No rīta ceļamies agrāk, lai paspētu paēst brokastis un tikt līdz lidostai. Brokastīs diemžēl esam aiz ķīniešu autobusa, tie jau visu rijamo ir notīrījuši pa tīro. Ar to viņiem nav pieticis, un daži pat ēd savus līdzpaņemtos roltonus. Nākas gaidīt līdz personāls uzpilda siles, un tikai tad tiekam pie ēdamā.
Lidostu nu jau mēs zinām, un tādēļ Maija, Aija, Ernests, Matīss un Kristians, tiek izsēdināti ārā tieši tur, kur viņiem pienākas. Viņi jau pēc pāris stundām būs mājās. Mums pārējiem ir plānots nakšņot netālu no Polijas – Lietuvas robežas. Par šoferi piesakās Kristaps, aizvedīšot līdz pašam galam, lai tikai ļaujot braukt. Ceļš ir tāls tūkstotis ar kapeikām.
Ivara plāns ierosina, ka vistuvāk būs pērties caur Bratislavu. Nolemjam klausīt, galu galā Slovākijā es neesmu vēl bijis. Būs vismaz kāda jauna valsts. Vispār tā bija laba ideja, jo visu laiku bija bānis un domājam, ka tos pāris desmit eiro, ko iztērējām pa vinjeti, ieekonomējām laika ziņā.
Visādi citādi braukšana kā jau braukšana. Kilometri skaitās lēni. Čehijā ceļa darbu rezultātā nākas pat pasēdēt pāris kilometrus garā korķī. Pēc tam redzam arī apgāztu fūri ar dzīvām cūkām. Vismaz daļa no tām ir izdzīvojušas un ganās pa vietējo biešu lauku. Es jau it kā visu to safilmēju, bet diemžēl izrādījās, ka draņķa aifonā steigā biju ieslēdzis priekšējo kameru un tādēļ cūku vietā sanāca filmēt sevi. Žēl.
Varšavā nosēdējām obligātajā korķī. Pēc tās Reinis atminējās ceļmalas krogu ko bija apmeklējis pirms padsmit gadiem un man par brīnumu arī atrada. Tur uzēdu šniceli, iedzēru alu. Alu gan nevajadzēja, tas bija reti draņķīgs pēc garšas. Un devāmies tālāk. Pēdējie divi simti stiepās kā gumija. Visādi ātruma ierobežojumi, draņķīgi ceļi, uz kuriem nevar apdzīt. Tikai ap desmitiem tikām hotelī.
Hotelis pārspēja visas gaidas. Milzīga māja meža vidū pie ezera, forši numuriņi ar internetu un televizoru.
10. jūlijs (Polija – Lietuva – Latvija)
Šī diena gan ne ar ko neizceļas. No rīta paēdam brokastis. Jāatzīmē, ka no hoteļu brokastīm ceļojuma laikā vislabākās, kuras līdz šim nācies ēst. Paēduši braucam mājās.
Korķis gadās arī šodien, bet tas pie Jelgavas, vispār ir pilnīgs trakums sēdēt korķī tik tuvu pie mājām. Lai ar kā tur nebūtu, mājās esam trijos. Izkraujam busiņu un aizvedam atpakaļ uz nomu, lai arī citi cilvēki var tikt ceļojumā.
Šogad, plānojot ceļojumu uz Austriju, nolēmām īrēt busiņu Latvijā. Tā kā esam deviņi braucēji, tad uz atbilstoša izmēra busiņu sanāk visnotaļ ievērojama ekonomija, kas mierīgi nosedz gan papildus degvielas un viesnīcu un arī lidojuma izmaksas. Vienīgais resurss, kas netiek lietderīgi izmantots, ir laiks, to sanāk pakāst vismaz četras diennaktis. Beigu beigās nolēmām, ka četri brauksim ar busiņu, bet pieci (pārvarā bērni) lidos ar lidmašīnu. Lidotājus mēs vēlāk savāksim Vīnes lidostā.
Svētdienas rītā mierīgi paēdu brokastis, tā kā man nav autovadītāja apliecības, tas man nav jābrauc uz nomu pēc busiņa no agra rīta, varu mierīgi bumbulēt. Busiņš ir klāt deviņos, salādējam iekšā mantas, visu pārčekojam, vai nav kas aizmirsts un vai kāds lielāks koferis nepaliks mājās. Kad šķiet, ka viss ir salādēts, cilvēkiem ienāk prātā noskaidrot, kā attaisīt Ford Transit kapotu. Man kā nespeciālistam, tāda ideja šķiet dīvaina, kādēļ tas vispār ir jādara, kad kas notiks, tad ar domāsim. Man cilvēki piestāsta daudz par dzesēšanas un logu mazgājamiem šķidrumiem un to papildināšanas nepieciešamību ceļa apstākļos. Okei, pareizo atslēgas caurumu atrodam praktiski uzreiz. Bet tā kā daļēji esam pieraduši pie dažādiem skārienjūtīgiem ekrāniem, tad paiet zināms laiks līdz pielec, ka to atslēgu vajag no visa spēka pagriezt nevis pie pirmās pretestības kasīt pakausi un štukot ko citu. Lai darbs nebūtu bijis lieks, tad tiek papildināts logu mazgāšanas šķidrums. Lieki piebilst, ka vairāk kapots netika virināts, pat ne demonstrācijas nolūkos.
Kad nu visi ir savīkšķījušies, sakāpjam busiņam un dodamies ceļā. Ceļa plānošana tiek uzticēta Ivaram. Ivars gan jau ir vecs. Tas rada zināmas šaubas, ka Polijā viss būs slikti, bet es turu muti un cenšos turēt savas domas pie sevis. Vispār es esmu slikts ceļa biedrs, un nevaru vien nobrīnīties, kādēļ mani vispār vēl kāds ņem līdzi. Man patīk kritizēt, mācīt, stāstīt, kā ir pareizi, izteikt šaubas un nelaikā nokaitināt labus cilvēkus. Lai vismaz pārbraucienu laikā nekristu lieki uz nerviem, es esmu paņēmis līdzi grāmatas. Sēdēšu un lasīšu.
Tā lasot par Oceolu izbraucu cauri visai Latvijai, pat lāga galvu nepacēlis. Galvu paceļu tikai tad, kad mūs Lietuvā apstādina policists. Šoferis bišķi nervozs, jo “iespējams bija “nedaudz” pārsniedzis ātrumu”. Šim policistam ir nevis radars, bet binoklis. Acīmredzot ceļ autozagļus, pienāk klāt un paprasa uz kurieni dodamies, uzzinājis, ka uz Vīni, atmet ar roku, brauciet!
Pie Lietuvas Polijas robežas piestājam, lai izstaipītu kājas, nav jau tā, ka man dikti vajadzētu. Taču Oceola jau izlasīts, un apraksts jau arī pabeigts. Izstaipu kājas, nedaudz iekožam un dodamies tālāk. Polijā mūs aptur muitnieki, taču uzzinājuši, ka dodamies uz Vīni, ļauj braukt tālāk. Es sāku domāt, ka Vīne, iespējams, ir kāds slepenais koda vārds.
Polijā līdz Varšavai mums ceļš uz priekšu virzās visai braši. Ceļš tas pats zīmes rāda, kas vairāk vajadzīgs. Ivars arī lielākoties ceļu zina. Visnotaļ veiksmīgi izdodas pat tikt cauri Varšavai. Nē, nu sastrēgumi un luksofori nekur nav pazuduši, bet nekas traģisks. Bēdīgi sākas braukšana uz Lodzas pusi, ivaram pēkšņi nav ne mazākās saprašanas par esošajiem ceļiem. Braucam pēc sentēvu metodēm, skatāmies ceļazīmes. Reizēm atbildīgākajos brīžos neviens nepievērš uzmanību ceļazīmēm, jo diskutē vai mēģina saprast Ivara norādījumus. Gadās, ka laikus nenogriežam uz pareizās maģistrāles izejas, un nākas izmest padsmit kilometrus lielu līkumu. Tad vēl nedaudz pārkāpjam maģistrāles lietošanas noteikumus apbraucot kasi, lai apgrieztos, par to nākamajā kasē samaksājam 10 EUR lielu sodu. Te nu es sāku prātuļot par kartēm, navigācijām un vecām kartēm. Mans sarkasms netiek ņemts vērā, un saprotu, ka labāk mums visiem būs, ja atradīšu ko lasāmu. Izvēlos Touch.
Lai ar kā tur nebūtu, līdz Lodzai uz vakarpusi esam tikuši. Izbraukt viņai cauri paņem vēl kādu stundu, taču mēs atrodam maģistrāli, kas ved uz Vroclavu, un viss atkal ir kārtībā. Vienīgais ir jau diezgan tumšs. Vroclavas benzīntankā uztankojamies, uzēdam vietējos cīsiņmaizes izstrādājumus un dodamies meklēt Legnicu. Ivars, šķiet, ir adekvāts, un sekojam viņa padomam. Tas ved mūs caur centru, un sākumā viss ir normāli, līdz atklājas, ka ielas šeit ir mainījušas virzienu. Nekas, nākas atkal vadīties pēc ceļazīmēm. Vispār jau uz Ivaru mēs vairs daudz nepaļaujamies, benzīntankā nopirku savam sirdsmieram atjauninātu Polijas ceļu karti.
Lai ceļš neliktos vienmuļš, tad uz Vroclavas – Legnicas šosejas ir uzrīkota migla, nedaudz var just tuvos rapša laukus. Uz ceļa ganās dažādi lopiņu, un arī mēs gandrīz bortā dabūja mežacūķi. Labi, ka auto ir izdomātas bremzes. Legnicā pašiem par brīnumu viesnīcu atrodam naski. Iekšā tikšana gan ir caur iepirkšanās centra foajē, kas nozīmē apsarga pamodināšanu, lai tiktu līdz liftam. Busiņam viesnīcas garāžā vieta neatrodas, par augstu. Administratore iesaka noparkoties turpat blakus pie benzīntanka. Atrodam vietu blakus katafalkam, paņemam vērtīgākās lietas un dodamies uz viesnīcu gulēt.
Ir jau pagājuši veseli divi gadi kopš Silva Rerum II iznākšanas latviešu valodā. Man šī sērija ļoti patika, un tādēļ turpinājuma iznākšanu latviešu valodā ļoti gaidīju. Ja mācētu lietuviešu valodu, tad jau noteikti nebūtu noslinkojis un trešos sērijas grāmata būtu jau izlasījis. Bet tā man jāpateicas Zvaigznei ABC par iespēju dabūt lasīšanai Silva Rerum III grāmatu.
Petrs Antans Norvaiša no Milkantiem, Kazimiera mazdēls un Jona Izidora dēls allaž balstās tikai uz faktiem un skaitļiem, dzīvo pārticībā un tīksminās par savu varu un ietekmi, taču viņam ir lemts kļūt par liecinieku Radvilu dzimtas drāmai un būt tajā par uzticības personu. Vai veselais saprāts var palīdzēt, kad notikumi nevadāmi un nevaldāmi pagriežas negribētā virzienā, bet varoņi, bruņojušies ar Kabalas un alķīmijas gudrībām, tiecas aizbēgt no īstenības un pārkāpt robežas, aiz kurām valda kaislību tumsa un metafiziska nezināmība?
Neskatoties uz visnotaļ precīzo grāmatas anotāciju, es teiktu, ka grāmatai vairāk piedienētu nosaukums – Antans un viņa liktenīgās sievietes. Antans Norvaiša, kādreiz bagātu muižnieku pēctecis, nav samierinājies ar to, ka viņa dzimta ir zaudējusi savu agrāko ietekmi. Viņam ir biznesmeņa ķēriens un viņš ir nolēmis, cik vien iespējams, atjaunot dzimtas spožumu. Iespējams, īpašumi vairs nekad nebūs tik labi kā kādreiz, taču viņš nav padevies un savas dzīves laikā ir ticis pie labas pārticības. Viņa brāļiem un māsām ar naudas pelnīšanu iet pavisam švaki. Tā nu sanāk, ka pie reizes Antans ir arī visas savas plašās radu saimes balsts. Antans ir praktiķis, viņš īpaši neaizraujas ar metafiziskām lietām, viņu vairāk interesē, cik kas maksās un labi ir darījuma nosacījumi. Viņa devīze – “Klusēšana ir zelts”. Viņa saimnieki Radvilu dzimta, šo Antana īpašību augstu novērtē un tādēļ viņam tiek uzticēti pat īpaši diskrēti uzdevumi. Tas tad arī ļauj lasītājam skatīties uz Radvilu dzimtas norietu ar Antana acīm.
Un nu par Antana sievietēm, tādas īstas viņam ir tikai trīs. Gadījuma prostitūtas un kalpones neskaitīsim. Taču ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai katra no viņām izmainītu Antana dzīvi. Sieva – no tās Antana prāt nav nekādas jēgas, ar mantiniekiem viņa savu vīru ir nodrošinājusi, visādi citādi viņa ir tikai kā mēbele mājās. Tad ir kāda žīdu meitene, kura kalpo kā ceļvedis metafiziskajā pasaulē, nedaudz izšūpojot viņa racionālos uzskatus. Un tad vēl Balbete – viņa mūža kaislība. Sanāk tāda kā pretruna, lai arī Antans sevi pozicionē kā racionālistu, ieraugot sievišķi viņa racionālums izplēn, un nekāda domāšana ar galvu vairs viņam nevedas.
Darbs tiek balstīts uz reāliem vēsturiskiem notikumiem, un Antana stāstījums ir ļoti ticams. Tomēr šajā grāmatā autore ir kaut kur pazaudējusi savu vērienu. Notikumi vairs netiek apskatīti no daudziem skatu punktiem. Tagad ir palicis tikai Antans un viņa novērojumi. Visi notikumi norisinās viena gada laikā, un ja esam godīgi, tad nekā īsti jau tur nenotiek. Radvilas kašķējas savā starpā, tiek veiktas politiskas rokādes un cīņa ģimenes starpā. Viļņas nodegšanas apraksts sanācis ļoti labs. Grāmatas sākumam pašā laikā. Autore veiksmīgi tiek galā arī ar antisemītisma cēloņu identificēšanu un parādīšanu, kā tie integrējās parasto cilvēku dzīvēs.
Šajā grāmatā autore nedaudz vairāk aizraujas ar maģisko reālismu, Antana pasaule nebūt neatrodas tikai fiziskajā plānā. Antans gribot negribot tiek ievilkts dažādās mistērijās, viņš redz garus, piedalās sanāksmēs, kur žīdu gudrie vīri spriež par Kabalas noslēpumiem. Viņš arī apjauš, ka cilvēka dabas zinātājam manipulācija ar citiem ir tikpat viegla, kā viņam savilkt kopā savus un kungu rēķinus.
Grāmata nav tik spēcīga kā iepriekšējās divas. Taču nevar teikt, ka tā nav cienījama iepriekšējo notikumu turpinātāja. Darbā parādās uzsvars uz maģisko reālismu, samazinās sižeta līniju skaits, pazūd lielie noslēpumi. To visu aizstāj sīka muižnieka ikdiena kalpojot savam kungam. Arī aptvertais Lietuvas vēstures posms ir salīdzinoši īss. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi lasījis iepriekšējās divas, noteikti izlasi arī šo, būs tā vērts.
Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.
Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.
Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.
Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.
Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.
Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.
Viena lieta man bija skaidra pēc “Silva Rerum” izlasīšanas, es noteikti gribēju izlasīt arī otro grāmatu. Anotācijā tā solīja būt vēl labāka un vēstīt mums par Lietuvu mēra laikos. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzni ABC es tiku pie “Silva Rerum II”.
Grāmatas darbība atsākas kādus piecdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem. Daļa no pazīstamajiem grāmatas varoņiem jau ir miruši, bet daļa vēl turpina dzīvot. Dzīva vēl ir Uršule, kuras galvenās rūpes tagad ir paglābt Norvaišu dzimtu no izmiršanas. Dzīvs ir Kazimiera dēls, kurš visu mūžu aizvada karos, un ģimenei nemaz neatliek laika. Viņu dzīves rit uz Lietuvas kā valsts sabrukšanas fona. To iekaro gan zviedri, gan krievi, kuri gan skaitās kā sabiedrotie. Arī paši leišu augstmaņi nemaz nekautrējas ķerties viens otram pie rīkles. Un visai šai postažai pāri nāk mēris un bads, kas paretina gan iekarojamos, gan iekarotājus.
Autore necenšas visu izpušķot ar skaistiem vārdiem, un viņas tēli savos sirds dziļumos ir ciniski, kā jau tas īstiem augstmaņiem pieklājas. Karš ir karš, un tajā notiek briesmu lietas, tas pats sakāms par bada gadiem. Lai atainotu tā laika ļaužu tumsonību, autore izmanto kādu ebreju ārstu Gordonu, kurš savā dzīvē ir pieredzējis daudz ko un vairs pat nespēj brīnīties par goju aprobežotību, higiēnas trūkumu un visu vainu un neizdarību novelšanu uz Dievu. Arī viņa ieteikumus mēra apkarošanai neviens neņem par pilnu. Viņš kā zinātnieks šai pasaulē ir ieradies par agru.
Zemnieki un muižas ļaudis tiek attēloti kā tumsoņas un nejēgas, kas bez kunga norādījumiem pat nespēj sevi ar pārtiku apgādāt. Kādu laiku mani šāda zemnieku nolikšana kaitināja līdz neuzdūros vietai, kur Uršule saka, ka dzimtcilvēki pēc būtības ir sava saimnieka spogulis, kādi ir viņi, tādi ir arī viņu ļaudis. Tādējādi it kā apstiprinot lietuviešu augstmanības degradāciju un paredzot tiem drīzu izzušanu.
Te parādās ar tēls Jons Kareivis, tas ir Norvaišu dvīņu bērnības draugs, kas aizbēga uz armiju. Viņam dzīve tik un tā iegrozījās tā, ka visu mūžu viņš kalpoja savam bērnības draugam, un kā viņš pats iedomājas dzimtas aizstāvim. Naids un mīlestība pret viņiem Jonā ir tā sapinušies, ka viņš pats vairs nespēj tikt gudrs.
Grāmata ir tieši tikpat laba kā pirmā. Tēli labi izveidoti, notikumi nav pārspīlēti un atbilst tā laika reālijām. Autores radītie tēli mums tagad ļauj paskatīties uz tā laika Lietuvu ar daktera, muižnieka un karavīra acīm. Lasījās raiti, un bija arī iespēja apmierināt savu ziņkāri, kas tad notika ar Uršuli un Kazimieru pēc pirmās grāmatas beigām, par viņu bērniem un mazbērniem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Izskatās gan, ka trešās grāmatas par Norvaišu dzimtu vairs nebūs.
Godīgi sakot, man ar lietuviešu autoriem līdz šim ir nācies saskarties visai maz. Varētu pat teikt, ka nemaz, jo leišu pasakas jau diez kas daudz nav. Par šo grāmatu biju dzirdējis labus vārdus, tomēr izlasīšanai laiks man tā arī nesanāca. Bet tad nesen, lasot „Vanished Kingdoms” nodaļu par Lietuvas vēsturi, man uznāca kāre uzzināt ko vairāk. Pirmais, kas man ienāca prātā saistīts ar Lietuvas vēsturi, bija „Silva Rerum”, tad ar sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.
Lietuvas Dižkunigaitijā septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē ir iestājies kārtējais miera periods. Karš nesen ir beidzies, un Viļņa sāk atgūt savu bijušo godību. Uz šī fona tad arī risinās grāmatas notikumi. Šo notikumu centrā ir kāda Žemaišu muižnieku Norvaišu ģimene. Ģimenei lielākās nelaimes ir gājušas garām, tomēr viņiem šķiet, ka ir pienācis laiks atgriezties pilsētas sabiedrībā. Meita Uršule vēlas kļūt par klostermāsu, un arī Kazimieram būtu pienācis laiks apskatīt pasauli. Tā nu viņi dodas uz Viļņu.
Grāmata pārsniedza visas manas ekspektācijas. Tik labu vēsturisko daiļliteratūru reti nākas lasīt. Vēsturiskā daļa ir vienkārši izcila, pat ja tur kaut kas ir piedomāts, tad to nevar pamanīt, un grāmatas varoņus pēc kāda laika sāc uztvert kā īstus vēsturiskus personāžus. Grāmatā ir daudz tādu sīku detaļu, kas piešķir tai autentiskuma sajūtu. Šīs pašas detaļas palīdz lasītājam iedzīvoties tā laika Lietuvā, kad kari, bads un vardarbība bija ikdienišķa parādība, bet cilvēki jau pēc būtības bija tādi paši kā mēs.
Nevaru teikt, ka grāmatas ideja būtu nodot lasītājam kādu ļoti dziļu domu, ja nu tikai to, ka laikiem ejot cilvēks pēc savas dabas ir palicis nemainīgs. Arī tēli, šķiet, ir izveidoti tā, lai pēc iespējas bagātīgāk varētu ilustrēt vēsturiskos notikumus. Uršule grib kļūt par mūķeni, tas ļauj autorei sīki aprakstīt tā laika reliģisko iestāžu struktūru un to finansējuma avotus. Kazimiers iekļūst studentu vidē, tad nu mēs varam uzzināt visu par studentu kariem, universitāti, mācībām un izpriecām. Tas viss kopā piedāvā lasītājam izklaidējošu lasāmo, kas diezgan nopietni tiek balstīts uz vēsturi. Te ir mīlestība, piedzīvojumi, nodevība un nāve.
Silva rerum, izrādās, ir lietu mežs, tāda grāmata, kurā Lietuvas muižnieki mēdza pierakstīt savas dzimtas svarīgākos notikumus, smukākos aforismus un noslēgtos līgumus. Domāju, ka mūsdienu vēsturniekiem šādas dienasgrāmatas ir īsta medusmaize, kas ļauj izprast tā laika dzīvi.
Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk palasīties kaut ko interesantu un balstītu uz reālu vēsturi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka lasīšu arī grāmatas turpinājumu „Silva Rerum II”.