Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

Burvju karalis (The Magicians, #2) by Levs Grosmans

Pērnajā gadā latviski iznāca šī autora pirmā grāmata Burvji, un teikšu, ka man nācās diezgan nomocīt savu gribasspēku, lai nepadotos tālāk lasīšanas vilinājumam. Nav jau nekāds joks izlasīt aizraujošu grāmatu, zināt, ka tai ir vēl divi turpinājumi, un nelasīt tālāk. Man gan šajā jomā ir zināma pieredze, jo tādas iesāktas sērijas man ir vairāki desmiti. Galvenais ir izturēt pirmās pāris nedēļas, un tad tas vairs nav tik sāpīgi. Grāmatu izlasīšanai man iedeva izdevniecība Prometejs.

Citējot anotāciju:

“Grāmatā “Burvji” Levs Grosmans apgāza fantāzijas žanra kanonus, iztēlojoties maģiju mūsu pašu pasaulē untumainu un nebūt ne ideālu cilvēku rokās, kurus nevada daudziem romānu varoņiem pierasti skaidrā izpratne par labo un ļauno. “Burvju karalī” šie jaunie burvji tiek nosūtīti episkā piedzīvojumā pie maģijas tumšajām saknēm, kur viņi sev atklāj negaidītu varonības paradoksu. Šajā grāmatā lasītāji iepazīs arī spēcīgo Džūlijas tēlu, kuras dusmu plosītā ģenialitāte ir vienlaikus fascinējoša un šausminoša. Viņas niknuma un Kventina ilgu pretstatījums rada psiholoģiski daudzslāņainu un lasītājam pietuvinātu romānu.”

Filorijā beidzot valda īsts miers un saticība. Baltsmailes pilī valda četri burvji, un šķiet, ka utopiskā bezbēdība nebeigsies nekad. Vienudien viņi dodas medībās, lai notvertu kādu Īpašu zvēru – trusi, kurš paredz nākotni. Medību iznākums sola drūmu nākotni, tikai īsti nevar saprast, kad tā pienāks. Garlaicības mākts Kventins nolemj doties ceļojumā uz vienu no Filorijas robežsalām.

Pēc apraksta spriežot, varētu saprast, ka šī grāmata nav tikusi daudz tālāk par Nārnijas hronikām, un nopietnam lasītājam tas pat varētu likt no grāmatas novērsties. Ar drošu sirdi varu teikt, ka es jau nemaz neesmu fantāzijas cienītājs, jo pasakas nelasu no tiem laikiem, kopš valkāju bikses ar kabatām. Taču mūsdienu fantāzijas žanrs jau sen neaprobežojas ar runājošiem dzīvniekiem un priekšmetiem. Protams, bez tiem iztikt nevar, bet tas ir tikai veids kā nodot autora vēstījumu lasītājam.

Šī ir grāmata par varoņiem un pasaules lietu kārtību. Ar lietu kārtību viss ir skaidrs, vismaz Kventina pasaulē, realitāte ir tikai plāns slānis, kas uzmālēts uz pasaules darbinošā mehānisma. Ideja nav jauna, taču izpildījums tiek labi pasniegts. Kventins atradis savā dzīvē jēgu nododamies dīkai karaļa lomas izpildīšanai, par šādiem niekiem neaizdomājas. Viņš atrodas pasaulē, kurā viss viņu apmierina, vienīgi ir nedaudz garlaicīgi. Tādēļ redzot iespēju doties piedzīvojumā, viņš nezaudē ne mirkli un dodas ceļojumā kopā ar Džūliju.

Grāmatā paralēli risinās divas sižeta līnijas – viena ir jau augstāk minētais Kventina ceļojums, otra vēsta par Džūlijas ceļu uz burvju pasauli. Viņai tas nebūt nebija tik institucionalizēts kā Kventinam. Viņai nācās iepazīties ar burvju pasaules pagrīdi. Šajā ceļā viņa ir pazaudējusi kaut ko svarīgu – cilvēcību. To lasītājs nopratīs jau no pirmajām lapaspusēm, atliek vien jautājums – kā? Džūlijas stāsts ir kā pretmets Kventina ceļam uz burvestībām. Ja Kventinam viss tika pasniegts uz paplātes, viņai zināšanas nācās savākt pa kripatām un apgūt visu pašmācības ceļā. Tomēr nav jau tā, ka viņa pati neizvēlētos savu ceļu, viņai bija iespējas visu pamest un dzīvot parasta cilvēka dzīvi, samierināties. Tā kā pati vien vainīga! Taču galvenais ir viņas stāsta fināls, kurš izskaidros daudz ko. Tādā tipiskā sengrieķu vēstījuma stilā.

Kventinam savukārt negribot nāksies noskaidrot to, kā tas ir būt varonim. Par to, ka pasaulei pēc būtības ir uzspļaut varoņiem un varonībai. Varonis pēc varoņdarba veikšanas nav pat plika graša vērts. Viņš var priecāties, ja saņem medaļu, taču lielākoties tas ir spēriens pa pakaļu. Par to, ka brīžos, kad šķiet tev vairs nav ko atņemt, vienmēr atradīsies kas tāds, kas tev vēl ir aizķēries. Un Filorijā noteikumi ir noteikumi, un no tiem nav atbrīvots neviens. Pat labajā var būt ļaunais un otrādi, to nosaka tikai interpretācija.

Grāmatas pasaule ir vienkārši perfekta, man tādas detalizētas pasaules pilnas ar sīkumiem vienmēr ir patikušas. Tai pat laikā autors ir pietiekoši prasmīgs, lai neizplūstu garās atkāpēs par dabas ainavām, floru un faunu. Te viss ir tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Praktiski nekā lieka. Ja lasītājs vēlēsies nodoties simbolisma meklējumiem, autora līdzības un interesantie tēli tam ir ļoti pateicīgi. Šeit īpaši gribētu izcelt kuģi “Mundžaku”, īsti nevarēju saprast, vai beigās viņa pārmaiņas bija domātas kā alegorija, par to kā sākotnējais dzinulis uz mērķa sasniegšanu no komplicētas struktūras pārvēršas par aizvien vienkāršāku un vienkāršāku, līdz beigās izkristalizējas tikai viens vienīgais dzinulis, kas ir primitīvs kā neēvelēts dēlis. Iespējams, ka autors to nemaz tā nebija domājis, bet šādas vietas bija pārāk daudz, lai tā būtu vienkārša sakritība. Šo prātojumu derētu nobeigt ar Stendera citātu:

“… bet jums … aprakstīt būtu jums par daudz; neģ tas, ko es jums teicis, vairāk iraid nekā jūs spējat panest!”

Paldies, ka izlasījāt līdz beigām.

Lieku 10 no 10 ballēm, viens no retajiem gadījumiem, kad otrā grāmata ir labāka par pirmo. Noteikti iesaku izlasīt šo sēriju! Autors savu rakstīšanas stilu ir noslīpējis, grāmatu var lasīt daudzos slāņos, cik vien paša iztēle, fantastikas literatūras, mitoloģijas un iepriekšējās grāmatas satura atcerēšanās spēj turēt līdzi. Ceru, ka arī trešajā grāmatā autors man neliks vilties.

Papildus gribētu uzteikt Viļa Kasima tulkojumu, tas tiešām ir izcils, grāmata lasās viegli un nemaz nevarētu iedomāties, ka tā ir pārtulkota no angļu valodas!

Burvji (The Magicians #1) by Levs Grosmans

Reizēm būt par grāmatblogeri ir ļoti izdevīgi. Vismaz tik tālu, cik tas saistīts ar grāmatām. Izdevniecība Prometejs man piedāvāja izlasīt šo grāmatu pat pirms tās nodošanas tipogrāfijā. Šāds piedāvājums labi sasaucās ar manu noslieci visur līst pirmajam, tādēļ labprāt piekritu grāmatu izlasīt.

Lai grāmatu galīgi nenomaitekļotu izmantoju oficiālo anotāciju:

“Kventina Koldvotera dzīve šķietami nejauša notikuma rezultātā izmainās uz visiem laikiem: viņš ierodas uz uzņemšanas interviju Prinstonā un atrod intervētāju mirušu – bet savādā aploksne, uz kuras uzrakstīts Kventina vārds, aizved viņu pa citādu dzīves taku, nekā viņš jebkad būtu iedomājies.

Aploksne un tās saturs, noslēpumainais manuskripts, ieved viņu slepenu apsēstību un privilēģiju, brīvības un varas pasaulē, un uz brīdi tā šķietami piepilda visus Kventina sapņus. Tomēr idille neilgst mūžīgi, un, kad tā visbeidzot grūst, Kventins tiek ierauts notikumos, kas ir daudz bīstamāki, nekā viņš jebkad būt gaidījis…”

Izlasot ko tādu uz grāmatas vāka un redzot tās nosaukumu, varētu padomāt – Harija Potera klons. Taču tas būtu pārāk vispārīgs un vienkāršs secinājums. Burvju skola Breikbila, kurā tiek uzņemts Kventins, nudien nav nekāda pastaiga pa zaļu pļavu. Mūsu pasaules maģija ir ritualizēts darbību kopums, kas nepārtraukti jāpielāgo dažādiem faktoriem – laika apstākļiem, mēnes fāzei, burvja dzimumam un citām tikpat svarīgām lietām. Tas nenozīmē, ka laiku pa laikam kādam neizdodas spontāna burvestība, bet bez akadēmiskā pamata to nebūs iespējams atkārtot. Šādas maģijas apgūšanai nepietiek ar dabisku talantu vien, te nepieciešams daudz mācīties – iekalt no galvas veselas tabulas, nu un veikli pirksti ar’ nenāk par sliktu.

Kventins atbilst visiem parametriem, viņu vienmēr ir valdzinājusi maģija. Viņš vienmēr ir cerējis, ka kaut kur pasaulē tā pastāv. Viņa mīļākā grāmatu sērija ir par Filoriju, tur četri britu bērni nonāk fantāzijas pasaulē, kurā valda maģija un zvēri runā. Iestājoties Breikbilā viņam šķiet, ka beidzot ir atradis savu Filoriju un zubrās kā traks. Taču ja grāmata būtu tikai par teicamnieku mācīšanos burvju skolā, tas būtu diezgan garlaicīgs gabals, kas atgremots jau daudzas reizes. Tādēļ autors pievēršas daudz nopietnākiem jautājumiem, kas ir diezgan svarīgi katram jaunietim.

Pabeigšu skolu un ko tad? Kā dzīvot tālāk? Vai atradīšu darbu? Kas notiks ar maniem draugiem? Arī burvji nav pasargāti no šādām šaubām. Lai ar viņi tiek materiāli nodrošināti jau pēc skolas beigšanas, viņiem joprojām ir aktuāls jautājums, ko darīt ar savu dzīvi, kā atrast mērķi? Un tad vēl tās izvēles, ko darīt ar visām tām? Un ko ellē darīt, kad piepildās tava viskvēlākā vēlēšanās? Kventinam nākas iziet cauri visiem šiem posmiem, un viņa apmulsumu var tikai saprast. Tādēļ lasītājam viņš var šķist lecīgs, pašapmierināts maitulis, kurš pats īsti nezina, ko grib, un uzskata sevi par ģēniju. Bet tā jau arī ir viņam nav ne jausmas ko darīt ar savu dzīvi, tāpat kā lielai daļai ar jaunajiem burvjiem.

“Nopietni? Tas čalis bija miglā tīts noslēpums, kas pielipināts tikšķošai laika bumbai. Vai nu viņš kādam iegāztu, vai sāktu rakstīt blogu.”

Šķiet, ka piedzīvojumi Breikbilā vien ir pietiekoši labai grāmatai, bet tad grāmata nudien būtu tikai variācija par burvju skolas tēmu. Vajag būt pacietīgam un ļaut sižetam attīstīties, grāmatā nav nekā lieka, autors nudien ir noslīpējis tekstu. Un viss, ko izlasīsiet pirmajā daļā, noderēs, lasot notikumus pēc burvju skolas. Un tas ir viens liels episks kvests, kurā autors pamanās no žanra standarta risinājumiem uzbūvēt oriģinālu stāstu, kas spēj atrast daudz kopīga ar lasītāja ikdienas dzīvi (sevišķi, ja lasītājam tāpat kā Kventinam ir tikai knapi pāri divdesmit). Grāmatas noslēgums mani pārsteidza ne tik daudz ar negaidītu atrisinājumu, cik ar to, ka autors ir paredzējis lasītāja urķīgo dabu un līdzdomāšanu sižetam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantāzija tad obligāti lasiet, nenožēlosiet! Pat ja šķiet, ka esat izlasījuši visu lasīšanas vērto, tad droši paplašiniet savu sarakstu ar šo. Savukārt ja ar fantāziju esat uz Jūs, lasiet tik un tā, pēc šīs grāmatas, iespējams, pāriesiet uz tu.

Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā by Bārbala Simsone

Par šo grāmatu uzzināju tīri nejauši no autores ieraksta feisbūkā. Tas bija kārtējais apliecinājums tam, ka man paiet garām nepamanīta vesela kaudze ar labām grāmatām. Tagad grāmatas dabūšana savā īpašumā izvērtās par diezgan nopietnu pasākumu, jo veikalos atrast vairs nevarēju. Nācās pasūtīt internetā.

Šī arī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras anotācija ir tik labi uzrakstīta, ka neatrodu neko pārfrāzējamu. “Pētījums “Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” veltīts šobrīd pasaulē ļoti populārajam literārās fantāzijas žanram, atklājot žanra slavenākajos darbos “Gredzena pavēlnieks”, “Harijs Poters”, “Nārnijas hronikas” un citos iešifrētās mītiskās sistēmas, norādes un kodus, kas ļauj tajos saskatīt būtiskas paralēles ar seniem mītiem un brīnumpasakām, un pat ar Bībeles stāstiem. Darbā iekļauts arī ieskats fantāzijas literatūras vēsturē un kritikā, apskati par interesantām žanra mūsdienu tendencēm un nodaļa par fantāzijas žanra iezīmēm latviešu literatūrā.

Grāmatas pamatdoma ir sekojoša: mūsdienu fantāzijas žanrs ir izaudzis no mītiem un brīnumpasakām. Laika gaitā tas ir apaudzis ar dziļāku detalizāciju, personības piešķiršanu varonim un mēģinājumiem fantāziju racionalizēt. Taču pašā pamatā žanra darbu mugurkaulā atrodas tie paši senie mīti ar visām tiem raksturīgajām pazīmēm. Par to, kā varonis pasaulē, kurā darbojas maģija, caur briesmām pārdzimst jaunā kvalitātē. Mūsdienu fantāzijā galvenais dzinējspēks ir varonis, lai gan, ja būsim godīgi, viņa pretdarbība antagonistam. Interesantākam sižetam lielākoties pats varonis sākumā nemaz neapjauš savu izredzētību, un tā atklājas tikai stāsta gaitā. Pārējās atšķirības starp darbiem ir tikai apskatītā problemātika un autora radītā pasaule.

Jauks darbs, varētu teikt, ka gandrīz visam tur arī piekritu. Ja nu tikai Junga iepīšana pie mītu arhetipiem man nesimpatizēja. Kaut kā šķiet, ka labiem stāstiem struktūra vairāk tiek noteikta cilvēka stāstījuma uztverē nevis kaut kādā kolektīvā zemapziņā. Kas gan tas būtu par stāstu, ja galvenais varonis nepiedalītos vismaz kārtīgā kaujā, un tajā nebūtu nekādas spriedzes. Tādiem nebūtu lemts tapt ne uzklausītiem, ne izlasītiem. Un Jungu te var klāt pievilkt tikai tādēļ, ka viņa teorija to šķietami labi izskaidro.

Visādi citādi fantāzijas darbi labi izpreparēti un sadalīti pirmreizinātājos. Autore ir labi izvēlējusies darbus, kuru kontekstā fantāzijas žanrs tiek analizēts. Tos ir lasījuši praktiski visi fantāzijas cienītāji un padara arī šo darbu lasāmu interesentiem. Visa šī preparēšana man nāca tikai par labu. Līdz šim es uz fantāzijas darbiem ar tādu palielināmo stiklu nebiju skatījies. Pamata komponentus, protams, biju atklājis sev jau pasen. Būtu brīnums, ja nebūtu to izdarījis izlasot simtiem fantāzijas grāmatu. Tomēr šīs zināšanas un novērojumi bija visai nesistemātiskas, un tādā plašākā kontekstā analizēju diezgan reti. Lielākoties izlasot pāris grāmatas nodaļas spēju prognozēt sižeta attīstības varbūtējos scenārijus un nosaukt pāris darbus ar līdzīgām idejām.

Reizēm šķita, ka autores izvēlētais salīdzināmo darbu klāsts ir nedaudz par šauru, jo tēma taču ir tik plaša un interesanta. Tad nācās sev atgādināt, ka darbs ir akadēmisks un tādām lietām izplūšana par labu tomēr nenāk.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt gan ieteiktu cilvēkiem, kuri ir gatavi ziedot vismaz četras stundas sava laika, lai lēnām un cītīgi izlasītu un saprastu visu sarakstīto. Ar nosacījumu, ka lasītāju interesē fantāzijas grāmatas. Bonusā pēdējā nodaļā varēs izlasīt par mūsdienu latviešu autoru fantāzijas darbiem. Pagaidām šķiet, ka žanrs attīstās un, kas zina varbūt ar laiku parādīsies arī pie mums kāds autors, kurš spēs sarakstīt pasaules līmeņa darbu.

Ceturtais simts

Tā nu ir sanācis, ka visā šī bloga pastāvēšanas vēsturē esmu izlasījis jau četrsimt grāmatas. Par visām viņām ir atrodams garāks vai īsāks apraksts, kurā esmu centies atspoguļot savas domas par izlasīto. Manus aprakstiņus diez vai var nosaukt par recenzijām, tie vairāk ir kā atslēgvārdi man pašam.

Nav jau nekāds noslēpums, man pēc grāmatas izlasīšanas tās saturs galvā turas labi ja pāris mēnešus. Pēc gada es vairs spēju tikai aptuveni pateikt kopējo sižetu, ja tā ir daiļliteratūra. Populārzinātniskajās grāmatās pēc gada es atceros tikai interesantākos faktus un ko kur var atrast. Tādēļ blogs man kalpo kā rīks savas atmiņas uzlabošanai.

Jāatzīstas, ka laiku pa laikam man tomēr uznāk apnikums rakstīt grāmatu apskatus, pērngad tas bija vesels mēnesis un neaprakstītas palika viss mēneša lasījums. Viss Žeļaznija Amberas cikls, pāris krievu fantasy gabali un kādas pāris populārzinātniskas grāmatas par Haosu, kosmoloģiju un citplanētiešiem. Bet tas nekas, gan jau izlasīšu viņas vēlreiz. Vēl ir piesaucamas kādas divdesmit grāmatas, kas veltītas tanku tēmai, kādreiz nodarbojos ar tanku modelīšu līmēšanu un tad nedaudz nācās iedziļināties tēmā. Tagad līmēšana ir izpalikusi, bet grāmatām par tankiem garām paiet nevaru.

Bija doma izveidot baiso statistiku ar izlasītājām lapaspusēm, populārākajiem žanriem , lasīšanas dinamiku pa mēnešiem un labākajiem autoriem. Beigās nolēmu, ka tā būs tikai tāda krāna staipīšana un no nodoma atteicos (nez kā varētu nosaukt šo ierakstu).

Priecē arī tas, ka visus šos gadus Latvijas blogosfērā vienmēr ir bijis atrodams vēl kāds blogs, kas raksta par grāmatām. Un pavisam liels prieks ir par to, ka pēdējos gados rakstītāji par grāmatām ir kļuvuši daudz vairāk kā jebkad. Tagad man vismaz ir iespēja izlasīt īsumā par grāmatām, kuras iespējams pats nekad tā arī nesāktu lasīt un uzzināt par viņām kaut ko vairāk par parastu patika, nepatika vai grāmatas aizmugurējā vāka teksta pārdrukāšanu. Liesls paldies te ir sakāms Lasītājai un Doronikei, viņu blogus es lasu pat cītīgāk kā pats savējo.

Uz jautājumu, kur es ņemu visas grāmatas, joprojām varu atbildēt – no sava grāmatu plaukta. Gandrīz visas manis lasītās un blogā apskatītās grāmatas ir atrodamas manā grāmatplauktā, izņemot krievu fantasy, kuru es iepērku elektroniski un pāris grāmatas, kas tika nopirktas, lai notestētu, kā tas ir lasīt grāmatu telefonā un uz iPad.

Ceru, ka tuvākā gada laikā tikšu arī līdz piektajam simtam.

Life, the Universe and Everything by Douglas Adams

„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas trešā daļa. Arthur Dent piedzīvojumi plašajā visumā turpinās. Iepriekšējā grāmatas daļā viņš no Zemes pagātnes vēl nebija ticis projām un pāris gadus pavadīja dzīvojot alā. Pēkšņi pateicoties laiktelpas svārstībām viņš nonāk uz Zemes tagadnē tieši divas dienas pirms tās iznīcināšanas, un nevis šur tur, bet kriketa laukumā. Un tas nebūt nenozīmē laimīgas beigas. Izrādās, ka senie Visuma ienaidnieki planētas Krikkit iedzīvotāji atkal ir nolēmuši iznīcināt visu Visumu, lai nebūtu jāsagrauj sava pasaules uztvere. Tā paredz, ka Visumā eksistē tikai planēta Krikkit un viņi. Planētu konstruktors Slartibartfast iesaista savā cīņā pret visuma iznīcināšanu Artūru, depresīvo robotu Marvin, galaktikas prezidentu Zaphod un ex-Zemes iemītnieci Trillian. Atrūram, izrādās, ir arī personīgais ienaidnieks, kuru viņš savā dzīvē ir nogalinājis tūkstošiem reižu pašam gan nezinot.

Grāmatiņa tipiski A.Douglas stilā, joki šoreiz biezā slānī par kriketu. Varētu pat teikt, ka grāmatu visu caurvij kriketa tēma. Krikkit karotāju ierocis atgādina kriketa vāli, planētas nosaukums atvasināts no kriketa, nelieli pārspriedumi par kriketa noteikumiem, arī kriketa kauss spēlē nebūt ne pēdējo lomu sižetā. Kā jau visos šīs triloģijas stāstiņos, autors cenšas pārāk neizplūst un vēstījums aprobežojas ~200 lapaspusēs. Pareizi jau vien ir, tā kā stāsts ir viegla ironija par mums pašiem, tad ir nedaudz jāuzmanās, lai tās nekļūtu par daudz.

Darbā dominē action, ironija un neliels haoss sižetā, lai interesantāk lasīt. Personīgi šķita viena no vājākajām triloģijas daļām. Bet tik un tā kopumā 8 no 10 ballēm stāstiņš ir pelnījis. Izlasīt ir vērts visu triloģiju, ja SF pasniegtu pamatenē kā mācību priekšmetu, tad šī būtu obligātās literatūras sarakstā.

Shakespeare: The World as Stage by Bill Bryson

Šī autora grāmatas es parasti nopērku un izlasu līdz ar to parādīšanos veikalos. Cītīgi grāmatu lasītāji jau zinās, ka Bryson raksta ļoti labas ceļojumu grāmatas, kur apskatāmās vietas apraksti tiek papildināti ar kolorītiem personāžiem un vietu vēstures apskatiem. Reizēm man šķiet, šis autors labu stāstu ar patiesību nemaitā. Protama lieta, „Short history of nearly everything” esmu izlasījis jau vismaz trīs reizes. Bet redzot šo grāmatu iznākam, man viņu iegādāties nebija nekādas vēlmes. Domāju – mani jau Šekspīrs neinteresē vispār. Tā nu viņa palika nelasīta un nepirkta līdz brīdim, kad sēdēju Kopenhāgenas lidostā vispār bez lasāmvielas.

Grāmata sarakstīta tipiskā Bryson stilā – interesanta un pārbagāta ar faktiem. Izrādās, ka par vienu no izcilākajiem lugu rakstniekiem britu vēsturē mēs zinām praktiski neko. Mēs pat nezinām, kā viņš izskatījās, ko viņš īsti ir darījis, kāds ir bijis viņa raksturs, nezinām pat kāds ir pareizā viņa vārda pareizrakstība. Ir saglabājušies tikai daži dokumenti ar viņa parakstu un katrā uzvārds tiek rakstīts savādāk. Tā kā grāmata ir vairāk par laiku, kurā Šekspīrs dzīvoja. Paga, teiksiet, un kur tad radušās daudzās Šekspīra biogrāfijas, ja jau mēs par viņu neko nezinām? Atbilde ir pavisam vienkārša – arī biogrāfiju autoriem fantāzija strādā pietiekami labi, lai tukšumus produktīvi aizpildītu.

Grāmatā mums godīgi pastāsta zināmos faktus un tad izvērš dažādu papildus informāciju. Tā nu izlasot grāmatu, es uzzināju daudzas interesantas lietas par sešpadsmitā gadsimta beigu Londonas dzīvi un teātri. Izrādes notika tikai diena laikā, bet tas netraucēja teātri baudīt strādniekiem, kuriem oficiālais darbalaiks bija divpadsmit stundas bez pārtraukumiem. Šekspīra lugas līdz mūsdienām nonākušas gandrīz visas pateicoties viņa kolēģu pūlēm. Lugas gan izskatās diezgan pamatīgi rediģētas. Testamentā sievai Šekspīrs novēlēja otru labāko gultu. Laba ir arī grāmatas beigu daļa, kas aplūko dažnedažādas sazvērestību teorijas, kurās tiek apgalvots, ka Šekspīra lugas ir rakstījuši pavisam citi cilvēki.

Kopumā kā jau visas Bryson grāmatiņas, saistoša un ātri vien izlasās no vāka līdz vākam. Literatūrzinātniekiem droši vien liktos pa īsu, bet man bija pašā laikā. Grāmatai 10 no 10 ballēm.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …