauku. Es jau it kā visu to safilmēju, bet diemžēl izrādījās, ka draņķa aifonā steigā biju ieslēdzis priekšējo kameru un tādēļ cūku vietā sanāca filmēt sevi. Žēl.

Varšavā nosēdējām obligātajā korķī. Pēc tās Reinis atminējās ceļmalas krogu ko bija apmeklējis pirms padsmit gadiem un man par brīnumu arī atrada. Tur uzēdu šniceli, iedzēru alu. Alu gan nevajadzēja, tas bija reti draņķīgs pēc garšas. Un devāmies tālāk. Pēdējie divi simti stiepās kā gumija. Visādi ātruma ierobežojumi, draņķīgi ceļi, uz kuriem nevar apdzīt. Tikai ap desmitiem tikām hotelī.

Hotelis pārspēja visas gaidas. Milzīga māja meža vidū pie ezera, forši numuriņi ar internetu un televizoru.

10. jūlijs (Polija – Lietuva – Latvija)

Šī diena gan ne ar ko neizceļas. No rīta paēdam brokastis. Jāatzīmē, ka no hoteļu brokastīm ceļojuma laikā vislabākās, kuras līdz šim nācies ēst. Paēduši braucam mājās.
Korķis gadās arī šodien, bet tas pie Jelgavas, vispār ir pilnīgs trakums sēdēt korķī tik tuvu pie mājām. Lai ar kā tur nebūtu, mājās esam trijos. Izkraujam busiņu un aizvedam atpakaļ uz nomu, lai arī citi cilvēki var tikt ceļojumā.

Ļeņina harēms by Viljams Bērtons Makormiks

Teikšu kā ir – pirmo reizi ieraugot grāmatu ar šādu nosaukumu, man nemaz negribējās to lasīt. Domāju, vai mani interesē Ļeņina, visu bērnu drauga un proletārieša vadītāja, attiecības ar sievietēm? Protams, nē! Kuru gan kas tāds varētu interesēt? Tomēr pēc kāda laika grāmatblogeru blogos sāka parādīties labas atsauksmes par šo grāmatu, un cik varēja noprast par Ļeņinu nemaz tik daudz tur nebija rakstīts. Nolēmu grāmatu “Ļeņina harēms” izlasīt arī pats.

Viktors Rūks dzimis Latvijā baltvācu ģimenē, un nākotne viņam paredzama visnotaļ spoža. Tomēr 1905. gada revolūcija izjauc visus plānus, viņa ģimenei nākas pamest savus īpašumus un bēgt no pašu zemniekiem. Iespējas atgūt zaudēto pilnībā pārsvītro Pirmā pasaules kara sākšanās. Viktoru iesauc krievu armijā, un tagad viņš ir spiests cīnīties pret saviem tautiešiem. Notikumiem attīstoties Viktors kļūst par sarkano strēlnieku, dod savu artavu komunistu varas stiprināšanā Krievijā. Tomāt kā jau baltvācietis, viņš nav savējais nedz latviešiem, nedz komunistiem.

Romāns aptver notikumus no 1905. gada līdz Latvijas okupācijai 1941. gadā. Ir diezgan neparasti lasīt grāmatu, ko par Latvijas vēstures peripetijām ir sarakstījis ārzemju autors. Parasti ar šo visai sarežģīto un pretrunīgo tematu izmanto pašmāju autori, lai lieku reizi atgādinātu lasītājiem par mūsu tautas sūro likteni. Grāmatas autors esot vairākus gadus pavadījis vācot materiālus šai grāmatai, un jāatzīst viņam ir sanācis diezgan labi. Vēsturiskais fons ir attēlots gana precīzi, lai pret to nerastos nekādas pretenzijas. Man sākumā bija šaubas par ķīmisko ieroču izmantošanu Latvijas teritorijā, bet tas izrādījās robs manās zināšanās nevis autora kļūda.

Baltvācietis kā grāmatas galvenais varonis nenoliedzami ir visai interesants risinājums. Parasti, rakstot par šo laika posmu, autori izvēlas kādu latviešu zemniekpuiku, kas cīnās pret kungiem par savu valsti. Tagad lasītājam ir iespēja paskatīties uz notikumiem no pavisam cita skatupunkta. No tāda cilvēka, kas pēc būtības skaitās ienaidnieks gan latviešu, gan vāciešu acīs.

