31. maijs

No rīta iekožam brokastis, arī te ir standarta komplekts. Papildus piedāvā arī putru, bet es nolemju lieki neriskēt, iztieku ar tostermaizītēm un ceptām olām. Taču jāatzīst, ka paēdu visai labi. Paēduši, samaksājuši sapakojam mantas un dodamies tālāk. Šodien aizspersimies praktiski līdz pašam Skotijas ziemeļu galam.

Pa ceļam gan mums ir citi plāni. Pirmais ievērības cienīgais objekts ir Ardvreck castle. Nav jau tā, ka speciāli uz turieni braucām, vienkārši gadījās pa ceļam. Šī pils reiz esot piederējusi Makleodu klanam. Tagad gan tur ir tikai daudz aitu mēslu un pussagruvuša torņa mūri. Nekur neredz arī piemiņas plāksni Dunkanam Makleodam – Nemirstīgajam, par kuru reiz Latvijas televīzijā rādīja seriālu. Netālu no pils redzamas arī kāda daudzstāvu nama drupas. Tas esot astoņpadsmitā gadsimta bagātnieku nams, saukts par Calda house. Pie pils ieejas infografiks mums stāsta, ka kāds ļoti slavens pareģonis par namu esot izteicies, ka pienāks diena, kad uz nama jumta izaugs koks, kura augstums sasniegs skursteņu augstumu, tad tuvumā būs baisā klope. Vietējiem paveicās, kad nams tika pamests, un tam jumts iebruka ātrāk nekā izauga koks.

Braucam tālāk pa kārtējo smuko ceļu (A894, ja gribam būt precīzi) ievērtējam tālumā redzamo klints atsegumu, kuram iespējamais vecums ir 3.5 miljardi gadu. Tā kā klints atrodas tālu pāri ezeram, palieku bez paraudziņa. Piestājam pie kāda tilta, kas šķērso Loch a Chrain-Bhain, cik noprotams, te kādreiz esot bijusi prāmju satiksme, bet jaunais tilts tai pielicis punktu.

Beidzot esam atbraukuši līdz dienas galvenajai atrakcijai – Tarbert. No šejienes mēs ar kuģīti dosimies uz Handa Island. Ja cilvēks ir ornitologs, tad par šo salu viņš jau noteikti būs dzirdējis. Ja būs tāds kā es, tad viņš par šādu salu neko nebūs dzirdējis. Sākumā samaksājam 12 mārciņas par biļeti un gaidām savu laivu. Jāgaida kādas padsmit minūtes, ievērtējams bēgumu, kas ir tikko sācies, no ciema praktiski nekā daudz nav, pāris mājeļu un tualete par brīvu.

Beidzot sākas izbrauciens, prātīgākie ieņem vietas laivas pakaļgalā, nepieredzējušākie sēžas priekšā. Visiem tiek uzvilktas glābšanas vestes, mēs ar šo uzdevumu tiekam galā veiksmīgi, pat palīdzam citiem. Sākas brauciens, priekšā sēdošie rij šļakatas, aizmugurē sēdošie smīkņā. Visi cītīgi fotografē. Beidzot ir klāt arī sala, tiekam izsēdināti pludmalē, kur smilšu vietā ir smalki saberztas gliemežvāku drupatiņas. Mūs sagaida rezidējošie ornitologi, ekskursantus izved pārsimts metru garā pastaigā līdz ofisam. Ofiss ir šķūnis ar betonētu grīdu un visai nemājīgs, vienīgās ērtības soliņi gar sienām. Tur mums nolasa lekciju par uzvedību salā. No takas nost nelīst un putnus netraucēt. Tā nu es uzzinu, ka šī ir putnu sala. Lielie putni var pat stulbu tūristu savainot. Gar klints malām neložņāt, neviens ārā neizvilks, nemēslot un uzvesties kulturāli. Fotografēt var cik lien, no žurku lamatām šokolādi neēst. Viņiem te esot atkal ieviesušās žurkas, un tās apdraud visu putnu populāciju. Deviņdesmitajos gados tās visas esot izdevies izķert, bet nu tās ir atpakaļ.

Noklausījušos lekciju, dodamies pārgājienā. Tā ieteicamais ilgums ir ap četrām stundām. Vienā vārdā sakot, fantastisks! Mums ir paveicies, jau kuro dienu spīd saule, redzam tālumā salas, debesis zilas, un ir pat cerības saskatīt delfīnus. Ja gadās nonākt tajā pusē, iesaku nepažēlot laiku un aizbraukt pastaigāt pa salu. Putni tur tiešām ir un daudz. Stāvkrastos viņi mitinās praktiski visās klinšu spraugās. Pēc smakas var noprast, ka arī guano tiek ražots milzīgos daudzumos. Skati ir viens par otru labāki, stāvkrasti viens par otru smukāki! Ir ko redzēt, cītīgākie ornitologi gan sēž ar saviem pusrokas garuma Canon objektīviem un mēģina nofotografēt sev vien zināmus putnus. Te ari pienāk brīdis, kad nožēloju, ka neesmu nopircis iepriekšējā dienā binokli. Nākamreiz bez tā uz Skotiju nemaz nedošos.

