22. augusts

Šorīt ceļamies agri, nu ne tik agri, lai maķītis vēl būtu ciet, bet pietiekoši agri, lai paspētu pirms ķīniešiem. Rīts ir vēss, te vairs nav nekāda Jūta, ir ap divpadsmit grādiem, nākas vilkt jaku. Hotelī mums brokastis nav ieplānotas, negribējām maksās papildus 90 dolārus, un nākas doties uz ātrās ēdināšanas iestādi. Viņu brokastu piedāvājumā ir tādas visnotaļ šausmīgas lietas kā burgers, kuram apakšējā maizīte pārlieta ar kļavu sīrupu. Iestiprinājušies, šis process notiek mašīnā, jo maķītis ir pārpildīts, mēs dodamies uz Jeloustounu. Šodienas mērķis ir apskatīt visu.

Neliela atkāpe – tā kā ir sezona, tad galveno problēmu sastāda korķi un tas, ka nav kur noparkot automašīnu. Korķi un vietas meklēšana mums atņēma kādas divas stundas no dzīves un līdz ar to bija diezgan kaitinoša parka sastāvdaļa.

Pirmo plānoto punktu – Fountain Flat Drive parkošanās vietu trūkuma dēļ nākas atlikt uz rītdienu. Stāvlaukums pārpildīts. Firehole Lake Drive gan viss ir kārtībā. No sākuma mēs entuziasma pilni apstājamies pie katra karstā avota, elpojam puvušu olu smaku un pētām hidrotermiskos procesus. Mums pat paveicas – te ir kāds geizers, kas izšauj tikai divas reizes dienā, mēs neesam vēl labi visu nopētījuši, kad šis sāk strādāt. Noskatāmies priekšnesumu, tālumā sāk kapāt vēl viens geizers, tas gan ir ārišķīgāks – izveidojis sevi kā strūklaku un arī populārāks. Tad seko karstie ezeriņi, kuros kāpt iekšā nevar, ja vien nevēlies applaucēties. Parkā laiku pa laikam ir atrodams kāds stāsts par cilvēku, kurš lēcis pakaļ drauga sunim karstajā upē un pirms nāves atzinis, ka ir bijis muļķis. Kad aplis izbraukts, dodamies uz Grand Prismatic Spring.

Jāatzīst, ka šo objektu es biju redzējis uz bildēm, bet nebiju iedomājies, ka tas atrodas šajā parkā. Visu jau nevar zināt. Te parkojamies puskilometru pirms parkinga ceļa malā un slājam uz objektu ar kājām. Tā kā pagājis labs laiks kopš pēdējā tualetes apmeklējuma, nolemju pastāvēt rindā. Stāvam un runājamies ar kādu dāni, kas dzīvo Austrālijā. Sarunas gan vairāk ir par tualetes apmeklēšanas paradumiem dažādās valstīs. Nospriežam ka te iet uz krūmiem ir riskanti, tevi noteikti nofotografēs simts ķīnieši.

Ķīniešu te netrūkst, nav tā, ka jālaužas cauri selfijstiku mežam, bet daudz arī netrūkst. Prizmatiskais avots no lejas nemaz tik prizmatisks neliekas. Krāsas ir un viss, bet dīķis pa lielu, lai dabūtu iekšā objektīvā. Pastaigājam, paskatāmies un braucam tālāk. Mūsu plānā ir iziet kaut kādu taku 1.5 km tur un 1.5 km atpakaļ. No tās vajadzētu redzēt Prizmatisko avotu no augšas. Atkal problēma nolikt mašīnu, beigās atrodam vietu un dodamies pastaigā. Sākums ir līdzens un nesagādā nekādas grūtības, tam seko neliels kāpums, bet arī tas ir nieks. Satiekam vietējo reindžeru, tas apjautājas, no kurienes esam, vispār cilvēki dzirdot mūsu dīvaino valodu cenšas uzzināt, no kurienes nākam. Sakām, ka no Latvijas, viņam Latvijā esot pazīstami cilvēki. Nekas, nu viņam būs vēl pāris. Puika ir pamatīgi aprīkojies – līdzi lāču atbaidāmais balons. No augšas skats ir pavisam cits, beidzot var saprast, no kuras vietas visas tās bildes ar pamatīgu sarkanā filtra lietojumu tiek taisītas. Šis ir viens no tiem skatiem, kas vismaz reizi dzīvē jāredz.

Ceļš tālāk ved mūs uz Kontinenta ūdensšķirtnes grēdu, tas nozīmē, ka lietus pilienam nokrītot vienā pusē, tas aiztecēs uz Kluso okeānu, bet nokrītot otrā pusē uz Atlantijas. Tālāk braucam uz West Thumb, no turienes var redzēt Jeloustounas ezeru, supervulkāna krātera malu, un arī te atrodami geizeri. Ir jau ap pusdienas laiku un saule kvestē uz nebēdu. Šeit geizeri nešauj, bet demonstrē smukas verdoša ūdens bedres. Neiztrūkst sarkanbrūnās krāsas, ko rada termofīlās baktērijas. Izejam taku, apskatāmies mazos karstos avotus ezerā, savulaik te cilvēki savas noķertās zivis metuši iekšā un vārījuši. Tagad tas ir aizliegts. Nevar mest geizeros arī naudu un akmeņus, ar laiki tie aizsērē un pārstāj darboties. Daudzi labi geizeri tā esot ņēmuši galu, pastāv arī risks, ka viņi lēnām uzkrāj spiedienu, lai viendien uzšautu 30 metrīgu verdoša ūdens stabu un applaucētu visus skatītājus. Ar geizeriem neko nevar zināt.