Nedaudz par grāmatas varoņiem. Viktors Rūks ir vislabāk izstrādātais tēls grāmatā. Lasītājam ir iespēja uzzināt viņa uzskatus, principus un sekot līdzi tēla izaugsmei visas grāmatas garumā. Kā no cilvēka, kuram nav lāga saprašanas par apkārt notiekošo, viņš kara gaitā kļūst par ciniķi, tai pat laikā paliekot par normālu cilvēku. Tādu, kuram tomēr vēl ir kaut kādi principi, un kurš nav akls ideoloģijas pārņemts bandinieks un kurš galu galā nestāda savu mērķi augstāk par citu dzīvībām. Pārējie ir tikai tādi ieskicēti personāži. Viktora brālis Otomārs, cilvēks, kuram vienmēr ir izstrādāts plāns, viņš vienmēr spēj pielāgoties jebkādiem apstākļiem. Gribējās, lai autors būtu vairāk izvērsis šo tēlu. Citādi viņš pilda sižeta atrisinātāja lomu, kas izbīdīts priekšplānā, kad šķiet cita atrisinājuma vairs nav. Arī Viktora sieva Kaiva, šķiet ir radīta tikai, lai ilustrētu faktu, ka komunistiskajā režīmā ar laiku viļas pat kvēlākie tā atbalstītāji.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izlasās vienā rāvienā, sižets risinās uz priekšu raiti, garlaicīgi nav nevienā brīdī. Autoram ir izdevies sabalansēt vēsturiskos notikumus un savu varoņu dzīvi tā, lai tās nenomāktu viena otru. Domāju, ka lasītājiem, kurus interesē vēsturiskie romāni, šo grāmatu ir vērts izlasīt.

Grāmatu izlasīšanai man laipni piedāvāja izdevniecība Zvaigzne ABC.

Latvijas neatkarības karš 1918.-1920. by Juris Ciganovs

Ap astoņpadsmito novembri nolēmu nedaudz izglītoties Latvijas neatkarības karu vēsturē. Uz to mani pamudināja izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotā grāmata „Latvijas neatkarības karš 1918.-1920.”. Vēstures tēmas mani ir saistījušas vienmēr. Es arī diezgan labi saprotu, ka tas kā vēsture tiek pasniegta ir atkarīga no laika, kad tā tiek apskatīta un, kurš ir apskatītājs.

Neatkarības kara laiks Latvijai ir bijis gan valsts pamatu likšanas laiks, gan laiks, kurā Latvijas teritorijā ir karojušas vai atradušās visdažādākie militārie spēki. Katram no šiem spēkiem bija savas intereses, kāds gribēja saglabāt Baltijas guberņu, cits izveidot Padomju Latviju, citi cīnīties pret komunistiem Krievijā. Grāmatas autors ir visus šī laika notikumus sakārtojis viegli uztveramā veidā un īsumā paskaidro lasītājam, kas kur, pret ko, un kāpēc karojis.

Vispār jau grūti par tik mazu un plānu grāmatu uzrakstīt apskatu. Vēlētos izcelt pāris būtiskas lietas, kas šajā grāmatā atrodamas. Pirmkārt tajā īsi aprakstīti visi galvenie notikumi, kas risinājušies Latvijas teritorijā šai laika posmā. Otrkārt autors mums dod nelielu ieskatu visu iesaistīto pušu ideoloģijā un motivācijā. Treškārt te ir īsumā aprakstīta Latvijas armijas rašanās vēsture. Nebija jau tā, ka valsti nodibinot mums uzreiz bija kaujas spējīgas karaspēka vienības. Vietām nebija pat vienotu uniformu par apbruņojumu nemaz nerunājot. Ceturtkārt izlasot šo grāmatu lasītājs uzzinās pietiekoši daudz par šo Latvijas vēsturei tik svarīgo laika posmu, lai varētu pateikt ko vairāk par standarta: „nu tad latvieši cīnījās pret vāciešiem un krieviem”. Patiesībā jau cīnījās vēl arī pret citiem latviešiem un ne tikai viņi vien.

Ņemot vērā grāmatas apjomu, te neatrast sīkas un detalizētas kauju shēmas un aprakstus, tomēr vispārēju priekšstatu šeit var iegūt diezgan labu. Tas viss iekļauts raitā stāstījumā un grāmatu var izlasīt vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Papildus bonuss ir daudzās publicētās fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties tā laika karavīru dzīvē. Personīgs prieks, ka pieminēti bruņuvilcieni, kas tajos laikos tautas un karavīru uztverē, bija kaut kas līdzīgs mūsdienu aviobāzes kuģim.