Uz salas pavadām vismaz četras stundas, kad esam redzējuši gan putnus (kuriem diemžēl nezinu nosaukumus), gan trušus un neatraduši nevienu žurku šokolādi, dodamies uz pludmali sagaidīt kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ. Īsinot laiku runājamies ar rezidējošajiem ornitologiem. Tie te brīvprātīgi strādā trīs mēnešus. Sestdienā viņiem iekritusi dežūra. Vīriešu kārtas ornitologs nav diez ko runīgs, bet sieviešu gan. Izprašņājam, ko viņi plāno darīt ar žurkām – mēģinās izķert, bet sala pa tuvu krastam, pēc laika atpeldēs vēl. Ko darīs ar zaķu populāciju, kas degradē augsni – tikšot galā ar žurkām, tad skatīsies, cerot gan, ka plēsīgie putni tiksi galā paši. Vai šogad jau redzēti delfīni – nav, šogad vēl neesot manīti. Ko viņi īsti dara, kad nevārtās pa pludmali – gredzeno un uzskaita putnus, šogad esot jāveic vienas sugas pilnīga uzskaite, būšot ko norauties. Ko dara ar tūristiem, kuri vakarā noteiktajā laikā neatnāk uz pēdējo laivu – ja tiem esot vīns un šokolāde varot gulēt tualetē, ja nav, tad VIP ceņņiks un laiva viņiem atbraucot pakaļ. Vai ir vērts braukt uz Orikneju salām – ir gan, sevišķi ja esi ornitologs, tikai, tad ir jābūt gatavam uz lielu vemšanu lielo viļņu dēļ.

Mēs VIP servisu neizvēlamies un, sagaidījuši laivu, dodamies atpakaļ. Jūrā sācies bēgums, jeb kā es saku, mukums, laivu piestātne jau ir pamatīgi virs ūdens. Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz mūsu nakstmītni Durness. Durness ir totāli mazs miestiņš ar vienu veikalu, daudz B&B, diviem restorāniem un Smoo Cave. Sākumā apmeklējam veikalu, tur iepērkam našķus un dodamies uz alu. Mums par nelaimi alā ekskursiju laiks ir beidzies, un varam apskatīties tikai tās sākumu, ala ir iespaidīga. Protams, līdz Slovēnijai vēl tālu, bet kādas piecdesmit Gūtmaņalas tur mierīgi satilptu. Tai ir sena vēsture, lai ar tradicionāli, par pirmo tūristu tiek uzskatīts Sers Valters Skots. Tas nekas, ka kontrabandistiem tur senāk bijis midzenis. Savulaik tur pat slīcināti valdības ierēdņi. Tagad, cik noprotu, laiki ir mierīgāki, un nevienam vairs tur dzīvību neatņem. Maija par slēgto ekskursiju iespēju ir pamatīgi sapīkusi un šķendējas.

Kompensējot neizlocītās kājas, paejam no alas gar upes malu līdz jūrai. Arī te skats ir interesants, un vēl jaukāka ir doma, ka, ja skatās uz ziemeļiem, tad līdz pašam Ziemeļpolam nav cietzemes. Pablandījušies dodamies uz savu naktsmītni Wild Orchard Guest House. Tās saimniece mēģina mums savu iestādījumu nopārdot, klienti esot visu gadu, un ar astoņām istabām profits esot pietiekošs. Viņa te jau dzīvojāt daudzus gadus, bet vēlētos mest mieru. Mums diemžēl nav līdzi tik daudz naudas, nākas atteikt. Painteresējos par šejienes laika apstākļiem ziemā. Izrādās, ka te sniegs ir liels retums, bet vējš gan esot visu laiku.

Pienāk vakars, laiks atrast ko ēdamu. Pirmais restorāns ir ciet, un tāds būs vēl veselu stundu. Nekas, dodamies uz vienu dikti rekomendētu hoteļa restorānu. Aizbraucam, ejam iekšā, bet tur šķiet tiek svinēta kāda trešās līgas futbola komandas svētki. Viss pilns ar cilvēkiem līdzjutēju krekliņos, un galvenais ēdiens – alus. Cik var noprast, vietējiem nav latviešu apinīša vai Bocmaņa rūdījuma, jo grūti izprast, kā no alus var tā pielieties. Braucam atpakaļ uz pirmo ēstūzi, pasēžam bārā un iedzeram līdz restorāna atvēršanai.

Pēc paēšanas aizbraucam līdz vietējai pludmalei. Tur nodarbojamies ar gliemežvāku meklēšanu. Skaidra lieta, ka no smukākajiem atrodam tikai fragmentus. Tad apskatām vietējo kapsētu, kurā esot apglabāta pat Džona Lenona tante, un ar padarīta darba sajūtu dodamies mājās gulēt.