Navigate / search

Paša spēkiem ceļojums uz Mēnesi

Bilde no http://www.pa.msu.edu.

Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.

Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.

Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.

Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.

Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:

"H. Skujiņa Smiltenes pag.

Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»

Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»

Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."

Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.

"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."

Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..

Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.

"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.

Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."

Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.

Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.

"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.

Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.

Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."

Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā  nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.

Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:

1)Sagaidām pilnmēness laiku;

2)Nomazgājamies (dezinficējamies);

3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);

4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!

5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.

6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.

Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.

Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.

Ja kādam izdodas droši dodiet ziņu komentāros.

Neliela blandīšanās pa Franciju I

Tā kā nekad savā mūžā uz Franciju nebiju bijis, tad piekritu šovasar vienu no atvaļinājumiem pavadīt tieši tur. Ceļojuma galvenie mērķi bija apskatīt slavenas franču pilis, izbraukāties ar velosipēdu un, ja paliek laiks, apskatīt arī Parīzi.

Mazāki mērķi bija atrast varžu kāju ēšanas vietas, nedaudz iemācīties franču valodu, paskatīties kā cilvēki dzīvo revolūcijas šūpulī un pie izdevības apēst kādu gliemezi.

Gatavošanās ceļojumam jau notikās pērn, tika nopirktas aviobiļetes. Viesnīcas un mašīna gan tika rezervētas tikai mēnesi iepriekš. Kā jau katru reizi, īpaši ar bagāžas līdz ņemšanu neaizrāvos, cik varēja ielikt mugursomā tik arī paņēmu. No brāļa tika aizlienēts Ivars, kuram bija jābūt galvenajam ceļojuma plānošanas atspaidam. Karte gan nebija no jaunajām, bet kas tad tādā frančzemē mainās? Braucām nelielā grupiņā es, Atvars, Maija un Aija. Četri cilvēki vēl ir tas cilvēku daudzums, kuri spēj laicīgi noorganizēties un savākties noteiktā laikā.

Braucot uz Rīgas lidostu, lietutiņš bija sadomājis, ka nu Jāņiem tuvojoties ir nedaudz jāsarauj un lija tā neko. Tradicionāli pie iečekošanās kasēm rindās nestāvējām, jo šo lietu tak var izdarīt elektroniski no mājam, gājām vien uz drošības kontroli. Drošības kontrolē, kā jau vienmēr, Atvaram tika nedaudz patīrīts mugursomas saturs, atņēma viņam skuvekļus – laikam, lai nepārgriež lidmašīnā visiem rīkles. Es atkal kārtējo reizi pārliecinājos, ka manu jostas sprādzi nedektetē.

Charles de Gaulle

Līdz izlidošanai bija kādas četrdesmit minūtes, kuras pavadīju lasot kārtējo pasaku grāmatu. Pie iekāpšanas pasažieri kārtējo reizi bija nolēmuši, ka laikus neiestājoties rindā tev var nepietikt vietas lidmašīnā, neatkarīgi no tā, kas rakstīts uz biļetes. Tad nu visi draudzīgi šturmēja lidaparātu. Notika brīnums – vietas pietika visiem un pat palika pāri.

Lidmašīnu pilots gaisā dabūja ar pirmo piegājienu, visas tualetes durvis bija izdevies aizvērt, lidmašīnā bija arī viens aptuveni divgadīgs bērns, kas nozīmēja, ka lidojums nebūs garlaicīgs. Bērns sevi attaisnoja, lidojuma laikā kliedzot vismaz piecpadsmit minūtes no vietas, tīrais sīkums salīdzinot ar pāris zīdaiņiem, kas tika dzirdēti lidojumā uz Singapūru. Tad nu labi palasījis grāmatu sagaidīju nolaišanos Charles de Gaulle lidostā. Tur nācās nedaudz pagaidīt lidmašīnas piebraukšanu pie izkāpšanas geita, bet pa ceļam varējām apskatīt Concorde lidmašīnu, kas visu pamesta stāvēja lidostas teritorijā.

Pirmais plāniņš, nonākot Francijā, bez tualetes apmeklēšanas, bija automašīnas atslēgu dabūšana. Mēs jau Europcar bijām rezervējuši VW Golf IV TDI, bet, protams, ka nekas tāds mūs tur negaidīja. Biroja darbinieka izvilktās atslēgas liecināja, ka būs mums jāsamierinās ar Renault markas automašīnu. Kā par brīnumu Atvara dati viņu datubāzē atradās uzreiz, tomēr sākās daži sīkumi, Atvara kredītkartes termiņš bija beidzies un mums lika saprast, ka nekas nespīd, vajadzīga tieši šofera kredītkarte.

Tā kā situācija neizskatījās diez ko cerīga, nolēmu nedaudz pamanipulēt ar patiesību. Iedevu ofisa darbiniekam savu mācību braukšanas atļauju, pasi un kredītkarti, teicu, lai formē uz mani. Risks gan bija, jo šamais pāris minūtes atpakaļ bija redzējis, kā izskatās īstas Latvju tiesības, tomēr viss process tālāk risinājās bez aizķeršanās un es tiku pie nomātas mašīnas bez autovadītāja apliecības. Mācība – ES vecajās valstīs, lai iznomātu mašīnu un braukātu ar to, autovadītāja apliecība nav obligāta. Braukšana gan tika uzticēta Atvaram. Vienīgais, kas samaitāja prieku bija garantijas depozīta novilkšana no kartes 1000 EUR apjomā, parasti šamie ņem tikai nomas maksu.

Bānis

Iesākumā nedaudz pablandījāmies pa autostāvvietu līdz atradām savu mašīnīti, tā bija Renault Scenic 1.6 litru benzīnnieks, uz kuru paskatoties bija skaidrs – jauns mironis. Bet kā tautā saka – kā ir, tā jādzīvo,. Sēdāmies iekšā, Ivaram likām atrast La Rochelle un devāmies savā 500 kilometru pirmās dienas ceļojumā. Gandrīz divas stundas nosēdējām Parīzes apvedceļa sastrēgumos, kur arī Atvars apguva nepieciešamās iemaņas braukšanai Francijā, galvenā atšķirība no latvju zemes, motociklistiem tiek atstāta brīva vieta, šaura papildjosla, starp otro un trešo joslu. Izlīduši no Parīzes pa bāni diezgan brašā tempā devāmies uz La Rochelle pusi, pa ceļam nedaudz iekodām benzīntankā un ap pusdesmitiem vakarā bijām jau savā viesnīcā. Pareizāk sakot, uz trīs naktīm izīrētā dzīvoklī. Ēdot benzīntankā bija jāatzīst, ka cenas Latvijā un te nemaz neatšķiras un Eiropas cenu līmenis mums jau ir sasniegts.

La Rochelle

Iekārtojušies dodamies uz La Rochelle slavenajiem tornīšiem, kas iebūvēti ostas teritorijā. Kādreiz starp viņiem varējuši novilkt ķēdi un nelaist ostā nevienu iekšā. Jāatzīst, ka skats vakarā tiešām ir visnotaļ iespaidīgs un smuks. Uz vācu zemūdeņu dokiem gan jāatzīst, ka tā arī neaizgājām. Pastaigājām nedaudz pa promenādi, ievērtējām dažas ieliņas, nopirkām vakariņās kebabu un devāmies pie miera.

Jāatzīst, ka pirmajā dienā nevienu īstu francūzi, izņemot pārdevējus veikalā, nemaz neredzēju, un tā teikt dabiskos apstākļos izņemot šoseju viņu nenovēroju. Uz šosejas viņi uzvedas godīgi, ātrumu nepārsniedz, apļveida krustojumos nerāda pagriezienus, motociklisti uzskata, ka viņiem ir priekšroka, paldies saka paceļot labo roku (avareiku vietā).

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu III

Viesnīcu rezervācija

Skats no Singapūras hoteļa loga 12. stāvs

Viesnīcu rezervācija ir visnotaļ piņķerīgs pasākums, lai to sāktu nepieciešamspietiekami skaidri zināt, kādā datumā, kurā vietā būsi. Singapūrā viesnīcas rezervācija problēmas nesagādāja, internetā noskatījām hoteli, daudzmaz pilsētas centrā, un rezervējam sev apartamentus. Ar Austrāliju bija nedaudz grūtāk tur precīzi zinājām tikai atlidošanas datumu Darvinā un laiku ko pavadīsim Alice Springs pilsētā. Darvinā viesnīcu rezervējām paši balstoties uz aprakstu interneta lapā. Alice Springs neko jēdzīgu atrast paši nevarējām un uzticējām rezervāciju tūrisma firmai Airtours.

Atziņas, kas tika gūtas rezervējot viesnīcas:
– internetā pasūtīt vienmēr sanāk lētāk, reizēm pat par 25%;
– ne visam, ko raksta viesnīcas savā mājas lapā, var ticēt;
– tūrisma firmas sanāk nedaudz dārgāk, taču viņas vienmēr var atrast, kur tevi izmitināt;
– galvenais ir zināt precīzu grafiku.

Vīzas

Dodoties uz Singapūru vīzas nav vajadzīgas. Ierodoties lidostā tu aizpildi imigrācijas dienesta lapeli, kur norādi, ka esi ieradies tūrisma nolūkos un tevi vienkārši ielaiž valstī ar tūrisma vīzu, kas ir par velti.

Austrālijā tikt iekšā gan var tikai ar vīzu. Vīzas dabūšana ir visnotaļ liela noņemšanās.Vīzu kārtojām caur tūrisma firmu, kas par šo pakalpojumu ņēma 75 Ls. Lai tiktu pie kārotā dokumenta, nācās sadabūt:
– izziņu no darba par saviem ienākumiem un ieņemamo amatu;
– banku konta izrakstu, cik sapratu viņiem ir kaut kāds konta apgrozījuma limits bez kura vīzu nedod;
– aizpildīt anketu par to, ko darīsi, kā sauc utml.
Taču visu šo nododot vīzu dabūjām 3 dienu laikā, daudzkārtējo uz gadu. Vienīgais riska moments bija kontu apgrozījuma izraksti, kur maksājuma mērķos bija saraksītas visādas muļķības, par ieročiem, narkatu utml. Tā kā silts ieteikums, ja pošaties uz Austrāliju, tad vismaz pusgadu cenšaties, dumības maksājuma mērķos nerakstiet.

Auto noma

Mūsu mašīnīte

Ar šo pasākumu bija visinteresantāk. Mašīnu mēģinājām iznomāt jau no gada sākuma. Tā kā sākotnējais plāns bija izbraukt Tanami Road, grantene, kas robežojas ar bezceļu, aptuveni 2000 km garumā. Tad meklējām 4×4 agregātu vēlams Toyota Landcruiser, beigu beigās atradām, bet ieraugot nomas maksu un līguma noteikumus, nolēmām no Tanami Road atteikties. Galu galā tur jau vienīgais apskates objekts arī bija meteorīta krāteris, un vienā vietā distance starp benzīntankiem až 500 km.

Izvēloties šosejas variantu nolēmām ņemt parketa džipiņu, kaut kādu Subaru Outback vai Forester. Iesākumā izvēlējamies Īrijā bāzētu firmu Auto Europe, rezervējām un samaksājām naudiņas par Subaru Outback ~1000 EUR, pēc divām dienām pienāk mails sorry Subaru nav, dosim Ford Falcon, kuru apskatot tika nolemts, ka šitāds gludeklis ar 4 litru motoru mums nav vajadzīgs. Atteicāmies, taču naudu atpakaļ dabūju tikai pēc nedēļas (zaudējot uz FOREX 20 Ls). Beigu beigās dabūjām Subaru Outback firmā Eurocar, kurš tad arī mums bija pārvietošanās līdzeklis Austrālijā. Galvenais, kas jāņem vērā īrējot mašīnu ir unlimited milage, jo 200 – 300 km par brīvu dienā, valstī, kur starp diviem miestiem ir vidēji 100 km, ir nepietiekami.

Turpinājums sekos …

Jaunā izklaide

Esot Singapūrā iegāju rotaļlietu veikalā, kājas pašas mani aiznesa pie radiovadāmiem helikopteriem. Tā kā sen biju domājis par šāda agregāta iegādi tad nekavējoties sāku izvēles procesu. Mana pieredze vadīt helikoperu bija 0. Un tādēļ veikala konsultants-pārdevējs, pēc pirmajiem testa lidojumiem, mani pie kloķiem vairs nelaida, jo dažiem helikopterīšiem bija izgājis visai plāni. Taču ieteica agregātu, kas vedots no elastīgas plastmasas esot unbraakable. Tād nu viņu arī nopirku, atvedu uz Latviju. Pēc ceļojuma koferī gan nācās nedaudz pielabot tālvadību. Taču tagad pēc vienas dienas lidošanas pieredzes esmu šamo daudz maz iemanījies novaldīt un savākt. Tas agregāts tiešām ir unbreakable pie cenas ~10 LVL. Vienīgais akumulatoriņš gan ik pēc 10 minūtēm ir jāpārlādē.