Vispār jau Latvijai šis vēstures posms bija ļoti sarežģīts un patiešām ir brīnums, ka mūsu senčiem savu neatkarību izdevās vispār izcīnīt. Man cilvēkam ar diezgan lielu pieredzi stratēģiju datorspēlēs nāktos izcīnīt uzvaru šādā situācijā, tad ļoti šaubos, ka man tas viss sanāktu ar pirmo reizi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē Latvijas neatkarības iegūšanas vēsture un kuri grib uzzināt ko vairāk par „latvieši tad cīnījās pret krieviem un vāciešiem”. Ja vēl interesē Latvijas vēsture šai laika posmā tad pērngad par šo tēmu izlasīju interesantu grāmatu „Atbrīvojot Baltiju” , kas apskatīja britu flotes nozīmi Baltijas valstu atbrīvošanā.

Rīgas kuprītis by Aivars Kļavis

Šī ir tetraloģijas „Viņpus vārtiem” otrā grāmata. Un skaidrs, ka izlasot pirmo, es gribēju izlasīt arī otro. Šai vēlmei bija vairāki iemesli, bet galvenais – redzēt, kā autors savu ne tik tradicionālo latviešu vēstures interpretāciju virzīs tālāk. Grāmatu „Rīgas kuprītis” ieguvu pateicoties tam, ka izdevniecība Zvaigzne ABC šo ciklu pārizdod.

Kuprītis Tomas Šulcs ir šīs grāmatas galvenais tēls. Bērnībā gandrīz gājis bojā lielajā ugunsgrēkā, kas radās Rīgas aizstāvjiem nodedzinot Maskavas priekšpilsētu, bet brīnumaini izglābts. Cena gan viņam bija jāmaksā visai augsta, kupris uz mūžu un vājas acis, kas nepanes saulesgaismu. Tomēr ja kādam tirgotājam vai rūpniekam vajadzīga naudiņa, viņš zina, ka jānāk ir tieši pie kuprīša. Varētu teikt parasts augļotājs, kas dzīvo deviņpadsmitajā gadsimtā, taču tā vis vienkārši nav. Augļošana ir aizsegs kā veikt savu misiju, kuras dēļ tad viņš uz zemi atsūtīts un no sava likteņa neviens nevar aizmukt.

Latviešu tautai savs liktenis nemaz nerūp, galvenais lai paēdis, dzīvs un nauda ķešā. Kungi nāk un iet, latvieši pie tā ir tā pieraduši, ka vairs pat neapzinās, ka varētu būt brīvi. Pat kļūstot brīvs, viņš nemaz nezin, ko ar šo brīvību pasākt un kā tas ir, kad par tevi neviens negādā. Tādi cilvēki kā Tomass ir nākuši, lai virzītu latviešus uz šo brīvību, ja vajag pareizi pavirzot notikumus, pasviežot pa idejai, palīdzot ar naudiņu vai parunājot ar īsto cilvēku īstajā vietā. Un tad , kas zina pēc gadsimtiem latvieši brīvi kļuvuši arī sapratīs, ko ar šo brīvību darīt.

Varētu teikt, ka autors izmanto stereotipus, kas mūsos iesakņojušies par latviešu tautu, kas septiņsimts gadus pavadījuši verdzībā svešzemnieku apspiesti. Uz to pamata tiek radīts mīts par alternatīvu Latvijas vēsturi. Vispārējās vadlīnijās tā pat izskatās tāda pati kā vēstures grāmatās rakstītā, taču autora izdomātie personāži šiem notikumiem piešķir pavisam citu interpretāciju. Kāds sūrāks nacionālistiski noskaņots lasītājs varētu pat apvainoties, ka viņa tauta ir atspoguļota no tik nepatīkam skatu punkta. Un, ka pat brīvība tai jāizcīna ar svešzemnieku palīdzību. Bet skatoties uz mūsdienu notikumiem, reizēm šķiet, ka autors nemaz no patiesības nav pārāk novirzījies. Valdību mēs lamājam it kā to mums kāds no Marsa būtu uz kakla uzgrūdis, joprojām slavinām tos, kas zog, bet dalās un sapņojam par stingru roku, kas mūs visus ieceltu saulītē.

