Puisis vārdā Rin Olfein ir senas aristokrātu dzimtas pēctecis. Viņa senči reiz ir nodibinājuši pilsētu Ais, kas atrodas cilvēku apdzīvotās zemes nomalē. Ais atrodas uz paugura, kas savukārt atrodas dēmonu apsēstas zemes vidienē. Pilsētas iedzīvotājiem ir līgums ar dēmonu, tas viņus neaiztiek, bet par aizsardzību jānēsā dēmona uguns zīme. Tā nu viņi visi tur laimīgi dzīvo pāris gadsimtus. Līdz dēmonam ienāk prātā mainīt spēles noteikumus. Rin ir vienīgais, kas spēj nosvērt svaru kausus par labu pilsētiņas iedzīvotājiem, jo tieši viņam ir Ledus zīmogs. Ko ar viņu darīt un kā pielietot, nevienam īstas skaidrības nav. Ir puisim arī personīgas dabas problēmas – ienaidnieki, kas vēlas šo zīmogu atņemt, hronisks finansējuma trūkums un neredzami manipulatori, kas manipulē ar viņa dzīvi.
Šī ir Ovettas zemju triloģijas trešā grāmata. Jāatzīmē, ka iesākumā nemaz nav viegli saprast, kur tad te ir tas turpinājums. Darbība notiek sazin kur, nav arī īstas skaidrības, cik gadi pagājuši no iepriekšējās grāmatas notikumiem. Pasaule ir pavisam cita, problēmas pavisam citas. Apdzīvotās pasaules gals ir hipotētisks, un ikdienā īpaši neuzpeld. Arī aktīvo dalībnieku skaits ir reducēts līdz minimumam.
Stāsta struktūra tradicionāla, kvests ar kautiņa elementiem. Galvenais varonis staigā pa pilsētu viens pats vai uzticamu draugu pavadīts. Tiekas ar cilvēkiem, vāc jaunu informāciju un cenšas izdzīvot. Neteiksim arī, ka varoņu raksturi būtu baigi detalizēti izstrādāti, par lielāko daļu no viņiem mēs uzzinām, tikai tik daudz cik vajadzīgs grāmatas mērķiem (varbūt tādēļ viņa ir neraksturīgi plāna 150 lapaspuses plānāka par autora standarta darbu).
Kopumā darbs, lai arī īss, ir tāds nedaudz garlaicīgs. Iesākumā tu gaidi iepriekšējo grāmatu varoņu parādīšanos. Tad sapratis, ka nespīd, atklāj, ka galvenais varonis ir tāds memļaks, kas peld pa straumi un ļauj citiem lemt savā vietā. Tad nevari sagaidīt grāmatas beigas. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma un beigas tomēr ir visai savdabīgas, lai neteiktu vairāk.
Grāmatu iegādājos pilnīgi nejauši, pateicoties uzstājīgai Amazon rekomendācijai. Domāju, nu nekas nopirkšu, tad jau izlasīšu. Galu galā, ja jau autors dzīvo Aļaskā, tad jau par aukstumu viņam vajadzētu kaut ko zināt.
Tātad aukstums un tā izpausmes. Tēma tiek apskatīta no dažādu zinātņu skatupunktiem un kultūrvēsturiskiem aspektiem. Autors grāmatu ir sadalījis divpadsmit nodaļās, katra veltīta savam mēnesim. Katrā mēnesī mums nedaudz tiek pastāstīts par laika apstākļiem Aļaskā, par kādu autora piedzīvojumu, pārējais piepildīts ar daudziem interesantiem faktiem, kas saistīti ar aukstumu un tā izpausmēm. Autora piedzīvojumi ir dažādi – peldēšanās aiz Arktiskā loka, balto lāču ziemas migu meklēšana, slēpošana un Aukstā kara militārās bāzes apmeklēšana
Tā nu lasītājs var uzzināt par 1888. gada Schoolhouse Blizzard (ledusvētru), kas nogalināja ap 500 cilvēkiem, pie reizes pieminot hipotermijas efektus un aukstās gaisa masas. Uzzinām arī par gadu bez vasaras, šāda vasara gadījās pēc vulkāna Tambora izvirduma. Netiek aizmirsti arī polārpētnieki un viņu vairāk vai mazāk izdevušās ekspedīcijas, uzņemto kaloriju nozīme aukstos laika apstākļos. Neliela kritika par Snowball earth teoriju, var redzēt, ka autoram šī teorija nebūt neliekas tik pamatota, kā mums to vēsta BBC dokumentālās filmas. Nedaudz par gājputniem, izrādās, ka kādreiz cilvēku uzskatījuši bezdelīgas pārziemo dīķa dūņās. Nedaudz par dzīvniekiem, kas nekur nemigrē, bet guļ ziemas miegu. Te arī neliela kritika veltīta cilvēkiem, kas maksā bargu naudu, lai viņu ķermeņus pēc nāves iesaldētu un vēlāk atdzīvinātu. Ir arī absolūtā nulle, salnas iesaluši mamuti, globālā sasilšana un metroloģija
Ja ķeries pie šīs grāmatas lasīšanas, ieteiktu jau laikus izveidot tabuliņu, kurā Fārenheita grādi salīdzināti ar grādiem pēc Celsija. Grāmata domāta amerikāņu lasītājam un visas temperatūras piesauktas Fārenheitos. Arī man izlasot pāris lappuses nācās sēsties pie datora, lai izveidotu un izdrukātu šādu tabuliņu. Ir tomēr diezgan grūti, lasot pārveidot -22 pēc Fārenheita uz -30 pēc Celsija. Pati grāmata lasās labi, kā jau tas interesantām grāmatām pieņemts. Tomēr mani māc šaubas vai pēc pusgada lāgā spēšu atcerēties vairāk kā pārdesmit izlasītos interesantos faktus
Grāmata manuprāt ir nopelnījusi 9 no 10 ballēm, nelielu tēmu nestrukturētību labi kompensē grāmatas beigās atrodamais indekss.
Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.
Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.
Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.
Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.
Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.
Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.
Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.
1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.
Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.
Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.
Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.
Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.
Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:
„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”
Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –
„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”
Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.
Neslēpšu, šo grāmatu tiku izlasījis jau pusaudžu gados, patikās, lai gan likās nedaudz dīvaina. Tagad, nedaudz paaudzies, šo grāmatu uztveru jau citā gaismā. Grāmatu izlasīt atkārtoti mani pamudināja šis rakstiņš. Tā nu pasūtināju grāmatiņu amazonē oriģinālvalodā un gaidīju.
Grāmatas galvenais varonis Stīvens Hakslijs (Steven Huxley) atgriežas savās tēvam mājās „Oak Lodge”, kurās dzīvo viņa brālis Christian, kurš pārņēmis sava tēva hobiju Rhyope Wood izpēti. Rhyope Wood ir viens no pēdējiem pirmatnējiem mežiem, kas saglabājies uz zemes. Mežam apkārt var apiet pāris stundās, taču ceļš līdz centram var vilkties mūžu. Šis mežs sevi sargā no cilvēkiem, varbūt cilvēkus no meža? Ne katrs var tajā iekļūt, lielākā daļa var tikai klaiņot gar meža malu. Šajā mežā tad arī dzīvo būtnes, kuras saucas Mythago. Mežs darbojas kā interfeiss starp tajā iegājušā cilvēka zemapziņu un apkārtējo pasauli. Būtnes – mītu arhetipi, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Tā mežā parādās gan vēlīnā leģenda Robins Huds, karalis Arturs, Guiwenneth un radījumi no mītiem, kas radušies jau ledus laikmetā. Tomēr no jauna radītie mythago nav pasīvi radījumi, viņiem katram ir sava leģenda, kas jāpiepilda. Reiz radīti, viņi tik vienkārši nepazūd. Mežu var izmantot kā savas zemapziņas izpētes instrumentu, tomēr ir arī jāuzmanās, lai tava zemapziņa nepavērstos pret tevi pašu.
Grāmatas galvenā problēma ir civilizēta cilvēka sadursme ar mītisko, parādot to, cik viegli ir zaudēt civilizācijas slāni pirmatnējā vidē. Te piemērs ir Stīvena brālis Kristiāns, kas pārāk ilgi uzturoties mežā ir zaudējis lielāko daļu no savas cilvēcības, pat galvenais mērķis, kura dēļ viņš sāka meža izpēti – Guiwenneth atrašana viņam vairs neliekas būtisks, viņa dzīve ir pakārtota bēgšanai un cīņai ar Urscumug, tēva radīto mythago. Šī paša mythago Guiwenneth dēļ abu brāļu starpā rodas konflikts, kas Stīvenam liek doties Mythago meža dzīlēs, lai viņu atgūtu. Meža būtība ir sekojoša – jo dziļāk mežā, jo senāki mīti, lielāko daļu mūsdienu cilvēks vairs neatceras. Reizēm kļūt grūti saprast, kas tad ir situācijas kontrolētājs mīts vai viņš pats, kas nosaka un izvēlas notikumu gaitu – cilvēka apziņa vai zemapziņa.
Brīžiem šī grāmata šķiet kā vienkārša ķeltu laiku glorifikācija Britu salās, reizēm, ka tiek atstāstīts nodrāztais stāsts par divu brāļu sacensību vienas sievietes dēļ, reizēm paaudžu konflikts, reizēm K.Junga kolektīvās zemapziņas tēmas izvēršana. Lai lasītu šo grāmatu ir vēlams būt nedaudz informētam par ķeltu mitoloģiju, leģendām (pietiek arī ja daudz bērnībā būsi lasījis pasakas, jo lielākā daļa no leģendu tēliem ir rakstnieka izdomāti, vismaz netā viņus piemin tikai saistībā ar viņa darbiem), vēlams zināt arī kas ir arhetips un kolektīvā zemapziņa (šīs lietas eksistencei obligāti nav jāpiekrīt) un tad grāmata pārvēršas par ļoti aizraujošu lasāmvielu, kas ir pilna ar mistiku, seniem mītiem un aizmirstām leģendām. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā.
Grāmata izdota arī latviešu valodā (Roberts Holdstoks, “Mitago mežs”, Sprīdītis, 1995).
Grāmatas darbība risinās pāris gadus pēc „Hat full of Sky” notikumiem. Tiffany tagad jau ir 13 gadi un viņa joprojām ir praksē pie pieredzējušām raganām, lai pārņemtu to pieredzi. Diskzemē ir pierasts Vasarai aizejot un Ziemai atnākot speciāli atlasītām profesionāļu grupām dejot „Black Morris Dance”. Tiffany tīri nejauši gadās padejot nevietā un viss – viņa jau ir kļuvusi par Vasaras antropomorfo personifikāciju, kas staigā ziemas laikā pa zemes virsu. Par ko ir ļoti izbrīnīts Wintersmith (ja vien dabas spēks par kaut ko ir spējīgs brīnīties), kas ir Ziemas antropomorfā personifikācija. Izbrīns pāraug interesē un uz sniegpārslām sāk parādīties Tiffany portreti, jūrās peld Tiffany līdzīgi aisbergi un galvenais Wintersmit uzdod sev jautājumu, kāpēc man vispār vasarā jādodas prom. Viss sāk virzīties uz jauna Ledus laikmeta pusi un tikai Tiffany var izstrēbt putru, ko pati savārījusi.
Šī grāmata ir trešā no sērijas, kas veltīta mazajai raganiņai Tiffany un, kā jau visi Terija Pratčeta darbi, ir ļoti aizraujoša. Izlasīju vienā piegājienā, lai arī sen vairs neesmu grāmatas mērķauditorija. Grāmatā ir sastopami pazīstamie tēli, Granny Weatherwax, Nanny Ogg un protams Nac Mac Feegle, kuri nebaidās ne no kā uz šīs pasaules, ja nu vienīgi no paskaidrojumiem un lasīšanas. Viņi visur ir paspējuši savārīt ziepes – pat Ellē, tur viņus neviens nevēlas pat redzēt, tomēr sirdī viņi ir labi.
Labākais jaunais tēls viennozīmīgi ir Horace – zilais siers, kas nejauši atdzīvojies, mīl ēst visu, kas atrodams tuvumā. Grāmatas sižeta attīstības gaitā viņš kļūst par vienu no Nac Mac Feegle tautiņas draugiem, jo pēc būtības ir tāds pats kā viņi.
Šajā grāmatā, kā jau visās Pratčeta pusaudžu novelēs, cauri vijas arī tēma par stāstījumu (narrative), kas tu vēlies būt savā dzīvēs stāstā – galvenais personāžs vai tikai trešā plāna aktieris citu dzīvēs? Tas kurš rada stāstu, vai tas kurš tajā dzīvo? Arī Wintersmith uzdod jautājumu – kas ir cilvēks? Tomēr atbildi nesaprot, viņam šķiet, ka cilvēks ir tikai tas no kā viņš sastāv – nedaudz dzelzs, kālija, ūdens utt.
Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, vienkārši ļoti laba grāmata. Un ja esi Diskzemes grāmatu cienītājs, šī nu noteikti nav no tām, kas jāatstāj neizlasīta.
Beidzot viņi ir klāt! Neizslēdzu iespēju, ka parādījās viņi jau agrāk, bet atkalredzēšanas prieks tik un tā ir liels. Tā nu šodien braucu ar vilcienu gar Lielupi un tur uz ledus viņi jau bija sapulcējušies! Sēdēja uz savām kastītēm saspiedušies bariņā ar mormiškām rokās, spītējot vējam un salam.
2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)
No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.
Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.
Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.
Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.
Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.
Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.
Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.
Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.
Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.
Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.
Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!
Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.
