Navigate / search

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

The Ten Most Beautiful Experiments by George Johnson

Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, grāmatiņa ir par eksperimentiem un eksperimentēšanu. Grāmatas autors ir izvēlējies viņaprāt viselegantākos zinātnes eksperimentus zinātnes vēsturē un aprakstījis tos lasītājam.

Protams, vienmēr jau var strīdēties, kurš eksperiments ir labākais un kurš iekļauts lieki, bet lielā mērā piekrītu autora izvēlei. Autors katras nodaļas iesākumā mums sniedz nelielu ieskatu tā laika zinātnē, apstāsta par ko ir runa, sniedz ieskatu zinātnieka biogrāfijā un ķeras pie paša eksperimenta.

Pirmais eksperiments, ar ko autors mūs iepazīstina, ir G.Galileja brīvās krišanas paātrinājuma eksperiments. Pasaulē dominē uzskats par akmeņu mešanu no Pizas torņa, patiesībā, Galilejs savas lodītes ripināja pa slīpni.

Otrais eksperiments, V.Harvija atklājums, asinsrite un veids kā viņš to pierādīja. Ja godīgi man šī nodaļa ne visai. Ir jau interesanti palasīties par tā laika medicīnu, bet ir lasītas labākas grāmatas par šo tēmu.

Trešais eksperiments, Ņūtons un viņa eksperimenti ar gaismu un atbilde uz jautājumu, kas ir krāsa. Iespaidīgi likās apraksti, kur Ņūtons cenšoties noteikt, kā strādā cilvēka acs baksta ar adatu savu acs aizmugurējo sieniņu, vai skatās ilgi saulē. Bet galvenā sāls visā eksperimentā slēpjas varavīksnē.

Read more