Pats sižeta risinājums par personībām vēstures ietekmētājām gan nav nekas unikāls un savā lasīšanas pieredzē esmu sastapies ar to visai bieži. Tomēr autoram šo paņēmienu ir izdevies realizēt visai filigrāni un pārdomāti. Te nav Lāčplēšu, kas izlien no krūmiem un visiem sadod, šeit viss notiek it kā pa īstam. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika labāk par pirmo daļu, galvenais tēls te bija daudz apsviedīgāks un varētu pat teikt pragmatiskāks.

Adiamindes āksts by Aivars Kļavis

Pirms kāda gada izlasīju cikla “Viņpus vārtiem” grāmatu “Ceļojošā cirka gūstekņi”. Izrādījās, ka tā bija cikla pēdējā un noslēdzošā grāmata. Tagad uzzinājis, ka cikls tiek pārizdots, nolēmu izmantot iespēju un izlasīt arī pirmo grāmatu. Tā ar Zvaigznes ABC gādību „Adiamindes āksts” nonāca manos nagos.

18. gadsimts. Latvijas teritorijā notiek kārtējā lielā pārdalīšana. Plosās mēris un sveši karaspēki. Zemnieki ir spiesti pamest savas mājas un glābties mežā. Mežā netālu no Adiamandes tad arī piedzimst Gothards, kuru vēlāk visi sauks par Adiamindes Ākstu, bet kurš patiesībā būs noteicējs visā Skultē.

Grāmatas galvenais stāsts ir par Gothardu, parastu zemnieku ļaužu dēlu, kurš kļuvis par galveno padomnieku muižniekam un tirgotājam fon Šulcenam. Šulcens savā dzīvē ir sasniedzis visu, ko varējis, iekļuvis Rīgas rātē, veiksmīgs tirgotājs, lielu zemju īpašnieks, tikai ar ierakstīšanu muižnieku matrikulā viņam nekā nevedas. Gothards ir tas, kas viņam palīdzēs tur iekļūt. Bet Gotharda lielais dzīves uzdevums nebūt nav panākt viena bagāta tirgoņa ierakstīšanu muižnieku reģistrā, viņa uzdevums ir panākt, lai kāds ierobežo Vidzemes muižnieku patvaļu pret saviem zemniekiem.

Papildus vēl ir stāsts par reiz bijušo Metsepoli, vienu no pēdējām neieņemtajām Vidzemes pilīm, kura vēl kādu laiku spējusi diktēt noteikumus sev pakļautajā teritorijā un par vēlāko šo zemju nomnieku Sanderu Pernefogelu.

Lasot grāmatu rodas priekšstats par latviešiem kā diezgan nesaticīgu tautu, kurai galveno kārt rūp, lai kaimiņam neklātos labāk par viņu. Tos, kas dzīvē izsitušies, viņi īpaši neciena, ne jau par velti Gothards tiek saukts par Ākstu. Protams, tikai aiz muguras. Kā uzskata paši latviešu zemnieki, viņiem ir vienalga, kurš ir saimnieks, galvenais, ka tas nav vietējais. Te velkamas arī paralēles ar Sanderu Pernefogelu, kurš savulaik esot bijis aplam švaks savu īpašumu apsaimniekotājs. Kādēļ? Tādēļ, ka bijis cēlies no pašu vidus, tas nekas, ka skolojies Vācijā un kļuvis bagāts. Neviens viņu neciena, līdz brīdim, kad viņš sāk pielietot spēku. Diplomātija tiek vērtēta kā vājuma pazīme, spēks kā laba saimnieka atribūts. Šķiet, ka šī latviešu uztveres īpatnība cauraudīs visus tetraloģiju. Kaut kas līdzīgs bija sastopams arī grāmatā „Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Es gan personīgi šim autora viedoklim nepievienojos un uzskatu, ka tas varbūt tāds veidojies, lai paironizētu par latviešiem kā tādiem. Izceļot savstarpējo nenovīdību un nepieciešamību pēc īsta saimnieka kā galveno vēstures virzītājmotīvu.

Par pašu vēsturi un tās veidošanos man gan autoram jāpiekrīt. Nav tādu valdnieku, kas plāno ko darīt, lai rīt mēs nonāktu tur. Visa vēsture sastāv no vienas vienīgas ikdienas, kur notikumus veido nevis ģeniāli plāni, bet parasti ikdienas darījumi un aizvainojumi. Kā ironiski izsakās Šulcens, runājot par Kalendāra nemieriem:

„Visa pagātne ir pilna ar tādām iepelējušas, sālītas cūkgaļas mucām. Pareizāk sakot, visa pagātne no tādām mucām vien sastāv.”

