Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha
Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.
Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.
Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.
Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.
Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?
Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.
Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.