Pametam ezeru un dodamies uz ziemeļiem. Apstājamies Lake Village, te gan īsti nav ko darīt, godīgi sakot iemaldījāmies ne tur. Pie LeHardys rapids, gan piestājam un nedaudz pastaigājam gar upmalu. Ēnains mežs, smuka upe ar krācēm perfekta vieta pastaigai, ja vien nebūtu tik tālu jākuļas. Nav odu, vispār neviena. Edijs ar Atvaru manas cerības neattaisno un nemaz negrasās brist upei pāri.

Tad seko neliela pastaiga uz Mud vulcano. Te burbuļo dažnedažāda veida dubļu geizeri, dīvainas alas, kurās it kā elpojot pūķi un visnotaļ kolorītas smakas gaiss. Šeit, ja nervi tur, var pabakstīt bizonu, lai ar tas uz visstingrāko ir noliegts, parastam tūristam tas ir pats varonības apogejs. Cilvēki pie bizona fotografējas un cenšas pielīst tuvāk. Labi, ka tas ir flegmatisks.

Tagad esam gana piekusuši, lai sevi pārāk nemocītu. Apstājamies vien skatupunktos, lai novērtētu supervulkāna krātera grandiozos apmērus. Nonākam satiksmes sastrēgumā, bizoni ir nolēmuši kārtot savas bizoņu šeptes un uz šosejas uztaisījuši klopi. Mēs neesam tuvumā, bet visu var redzēt. Cilvēkiem nākas vien gaidīt. Laiku pa laikam kādas no lielo džipu īpašniekiem neiztur un mauc iekšā bizonu barā, tie pamūk un pāris mašīnas tiek cauri. Pārējie atkal gaida uz jaunu drošsirdīgo, kuram nav žēl savas mašīnas. Pēc pusstundas arī mums izdodas izspraukties cauri. No otras puses stāv auto kolonna. Kanādieši mūs nostopē un franciski kaut ko jautā, sakām, ka nesaprotam, tad šie angliski jautā, kas notiek. Sakām, ka bizonu klope un cilvēku tieksme fotografēt.

Uz Tower falls gan aizbraucam, apakšējais skatu laukums tiek remontēts, bet augšējā pat atrodam brīvas vietas. Izlaužamies cauri ķīniešiem. Ūdenskritums nudien ir apskates vērts, patālu, taču izgrauzis krāšņu kanjonu. Ne velti vietu sauc par Gleznotāja skatupunktu vai kaut kā tā. Ir tik jauki, ka nolemjam iziet arī kādu garāku gabalu, taču uz takas sākuma izliktai lāču brīdinājums mūs sabaida un dodamies uz auto.

Tālāk seko ūdenskrituma apskate no tuvākas distances, no tāluma tas izskatījās monumentālāks, neliela iestiprināšanās ar vietējās suvenīrbodes sviestmaižu piedāvājumu un nolemjam nekur vairs nekavēties, bet braukt uz Mammoth Hot Springs. Tomēr tā kā Atvaram ir vājība uz ūdenskritumiem un viņš ir pie stūres, mēs vēl piestājam pie Undīnes ūdenskrituma, skats ir tīri tā neko, ja vien divi tūristi ūdenskrituma augšā nemazgātu zeķes.

Mamutu karstie avoti izceļas ne vien ar savu lielumu un smaku, bet arī ar visdīvaināko koka laipu izbūvi. Te varētu sarīkot jauno matemātiķu konkursu, lai noteiktu optimālāko iziešanas ceļu. Kā vienmēr smukākajās vietās taka tiek remontēta, bet kopumā, ja nomīnuso karstumu, tad iespaids paliek labs. No kalna dzīlēm nākošais ūdens laika gaitā ir izveidojis īstu kaļķakmens baseinu konglomerātu, kurā krāsas variē no baltas līdz sarkanai. Noblandāmies kādu pusstundu, un saule jau rāda, ka pienācis vakars.

Nākošais pieturas punkts ir Norris Geizeru Baseins. Te ir ko staigāt, arī ceļš ved caur īsteni mežonīgiem kalniem, ceļu remontē, mēs praktiski nekur nepiestājam. Paši geizeri ir viena no interesantākajām takām šodien. Te ir tādi, kas pumpē ūdeni visu laiku, tādi, kas nav prognozējami un var izpūst pārdesmit metrus augstu ūdens stabu. Būtu žēl, ja mēs ko tādu palaistu garām, taču izlasot informācijas stendus saprotam, ka mums gadsimta notikums nespīd. Tvaika dzinēja geizers pirms lielā uznāciena izpumpē blakus ezeriņu, tagad tas stāv pilns un mums nav desmit gadu laika. Uz takas beigām jau sāk palikt tumšs un vienu baseina daļu apskatām tikai no augšas.

Droši varam teikt, ka esam izpētījuši Jeloustounas galvenos objektus, izpēte gan ir visai pavirša un te būtu ko darīt veselu mēnesi. Ar padarīta darba apziņu varam doties uz savu viesnīcu. Vakarā izķemmējam suvenīru bodes un iepērkam šo to ēdamu. Rītdien brauksim uz Grand Teton Park.