Cilvēkiem jau nepatīk lasīt par vēsturi kā sīku savstarpēju kašķu kopumu, kas laiku pa laikam rada kādu globālāku uzplaiksnījumu. Cilvēkiem patīk lasīt par lielām idejām, tautas vispārējo noskaņojumu kādā jautājumā un virzīšanos uz gaišo nākotni, gudru cilvēku lēmumu iespaidā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, noteiktu lasīšu arī turpmākās daļas. Bonusā grāmatas beigās ir aprakstījis savā darbā izmantotās vēstures liecības, faktus un avotus. Tā teikt, lai izdomātais nesajaucas ar realitāti.

Leišmalīte by Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.

Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.

Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.

Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.

Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.

Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.

Ceļojošā cirka gūstekņi by Aivars Kļavis

Sen nebija lasīts nekas no latviešu daiļliteratūras. Tik sen, ka savā blogā nav neviena latviešu daiļliteratūras darba, kas būtu izlasīts un aprakstīts. Nolēmu laboties, un sadarbībā ar Zvaigzni ABC manos nagos nonāca “Ceļojošā cirka gūstekņi“. Šī grāmata tiek saukta par intelektuālo vēsturisko romānu. Nospriedu, nezinu kā ar to intelektuālismu, bet par vēsturi, tas ir labi.

Dabūju grāmatu un sev par šausmām atklāju, ka tā ir tetraloģijas ceturtā pēdējā daļa. Lai man autors piedod, bet es tiešām nezināju, kas sarakstītas vēl trīs. Grāmata par laimi ir lasāma arī kā atsevišķs stāsts, tas gan nedaudz nogriež vienu no viņas izprašanas dimensijām, bet par to vēlāk.

Grāmata sevī aptver Latvijas vēstures posmu no Ulmaņlaikiem līdz divtūkstošajam gadam. Lielāku akcentu liekot tiešu uz Padomjlaiku sākšanos un Otro pasaules karu. Uz notikumiem mums tiek piedāvāts skatīties no dažādu varoņu skatupunktiem. Centrālais tēls ir kāds Jānis Briedis. Trešais tēvadēls, kas piedzimis, bet nevienam arī nav bijis īsti vajadzīgs. Bērnībā audzis piesiets pie galda kājas, mantojums nepienākas, labi, ka tēvs apsolījis nodrošināt izglītību. Tomēr Padomju armija un karš sagrauj viņa un viņa tuvinieku cerības uz nākotni. Nav jau nekas unikāls, ar visiem tā bija. Jānim nākas doties karā, pabūt izsūtījumā, celt aparatčikiem dāčas. Vienu vārdu sakot, dzīvot savu dzīvi.

Papildus mēs vēl varam iejusties Kārļa Ulmaņa ādā, kad šis saprot, ka krievi ir viņu apmānījuši un to, ka uz nekādu Šveici vis viņš vairs nebrauks. Ļoti patika Kaupo un bīskapa Alberta stāsti. Varētu teikt, ka Kaupo autors ir sarakstījis tādu kā apoloģiju mēģinot parādīt, ka Kaupo jau nekāds tautas nodevējs vis nav.

Visi šie stāsti var kalpot kā ironiski latvieša dabas uz āru izvilcēji. Jau bīskaps Alberts atzīmē, ka latviešiem galvenais nav kaut kāds mērķis vai aprēķins. Viņi darbojas darbošanās pēc, uz priekšu neskatīdamies un savu darbību sekas neizvērtēdami. Un to, ka īstenam latvietim pēc būtības visi ir ienaidnieki, bet kaimiņš ir vislielākais. Viņam piebalso arī Teodorihs:

“Mans kungs, tu šai zemē ne to vien piedzīvosi. Viņu rīcība it bieži ar prātu ir pilnīgi neizskaidrojama. Vēl vairāk – reizēm man šķiet, ka vairāk viņi vadās no savām iedomām un pieņēmumiem nekā skaidri redzamām likumsakarībām. Tāpēc neviļus nākas secināt – vairāk par cēloņiem un sekām tos interesē pati darbošanās.“

Ja būtu izlasījis arī iepriekšējās grāmatas “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis” un “Piesmietais karavīrs”, tad, iespējams, dziļāk spētu izprast epizodisko Kuprīša un Vecā vīra tēlu parādīšanos šajā grāmatā. Viņi nav slikts veids, lai stāstā iepītu kādu labu novērojumu no malas vai pazīmētos ar trāpīgu izteicienu.

Vispār jau grūti uzrakstīt tādu vēsturisku romānu par pagātni, kas ir salīdzinoši netāla. Autoram iespējas izvērsties ir visai minimālas, jo viss tak ir piedokumentēts un visiem zināms. Tādēļ variācijas par tēmu ir iespējamas tikai ar paša varoņa dzīvi, bet arī noteiktos ietvaros. Tas viss grāmatu caurvija ar tādu tradicionālu atskatu uz Latvijas pērnā gadsimta vēsturi, kur galvenie notikumi jau zināmi, tik jāpaskatās, kā tajos klāsies mūsu varoņiem. Tādēļ nodaļas, kur aprakstīta kristietības ienākšana Daugavas krastos, man patika vislabāk.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un atzīstu par visai interesantu gabalu. Izlasījās vienā paņēmienā. Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.

The Day the World Discovered the Sun: An Extraordinary Story of Scientific Adventure and the Race to Track the Transit of Venus by Mark Anderson

Klausījos jau kuru reizi audiogrāmatu „Short history of nearly everything” un nolēmu izlasīt kaut ko vairāk par to slaveno 1769. gada Venēras tranzītu. Ja Braisona grāmatā tas pieminēts tikai garām ejot, tad te par šo tēmu mums tiek piedāvāta vesela grāmata.

Tātad Halejs, cilvēks, kas savā mūžā paspēja iebāzt degunu gandrīz visās sfērās, bija aplēsis, ka ir iespējams izmantot Venēras tranzītu, lai noteiktu attālumu līdz Saulei un pie reizes arī zināmās Saules sistēmas izmērus. Plāns cilvēkiem bija iepaticies, un daudzas valstis gatavoja savas ekspedīcijas, lai novērotu šo notikumu. Pirmais mēģinājums notika jau 1761. gadā, bet diemžēl iegūtie rezultāti nebija tik pārliecinoši, lai varētu runāt par precīzu attālumu. Tad zinātnieki ar visu nopietnību gatavojās jaunam mēģinājumam.

Grāmata ir uzrakstīta interesantā un saistošā valodā, vadoties pēc pašu zinātnieku dienasgrāmatām. Starp citu, te pieminēta arī Latvija, tikai kā Krievijas sastāvdaļa. Šaubos gan, vai Chappe d’Auteroche bija jēgas no tā krievu valodas zinātāja tā laika Latvijā. Viņš caur Latviju 1761. gadā devās uz Sibīriju, lai tur veiktu savus mērījumus. Tiek pieminēts arī kapteinis Kuks un Banks, kuri Venēras tranzītu novēroja Taiti salā. Ir arī Meisons un Diksons, kuri bija nosūtīti 1761. gadā uz Sumatru, lai veiktu novērojumus tur.

Šķistu, nu kāda jēga pērties uz tik eksotiskām vietām un reizēm pat ņemt galu, ja to varētu izdarīt turpat Griničā un dzīvot tālāk laimīgi. Te visa lieta slēpās trijstūra bāzē, pret kuru tika mērīts attālums līdz Saulei. Lai mērījumi būtu lietojami, bez tam vēl nācās noteikt precīzas mērījumu izdarīšanas vietas koordinātes. Mūsdienās tas nesagādā nekādas problēmas, izvelc savu mobilo un apskaties GPS. Tajos laikos vēl nebija pat lāga uzticamu pulksteņu, tā kā novērotājiem tas bija papildus izaicinājums.

Laba grāmata, kur varam uzzināt gan koordinātu noteikšanas metožu vēsturi, gan to kā klājās tā laika pasaules apceļotājiem. Daudzi uzskata Venēras tranzīta novērošanu par pirmo starptautisko zinātnieku sadarbību vēsturē, un tādēļ vien šis pasākums ir ieguvis tādu rezonansi. Bonusā vēl uzzinām pāris interesantus faktus no iesaistīto zinātnieku biogrāfijām. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā rāvienā, un izrādās, ka Braisons savā grāmatā mums ir vietām stāstījis pasakas.

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …