Arrival (Stories of Your Life MTI) by Ted Chiang

Esmu pietiekami aprobežots, lai par šo autoru un viņa stāstiem pirms filmas iznākšanas neko nezinātu. Esmu arī diezgan slinks un filmu nenoskatījos. Redzēju, ka viņu vērtē no izcilas līdz galīgi nekādai, un tagad pēc stāsta izlasīšanas varu secināt, ka filma noteikti ir izcila, nav reāli sačakarēt tādu konceptu. Tā kā stāsts pats par sevi nav diez ko garš, tad ir izdots vesels stāstu krājums, kas lielākoties ir lingvistiskā fantāzija un fantastika.

“Tower of Babylon” – par visu laiku nopietnāko cilvēces projektu – torni uz debesīm. Šis pasākums prasīja daudz resursu un laiku, taču galu galā tornis ir uzbūvēts, lai nokļūtu līdz tā virsotnei nepieciešams gads, un laiks iesaistīties kalnračiem. Tie veiks pēdējo projekta stadiju – debess velmes caursišanu. Galvenais ir netrāpīt virsū ūdens rezervuāriem. Šī ir grāmata par pasaules uztveri, alternatīviem pasaules modeļiem, kooperāciju un neierobežotu fantāziju. Izcils stāsts koncepcijā un realizācijā. Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm.

“Understand” – pirmais no lingvistiskajiem stāstiem. Par kādu cilvēku, kuram pēc smadzeņu traumas dod speciālas zāles, lai novērstu smadzeņu bojājumus. Izrādās, ka tas palielina neironu skaitu, un Leons kļūst par pārcilvēku. Viņš pēkšņi saprot pasaules kopsakarības, viss sakrīt vietā; galvenā problēma ir nevis saprašanas spējas, bet valoda. Tieši mūsu valoda ar saviem primitīvajiem konceptiem ir domāšanas ierobežojošais faktors. Tagad viņam atliek izlemt kā izmantot savas spējas. Tāds dinamisks mikrotrilleris, kurš liek aizdomāties par cilvēka smadzeņu spēju robežām. 10 no 10 ballēm.

“Division by Zero” – šis par matemātiķu ikdienu un par to, ka ne visas aksiomas ir patiesas. Kā jau vēsta pats nosaukums, stāsta problemātika ir visnotaļ nopietna. Par to, ka sistēmas pamatpostulātus nevar definēt sistēmas ietvaros, un reizēm patiesība ir burtiski prātam neatverama. Kamēr lasi ir interesanti, bet ātri pagaist no atmiņas. 7 no 10 ballēm.

“Story of Your Life” – izcils stāsts, kuru tagad zina puspasaules. Mūsu temporālā uztvere ir tieši piesaistīta nevis entropijai, bet valodai. Autoram ir dažas interesantas idejas. Lai viss nepārvērstos par standarta Pirmā kontakta stāstu, viņš pievēršas daudz dziļākai problēmai – ja mēs zinātu visu savu dzīvi no sākuma līdz galam, kas mudinātu mums to izdzīvot līdz galam? Atbilde, manuprāt, bija pārāk optimistiska, bet tā jau ir mana problēma. 10 no 10 ballēm.

“Seventy two letters” – alternatīvā vēsture, Roberts ir golemu speciālists, viņam ir ķēriens uz jaunu vārdu izgudrošanu, un nav tālu līdz viņš spēs nodrošināt to pašreplikāciju. Kolēģi viņu ciena un augstu vērtē, taču golemu tēlu izgatavotājiem nepatīk viņa idejas par to, ka golemi paši izgatavos golemus. Savukārt cilvēcei draud briesmas, ir izpētīts, ka homunkulu skaits esošās paaudzes spermā ir ierobežots, un pēc pāris paaudzēm cilvēki nespēs reproducēties. 8 no 10 ballēm, valodā ir spēks.

“The evolution of human science” – par to, kā cilvēki ir pazaudējuši savu dominējošo lomu. Viņi dzīvo uz Zemes, bauda zinātnes sasniegumus, bet blakus viņiem dzīvo transcilvēku, no kura galda pabirām tie barojas. Cilvēku zinātniekiem nav cerības atklāt ko patiesi jaunu. Skumjš stāsts un diezgan ironisks. 7 no 10 ballēm.

“Hell is the absence of God” – kā būtu, ja eņģeļi un dēmoni būtu objektīva realitāte. Ja varētu redzēt gan paradīzi, gan elli. Ko darīt ja nebūtu iespējams saprast, pēc kādiem principiem tiek nolemta tava pēcnāves dzīves vieta? Ironisks un skarbs stāsts par mīlestību un ticības lietām. 9 no 10 ballēm.

“Liking what you see: A documentary” – par kādu eksperimentu, kura dalībniekiem tiek atņemtas spējas atšķirt smukos no nesmukajiem, radot sabiedrību, kur ārējais izskats nav tik nozīmīgs. Par to, kā pret šādas prakses ieviešanu cīnās reklāmas aģentūras un skaistumkopšanas industrija. Nudien sarakstīts kā dokumentālā filma ar intervijām, kas atspoguļo abu pušu viedokļus. Diezgan pagarš stāsts un ar laiku kļūst garlaicīgs. 8 no 10 ballēm.

Jāatzīst – labs stāstu krājums, ja vēlies palasīt no fantastikas ko tādu, kur centrālais elements būtu valoda un tās ietekme uz mūsu pasauli, silti iesaku. 9 no 10 ballēm.

Leksikons by Makss Berijs

Par šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es zināju jau labu laiku. Tikai tas mani atturēja no tās izlasīšanas oriģinālvalodā. Pati grāmatas devīze „Vārdi ir ieroči” vien ir ko vērti. Pēc manām domām tā satur daudz vairāk jēgas nekā 99% no Koelju atziņām. Grāmatas eksemplāru dabūju no izdevniecības Prometejs. Bija svaiga no tipogrāfijas, un vāka noformējums ir izcils. Tagad, kad esmu grāmatu izlasījis, varu pateikt, ka tur pēc būtības ir pateikts viss grāmatas stāsts (ja tā izvēršas alegorijās un līdzībās). Lieki piebilst, ka pēc grāmatas dabūšanas visas citas tika noliktas malā.

Nūjas un akmeņi lauž kaulus. Vārdi nogalina. Emīliju viņi savervēja uz ielas. Viņi apgalvoja, ka viņai labi padodoties manipulēt ar vārdiem. Viņi piedzīvos dienu, kad to smagi nožēlos. Vils izdzīvoja situācijā, kurā viņam nebija paredzēts palikt dzīvam. Bet viņš to neatceras. Tagad tie viņu vajā, taču viņam nav ne mazākās nojausmas kāpēc. Runā, ka esot kāds vārds. Nebija paredzēts to izlaist no rokām. Taču tas notika. Un viņi to grib atgūt…

Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi? Kāda ir tava mīļākā krāsa? Nevajag satraukties – tā ir tikai parasta aptauja. Ar tās palīdzību diezgan viegli varēs noteikt tava psiholoģiskā profila segmentu un saprast, kā pareizi uz tevi iedarboties. Vispār jau vari arī neatbildēt – tavos sociālo tīklu profilos to noskaidrot būs nieka lieta. Segmentācija ir labas sadarbības pamatu pamats, katram segmentam ir savi vārdi, kas tiek cauri visiem smadzeņu filtriem un pakļauj cilvēku vārdu izteicējiem. Visvieglākais ir to izdarīt verbāli, bet tas nav obligāti, pastāv arī citi veidi. Šie vārdi ir daļa no leksikona, sen aizmirstas pirmvalodas, kas nāk līdzi cilvēkiem no pašiem valodas pirmsākumiem. Un vēl ir kailvārdi, vārdi, kuri noslauka visas smadzeņu barjeras un pilnībā pakļauj personību.

Bet nu pie grāmatas – Vils attapās lidostas tualetē ar adatu acī un dzirdot jautājumu. „Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi?” tā sākās viņa saskarsme ar vienu no pasaules šķautnēm, par kuru līdz šim viņš pat nenojauta. Man jau vispār tādi trillera sākumi patīk, lasītājs kopā ar galveno varoni tiek iemests notikumu vidū. Ja autors to paveic labi, tad lasītājs no pirmajām lapaspusēm identificējas ar galveno varoni, un viss turpmākais tiek uztverts dziļi personīgi. Vilam pakaļ dzenās „dzejnieku” grupa, viņam nav ne jausmas kādēļ, un ko tiem no viņa vajag, taču viņš un viņa glābējs aiz sevis atstāj līķu kalnus. Pakāpeniski viss kļūst skaidrs, un patiesība ir visnotaļ šausminoša.

Arī ar Emīliju, kurai veltīta otra grāmatas sižeta līnija, ir visnotaļ viegli identificēties, iespējams, autors labi noteicis lasītāju segmentus. Viņa ikdienā piepelnās Ņujorkā krāpjot cilvēkus kāršu spēlēs. Sākums mani nedaudz sabaidīja, kad Emīlija nokļuva skolā, kurā mācīja vārdus, man šķita, ka tūlīt, tūlīt aizies Harija Potera tēma. Tur tak ar jaunie burvji mācījās pareizu izrunu! Bet par laimi skola nebija ilgi, un viss pievērsās darbībai.

Grāmatas ļaunais tēls ir labi izstrādāts. Viņu var patiesi ienīst, viņam cilvēki ir tikai instrumenti, lai realizētu savas idejas. Viņam pasaule ir skaidra, cilvēki ir vāji, un viņa ietekmei uz tiem praktiski nav nekādu robežu. Taču, katram jau gribas izaicinājumus un noteikt savu spēju griestus, tad kādēļ gan neuzspēlēt bīstamu spēli? Viņam jau nekā cita dzīvē ar’ nemaz nav – tikai ticība Dievam un vājība uz kurpēm.

Ja mīli fantazēt par konspirāciju teorijām, tad šī grāmata ir tieši Tev. Sevišķi tās sadaļas, kurās autors izvēršas par masu apziņas manipulācijas tēmu. Mūsdienu cilvēki uz ielas var neteikt svešam cilvēkam savu vārdu, taču ir gatavi sniegt publisku savu dzīves aprakstu sociālajos tīklos. Tas ļauj strādāt ar šiem cilvēkiem individuāli. Zinot, kādas ziņas viņam patīk, ko viņš dara un kā domā, viņu ir visnotaļ viegli piesaistīt noteiktam ziņu avotam. Iegūt uzticību, un manipulējot ar informācijas plūsmu cilvēka virzienā, manipulēt ar viņa apziņu. Dzejnieki ir tieši šāda slepena grupa, kas ne tik daudz staigā pa ielām, lai pakļautu cilvēkus savā varā, cik kontrolē informācijas plūsmu un saturu. Vārdi ir ieroči, varbūt ietekme nebūs momentāna, taču tā būs tāda, ka cilvēks to pieņems par savu personības sastāvdaļu. Nākamreiz, kad attopieties, ka lasāt tikai vienu ziņu portālu vai skatāties vienu ziņu kanālu, padomājiet par to. Kas ir tas, kas mani piesaista šim portālam un ziņu kanālam. Lielākoties tas ir tādēļ, ka te tu saņem to informāciju, kas tev patīk un kura šķiet pareiza.

Kā jau iesākumā sacīju mani šajā grāmatā fascinēja neirolingvistiskās programmēšanas tēmas izvēršana. Tas jau ir nieks, ka viss ir izdomājums, bet paspekulēt jau var. Autors ir pacenties un vārdu ietekmes sistēmu ir izstrādājis loģisku un saprotamu. Te nav nekādu noslēpumu, un ja to pieņem kā doto, tad pasaule kļūst pavisam interesanta. Tāpat kā agrāk bērnībā, kad fantazēju, ka ar pareiziem burvju vārdiem visu varētu paveikt viegli un ātri. Lieku 9 no 10 ballēm.

The Unfolding Of Language by Guy Deutscher

Šad tad mani pavelk uz tādu grāmatu lasīšanu, kuras nu nebūt nav tieši saistītas ar manu nodarbošanos. Labi, par tādām ir uzskatāmas vismaz 90% no manis lasītajām grāmatām. Šoreiz aiz gara laika nolēmu nedaudz pievērsties valodu jautājumiem vai precīzāk tam, kā valoda radusies. Mēs visi zinām, ka dažreiz filmu veidotāji saņemas un izdomā kādu rūķu valodu, kurā tad pāris epizodēs aktieri sarunājas ar neartikulētu skaņu palīdzību un skatītājām apakšā atliek lasīt surdotulkojumu. Reizēm gadās, ka kāds fantasy rakstītājs izgudro kādu valodu, un tad lasītājam nākas sisties cauri senelfu valodas paragrāfiem, kas veltīti meditācijai par svētbiržu ietekmi uz elfu rūķu ekonomiskajām attiecībām. Tomēr galvenais jautājums ir, kā ir radusies latviešu valoda kā tāda un citas valodas.

Sākumā skatoties uz katru valodu atsevišķi, rodas pārliecība, ka tas ir pilnīgs un pabeigts konstrukts, kas vieglāk vai grūtāk ir apgūstamas katram gribētājam. Lielākā daļa no valodas gramatikas noteikumiem ir pārdomāti, varētu padomāt, ka tālā senatnē kāds ir piesēdies, visu sīki pārdomājis un izdevis dekrētu. Ja paklausāmies agrīnos valodniekus, tad nespeciālistam ir skaidrs, ka senatnē valodas kopumā bija daudz sarežģītākas ar vairāk locījumiem un pat dzimtēm, kas ļāva precīzāk izteikties. Mūsdienu valodas šķietami iet uz leju, paskatāmies kādā „bedrē” ir angļu valoda, ne tur dzimtes, ne locījumi, tik vien kā jāzina, kā get pareizi ielikt teikumā. Šī problēma tika identificēta jau senajā Romas impērijā, kur gudri ļaudis kurnēja par latīņu valodas tendenci kļūt gramatiski aizvien prastākai un izrunu kropļojošai. Skaidra lieta, ka, iespējams, Bābele nemaz nav izdomājums, bet gan kādas varenas pirmsrakstību valodas simbols, kas bijis tik jauks un pilnīgs, ka tikai cilvēki ar savu rakstību un izkropļošanu spējuši to sagandēt.

Autors, balstoties uz savu pieredzi, kura viņam ir visai liela, cenšas vispārējos vilcienos apstāstīt savu ideju par to, kā ir notikusi valodas evolūcija laika gaitā un kā no „Koks āboli ēst” valoda evolucionējusi līdz „Vakar ap pulksten sešiem piegāju pie ābeles un apēdu pāris ābolus”. Neteikšu, ka visu no aprakstītā sapratu, autors grāmatu sāka ar valodas dekonstruēšanas instrumentārija aprakstu, tad nu varam izlasīt, kādēļ tiek pazaudēti locījumi, Grimmu likums, kā rodas jauni īpašības, apstākļa un darbības vārdi, kā tiek reducēti gari sakāmie uz vienu vārdu, un kā dažādi izņēmumi palīdz mums uzkonstruēt ideju par pirmvalodas struktūru. Tad pašā pēdējā nodaļā tas viss tiek savilkts kopā, un soli pa solim mēs tiekam aizvesti līdz iespējamai pirmvalodas koncepcijai un valodas struktūrai kā tādai.

Grāmatā uzzināju daudz interesantus faktus, sapratu, ka latvieši ir diezgan labā līmenī saglabājuši savas valodas pamatus salīdzinot ar citām indoeiropiešu tautām, un varbūt nemaz nav tik slikti, ka mums ir tās konjugācijas un locījumi. Mēs arī neesam pazaudējuši gandrīz visus patskaņus vai līdzskaņus, kā tas ir gadījies ar citām valodām. Nē, kurzemnieki gan ir īsti valodas bendētāji ar saviem viš un bezgalotņu vārdiem. Protams, mūsu valodā govs joprojām skan gandrīz tāpat kā sanskritā, un tas jau vien ir sasniegums. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kurus interesē valoda, lingvistika vai vienkārši interesants lasāmais.

