The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

The Road to Little Dribbling: More Notes From a Small Island (Notes From a Small Island #2) by Bill Bryson

Esmu no tiem, kas ar nepacietību gaida Braisona jaunāko grāmatu. Ja viņš uzraksta kaut ko par vēsturi vai zinātni – izcili! Ja stāsta par saviem ceļojumiem, arī labi. Vispār Braisons ar savām grāmatām noteikti ir ierosinājis vismaz vienu no maniem ceļojumiem. Šaubos vai bez Sunburned country izlasīšanas es būtu atvēzējies braukt uz Austrāliju. Šī grāmata iznāca jau pērnā gada oktobrī, taču iegādājos tikai janvārī. No sākuma gaidīju e-grāmatu, taču tā bija daudz dārgāka par grāmatu cietajos vākos. Tā kā Braisonu krāju, tad nolēmu ar elektroniskajām versijām neniekoties, bet ņemt papīru.

Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadu, kopš Braisons apceļoja Apvienoto Karalisti un uzrakstīja par to grāmatu ar lielu ironiju un iesmīkņāšanu par salas ļaudīm un to paražām. Neskatoties uz to, briti šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, un daži pat uzskata, ka tā vislabāk ataino viņus. Nu Braisons ir ieguvis Lielbritānijas pilsonību un viņš vēlas apskatīt savu jauno tēvzemi no jauna. Lai grāmatas nepārklātos, viņš mēģina izvairīties no iepriekšējā grāmatā apmeklētajām vietām.

Galvenais satraukums bija par to, vai tikai Braions uz vecumu nav izšāvis visu pulveri. Nebūtu jau arī nekāds brīnums, ka autoram ar laiku aptrūktos joki, sāktu atkārtoties vai vienkārši pārvērstos par vecu īgņu. Gadās jau visādi. Taču izlasot par kādu mazpilsētu, kurā vienīgā piedāvātā izklaides ir kafijas dzeršana, vērojot baložu kakāšanu, sapratu, ka vismaz sirdī autors joprojām ir jauns. Un šķita, ka viss ir kārtībā, taču ar laiku ielasoties nācās secināt, ka viss tomēr nav labi. Protams, acīgumā un trāpīgumā Braisons ir pakāpi pārāks par mūsu Timrotu, tomēr lasot diezgan bieži sastopami teksti no sērijas – agrāk tā nebija, viss ir tik dārgs, es esmu vecs. Tas nedaudz akumulējās un uz beigām sāka piegriezties.

Nav jau tā, ka Britu salās vienīgais ko redzēt ir kakājoši baloži. Katra mazpilsēta izceļas ar kaut ko savu. Šo atšķirīgo un interesanto autors labprāt pavēsta savam lasītājam. Viņš atrod interesantas vietas, kuras atrodas it kā tepat blakus, bet tai pat laikā labi paslēptas. Tā var būt bāka, kas ievesta iekšzemē pāris kilometrus, dzelzceļa tilts, kurš nemaz nav redzams pasažieriem, taču tiem trīsdesmit tūristiem, kas viņu redz pa gabalu, tas izskatās visnotaļ iespaidīgi. Autors var mierīgi veltīt nodaļu aprakstot agrāko laiku psihiatriskās slimnīcas, kad ārsti un radinieki vēl rūpējušies par slimnieku labsajūtu. Nemaz nepieminēšu daudzās grāmatu veikalu piesaukšanas. Šķiet, ka Braisons tāpat kā es, pirms došanās uz svešu vietu no sākuma noskaidro, kur tur atrodami grāmatu veikali.

Ko es varu pārmest autoram, tad tā ir Skotijas nepieminēšana. Nav jau tā, ka nav vispār, kādas padsmit lapaspuses tai ir veltītas, taču apraksti ir diezgan nabadzīgi, apmeklētās vietas viegli ieskicētas, un tās ir tikai kādas trīs. Vispār grāmatas beigas šķita steigā uzkriceklētas, laikam grāmatai bija ierobežots apjoms, vai kādi rakstīšanas termini pienākuši. Pēc izlasīšanas radās tāda nepabeigtības sajūta., šķiet, ka autoram būs beigusies tinte.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles. Ja ir paticis Braisons līdz šim, tad patiks arī šī, lai gan par labāko autora darbu es šo grāmatu nesauktu. Lasot sajūtas ir kā pa kalniem, vietām izlien agrākais Braisons ar saviem jokiem vietā un nevietā, vietām autors nolaižas līdz vienkāršam īgnumam. Ir vērts lasīt kaut vai to nodaļu dēļ, kurās autors atradis kādu Britu salās apslēptu dārgakmeni, un entuziastiski stāsta par vietas vēsturi un nākotnes perspektīvām.

Nepieciešamais ļaunums (Milkweed Triptych, #3) by Ian Tregillis

Šī nu ir viena no tām retajām grāmatām, kuras ir izpelnījušās to, ka es ar nepacietību gaidu tās iznākšanu latviešu valodā. Pēc tam, kad jau biju izlasījis izdevniecības Prometejs izdotās Asinzāles triptiha pirmās divas grāmatas, mani nomocīja ziņkārība – kā tas viss beigsies? Vai labie uzvarēs? Un ja jā, tad kādā veidā? Protams, varēju jau padoties kārdinājumam un izlasīt pēdējo grāmatu angliski, taču sev nosolījos sagaidīt šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā. Mana pacietība tika atalgota – grāmatu man personīgi izsniedza izdevniecības Prometejs pārstāvis tās iznākšanas dienā. Lieki piebilst, ka visu jau iesākto grāmatu lasīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Lielbritānija ar saviem eidoloniem līdz šim ir izdevies veiksmīgi turēties pretī Trešajam Reiham un vēlāk Padomju Savienībai un to pārcilvēkiem. Taču šis konflikts, kurā maģija cīnās pret tehnoloģiju, beidzas katastrofāli abām pusēm. Tikai Asinzāles aģents Reibolds Māršs, iespējams, spēs izmainīt vēstures gaitu, lai atrastu to vienīgo notikumu scenāriju, kas ļautu saglabāt pasauli. Taču arī viņš ir tikai daļa no ārprātīgās gaišreģes Grētas lielā plāna. Grētas patiesos nolūkus un motīvus nezina neviens, taču viņa ir vienīgā, kas piedāvā reālu risinājumu. Reiboldam Māršam viņa ir pēdējais salmiņš, pie kura pieturēties, lai izglābtu savu valsti un ģimeni.

Labākais grāmatā ir tas, ka tā ir iespaidīga triloģijas noslēdzēja, lielākā daļa sižeta līniju tiek noslēgtas. Lasītājam tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas radušies lasot iepriekšējās grāmatas. Un tas, kas iepriekš šķita kā autora nevīžība, tagad parādās pavisam citā gaismā. Ir redzams, ka autors pirms ķerties klāt sērijas rakstīšanai ir to nopietni pārdomājis, un jau rakstot pirmo grāmatu ir zinājis kā beigsies trešā. Nu nevar izslēgt arī citu paņēmienu, kad rekursīvi saliktas nepieciešamās epizodes, lai viss izskatītos slīpēti pārdomāti.

Grēta noteikti ir visas šīs triloģijas dzinējspēks, taču tikai šajā grāmatas autors ļauj mums ieskatīties viņas domās. Saprast, kā tas ir, uztvert pasauli ne tikai attiecīgajā brīdī, bet apjaust arī visus iespējamos vēstures scenārijus. Kā tas ir apzināties, kā katra tava rīcība ietekmē nākotni un pats galvenais, kā šajā procesā saglabāt saprātu. Grēta šo spēju izmanto uz pilnu klapi un neskatoties ne uz kādiem līdzekļiem mēģina maksimizēt savu nākotnes labklājību. Ja man iepriekšējā triloģijas daļā šķita, ka Grēta varbūt nemaz nav ļauna, tad šajā grāmatā nācās vien saprast, ka sižetam labāku antagonistu ir grūti izvēlēties.

Šī grāmata ir tāda, uz kādu cerēju, sākot lasīt sērijas pirmo grāmatu. Tad es vēl savā naivumā cerēju, ka nebūs nekādas alternatīvās vēstures un globāli visi notikumi norisināsies tāpat kā manis lasītajās vēstures grāmatās. Tā vis nebija, un man nācās pieņemt autora radīto alternatīvo vēsturi ar visām tās šausmām un nolemtību. Šeit lasītājam tiek dota iespēja redzēt vēstures pārstartēšanu visā tās pilnībā. Autors gan vairāk pievēršas trillera un piedzīvojumu elementiem, nevis paradoksiem, ko izraisa ceļošana laikā un vēstures līniju kolapsēšana. Un labi vien ir, ka pārmaiņas pēc te netiek apsūkāta vecvecāku nogalināšanas iespēja (bez tā mūsdienās iztiek reti kurš alternatīvās vēstures romāns).

Taču ir arī lietas, kurām autors, manuprāt, varēja veltīt vairāk uzmanības. Nopietni izstrādāti ir tikai Reibolds un Grēta. Tomēr arī viņu iekšējā pasaule ir vairāk tādu „rīcības cilvēku” kategorijās. Jā, Reibolds mīl savu sievu un meitu, viņš darīs visu, lai glābtu viņas. Ar šī fakta konstatāciju viss arī aprobežojas, tas ir viņa virsmērķis, un ar nekādiem citiem motīviem un iekšējās pasaules analīzēm lasītājs netiek apgrūtināts. Grēta ir pusjukusi gaišreģe, kas spēj no tūkstošiem scenārijiem izvēlēties vienu sev vispiemērotāko, viņa ir egoiste, viņa ir pusdieviete un viņai vajag Reiboldu – ar to arī ir viss ir izskaidrots. Vils, Līza un visi pārējie ir tikai fona tēli, pat Klauss, kurš bija izveidots kā personība atkal pārvērties par figūru stāstā. Varbūt autors paļāvās uz to, ka šai lietai jau veltījis pietiekoši daudz uzmanības iepriekšējā grāmatā, un šeit ir pienākusi kārta lielajam finālam. Šis tomēr ir zinātniskās fantastikas un fantāzijas trilleris, nevis attiecību romāns, tādēļ šo lietu esmu gatavs autoram piedot. Kaut vai tādēļ vien, ka man ļoti patika Grētas apziņas plūsmas apraksti.

Vēl varētu pārmest pāris paviršības sižetā, nav tā, ka no krūmiem lēktu ārā glābēji un uz naidniekiem no gaisa kristu klavieres. Autors tik rupji nestrādā, te vairāk ir iebildes par cilvēku psiholoģiju. Neminēšu konkrētas lietas, lai nesamaitātu citiem lasītprieku, taču vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt. Un visu jau nevar norakstīt uz Grētu. Taču šī lieta patiesībā ir maznozīmīga un iespējams nav pat pieminēšanas vērta.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viņa beidzas tieši tā, kā triloģijas grāmatai ir jābeidzas. Daļa no varoņiem tiek novākta, daļa paliek, tiek ciesti zaudējumi un gūtas uzvaras. Iepriekšējo grāmatu notikumi nezaudē savu aktualitāti, bet piešķir notiekošajam jēgu. Pirms ķeries pie lasīšanas uzmanies, ja rīt būs jāiet uz darbu, var rasties problēmas ar pamošanos. Grāmatu nav iespējams atstāt puslasītu.

Šī ir viena no grāmatu sērijām, kuru es ieteiktu izlasīt visiem, kas mīl zinātnisko fantastiku, nebaidās, ja tajā iepinas pa kādam fantāzijas elementam un nav nekas pretī kopā ar autoru padomāt par „kā būtu, ja būtu” scenārijiem. Visas sērijas grāmatas ir atzīstamas par ļoti labām, viņu mierīgi var izlasīt vienā piegājienā visas trīs pēc kārtas. Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visu grāmatu summa kopā ir lielāka par katru grāmatu.

Visaukstākais karš (The Milkweed Triptych, #2) by Ian Tregillis

Pēc grāmatas “Rūgtās sēklas” izlasīšanas man bija izvēle: ņemt un izlasīt visu sēriju uzreiz vai arī pagaidīt, kad nākamās grāmatas iznāks latviešu valodā. Nolēmu pagaidīt un nenožēloju. Labu lietas labāk baudīt pamazām. Grāmatu lasīšanai saņēmu no izdevniecības “Prometejs”, liels viņiem par to paldies.

Šī ir Asinszāles triloģijas otrā grāmata, kā jau otrajās triloģijas grāmatās pienākas, galvenie varoņi tiek izvietoti uz laukuma lielajam finālam. Rit 1963. gads, karš ar Vāciju ir beidzies, Padomju Savienība ir iekarojusi visu Eiropu. Eiropā tagad atrodama “draudzīga” sociālistisko valstu saime. Piemēram, Francijā vīns varbūt vairs nav tas, bet siers joprojām ir izcils. Lielbritānija ir kļuvusi par izolētu salu, un tās impērija lēnām grūst. No Ivanu iebrukuma viņu glābj tikai to bailes no burvjiem. Taču arī šī problēma ir atrisināma. ASV jau četrdesmit gadus slīgst depresijā un ne ar ko neatšķiras no mūsdienu Latīņamerikas valstīm. Tomēr ledus ir sakustējies, un krievi acīmredzot ir gatavi pacelt karu jaunā fāzē. Viņi savelk floti ap britu valdījumiem un pat nosūta pirmo misiju uz Mēnesi.

Iepriekšējās grāmatas varoņu dzīve ir izmainījusies – Vils nodarbojas ar fondu vadīšanu, kas stiprina attiecības ar Padomju valsti un mēģina aizmirst pagātni. Māršs nodarbojas ar dārzniecību un alkoholismu, šķiet, viņam viss ir beidzies. Taču, kad pēkšņi Londonā uzrodas Grēta ar savu dvīņubrāli Klausu, Vils un Māršs atkal kļūst vajadzīgi valstij.

Salīdzinot ar pirmo grāmatu, šī ir kļuvusi mērķtiecīgāka un tās varoņi detalizētāk izstrādāti. Nedetalizācija un plakanums mani pirmajā daļā kremta. Grāmata ir trilleris un bojeviks, un esmu patiesi pārsteigts, ka autors atkāpjas no žanra klišejām un pieķēries galveno varoņu tēlu noslīpēšanai. Parasti jau šādās grāmatā pa burzmu neviens i nepamana, ka galvenais tēls ir tikai kartona dekorācija, lielākoties visi ar to samierinās. Šeit galvenie varoņi ir ar pagātni, pārdomām, saviem iekšējiem dēmoniem. Tas viss ietekmē viņu plānus un rīcību, katrs no viņiem grib kaut ko sasniegt, aizmirst un, protams, izdzīvot. Vismazāk mēs uzzinām par Grētu, taču, ticiet man, tam ir nopietns iemesls, kura dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Nevarētu teikt, ka viss izdevies perfekti, Vils man joprojām šķiet tāds memmītis, kurš nespēj racionāli novērtēt reālo pasauli.

Otrs lielais pluss ir sižeta attīstības spriedze, kas tiek uzturēta visā grāmatas garumā. Ja tu viņu iesāc lasīt, tad atrauties ir grūti. Grāmatu dabūju īpašumā pusdienas laikā un pusnaktī jau biju izlasījis. Tāpēc uzmanīgi. Sižeta asums netiek uzturēts ar neloģiskiem konfliktiem un cīņām, tās visas smuki ierakstās galvenajā sižeta līnijā. Varoņu spējas te neizpaužas sava diženuma izrādīšanai, nu labi, vienā gadījumā ir gan, bet gan mērķu realizēšanai.

Trešais pluss un reizē mīnuss ir grāmatas beigas (viss notiekošais pēkšņi maina perspektīvu, ja vien es varētu to uzrakstīt bez maitekļiem es to labprāt izdarītu) un lasītājs paliek ar to, ko sauc par clifhanger nobeigumu. Tādas beigas mani vienmēr tracina un atkal esmu izvēles priekšā lasīt turpinājumu jau tagad vai gaidīt trešās grāmatas iznākšanu uz gada beigām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, cerot, ka trešā dabūs visas desmit. Iesaku lasīt visiem fantāzijas un fantastikas cienītājiem. Obligāti ir jāsāk ar cikla pirmo grāmatu.

Train: Riding the Rails That Created the Modern World–from the Trans-Siberian to the Southwest Chief by Tom Zoellner

No šī autora es līdz šim biju lasījis tikai grāmatas, kuras veltītas izrakteņiem – dimantiem un urānam. Tādēļ biju visai izbrīnīts, ka viņa jaunā grāmata būs veltīta vilcieniem. Jo katru dienu nākas sastapties ar vilcieniem un to sastāviem. Nedaudz baidīja tikai fakts, ka, iespējams, šī grāmata man būs tikai jau iepriekšzināmo faktu atstāstījums bez nekādas pievienotās vērtības.

Šajā grāmatā autors ir centies aptvert vilciena kā transporta līdzekļa vēsturi, ietekmi uz industrializāciju, jaunu teritoriju apgūšanu un cilvēku ikdienu. Stāstījums mijas starp autora piedzīvojumiem ceļojot ar vilcienu, un atkāpēm, kas veltītas vilcienu vēsturei. Lielbritānijā, dzelzceļa dzimtenē, autors izmanto vilcienu, lai aizbrauktu no britu salas viena galējā punkta līdz otram. Pie reizes uzzinām, kā izgudrota lokomatīve, un kādi ir bijuši britu dzelzceļa zelta laiki. Indijā dzelceļš ir ne tikai transporta lidzeklis, tas pilda arī sociālās funkcijas gan kā darba devējs, gan subsidējot tos, kas nevar atļauties braukt ar vilcienu. Ķīna vilcienos redz savu pasažieru pārvadāšanas nākotni un instrumentu, lai izplatītu savu ietekmi. Te autors brauc ar vilcienu uz Tibetu. Daudz par korupciju un spēju pabeigt visu laikā. ASV savukārt vilciens ir aizmirsts, vismaz pasažieru, tas ir aizstāts ar automobiļiem, un federālās valdības tā arī nespēj vienoties, kur būvēt un cik maksāt. Peru valsts, kur vilciens grūti iedomājams. Lielākoties tiek izmantots izrakteņu transportam. Varētu pat teikt neliels brīnums, kā no veca nolaista dzelzceļa izveidot mūsdienīgu uzņēmumu. Krievija, kur dzelceļš nepieciešams, lai savienotu valsts nostūrus ar centru. Te autors vizinās pa Transsibīrijas maģistrāli, diezgan traks pasākums. Un visbeidzot Spānija ar saviem jaunās paaudzes ātrvilcieniem, kas savieno ne tikai Madridi ar Barselonu.

Pati grāmatas lasīšana diemžēl ir tāda pagarlaicīga. Gribētos spilgtākus autora ceļojumu aprakstus ar kaut kādu struktūru. Tagad diemžēl sanāk, ka viņš atstāsta visu, ko pieredzējis un tas lielākoties nāk no sarunām ar vilcienu pasažieriem. Savukārt informatīvā daļa, fakti, kas iegūti no dzelzceļa darbiniekiem, ir ļoti interesanti. Es pirms tam nekur nebiju lasījis par indiešu dzelzceļa sliežu īpatnējo izmantošanas veidu (vietējie to uzskata par tualeti). Par to, ka Ķīnas dzelzceļš uz Tibetu būvēts pa taisno uz mūžīgā sasaluma. Nedaudz gan kaitināja, ka viss tika mēģināts pasniegt atskatoties uz ASV. Cik var noprast ASV dzelzceļa lobijam neiet diez ko spoži, neviens nav gatavs valsts līmenī subsidēt pasažieru pārvadājumus, problēmas ar zemes iegādi un vecās infrastruktūras neatbilstība mūsdienu prasībām.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta diezgan labi, daudz interesantu faktu, autora personīgie piedzīvojumi gan ir tādi pabāli, un lielākoties nav diez ko aizraujoši. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē dzelzceļš. Bonusā uzzināsiet, kādēļ dzelzceļa atzara atvilkšana līdz kādam miestam negarantē ekonomikas uzlabošanos.

Adatas acs by Kens Folets

Sen nebiju lasījis spiegu romānu. Nē, nu ir jau nācies ar dažādiem fantastikas vai pat fantāzijas elementiem, bet tādu, kas piesaistīts mūsu pašu pasaulei un vēsturei, sen nebija nācies. Domāju, ka kādus septiņus gadus noteikti. Nolēmu laboties un izlasīt kādu klasisku spiegu gabalu par Otro pasaules karu. Tā nu manās rokās ar izdevniecības Zvaigzne gādību nonāca “Adatas acs“.

Tātad Otrais pasaules karš iet uz beigām. Vācija ir informēta, ka sekos angļu iebrukums kontinentālajā Eiropā, jautājums tikai kur – Kalē vai Normandijā. Arī vācu ģenerāļos nav vienprātības, tādēļ Hitlers nolemj nogaidīt līdz tiks saņemta pilnīga informācija no Adatas. Adata jau no kara sākuma Lielbritānijā strādā vācu izlūkošanas labā. Viņš nav nekāds amatieris, ne tāds kā vēlākie spiegi, viņš ir cēlies no aristokrātiem un savam darbam pieiet ar profesionalitāti. Viņš nekad neatstās nevienu liecinieku, kas varētu viņu atpazīt un diskreditēt. Tādēļ viņam tiek dots uzdevums noskaidrot, kāds ir iebrukumam Kalē gatavotās armijas stāvoklis. Par šo uzdevumu uzzina arī angļu pretizlūkošana un dara visu iespējamo, lai notvertu Adatu, pirms tiek nodota informācija.

Viss stāsts rit trijās paralēlās sižeta līnijās, centrālais ir Adatas stāsts, britu pretizlūkošanas aģentu stāsts. Un kādas ģimenes stāsts, kuri dzīvo nomaļā salā pie Skotijas krastiem. Vīrs ir invalīds, zaudējis cerības lidot un aizstāvēt savu valsti. Viņa sieva, kas jūtas pamesta viena ar bērnu. Tomēr te neviens nav lieks, un visam atradīsies vieta romāna beigās.

Romāna sižets būvēts pēc klasiskā principa, divu konkurējošu spēku cīņa. Likmes augstas un abas puses ir līdzvērtīgas, uzvarēt var ikviens. Tas notur lasītāju pie grāmatas no sākuma līdz beigām. Abu pušu darbības ir diezgan racionāli pamatotas, un nekādas klavieres no krūmiem sižeta gaitā netiek izstumtas. Pozitīvi, ka grāmatas autors diezgan veiksmīgi spēj noturēties reālās vēstures notikumu gaitas robežās, tas patiesībā ir uzdevums, ar kuru ne katrs rakstnieks tiek galā. Mēs jau visi zinām, ka Sabiedroto karaspēks izsēdās Normandijā, un ir skaidrs, ka Adata informāciju nepaspēs paziņot savai virspavēlniecībai. Bet šīs zināšanas rada interesi, kā tad to spiegu noķers, kas tad viņam samisēsies. šī neziņa par atrisinājumu liek izlasīt grāmatu līdz galam.

Grāmata ir visai interesanta un lieku 8 no 10 ballēm. Nav zemē metama, interesants un izklaidējošs lasāmgabals, lasās ātri un nepiespiesti. Ja patīk spiegu romāni, kuri norit uz vēsturiska fona, tad šis ir lasīšanas vērts.

The Map That Changed the World: William Smith and the Birth of Modern Geology by Simon Winchester

Katra grāmata, kas sevī kaut nedaudz ietver stāstu par ģeoloģijas vēsturi, obligāti atsauksies uz šo grāmatu. Nenoliegšu, tieši tas mani pamudināja iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Domāju, tas nu gan ir viens labs gabals, kurā uzzināšu visu par Viljama Smita dzīves stāstu. Arī autors man nav svešs, ielūkojos blogā un atradu, ka esmu jau izlasījis četras viņa grāmatas, un katru atzinis par labu esam.

Neskatoties uz manu pausto entuziasmu, grāmatu centos sākt lasīt kādas trīs reizes, nu, neuzrunāja mani viņa. Tā kā pašmācītā ģeologa Viljama Smita dzīvesstāsts laikam būtu par īsu vienai grāmatai, tad autors ir izšķīries sadalīt to divās daļās. Viena mums stāsta par Viljama Smita atklājumu nozīmi zinātnes attīstībā, otra par pašu Smitu, viņa dzīvi un karti.

Īsumā, dzīve nemaz tik slikta viņam nebija, naudu pelnīja labi, jo bija izcils profesionālis.Tikai šķērdētājs arī bija liels. Nu gribējās viņam būt vismaz nedaudz līdzīgam aristokrātiem, īrēt ofisu Londonas centrā, un arī kartes izveidošana prasīja lielus naudas resursus. Ja tam visam klāt vēl pieliek citus ģeoloģijas diletantus aristokrātus, amatierus un skauģus, tad tas varētu sagandēt dzīvi ikvienam.

Karte, par kuru mums stāsta grāmata, ir Lielbritānijas ģeoloģisko slāņu attēlojums dažādās krāsās, un cilvēkiem deva ieskatu zemes veidošanās vēsturē. Ļāva pierādīt tādas mūsdienu cilvēkam saprotamas lietas, ka nogulumiežiem ir raksturīgi, ka jaunākie no tiem atrodas virs vecajiem, ka katri no tiem veidojušies noteiktā zemes vēstures periodā un katrā no tiem atrodamas savas unikālas fosilijas.

Kopumā grāmatu vērtēju kā lasāmu, nekas izcils, bet lasīt var. Autori, kas šo izmanto kā referenču avotu visu labāko parasti jau ir pateikuši, gan par viņa nonākšanu parādu cietumā, gan par sievu nimfomāni un par to, ka karte joprojām ir apskatāma Londonā Ģeogrāfu Biedrības telpās. Izrādās, ka jebkurš tu varot ieiet un palūgt karti apskatīt. Tas nevienam netiekot liegts. Domāju, ka nākamā Londonas apmeklējuma laikā izmantošu iespēja apskatīt karti klātienē. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

An Utterly Impartial History of Britain by John O’Farrell

Grāmatiņu nopirku tepat Rīgā – grāmatnīcā. Bija daudz brīva laika, un, noslaistījies veselu pusstundu pa bodi, nolēmu, ka kaut kas jāiepērk. Izlasījis grāmatas vāka anotāciju un iemetis aci priekšvārdā, sapratu, ka tā nebūs viss parasta Britu vēsture, bet tāda ar humoristisku piesitienu.

Sākot lasīt grāmatu, tad arī gaidīju, kad sāksies humoristiskais piesitiens. Cerēju uz nelielu britu melno humoriņu. Diemžēl pēc kādām 50 lappusēm sapratu – aplauziens. Mans un autora uzskats par labu humoru nesakrīt. Autora humors – salkani jociņi, kas parasti tiek izspēlēti dialogu veidā, viduslaiku situāciju pārnesot mūsdienās. Atzīšu, dažas piezīmes tiešām ir labas, bet tās diemžēl ir mazākumā.

Tātad jokos es vīlos, bet grāmata ir arī par vēsturi. Vēstures daļa ir uzrakstīta diezgan virspusēji. Tā kā autors nav nekāds vēsturnieks, tad viņa darbs vairāk rada tādu kā kompilējuma iespaidu – „redz ko es ciema bibliotēkā par savas valsts vēsturi atradu”. Lai arī nekur īpaši piemelots netiek, tomēr vietām trūkst dziļākas procesu analīzes, kas ļautu lasītājam saprast arī ne tikai to, ka notikums notiek, bet arī kāpēc notikums notiek.

Tā nu grāmatiņa tāda ne īsti humors, labs joks jāgaida pārdesmit lapaspuses, ne īsti vēsture, wikipedia sniegtu vairāk informācijas. Rezultāts – ne šis, ne tas. Diezgan garlaicīga un virspusēja lasāmviela, izlasīju tikai tādēļ, ka bija žēl iztērētās naudas.

Grāmatu novērtēju ar 6 no 10 ballēm, jo virsraksts neatbilst saturam, joki pašķidri un vēsture virspusēja. Tā kā neticiet ļaudis, ko par šo grāmatu saka kritiķi:

Excellent…John O’Farrell gives an extra squirm to the traditional English comedy of embarrassment

– Sunday Times

So funny because it rings true…Packed with painfully observed jokes
– The Times

Punchline fuelled, relentless humour…Is John O’Farrell funny? Very!
– The Mirror

Tobacco by Iain Gately

Pilnais nosaukums “Tobacco: A Cultural History of How an Exotic Plant Seduced Civilization by Iain Gately”

Šī grāmata ir ieskats tabakas vēsturē. Cilvēce ar tabaku draudzējas jau aptuveni 18 000 gadus. Stāstījums ir ļoti labi strukturēts un notikumi risinās to vēsturiskajā secībā. Šo grāmatu varētu nosaukt par apoloģiju tabakai.

Pirmie tabakas lietotāji bija Amerikas indiāņi. Būtībā viņi jau bija izmēģinājuši visus tabakas lietošanas veidus pirms eiropiešiem. Pīpes, cigāri, šņaukšana zelēšana, novārījuma dzeršana (ar muti un degunu) un protams rektāla lietošana klizmas veidā.

Arī Austrālijas aborigēniem bija pieejami daži tabakas paveidi un tur tabaka nozīmēja statusu. Mazāk paveicās Afrikāņiem viņi pīpēja tikai kaņepi. Eiropā tabaku ievazāja Kolumbs, atgriežoties no ekspedīcijas, viņa apkalpē jau atradās divi smēķētāji. Vienu gan inkvizīcija pāris gadus paturēja cietumā, par sadarbību ar Sātanu. Taču process jau bija aizgājis, pirmie nelāgajam ieradumam padevās spāņu katoļu mācītāji, kuri mīlēja šņaukt tabaku pat mesas laikā.

Sākumā tabaka tika uzskatīta par universālu medicīnas līdzekli, no blaugznām līdz audzējiem. Vēlāk jau visi bija pieraduši un smēķēšanas pamatošana vairs nebija būtiska. Britu salās iesākumā dominēja pīpes, tad visi pārgāja uz šņaucamo tabaku. Tas bija stilīgi Francijā, Napaleons esot izšņaucis mārciņu dienā. Vēlāk aristokrāti pārgāja uz cigāriem, pa ceļam izgudrojot Smokingu, jeb apģērbu kuru uzvilkt ejot uzpīpēt.

ASV ilgu laiku dominēja tabakas zelēšana, kas šokēja tā laika tūristus. No Dikensa apraksta var spriest, ka tajos laikos Amerikā bija nospļaudītas visas malas ar zelētu tabaku.

Un tad parādījās cigaretes, masu produkcija un lēts smēķis bez īpašām rūpēm ikvienam. Interesanta ir nodaļa par agrīno cigarešu paciņu reklāmas un mārketinga pasākumiem. Plikas sievietes uz kārbiņām, ieliktas bildītes, kolekcionējamu bildīšu cikli. Piemēram, Camel attēlā iesākumā daudzi smēķētāji mēģināja atrast, kur noslēpta kailā sieviete.

Šis un vēl daudzi citi interesanti fakti par tabaku un smēķēšanas kultūru, ietekmi uz cilvēces attīstību, padara manu novērtējumu par 10 no 10 ballēm.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …