Navigate / search

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

crucifixion of Matthew Lovat

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

Par grāmatu uzzināju tīri nejauši, lasīju par to blogā badastronomy.com, kura veidotājs tai sarakstījis priekšvārdu. Grāmatas autors sevi pozicionē kā skeptiķi un cenšas iegalvot arī pārējiem cilvēkiem, ka visus pekstiņus nevajag ņemt par pilnu un, sastopoties ikdienā ar kādu fenomenu, reizēm ir vēlams padomāt par to kritiski nevis pieņemt par patiesību. Skaidra lieta, ka grāmatā nevar izanalizēt 50 tēmas, kuras būtu saucamas par māņiem, padziļināti. Tādēļ, katrai no šīm tēmai tiek veltīta īsāka vai garāka eseja, kas identificē problēmu un parāda, kā to atspēkot un ietver sevī autora pārdomas par tēmu.

Kādas tad ir šīs tēmas? Te ir gan jautājumi par citplanētiešiem, to nolaupītajiem cilvēkiem, līķiem, kurus Area 51 tur uz ledus un, protams, lielo konspirāciju, kas ar to saistīts. Ir arī par medicīnu – brīnumainām dziedināšanām, homeopātiem, vakcīnu pretiniekiem. Ticības jautājumi – kurš dievs ir īstais, svēto relikvijas, Noasa šķirsts, TV evaņģēlisti, kreacionisms. Pareģojumi – Jāņa atklāsmes grāmata, Nostradamus un 2012. gads, kas pieliks punktu mums visiem. Netiek aizmirsti arī spoki, poltergeisti, dzīvība pēc nāves, sniega cilvēki un Lohnesa ezera briesmonis.

Varbūt būšu mazliet vīzdegunīgs, bet no grāmatas neko jaunu neuzzināju, par visām šīm lietām esmu lasījis diezgan daudz literatūras un gandrīz visas šīs tēmas pārzinu diezgan labi arī bez šīs grāmatas izlasīšanas. Nē, autors jau ir pacenties, bet diemžēl visas esejas ir diezgan virspusējas. To gan kompensē fakts, ka dots literatūras saraksts, ko lasīt tālāk, ja vēlies problēmu izpētīt padziļināti. Man personīgi jau diezgan sen ir pilnīgi vienalga par to, kādiem pekstiņiem katrs cilvēks tic. Es pat par viņiem vairs nesmejos un necenšos izglītot, katram jau jāmeklē taisnība pašam. Un, ja viņš neprot atšķirt labu stāstu no patiesības, tad tā jau ir uztveres problēma.

Grāmatā laiku pa laikam pavīd uzskats, ka visi šie pekstiņi lielākoties rodas cilvēkiem, kas salasās sensāciju avīzes un domā, ka tā ir īstenība. Es gan vairāk to novirzītu uz vispārējo cilvēka spēju uztvert un analizēt faktus. Man padsmitnieku gados mīļākā avīze bija Sensācija (šķiet, ka to var nopirkt arī tagad). Tur katrā numurā varēja izlasīt šausmu lietas un vienkārši dīvainas lietas. Nezinu, es to lielākoties uztvēru kā sort fiction par pieņemamu cenu un drausmīgu tulkojumu. Tomēr viens stāsts mani aizķēra, tas bija par milzu zirnekļiem, kas kādās dienvidu salās bija noēduši veselus ciemus. Tas man izraisīja jautājumus, kuru rezultātā es kādu laiku investēju zirnekļu problēmās. Tad vēl nebija pieejama wikipēdija un par internetu es ar biju tikai dzirdējis, tomēr bibliotēkā jau šo to lasāmu varēju dabūt. Skaidra lieta, ka mūsdienās neviens zirneklis tik milzīgs izaugt nespētu, lai savos tīklos ķertu cilvēkus.

Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nedomāju, ka kādu citplanētiešu upuri tā spēs pārliecināt. Iesaku izlasīt visiem, kas mīl skatīties History Channel, tas palīdzēs iemācīties atšķirt pseidodokumentālas filmas no dokumentālajām.

Elephants on Acid and other Bizarre Experiments by Alex Boese

Elephants on Acid and other

Šo grāmatiņu pasūtīju mirkļa vājuma iespaidā. Nevarēju izvēlēties neko no standarta tēmām un nolēmu atrast kaut ko par blusu cirku. Meklēšanas rezultātā blusu cirks izpalika, bet manās rokās nonāca grāmata, kas apkopo dažādus dīvainus eksperimentus. Grāmatas autors ir pacenties, lai grāmatā tiešām nonāktu eksperimenti, kuru rezultāti publicēti nopietnā žurnālā.

Sākums ir klasisks, tajā tiek pieminēts galvaniskās strāvas ietekmi uz līķi. Savulaik šādi publiski demonstrējumi bija visnotaļ populāri šovi Londonā un citās lielpilsētās. Tad seko Padomju zinātnieku eksperiments, kura rezultātā pāris suņi tika pie divām galvām. Tas nedaudz satramdīja ASV ķirurgus un viņi pēc desmit gadu ilgas sagatavošanās pārstādīja pērtiķa galvu no viena ķermeņa uz otru.

Par pašu ziloni un LSD. Diemžēl eksperimentētāji kaut ko nojauca aprēķinos un tā vietā, lai nodrošinātu zilonim patīkamu ceļojumu, viņi injecēja pārlieku lielu dozu un zilonis mira no pārdozēšanas. Vēlāk gan tika atrasti vēl daži ziloņi, kur devas tika sabalansētas, tomēr nekā vairāk kā īslaicīgu agresiju un nelielu mīņāšanos uz vietas, eksperimenta autori nenovēroja. Tas tev nav zirneklis, kas LSD iespaidā vij supersimetriskus tīklus, vai kaķis, kas sāk uzvesties kā ķengurs.

Ir pat apskatīts eksperiments, kur tiek pētīts apgalvojums, ka bērns pats esot spējīgs izvēlēties veselīgu un nepieciešamo pārtiku. Tā nu eksperimentā katrs bērnelis no 9 mēnešu vecuma pats varēja izvēlēties sev ēdamo no 20 dažādiem traukiem. Un pēc pusgada viņi tiešām bija veselīgi bērneļi. Visam eksperimentam bija tikai viens mīnuss. Visi piedāvātie ēdieni bija veselīgi, bez saldumiem

Skaidrs, ka daudzi interesanti eksperimenti notikuši seksa jomā, kā sirds ritma mērījumi, uzbudinājuma pakāpe uz čīkstoša tilta, un cik daudz vajag tītaram, lai objekts viņam liktos pārošanās procesam piemērots. Uz slotas kāta uzsprausta tītara galva ir pietiekama. Izrādās, ka suņu sūda ēšanā cilvēks labāk izvēlas to, kas vismazāk pēc tāda izskatās. Un vecāki neadekvāti zemu vērtē sava mazuļa pampera smakas pakāpi.

Kopumā grāmata ir interesants lasāmais, lielākā daļa eksperimentu jau bija šur tur lasīti. Manā gadījumā tie, kas saistīti ar neiroloģiju un vispārīgo ķirurģiju. Interesanti bija izlasīt eksperimentus, kas vēlāk radījuši nopietnus stereotipus, kurus vēl šobaldien kāds dzeltenās preses izdevums laiku pa laikam tiražē. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, saistošs notikumu apkopojums ar visām atsauksmēm uz avotiem.

Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear by Jan Bondeson

Buried Alive

Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers by Mary Roach

Stiff

Šī grāmata ir domāta cilvēkiem, kurus interesē atbilde uz jautājumu: Kur paliek to cilvēku līķi, kuri savu ķermeni ir ziedojuši zinātnei? Tā kā grāmatas autore dzīvo ASV, tad atbildi iegūsim tikai daļēju – ASV kontekstā.

Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kas saistīti ar medicīnas vēsturi, agrīno ķirurģiju , morgiem, krematorijiem un citām lietām. Grāmatas katra nodaļa tiek veltīta kādam no iespējamajiem līķa izmantošanas aspektiem zinātnē. Tas var tikt izmatots kā plastiskās ķirurģijas ķirurgu treniņa objekts, autoavāriju simulācijās, kā mācību līdzeklis, kā palīgs kriminālistiem, lai labāk izprastu ķermeņa sadalīšanās procesus, lidmašīnu katastrofu simulācijās, daži pat izmantoti, lai atklātu Turīnas līķauta noslēpumu, orgānu transplantēšanai un kanibālismam (tas gan no viduslaiku medicīnas skatupunkta).

Pats grāmatu lasīju jau otro reizi pēc divu gadu pārtraukuma. Uzrakstīta grāmata visiem saprotamā valodā, balstoties uz autores savākto informāciju no agrākiem darbiem, kas saistīti ar šo tēmu, kā arī intervijām ar attiecīgās sfēras cilvēkiem, kas ar to nodarbojas mūsdienās. Tas nozīmē, ka grāmatas saturā ir diezgan daudz pašas autores emociju un pasaules uztveres aspekti. Tas gan netraucē grāmatas lasīšanu, padara to interesantāku, vietām autorei var piekrist, vietām ne.

Iespējamais mīnuss ir dažu nedaudz skandalozu atgadījumu aprakstīšana no aizpērnā gadsimta cilvēka anatomijas pētnieku vēstures. Lai arī zinu, ka pasaulē notiek visneiedomājamākās lietas, tomēr reizēm šķiet, ka arī te autore vietām labu stāstu ar patiesību nemaitā. Ar humora izjūtu gan viņai viss ir kārtībā, taču viņas joki nekad nav saistīti ar līķiem. Tā kā, ja kādam uztrauc tieši šis ētiskais aspekts, viss ir kārtībā.

Pašam visinteresantākā likās nodaļa par transplantēšanu, uzzināju diezgan daudz informācijas par galvas transplantācijas iespējām. Sākot ar slavenajiem divgalvainiem suņiem, līdz pēdējo laiku eksperimentiem, kas sevī iesaistīja galvu samainīšanu vietām diviem pērtiķiem. Laba bija arī grāmatas daļa, kas veltīta dzīvi apbedīto cilvēku problēmām. Reiz šāda lieta izraisīja veselu psihozi, kas radīja visai attīstītu speciālo zārku biznesu, kuri garantēja dzīvi apbedītajam iespēju izglābties.

Tā kā grāmata tiek lasīta jau otro reizi, tad skaidra lieta, ka novērtēju viņu 9 no 10 ballēm. Nedaudz uz beigām radās iespaids, ka autore pēdējās divas nodaļas ir izspiedusi ar piepūli. Taču kopumā tiem, kas pēc nāves vēlas savu ķermeni ziedot zinātnei, pat ļoti informatīvi noderīga grāmatiņa. Tiem, kas par tādām lietām nedomā – daudz interesantas informācijas.