Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.

No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.

Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.

Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.

Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.

Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.

Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.

Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.

Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.

Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.

Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.

Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.

Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.

Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.

Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.