12. janvāris (Levada dos Cedros)

Šodien mums ir pēdējā pilnā diena Madeirā, tādēļ šis būs mūsu pēdējais pārgājiens. Nu jau visus ceļus mēs zinām un reti kurs gadās tāds, pa kuru vēl nav braukts. Arī pa šo mums jau ir nācies braukt, tādēļ līšana augšā plakankalnē problēmas nesagādā. Vairāk esmu noraizējies, kur pareizi sākas taka. Nekas nav tik svarīgi, kā uzsākt taku pareizajā un īstajā vietā.

Šorīt uz ceļa ir sastopams diezgan liels govju daudzums, lopiņi ir nebaidīti. Mierīgi stāv ceļa vidū. Labi, ka pirms tam bija zīme, ka nedrīkst uzjemt mašīnā govslopus, tādēļ braucu prātīgi. Pāris ir tik drošas, ka nākas viņām apbraukt riņķī. Tieku līdz vienam perspektīvam takas sākumam, laukumā mašīnas, bet Maija apgalvo, ka tas neesot īstais, nākas ripināt vēl pāris kilometrus tālāk. Tur viss nav tik smuki, bet vieta mašīnai atrodas. Arī no krūmiem izlien tūristu pārītis, pēc drēbēm, gan izskatās, ka viņi aukstāku vēju nepārdzīvos. Sasienam pauniņas un dodamies ceļā.

Ceļš solās būt uz padsmit kilometriem ar aptuveni četrsimts metru kāpumu un tikpat lielu kritumu. Kā jau tas takās, kuras atgriežas sākumpunktā, ir pieņemts. Sākums pa mežu ir tāds visai slapjš un arī pavēss. Ejam gar levadu, kura ir ar tendenci applūst, laikam netiek galā ar ūdens apjomu. Lēnā garā gan aplienam ap ēnaino kalna malu un izlienam saulītē, tad jau arī garastāvoklis uzlabojas. Visa takas mala ir noaugusi ar kokiem un neko lāga ielejā neredz. Lai šo lietu labotu, velkamies uz skatu punktiem un tur varam nosacīti redzēt ko vairāk.

Pēc divām stundām esam tikuši līdz takas centrālajam apskates objektam, nelielam ūdenskritumiņam. Es esmu tāds nedaudz šokēts, divas stundas vilkties uz šitādu smuku, bet ne ar ko īpašu ūdenskritumu! Skaidrs, ka pa dienu jau kaut kas ir jādara un pastaigai mežā jau nav nekādas vainas, bet ir neliels aplauziens, to nemazina arī tas, ka palienu pa akmeņiem gandrīz zem ūdenskrituma.

Tālāk mums seko 400 metru kāpiens kalnā, uzreiz vienā piegājienā. Pirms kāpšanas stratēģiski patukšojam cukurūdens rezerves un tad sākam līst augšā. Neteikšu ka grūts, bet apnicīgs. Laiku pa laikam kāds nāk pretī no augšas, bet nekas – tiem jau ar kaut kur būs jāuzkāpj atpakaļ. Labi, ka no apakšas neviens neapdzen. Augšā mūs nesagaida nekāds skatu laukums, bet gan kaut kāda krūmu taka. Kā bieži man tas gadās, man pekšņi galvā karte nostājas savās vietās, mēs esam pie pirmās stāvvietas. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ja nav laika blandīties pa mežu, tad visu līdz šim aprakstīto takas daļu var droši izlaist.

Mēs esam nonākuši vietā, kuru sauc Posto Florestal do Fanal, te skatu vairs krūmi neaizsedz. Uzlienam kārtējā kalnā, kas atrodas ārpus mūsu takas maršruta un palielā pļavā, par kuras mēslojumu rūpējas govslopi, kur ieturam pikniku. Saulīte staigā pa zemes virsu, ir silts un var redzēt visu ziemeļu piekrasti no augšas. Apēdam pēdējo sieru, beidzot piebeidzu pirms vairāk kā nedēļas pirkto kēksu un nodirnam te diezgan ilgu laiku. Es teiktu, ka viens no labākajiem skatiem visā Madeirā. Arī uz otru pusi skatam nav ne vainas, tur var pat redzēt vienu koku, kuram piešķirts godpilnais ragankoka nosaukums. Kad šķiet, ka esam pietiekoši daudz sēdējuši, tad dodamies uz mašīnas pusi.

Atpakaļceļš no sākuma ved pa smuku, lai ar govs pļekām bagātu pļavu, vietām viņa ir pastāva un neveiksmīgs paklupiens varētu vārda tiešā nozīmē beigties sūdīgi. Kalpa piekājes pļavā govis un tūristi ganās kā Ēdenes dārzā. Es gan bullim drošības dēļ apgāju apkārt ar nelielu līkumu, ar lopiem nekad nevar zināt. Un tad atpakaļceļš ved pa asfalta malu, tas nu ir mūsu maršruta mīnuss. Iet jau viegli, bet visu laiku jāvaktē mašīnas. Vietām gan skati ir smuki.

Man apnīk iešana pa ceļa malu un es nolemju paņemt šortkatu. Mežā ved normāls meža ceļš, kas man ceļu saīsinātu par puskilometru, nolemju to izmantot. Maija ir konservatīvāka un viņa ar tādām dumībām nenodarbošoties. Nu man jau kompāniju nemaz tā nevajag, eju pa ceļu mežā iekšā. Pēc pārsimts metriem tas beidzas, bet tas jau būtu brīnums, ja viņš turpinātos. Redzu, ka es vienīgais neesmu tāds gudrinieks, jo ceļa beigās redzama knapi pamanāma taciņa. Sekoju tai. Taka ir diezgan pastāva un neteiksim ka iestaigāta. Tomēr virziens ir pareizs. Eju tik dziļāk mežā un taka apstājas pie nelielas 4 metru kraujas. Lekt lejā būtu diezgan dumji, bet tepat var iekārties koka zaros ar rokām un tad jau vairs tikai divi metri līdz zemei paliek. Domāts darīts, tieku no kraujas lejā un vēl pēc brīža esmu uz ceļa, šortkats ir sevi attaisnojis.

Pagaidu Maiju un dodamies uz mašīnu. Atpakaļceļā vēlreiz aizbraucam uz Miradouro da Bica da Cana, šodien mākoņu nav un mašīnu ar nav pārāk daudz. Blakus citi tūristi runā par to, kādas viņiem zivis garšo un kādas negaršo. Negaršo praktiski visas. Bet skats izcils. Braucam mājās.

Šodien esam nolēmuši paēst tepat Ponta do Sol miestā, protams, ne jau cūku kāju sautējumu. Sākumā aizejam uz vienu steiku restorānu Steak & Sun, te saule nespīd un ir vējains. Restorāns pilns mums piedāvā iet sēdēt ārā, izejam un sēžam. Laikam pašiem darbiniekiem tā āra pārāk nepatīk. Nosēžam kādas septiņas minūtes, saprotam, ka mums laikam neviens ēdienkarti nenesīs, ceļamies kājās un ejam tālāk, par laimi te restorānu netrūkst. Tā ka Steak & Sun nevaru ieteikt. Nākamajā gan pietika gan vietas, gan apkalpošana bija normāla. Atsacījos no zivju diētas un paņēmu steiku. Vakarā uz atvadām pablandāmies pa pilsētiņu un ejam gulēt.

13. janvāris (Funchal – Rīga)

Šodien nekas nenotiek, no rīta iekožam brokastis un braucam uz lidostu. Pirms lidostas piepildām mašīnas bāku, lai tā atbilstu līguma nosacījumiem. Nomas punkta atrašana gan sagādā nelielas problēmas, it kā jau braucu pareizi, bet īsti pārliecības nebija. Izrādās, ka lai tur nokļūtu ir jābrauc cauri departure brauktuvei. Mašīnu nododam bez problēmām, biju tikai lādētāju aizmirsis piepīpējamajā. Jaunas buktes uztaisījis neesmu.

Lidostā bagāžas kontrole noris bez problēmām, varam mierīgi sēdēt un gaidīt savu reisu.