In the Land of Invented Languages: Esperanto Rock Stars, Klingon Poets, Loglan Lovers, and the Mad Dreamers Who Tried to Build A Perfect Language by Arika Okrent

Kā redzams pēc grāmatu nosaukuma, garie grāmatu nosaukumi nebūt nav pazuduši līdz ar viduslaiku aiziešanu. Šad tad man uznāk vēlme palasīties kādu populārzinātnisku grāmatu par valodām. Šoreiz, pētot kindle veikalā pieejamo literatūru, nejauši uzdūros uz šo grāmatiņu. Skaidra lieta, ka man kā cilvēkam, kas informēts ir tikai par esperanto eksistenci un par citām mākslīgi izveidotām valodām nojauš tikai miglaini, šāda grāmata šķita tīrā debesu dāvana.

Valodu izdomāšana, šķiet, ir tikpat veca kā cilvēce. Laiku pa laikam kādam gudriniekam ienāk prātā izveidot valodu, kura būtu loģiska, viegli iemācāma, sakārtotu cilvēka domāšanu un bonusā nestu pasaulei saticību un mieru. Kā likums, tiek uzstādīti tieši šādi valodas izveidošanas mērķi. Tad atkarībā no rocības un apstākļu sakritības izgudrotājs sēž pāris gadus vai desmitgades un izdod monogrāfiju, kuru izlasa pāris viņa draugi un kurā runā labi, ja izgudrotājs. Labākā gadījumā grāmata nonāk kādā bibliotēkā, kur tā stāv aizmirsta.

Arī pašu jaunizcepto valodu cepšanas veidi ir tikai pāris. Viens ir samest katlā vairākas populāras valodas, izveidot vārdu krājumu, sastādīt pārsimts lapaspuses biezu gramatikas likumu grāmatu un gatavs. Otrs veids ir visus vārdus censties pārvērst simbolos, bet lai nesanāktu kā ar hieroglifiem, tad vēlams, lai simboli izrietētu loģiski viens no otra. Tad parasti uzzīmējam pāris pamatsimbolus, izskaidrojam principus, kā saliekot kopā zeme ūdens un uz leju uzzīmēt lietu un staigājam lepni apkārt. Vēl ir veids visus vārdus saklasificēt grupās un katrai grupai iedodam pa zilbei. Tad pēc klasifikācijas ejot lejā uz konkrēto vārdu izveidot unikālu zilbju salikumu, kas ne tikai rada sakāmo vārdu, bet dod mums arī informāciju, ko mēs ar to vārdu domājam. Cits veids ir sanumurēt visus vārdnīcas vārdus pēc kārtas un tad pateikt kaut ko 234 845 734, jocīgi, bet daži uzskatīja to par labu pavērsienu valodu izgudrošanā. Un tad ir vienkārši valodas, kur visi vārdi ir izgudroti.

Skaidra lieta, ka ar tik ierobežotu arsenālu ir diezgan grūti motivēt cilvēkus mācīties tavu izgudroto valodu, ja nu draugi aiz pieklājības. Visā pasaulē kaut cik normāli ir izdevies ieviest tikai Esperanto, un arī tā darbojas vairāk uz zinātnieku entuziasmu nevis rada reālas priekšrocības. Pat Soross ir tai atmetis ar roku un nesaskata perspektīvu. No pasaku valodām ir iedzīvojušās tikai Klingonu un Tolkina elfu valoda, bet arī tā balstās uz entuziastiem.

Grāmatas beigās ir labs izgudroto valodu saraksts, autore gan apstājusies pie piecsimt valodām, kas ir guvušas vismaz kaut kādu publicitāti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ir gan izklaidējoša, gan pamācoša. Palīdz arī apjaust, kas tad īsti ir valoda un kādēļ tās kurās mēs runājam ir populāras, bet tās kas izgudrotas ne.

Origins of the Specious: Myths and Misconceptions of the English Language by Patricia T. O’Conner

Laikam jau fakts, ka studiju gados koju istabiņu dalīju ar cilvēku, kas mācījās par tulku, nav palicis bez sekām. Laiku pa laikam mani pārņem vēlme palasīties kaut ko par lingvistikas tēmām. Arī šī grāmata manā grāmatu plauktā nonāca nejauši, es pat nespēju izskaidrot, kādēļ es viņu nopirku.

Grāmatas autore savu ikdienu ir vadījusi gan kā žurnālu redaktore, gan kā valodas speciāliste dažādos ASV radioraidījumos, kuros viņa klausītājiem skaidro dažādas valodas nianses. Gan to, kā radusies modernā angļu gramatika, gan to, kā uzņēmīgi gramatikas grāmatu sastādītāji spēj latinizēt veselas valodas. Šķiet, ka autorei radio daudz nav maksāts, jo viņa daļu no stāstītā nolēmusi nopublicēt grāmatā.

Grāmata aizskar dažādas interesantas tēmas. Piemēram, tiek skaidrota vārdu, crap, shit, cunt, fuck izcelsme. Piesaukti dažnedažādi piemēri un analizēta vārdu nozīmes maiņa gadsimtu gaitā. Tiek paziņots, ka vistuvāk oriģinālajai valodai tiek lietota ASV angļu valoda, jo Britu salās imigrācijas dēļ valoda ir diezgan pamainījusies.

Liela grāmatas daļa tiek veltīta gramatikas likumiem, un tam, kāpēc daļa no tiem ir nepareiza. Te nu man jāatzīstas, angļu valodas gramatika man ir visai tumša bilde, un, lasot šo sadaļu, atklāju sev daudz ko jaunu. Dažādus konceptus, par kuriem man nebija ne jausmas. Piemēram, splitting infinitive. Izrādās, ka tas ir dziļu debašu vērts temats. No 1200tajiem gadiem līdz 1864. gadam visi to darīja bez raizēm, un tad iznāca garmatikas grāmata, kas paziņoja, ka tā darīt nedrīkst un viss. Pat tagad cilvēki nezina ko darīt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēma, ja nedaudz interesē valodas, tad būs labs lasāmais. Reizēm piegriežas autores pasniegšanas maniere. Sākas katrs stāstiņš ar tādu nelielu riņķī apkārt ievadu, lai būtu interesantāk, bet diemžēl ne vienmēr šis ievads atbilst vēlāk apskatītajai valodas problēmai.

Through the Language Glass: How Words Colour Your World by Guy Deutscher

Šo grāmatu man ieteica izlasīt Lasītāja. Ieteikumu apskatījos un sapratu, ka tiešām mani šī grāmata interesē. Patiesībā šajā grāmatā apskatītā problemātika ir vairāk vai mazāk interesējusi vienmēr. Tātad, vai cilvēka pasaules uztvere mainās atkarībā no tā, kāda ir viņa dzimtā valoda, vai cilvēki, kuru dzimtās valodas atšķiras, realitāti uztver savādāk, vai kad es redzu zaļu krāsu un saku: „zaļš”, vai citai personai „zaļš” ir tikpat zaļš kā man? Skaidra lieta, ka šādu grāmatu es vienkārši nevarēju neizlasīt. Ar grāmatas iegūšanu gan bija nedaudz grūtāk, bookdepository viņa bija “out of stock”, Amazonē tik sen nebiju neko sūtījis, ka nemaz i negribējās. Iegāju Abebooks un izvēlējos lētāko variantu, pāris dienas gan pagāja, līdz grāmatu saņēmu.

Grāmata sastāv no divām daļām, pirmā veltīta krāsu uztverei un valodai. Deviņpadsmitajā gadsimtā seno autoru darbu pētītāji pamanīja dīvainu lietu. Homēra darbos dominējošās krāsas ir balta, melna un sarkana. Turpat ir sastopami izteicieni “jūra vīna krāsā”, “zaļš medus”. Parokoties dziļāk, atklājās, ka visos klasiskajos grieķu un romiešu darbos novērojama šāda dīvainība. Skaidrs, ka pētnieki izdarīja secinājumu – senie autori tā rakstīja tādēļ, ka viņi nespēja atšķirt krāsas un viņu pasaule lielākoties bija balti pelēki toņi, šur tur pa sarkanumam. Cilvēka acs acīmredzot no tiem laikiem ir evolucionējusi, un tagad mēs redzam visu krāsu paleti.

Skaidra lieta, ka šāds apgalvojums liekas smieklīgs, jo izriet no pieņēmuma, ka visam, ko mēs spējam saskatīt un izšķirt, ir jābūt nosaukumam mūsu valodā. Diez vai kāds apstrīdēs to, ka jebkuru ideju ir iespējams izteikt vai izskaidrot jebkurā valodā. Tā nu ar laiku šī teorija tika nodota aizmirstībā. Tomēr tas radīja jaunu pētniecības lauku – kā mūsu dzimtā valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Grāmatas otrā daļa ir sadalīta trīs apakšnodaļās, un ir veltīta iespējamajiem pierādījumiem, ka varbūt tomēr valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Valoda un dzimtes. Visi, kas kaut cik necik ir mācījušies angļu valodu, zinās, ka tur izņemot vārdu ship, nekam citam dzimti nelieto. Viņiem liekas dīvaini, ka, piemēram, mēs katram lietvārdam spējam pateikt, pie kādas sieviešu vai vīriešu dzimtes viņš pieder. Droši vien tikpat dīvaina mums liktos kāda Amazones džungļu tautu valoda, kurā ir piecpadsmit dzimtes – sieviešu, vīriešu, liels, utt. Varētu jau šķist, kas tur liels dzimtes, bet patiesībā, aprakstot kādu notikumu, mēs tās automātiski lietojam, un ir tāds nepieciešamais informācijas minimums, kas mums jāsniedz pavēstot kādu faktu. Grāmatā tas papildus ilustrēts ar daudziem piemēriem, dažām tautām ir svarīgi pateikt laiku, kad ir noticis notikums un cik ilgi notikums risinājies. Ja esi novērojis notikuma sekas, tad tev pareizi jānosaka notikuma norises laiks. Kaut ko sajauksi, sanāks, ka esi melis.

Valoda un orientācija telpā. Ir divi orientācijas veidi egocentriskā un ģeocentriskā. Ja pirmā ir pa labi, pa kreisi, tad otrā ir Ziemeļi Dienvidi, vai pret kalnu vai pa kalnu. Mums laikam ir kaut kāda kombinācija no abiem. Bet Austrālijā ir atrodama cilts, kas visu piesaistījusi reālajām debespusēm, viņu stāsti vienmēr būs ar precīzu debespušu uzskaitījumu. Viņi nekad neteiks tev priekšā ir skudra, skudra vienmēr būs Ziemeļos, Dienvidrietumos vai kā citādi. Viņiem ir grūti uztvert testus ar priekšmetu rotāciju, kas speciāli izveidoti tā, lai mulsinātu tos, kas lietas piesaista absolūtām koordinātēm. Ja godīgi, tad tieši šī nodaļa man šķita visspēcīgākais pamatojums, valodas spējai ietekmēt realitātes uztveri.

Trešā nodaļa atkal veltīta krāsām, lai reabilitētu pirmajā daļā apgāzto ideju. Aprakstīti dažādi testi kā pārbaudīt vai valoda pinas pa vidu krāsu uztverei vai ne. Apcerēta atšķirība starp siņij un goluboj. Apskatīti visnotaļ tehniski aspekti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja godīgi, mani viņa nepārliecināja, ka kaut kādu valodas īpatnību dēļ kāds Tumbatumbas tautas iedzīvotājs realitāti uztvertu savādāk nekā es.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …