Saules aptumsums 2017 Piecpadsmitā un Sešpadsmitā diena

26. augusts

Šorīt ceļamies bez desmit piecos rītā, jāpaspēj nodot mašīna, jāiečekojas lidostā un vispār jāsāk mājupceļš. Sākums ir visnotaļ veiksmīgs, visi sapošas ātri kā zaldāti, un nedaudz pāri pieciem jau esam uz strīpas. Kamēr es ar Trampa viesnīcā kārtoju rēķinu lietas un nomaksāju dažādus nodokļus, Atvars ir nodevis kartiņu sulainim, kurš devies pēc mūsu mašīnas. Mašīnu bijām izvākuši jau vakar pirms atdošanas viesnīcniekiem. Šorīt atliek vien noņemt videonovērošanas kameru un atstāt lāču atbaidīšanas līdzekli. To, grozies kā gribi, uz Latviju nevarēsim ņemt līdzi, i tilpums pa lielu, i aktīvās vielas koncentrācija pa brangu. Nekas, vismaz vienā pārgājienā šis baloniņš mums bija morāls atspaids!

Tā kā atminamies, ka esam apsolījuši nodot mašīnu ar pilnu bāku, aizbraucam uz tuvāko benzīntanku. Taču, izrādās, ka esam iepērušies supereko pasākumā, kurā var iepildīt vien dabasgāzi. Tas gan neliedz tur rezidējošai bomzei mēģināt nokāst no mums naudu. Dodamies īstā tanka meklējumos – tā kā Ivars man iepakots somā, nākas paļauties uz google maps. Kad esam uzpildījušies, braucam uz mašīnas nodošanas punktu. Tur vīrs vāģi apskata un atzīst par labu esam, izdrukā kvīti un varam doties uz autobusu.

Šoreiz vadītājs nav tik runīgs kā šurpceļā, laikam jau saprot, ka ne visi cilvēki Lasvegasā laimē naudu, un tik agrā rītā var norauties arī pa muti. Šis klusēdams salādē bagāžu un tikpat kluss izlādē. Mums savukārt nākas šo bagāžu nodot. Ar pirmo reizi aplaužamies, izrādās, tagad modē ir self-check in, kas dabā nozīmē svītrainās uzlīmes izdrukāšanu un iekāpšanas karšu saņemšanu. Tāpēc ierodoties bez uzlīmēm mūs vienkārši aiztriec prom. Aparāts ir visnotaļ vienkāršs, taču gļukains. Mēs nevaram iečekot katrs savu bagāžu, šāda opcija tiek piešķirta tikai diviem no mums. Labi, ka American Airlines ļauj vest uz purnu divas vienības. Iekāpšanas kartes aparāts izdrukā pilnīgi kā gadījuma skaitļu ģenerators, katram kaut kas pietrūkst. Lielākā škrobe ir par to, ka nevaram iečekot bagāžu līdz Rīgai. Tas nozīmē, ka Stokholmā mums tā jāpaņem un jānodod vēlreiz.

Bagāžu nodevuši, dodamies uz drošības kontroli, tajā problēmas nav, visus noskanē un malā pārmeklēšanai izvēlas manu somu. Tajā esmu iebāzis Harija Potera Battle of Hogwarts paplašinājuma kasti, un drošībnieks vēlas to nočekot. Abi pasmejamies, ka “Box obviously was leaking magic” un brīvs.

Lidmašīnu nākas gaidīt pāris stundas, lai īsinātu laiku, sāku lasīt “Stone sky”, iepērkam vēl pēdējos suvenīrus, kas zina, noderēs, apskatu grāmatu veikalus, tajos nav ko ņemt. Mūsu nākamā pieturvieta būs Filadelfija. Iekāpuši lidmašīnā labu laiku sēžam, tad pēkšņi pilots paziņo, ka lidmašīnai nevarot aiztaisīt kaut kādu lūku un nāksies nedaudz uzgaidīt. Lūku acīmredzot aiztaisa, bet tad pēc laika pilots pavēsta, ka iedarbinot vienu no dzinējiem tas izmetot kļūdu, nākšoties rebootot visu agregātu. Lidmašīna pāriet uz rezerves barošanas sistēmu, pēc kāda laika pilots saka – viss kārtībā. Mani gan šāds optimisms nepārliecina, un kādu laiku vēroju, vai lidmašīnai nenokritīs spārns vai motors. Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, it kā vajadzētu gulēt, bet miegs nenāk, lasu grāmatu un gaidu, kad beidzot aizlidosim. Aiz garlaicības pat notestēju lidmašīnā piedāvāto ēdienu, nekas izcils.

Tikuši lidostā saprotam, ka mums ir jāatrod veids, kā nobumbulēt pāris stundas. Sākumā paēdam, tad apstaigājam praktiski visus terminālus, nosaucam to par haikingu. Pa ceļam esmu ticis pie pāris grāmatām, un pamatīgi iepircies veikalā American, kurš pārdod Trampu slavinošus un viņa konkurentus noniecinošus aksesuārus. Kā pa brīnumu, nekur nav nekādas imigrācijas kontroles, acīmredzot amerikāņus interesē tikai ielidojošie pasažieri nevis izlidojošie. Beidzot pienāk kārta kāpt lidmašīnā.

Aklimatizācijas nolūkos būtu vēlams pagulēt, bet tas ir pāri maniem spēkiem, pabeidzu lasīt grāmatu, iesāku jaunu. Noskatos Guardians of the Galaxy vol2 – pilnīgs sviests un, skat, aiz loga jau parādās saullēkts.

27. augusts

Šī diena mums neatšķirsies no iepriekšējās. Tikuši Londonā, blandāmies pa veikaliem un beigās pāris stundas vienkārši sēžam, es lasu grāmatu un laiks paiet salīdzinoši ātri. Sāk nākt miegs, kas ir loģiski, jo Amerikā jau ir vakars, taču lidostā jau nepagulēsi. Atvars ar Ediju aizņemti automašīnu komperatīvās analīzes diskusijā, Indulis “sēž internetā”. Ticis lidmašīnā esmu patiesi laimīgs, man pat izdodas nedaudz nosnausties. Tas gan par labu nenāk, jo Stokholmas lidostā man īslaicīga izrubīšanās ir permamenta parādība. Smadzenes visu laiku vēlas atslēgties un pagulēt.

Stokholmā mums par brīnumu ir atnākusi visa bagāža, lai gan bija brīži, kad radās šaubas. Tad vilkāmies uz attiecīgo terminālu, lai to nodotu, izstāvējām pagaru rindu, pirms tam gan provējām self-checkin, bet aparāts mums rādīja, ka mums ir nulle nododamās bagāžas. Tas nedaudz satrauc un pie nodošanas ejam ar zināmām bažām, taču tur šādi gļuki ir ikdiena, bagāžu pieņem un varam klimst pa lidostu vairāk pa trīs stundām.

Šo procesu izcietām godam, pat izgājām ārā, lai spertu kāju uz Zviedrijas zemes ārpus lidostas, tehniski tā bija pirmā reize, kad es Zviedrijā biju ārpus lidostas. Dzīrojām Makdonaldā un stāvējām milzīgā drošības kontroles rindā.

Beidzot tikām mājup-reisa pēdējā pārlidojumā, tas ilgst vien stundu, un lielāko daļu es nosnaužu. Ceļojums beidzies.

Saules aptumsums 2017 Pirmā diena

12. augusts

Rīts sākas agri, jo laikus jābūt lidostā, beidzot ir pienākusi tā diena, kad pēc divus gadus ilgas plānošanas beidzot dodamies ceļā. Sākumā plāns bija pavisam vienkāršs – izbraukt slaveno Road 66 un tad doties mājās. Taču papētot smalkāk, nācās secināt, ka Road 66 izbraukšana pa lielam būtu nejēdzīga resursu šķērdēšana, jo tā apkārtnē ir sastopami daudz iespaidīgāki objekti par šo slaveno ceļu. Un ja tos iekļautu plānā, tad ceļš vairāk vai mazāk būtu tikai lieks apgrūtinājums. Beigu beigās par mūsu ceļojuma centrālo notikumu tika izvēlēts 21.08.2017 Saules aptumsums, un visu plānošanu piekārtojām šim notikumam. Ar ceļojuma plāna izstrādi vienpersoniski nodarbojās Maija, par to viņai liels paldies.

Kā jau vienmēr pirmajā ceļojuma dienā, nekas nopietns nav paredzams, tāda nīkšana lidostās. Mēs ar Ediju ierodamies laicīgi – ap sešiem un gaidām Atvaru ar Induli. Gaidīšanas process ir visnotaļ vienmuļš, kas mijas ar bakstīšanos telefonā un apkārtnes vērošanu. Apkārtnē vienīgais interesantais ir kāds maisiņā vemjošais jauneklis, kas tikko izrāpies no taksometra, laikam būs dikti izšūpots. Man nedaudz mieru neliek doma, ka nez kādu apsvērumu dēļ British Airways nav vēlējusies man izsniegt elektroniskās iekāpšanas kartes, taču man ir ideja kā apiet sistēmu. Sagaidījuši pārējos ceļotājus, nododam bagāžu un palūdzam to iečekot līdz Lasvegasai, un te es arī tieku pie visām iekāpšanas kartēm.

Lidojums līdz Stokholmai ne ar ko neizceļas, stunda lidmašīnā, un tad kādas trīs stundas marinējamies lidostas terminālī. Esam tik traki, ka uz termināli aizperamies uzreiz, tādēļ ierobežojot sev pārvietošanās iespēju. Atrodam mīkstās mēbeles un dirnam. Atvars ar Ediju uzsāk nebeidzamu sarunu par automašīnu īpatnībām un remonta iespējām. Audi Q7 būs mūsu pārbrauciena laika centrālais sarunu temats. Es šo štelli beigās būšu atklausījies līdz nemaņai. Ar vienu ausi klausos un cenšos lasīt grāmatu. Jāatzīst, ka es no tām mašīnu lietām diez ko daudz nesaprotu.

Lidmašīnā uz Londonu tiekam veiksmīgi, nav pat jāstāv kājās. Esmu lidojis jau tik daudz, ka vairs īsti šis pasākums neatstāj paliekošu iespaidu, tāds kā satiksmes autobuss tik ar mazākiem logiem. Londonas lidostā man patīk, tur ir grāmatu veikali, pārējie smejas, saka, ka nu es esmu nonācis savā dabiskajā vidē, un mani ar koku no turienes neizdzīsi. Taisnība jau viņiem ir, taču man ir savas problēmas. Pirmkārt, pat ja es kādu grāmatu vēlētos, man negribas viņas vazāt sev līdzi veselas divas nedēļas, otrkārt, lai ar grāmatu ir daudz, visas lasīšanas vērtās man jau ir grāmatu plauktā. Tā ka sanāk tāda plauktu pārlūkošana bez īpašas vēlmes ko iepirkt. Lidostā mums pāris stundas jādirn, gaidot lidmašīnu uz Lasvegasu. Paēdam, jāatzīst, ka vietējo ēstuvju līmenis ir nosaucams par antisanitāru, bet tā kā cilvēku tur daudz, tad atklātas tarakānu cīņas nav vērojamas. Pie iekāpšanas lidmašīnā atklājas, kādēļ es nevarēju elektroniski reģistrēties lidojumam, izrādās, es esmu atlasīts pastiprinātai pārbaudei.

Drošībnieki mani izkrata pēc pilnas programmas – bāž kurpēs lapiņas ar ķīmiskajiem analizatoriem (es patiešām ceru, ka tā ir kāda zinātniska tehnoloģija nevis kaut kāds homeopātijas paveids). Liek parakstīties, pārbauda somas saturu un tikai tad liek mierā.

Lidojumu uz Lasvegasu es pavadu mierīgi lasot grāmatu, gulēt neeju un lidmašīnas izklaides iespējas neizmantoju. Vienīgais, kas mani ieinteresē, ir iespēja apskatīt Grenlandi no lidmašīnas, izskatījās iespaidīgi. Vēl nedaudz traucēja kāda ungāriete, kas visu laiku šķendējās, ka lidmašīnā esot dikti auksti. Teicu, lai ņem segu un samierinās, viņas dēļ neviens te kondicionieru uz zemāku temperatūru neregulēs.

Beidzot varam izkāpt ASV teritorijā. Pienācis ceļojuma izšķirošais brīdis. Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kuri pat pēc ESTA apstiprinājuma ir tapuši atgriezti atpakaļ. Esam nedaudz satraukušies, tā kā ceļojumu plānoja Maija, tad par visiem pieturas punktiem mums ir visnotaļ miglaina apjausma. Nevienam tak nav laika visu to mūsu grafiku izlasīt. Tad nu stāvam rindā un atkārtojam pamatlietas. Saņemam pat aizrādījumu, ka šai telpā nevar lietot telefonu. Beidzot pienāk mūsu kārta, un viss ir pavisam vienkārši, pasakām, ka esam braukuši redzēt saules aptumsumu, un nekas vairāk nemaz netiek prasīts. Man imigrācijas dienesta cilvēks vispār paņem pasi, paprasa, kādēļ ierodos ASV, un novēl labi pavadīt laiku. Esam tikuši iekšā!

Muitnieks ar cerībām apjautājas, vai nevedu desas, atbildu, ka ne un eju tālāk. Automašīnas īres jautājumus esam uzticējuši Indulim, un nu viņš ir vadītājs. Tas visu ir izpētījis, un mēs tiekam informēti, ka uz nomas centru jābrauc ar autobusu un tikai tad tiksim pie mašīnas. Izrādās, ka viņam ir taisnība, un jau autobusā sastopamies ar vietējā apkalpojošā personāla laipnību. Tik runīgu autobusa šoferi es nekad neesmu sastapis, un es esmu strādājis “Ventspils reisā”!

Tiekam autonomā, un tur ir iespēja izvēlēties, šajā procesā iekšā nejaucos, jo mani transporta līdzeklis, ar kuru es pārvietojos, neliekas kaut kas svarīgs, un man ar viņu tāpat neviens nedos braukt. Beigu beigās Atvars ar Induli nospriež, ka vajag ņemt Hyundai Santa Fe Sport. Sport izklausās labi, un krāsa ar ir ok, es piekrītu. Vēlāk izrādīsies, ka neskatoties uz iespaidīgo zirgspēku daudzumu un motora tilpumu, mašīna uz apdzīšanu ir pilnīgs mēsls, nemaz nerunājot par kalnu pāreju forsēšanu un braukšanu pa upes gultnēm. Taču ir viens pluss – mašīnai līdzi par papildus samaksu tiek dots mobilais WiFi punkts, tādēļ radi mūsu piedzīvojumiem varēs sekot līdzi reālajā laikā.

Pilotēšanu uzticam Atvaram un dodamies uz viesnīcu. Navigators Ivars Ameriku zina kā savus piecus pirkstus, un līdz viesnīcai tiekam veiksmīgi. Pa ceļam gan rodas jautājumi, kā pareizi veikt apgriešanos pretējā braukšanas virzienā, un ko īsti darīt ar to vidējo joslu. Laika gaitā visas iemaņas tiek apgūtas, lai gan vietām jābrauc uz čuju. Viesnīca nav pašā Lasvegasā, bet tās piepilsētā Hendersonā. Nedaudz atgājuši nolemjam doties uz vietējo Wallmart, lai iepirktu pārtiku un ūdeni. Domāts, darīts, aizbraucam iepērkamies un nolemjam aizbraukt uz Lasvegasas centru paskatīties pilsētas torņus un pie reizes aprast ar vietējo satiksmi.

Beigu beigās sanāca nobraukt centram garām, izskatījās iespaidīgi, bet “nolēmām” (palaidām garām īsto pagriezienu) iekšā nelīst un devāmies atpakaļ uz mājām gulēt.

Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Turpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

Etīde purpura toņos (Sherlock Holmes #1) by Arthur Conan Doyle

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatas. Daudz vairs nav palicis, un katru nākamo lasāmo grāmatu kļūst aizvien grūtāk izvēlēties. Šoreiz nenoturējos un paņēmu vien labo grāmatu, kuru taupīju beigām. Es ļoti vēlos beidzot piebeigt šo lasīšanas projektu un pāriet uz brīvo lasīšanas stilu, kurā tev katru gadu nav jāziedo piecdesmit grāmatu lasīšanas laiks šaubīgas kvalitātes darbiem.

Doktors Vatsons ir nolēmis paziņot pasaulei par vairākām Šerloka Holmsa veiktajām izmeklēšanām. Stāstījums norit viņam raksturīgajā manierē, pie Šerloka Holmsa ierodas svešinieks/ svešiniece un abi kungi pēc viņa stāsta noklausīšanos pa galvu pa kaklu metas uz vilcienu, lai novērstu vai atklātu noziegumu. Vatsons parasti ir naivā neziņā par apkārt notiekošo, un neviens no viņa neko īpašu arī nesagaida. Labi, asākos brīžos viņam nākas paņemt līdzi savu uzticamo revolveri no Afganistānas kara laikiem.

Kad Doils šīs grāmatas rakstīja, viņas tika ieskaitītas lubeņu skaitā. Sākumā stāstus publicēja avīzēs, tad apkopoja mazās grāmatiņās un pārdeva dzelzceļa stacijās. Šīs bija “guilty pleasure” grāmatas, kuras nebija augstā literatūra, bet kuras visi lasīja. Intelektuālie lasītājai par šīm grāmatām izteicās kritiski.

Iedomājaties – divi vīri kā tādi Pītera Pena varoņi dzīvo savu puišeļu dzīvi metoties no viena piedzīvojuma otrā. Viņu dzīve ir dīka, un viņi dara tikai to ko vēlas. Holmss, lai ar tiek uzdots par džentelmeni, patiesībā nemaz tāds nav. Īsts džentlmenis taču nepīsies ar šaubīgiem tipiem, vieglas uzvedības sievietēm un atklāti nerunās par morfija lietošanu. Ar Vatsonu lietas ir vēl trakākas, autors laiku pa laikam aizmirst, kur viņš īsti ir savainots, un viņa brūce klīst no muguras uz kājām. Tad vēl mistera Vatsona sievas ir pavisam atsevišķs stāsts, cik var noprast, tās viņam ir veselas divas vai varbūt viena, kurai autors nolaidības dēļ sajaucis vārdus. Taču līdz ko sieva ir atdevusi galus, viņš ir atpakaļ Beikerstrītā.

Arī lasot pašus detektīvgabalus ir labi pievērt acis un pārāk neiedziļināties, ļaut stāstam sevi aizraut un skriet slavenajam detektīvam līdzi. Šajos stāstos ir vēl viena nianse, kas aizrāva tā laika lasītājus un mūsdienu arī. Te runāja par tādām lietām, uz kurām labā sabiedrībā centās pievērt acis, vardarbība ģimenē, piespiedu laulības, ģimenes vēstures skeleti, augstu kungu un kundžu sānsoļi. Tas viss rosināja neizvēlīgā lasītāja iztēli, kuru vairāk interesēja notiekošā skandalozums nevis loģiskums.

Nav jau arī tā, ka visas šīs nesakritības es pats personīgi esmu atklājis, par tām tiek runāts jau sen sevišķi no Doila dzīves laika kritiķu puses. Taču, kur ir tie kritiķi un kur ir Šerloks Holmss. Neskatoties uz doktora Vatsona (cilvēka, kuram vienā stāstā pat paša sieva sajauc vārdu) paviršo stāstījumu Holmss ir mūsdienu kultūras pamatos kā detektīvžanra kanons. Un ne ar ko to no šīs vietas neizšūposi!

Droši lasiet, laba izklaide ir garantēta, ja iedziļināsies katrā stāstā, spēsi sevi nobremzēt un analizēsi notiekoša loģiskumu, tad lasīšana kļūs pavisam jauka. Kaut vai mājkalpotājas, kas var satikties ar slaveno detektīvu brīvi izvēlētā laikā, viņai jāstrādā nemaz nav? Un citām tā laika niansēm, kas tikai samaitātu labu stāstu.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram. Neapšaubāmi viens no detektīvžanra pīlāriem. Un visas nesakritības un paviršības varam norakstīt uz doktora Vatsona vājo literāro talantu. Lasiet droši!

Debesu lauskas (Danse Macabre #3) by Laura Dreiže

Triloģijām, kuru grāmatas iznāk viena pēc otras ar apskaužamu regularitāti reizi mēnesī, ir zināmas priekšrocības. Lasītājs nepaspēj aizmirst grāmatas varoņus, arī pasaule vēl ir aizķērusies atmiņas stūros. Man tika dota iespēja izlasīt “Debesu lauskas” nedēļu pirms pārdošanas sākuma. Šajā ziņā grāmatu blogeriem ir priviliģēts stāvoklis, viņi reizēm tiek pie grāmatām, kuras vēl nav veikalos, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Šī ir triloģijas pēdējā grāmata, un kā jau pienākas, autore mēģina savīt visus stāsta pavedienus striķī, kurā beigās pakārt galveno stāsta problēmu. Šīs triloģijas problēma ir diezgan iespaidīga – magotehnogēna katastrofa, kas draud ar lieliem cilvēku upuriem, varas pārrāvumu Britu karalistē un, iespējams, impērijas sabrukšana. Viktorija, sākumā cēlu mērķu vadīta un gribēdama atklāt sava tēva nāves iemeslu, iestājās Maģijas akadēmijā. Laikam ritot viņa iekūlās aizvien jaunās nepatikšanās, un beigu beigās runa bija vairs tikai par izdzīvošanu. Viņa atrod un pazaudē savu mūža mīlestību Tanielu, pati nonāk uz nāves sliekšņa, satiek trako Mistēriumu un nokļūst pirātu gūstā. Vienu vārdu sakot iekuļas visur, kur jāiekuļas galvenajai varonei, ja lasa kārtīgu piedzīvojumu romānu. Ir viena patīkama izmaiņa no žanra standarta – jaunā varone lielākoties ar visām problēmām cenšas tikt galā pati, negaidot prinčus uz Baltā zirga.

Triloģija ir aizraujoša. Sevišķi brīžos, kad notika aktīva sižeta attīstība un piedzīvojums sekoja piedzīvojumam. Visas grāmatas apriju burtiski vienā elpas vilcienā, un tāda vēlme kā mest viņām mieru neuznāca. Jā, gadījās brīži, kad ieslēdzās loģika un daļa no pasaules aprakstiem man izraisīja, manuprāt, pamatotas iebildes. Tas vairāk bija centrēts uz tehnoloģiju vēsturi (cik nu tā pasaulē ar maģiju var korelēt ar mūsējo), Augšlondonas aprakstu, kas vietām ir visnotaļ pretrunīgs. Taču ja nelūkojas tik kritiski, un piever acis, tad viss bija tīri labi.

Galvenā iebilde ir par to, ka autorei nedaudz pietrūkst meistarības nofokusēt savu stāstu. Viņa tiešām ir ļāvusi stāstam vest pašam sevi, un tas diemžēl ir redzams. Iespējams no rakstīšanas viedokļa šāds paņēmiens ir piedzīvojums pats par sevi. Bet no manis kā lasītāja, tas šķita kā mēģinājums visas labās idejas iebāzt vienā grāmatā uzreiz. Pārāk nesatraucoties par sižeta kopskatu. Tas radīja daudzus jautājumus, uz kuriem es tā arī neguvu atbildes. Augšlondonas krišanas īstais iemesls man tā arī palika noslēpums. Tāpat nekļuva skaidra antagonista motivācija, tika izvirzītas prasības, kuras starp citu nemaz nebija sliktas un, iespējams, pat sabiedrībai par labu nākošas, bet tad viss aizgāja pa pieskari. Kur bija megaplāns un ļauni līksmojošā runa pēdējās cīņa finālā, kad nupat, nupat ļaunie piebeigs labos. Nav jau obligāti, bet no stāsta salasītās informācijas drumslas man neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Labi, dzīvē jau ar viss neattīstās kā pa diegu, kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk.

Triloģijas tēlu topā pirmo vietu noteikti ieņem Misteriums, nudien īsts ļaunais ģēnijs (autorei noteikti vajadzētu pamēģināt uzrakstīt kaut ko ar antivaroni galvenajā lomā). Ar vienu ideju apsēsts neģēlis, kurš tās dēļ ir gatavs iet uz visu. Tas ir uz pilnīgi visu, un pat motivācija viņam ir tāda loģiska un pamatota. Viens no retajiem stāsta varoņiem, kuriem patiešām bija konkrēts mērķis, uz kuru viņš virzījās neatskatīdamies. Ja vēl vezumā piemet klāt to, ka Misteriums nodrošināja pēdējo divu grāmata sižetu attīstību, tad visu cieņu viņa ļaunajai sirdij.

Viktorija ir kā skaida upē, peld kur straume nes, laiku pa laikam pārvērtē savas prioritātes. Ok, viņa nekad nepadodas, bet tik un tā no vienas vietas uz otru viņa lielākoties ceļo ne pēc savas gribas vai plāna. Notikumi viņu nes, neskatoties uz iepriekšējiem panākumiem vai kļūmēm. Manuprāt, meitenei (Viktorijai) vajadzēja vairāk pacensties, lai noturētos pie stāsta centrālās tēmas, nevis drasēt riņķī ar pirātiem. Trūka tiešas konfrontācijas ar pašu galveno ļauno. MAITEKLIS It kā jau nevarētu sūdzēties, ja galvenais ļaunais jau tevi sākumā izslēdz no spēles, kādēļ iedomāties, ka to vēl interesē Viktorijas eksistence. Taču gribējās beigās vismaz pamatīgu kašķi. Orfeja un Eiredīkes apgrieztā leģenda man šķita tāds no kopējā sižeta ārā lecošs iestarpinājums. It kā paskaidroja, kas ir Soģi un ko viņi ikdienā dara, un mīļotā atgūšana romantiskā piedzīvojumā arī ir nepieciešama lieta. Un pašās beigās tāda resursu izšķērdēšana, tas nu noteikti nebijā racionāli no Impērijas viedokļa. MAITEKĻA BEIGAS.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Šo fantāzijas triloģiju droši var lasīt izklaide garantēta, nebūs nekādu žanra pamatus lauzošu elementu, labs piedzīvojums uz interesantas pasaules fona. Autorei noteikti netrūkst daudz labi ideju, un ar laiku noslīpējot rakstītprasmi, nedaudz piestrādājot pie pasaules uzbūves, ņemot vērā visus aspektus un apslāpējot sevī tendenci uzrakstīt par viņām visām uzreiz vienā grāmatā, viņas darbu kvalitāte noteikti ies uz augšu!

Zem mākslīgām zvaigznēm (Danse Macabre #2) by Laura Dreiže

Ja iepriekšējo Danse Macabre sērijas grāmatu Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.

Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija nomirst.

Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu. Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…

Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.

Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu. No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz 120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs paslīdējis garām rediģēšanas procesā.

Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis, pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas gudrības un visu viņa dzīves stāstu.

Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās ir biotehnoloģijas.

Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.

Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas. Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.

Deja ar nāvi (Danse Macabre #1) by Laura Dreiže

Par šīs grāmatas, pareizāk sakot visas triloģijas iznākšanu, uzzināju salīdzinoši nesen. Lasītais un dzirdētais izraisīja interesi, bieži jau negadās dzirdēt, ka kāds no latviešu autoriem ne tikai atspēries, bet arī faktiski uzrakstījis veselu triloģiju. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC es grāmatu Deja ar nāvi izlasīšanai dabūju neilgi pirms tās parādīšanās veikalos.

Londona 1869. gada nogalē nemaz nav tāda, kādu mēs to atminamies no vēstures grāmatām. Pēc kāda no lielajiem Londonas ugunsgrēkiem pilsētas tēvi nolēma pacelt pilsētu virs graustiem un smirdoņas. Jaunā Augšlondona ar golemu un maģijas palīdzību tika uzbūvētu augstu gaisā virs kādreizējās Londonas. Lejaslondonā palika tikai nabadzīgie un strādnieki. Viktorijas Rozes Elingtonas bērnība un jaunība nav bijusi viegla, viņu vienmēr ir nomākusi tēva – Lielbritānijas arhimaga nāve. Patiesos iemeslus viņa varētu noskaidrot tikai iestājoties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, taču tajā uzņem tikai vīriešus. Tāds nieks gan nespēs aizkavēt Viktoriju sava mērķa sasniegšanai.

Katru reizi, kad esi izdzirdu par kāda jauna fantāzijas darba iznākšanu, manī mostas Cerība, ka nu reiz būs tas brīdis, kad mums pašiem būs tāds autors, kura darbs noraus jumtu. Pagaidām vēl neesmu sagaidījis.

Izlasījās jau dikti ātri, vienā rāvienā, spēj tik šķirt lapaspuses. Autore māk piesaistīt lasītāja uzmanību notiekošajam, un rakstīšanas manierei ar nav ne vainas. Piedzīvojumu daļa, kad iešūpojas, rauj lasītāju līdzi, ka i ne pretī noturēties. Kā jau katrai Maģijas akadēmijai pienākas, te visi audzēkņi dzīvo kā internātā un Viktorijai, kas nu uzdodas par Viktoru, neklājas visai viegli, grūti būt vienīgajai sievietei vīriešu vidū un vēl slēpt savu identitāti. Pat mazgāties var iet tikai nakts melnumā. Arī mērķis atrast tēva slepkavu ir diezgan nerealizējams, vismaz ar Viktorijas talantiem noteikti ne. No cilvēka, kas visu mūžu audzis sava tēva īpašumos kalpotāju aptekalēts, nav ko gaidīt detektīva talantu. Te nu es varu uzteikt autori – viņas atainotā astoņpadsmitgadīgā jaunkundze, kas augusi siltumnīcas apstākļos, ir aprakstīta diezgan labi. Tāpēc reizēm galvenās varones neizmērojamais naivums kopā ar impulsīvo rīcību reizēm spēj pamatīgi satracināt lasītāju, kurš var tikai bezspēcībā noplātīt rokas par kārtējo izlēcienu. Visādi citādi Viktorija grāmatas gaitā izaug, saprot, ka viss pasaulē nav tik vienkārši un, ka lai cīnītos pret nopietnu pretinieku, vajag nopietnus sabiedrotos.

Grāmatas pasaule gan manī radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Galvenais, protams, bija – kādēļ Londona? Nu ko visi ir kā traki uz to Londonu, kāpēc ne Rīga vai Jelgava? Visa darbība norit Viktorijas laikmetā, kas ir pazīstams kā laika posms, kad Britu Impērija izpletās, veica varenus zinātniskos atklājumus un vilka uz savu valsti lielas bagātības. Taču vismaz pirmajā grāmatas daļā no šīs bagātīgā laikmeta mēs neko vēl neredzam. Ir pa kādai lidojošai karietei, levitējoši vilcieni, milzīgs drednauts un pati Augšlondona. Lielākoties kopā ar varoni savas dienas vadām Maģijas akadēmijā un internātā. Absolūti nav iespējams noteikt maģisko tehnoloģiju attīstības līmeni. Ja parastās daudzmaz atbilst laikmeta garam, tad maģiskās nekur sadzīvē diži nav iespiedušās, tik cik aristokrātu kariešu dzinējos. Ļoti ceru, ka turpmākajās grāmatas daļās autore izraus Viktoriju no internāta un ļaus viņai vairāk laika pavadīt ārpusē, neaizmirstot aprakstīt redzētos brīnumus.

Par maģijas sistēmu man pagaidām arī nav īsti skaidrības. Grūti saprast, vai ir kādi ierobežojošie faktori, Augšlondona liecina, ka īsti nav, arī tie pāris gadījumi, kad lasītājam ļauts ieskatīties maģijas pielietojumā, ļauj spriest, ka teorētiski ar tās palīdzību var izdarīt gandrīz visu, un tā pastāv gan tīrā formā, gan kopā ar tehnoloģijām. Arī šeit cerības lieku uz triloģijas turpmākajām grāmatām, kurām būtu jāievieš skaidrība.

Antagonists pirmajā triloģijas daļā vēl slēpjas pa stūriem, un izlasot divas grāmatas trešdaļas es sevi pieķēru pie domas, te trūkst nopietna ļaundara, kas spētu padzīt sižetu uz priekšu. Manas domas tika uzklausītas, un drīz vien ļaundaris sevi sāka manifestēt dažādos veidos. Tagad tik atliks sagaidīt viņa vareno pasaules sagrābšanas plānu, un kas zina varbūt pat piebiedroties viņa ļaunajiem smiekliem.

Taču bija viena lieta galvenajā sižeta līnijā, kas lika man saķert galvu un domāt – nu nevar būt, ka uz to balstās visa triloģijas intriga! Nē, tā nav meitenes pārģērbšanās par puiku, tas ir plaši pielietots paņēmiens, kā sievietēm tikt iekšā vietās, kur viņām neklātos, un vismaz literatūrā šī lieta strādā jau kopš literatūras izgudrošanas. Tā ir saistīta ar grāmatas lielo noslēpumu, par kuru neviens nenojauš, bet kas rada briesmas daudziem. Es patiesi ceru, ka šī lieta nav autores nezināšana, bet sižetā speciāli ielikts māneklis. Jo Viktorijas laikmeta pasaulē šo fenomenu būtu pamanījis visdumjākais mērnieks un jebkurš Augšlondonas iedzīvotājs, kuram mājās atrastos tiem laikiem modīgais gadžets – barogrāfs. Es te nemaz nerunāju par britu impērijas gaisa kuģiem un kariešu kučieriem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Patlaban nevaru teikt, ka mums Latvijā būtu sagaidīts Nīla Geimena autors, bet lasīt var, un pusaudžiem viņa noteikti patiks. Lasās labi un piedzīvojumu sadaļa ir visnotaļ aizraujoša. Taču līdz ko izlasīto piesēdi un pārdomā, sāk līst ārā dažādi jautājumi par notiekošā būtību un jēgu, par pasaules uzbūvi un pāris pamatlietām. Trakākais ir, ka dažas sižeta pamatlietas izskatās dikti neloģiskas. Tagad atliek tikai cerēt, ka tas viss ir autores lielajā triloģijas plānā ieplānots, un viss vēlāk taps izskaidrots, un ka pie vainas ir tikai mana nepacietīgā pārgudrība. Domāju arī, ka daiļā dzimuma pārstāvēm šī grāmata patiks labāk nekā vīrieša cilvēkam.

Stāsti par Šerloku Holmsu by Arturs Konans Doils

Rakstīt par šādu grāmatu apskatu ir visnotaļ neprātīgs pasākums, tas ir apmēram tas pats, kas stāstīt kāda izskatās zaļā krāsa. Praktiski visi šo grāmatu ir lasījuši vai redzējuši filmas, balstītas uz šīs grāmatas stāstiem. Mans personīgais viedoklis ir, ka padomju TV seriāls ir vislabākais, un no izrādēm – Dailes teātra 1982. gada izrāde Šerloks Holmss.

Šajā Šerlokam Holmsam veltītajā stāstu krājumā ir apkopoti divdesmit stāsti no 56 sarakstītajiem. Kā apgalvo stāstu atlasītājs, tad stāsti izvēlēti ņemot vērā padomju lasītāja smalko gaumi. Stāsti nav gari, tādi ap divdesmit lapaspusēm, taču pietiekami interesanti, lai noturētu lasītāja uzmanību līdz stāsta beigām. Tajos var iepazīt Holmsa nesavtīgo dabu, kura galvenais atalgojums no izmeklēšanas ir sarežģīta problēma. Doktoru Vatsonu, kurš pilda Holmsa apbrīnotāja un sarunu biedra lomu. Stāstus mums stāsta Doktors Vatsons, un notikumi mums tiek pasniegti viņa interpretācijā.

Mans lasāmās grāmatas eksemplārs ir totāli nolietojies. Vāki vairs sen neturas klāt, arī uz pašiem vākiem no bildes nekas vairs nav palicis pāri. Cik var spriest, pāris reizes grāmatai ir nācies iekrist peļķē, var atrast kafijas traipus uz lapaspusēm, un vietām ir nobiruši pelni. Liels bija mans pārsteigums atklājot, ka grāmata nākusi no Pastendes bibliotēkas. Nezinu, kurš no maniem rada gabaliem šo grāmatu tur ir pievācis un nav atdevis atpakaļ, jo cik atminos viņa vienmēr ir bijusi mūsu grāmatu plauktā.

Visi stāsti par Šerloku Holmsu balstās uz trīs vaļiem – dedukcija, maskēšanās un kriminālā ekspertīze.

Dedukcija – spēja izdarīt loģiskus secinājumus balstoties uz zināmiem faktiem. Nevar teikt, ka Doils to būtu atklājis, bet viņa stāsti kalpo kā atskaites punkts visiem nākamajiem detektīvu rakstītājiem. Te vairs nenotiek izmeklētāja izmisīga klīšana apkārt līdz nejauši tiek atklāts notikums. Te ir nopietna notikušā analīze, kuru autors pamanās iespiest pārdesmit lapaspusēs. Holmsa izpildījumā viss tiešām ir elementāri.

Maskēšanās- Holmss spēj pārvērsties par jebko – vecu večuku, zemnieku, ubagu vai opija smēķētāju. Reizēm izmeklēšanai nepieciešamo faktu ir par maz, reizēm jāpārbauda kāda hipotēze. Ne visas lietas var uzticēt citam, Holmsam tas nav šķērslis, viņš vienmēr ir gatavs iesaistīties izmeklēšanā arī pats.

Kriminoloģija – tieši zābaks ir visu loģisko spriedumu ierosinātājs. Vienmēr jāskatās atnācēja zābaki, ja nav -pašu zābaku, tad to nospiedumi. Pakavu un velosipēdu riepu nospiedumus ar nevajag ignorēt. Un kurš gan to nezinās labāk kā Holmss? Viņš ir sarakstījis monogrāfiju par dažādiem augsnes veidiem Londonā un tās apkaimē, viņam ir arī monogrāfija veltīta dažādiem tabakas veidiem. Vakari un naktis viņam paiet, veicot dažādus eksperimentus. Arī aktuālāko baumu un skandālu zināšana tai laikā bija droši pieskaitāma pie kriminoloģijas.

Nevarētu jau teikt, ka stāsti būtu pārāk filigrāni un dzīvei atbilstoši, bet ideja ir ļoti laba. Tāda idealizēta pasaule, kur izmeklētājiem tiek pasviesti pierādījumi lietas atrisināšanai. Gods kam gods, tas notiek neuzbāzīgi un nerodas iespaids par „dievu no mašīnas”. Ņemot vērā stāstu sarakstīšanas laiku, nevajadzētu brīnīties par pārāk formālo valodu.

Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tikai tādēļ, ka Holmsam viss ir pārāk elementāri, varbūt autoram noderētu viņam piespēlēt arī kādu neatrisināmu uzdevumu. Iesaku visiem, kas vēl nav lasījuši, detektīvu cienītājiem – vispār obligātā literatūra. Vispār jau vajadzētu vienreiz saņemties un izlasīt pilnīgi visus stāstus par Šerloku Holmsu un vēlams – oriģinālvalodā.

Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog) by Jerome K. Jerome

Šo grāmatu man izlasīšanai iedāvināja Evija. Un liels paldies viņai par to, nezinu vai bez šādas dāvināšanas viņu jelkad būtu pārlasījis. Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju deviņdesmito gadu vidū. No tā laika saturu atcerējos ne pārāk detalizēti. Nē, joku par ūdeni ceļgalā, suņa attiecībām ar katlu un ozolkoka griezumiem es vēl atcerējos.

Grāmata ir par īstu laivu braucienu pa Temzu posmā no Kingstonas līdz Oksfordai. Tajā piedalās autors un divi viņa draugi Harris un George. Vīri nospriež, ka viņu dzīvē ir pienācis laiks atpūsties no darba un ikdienas stresa. Un kas gan varētu būt labāks veids kā brauciens ar laivu! Rutīna tiek mesta pie malas, tiek noīrēta laiva (tāda, kurā var arī nakšņot), iegādāts inventārs, un laivošana var sākties. Laivošanā autors un viņa draugi nav nekādi iesācēji, viņiem visiem aiz muguras ir iespaidīgi laivošanas sasniegumi, ar kuriem lasītājs tiek iepazīstināts. Viss pasākums tiek pasniegts jautri un humoristiski, autoram daloties ar saviem novērojumiem par cilvēku un lietu dabu.

Savulaik šī grāmata esot bijusi iecerēta kā īsts ceļvedis, bet rakstīšanas gaitā autora humors ceļveža daļu ir pamatīgi nomācis. To var manīt lasot grāmatu, jo bieži vien nevari īsti iebraukt, kādēļ te starp diviem smieklīgiem atgadījumiem ir iestarpināts kaut kāds idillisks ainavas apraksts. Un labi vien ir, nezinu kā ar to ceļvežu rakstīšanu, bet humors autoram ir ļoti labs. Un tā kā cilvēka daba jau laika gaitā īpaši mainījusies nav, tad tas ir aktuāls arī vēl šodien.

Piemēram, striķi, lai cik rūpīgi nebūtu saritināti, tūlīt pēc paņemšanas rokā sapinas vienā lielā mezglā. Šī lieta ir aktuāla arī šodien, sākot no elektrības vadiem un beidzot ar austiņām. Vai hoteļa un/vai ēstuves izvēle! Cik nav gadījies nokļūt situācijā, kad nezini kuru iestādījumu izvēlēties, beigās nonākot uz garā beņķa, vai pat secinot, ka esi izvēlējies pašu sliktāko variantu no iespējamajiem.

Pats gan laivošanā esmu piedalījies tikai vienu reizi, un pret šo pasākumu esmu visai vienaldzīgs. Nekā tur tāda nav – tikai dropē, un ja uznāk luste, tad ar airiem padzenies uz priekšu. Lasīju gan, ka Džeroma grāmatas entuziasti pat rīkojot autentiskus laivu braucienus, jo maršruts nav īpaši mainījies, un pat autentiskie bāri un viesnīcas vēl strādājot.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasās mežonīgi ātri, un tiešām ir žēl, ka vīru ceļojums tik ātri beidzas. Lai gan pat ceļojuma nobeigums ir izcils, un cepuri nost autora priekšā par atklātību. Man ar ir gadījies, kad gribas visu pasūtīt un tīties atpakaļ uz mājām.

Looking For Jake and Other Stories by China Miéville

Nolēmu izlasīt vēl kādu no šī autora a grāmatām. Nelasītās vairs nemaz daudz nav palikušas un veido tādu kā zelta fondu, kuru taupu grūtiem laikiem. Tādēļ šoreiz izvēlējos kādu stāstu krājumiņu. Daži stāsti jau bija lasīti, bet tas nekas. Grāmatā ir četrpadsmit stāsti.

Kā jau visos stāstu krājumos, te ir pāris ļoti labi stāsti, pāris labi un daļa pašvaku stāstu. Te gan jāpiebilst, ka pašvako stāstu proporcija nebija liela, un kopējais iespaids par krājumu palika labs. Tagad kā jau ieradis, padalīšos ar stāstiem, kas man patika.

„Foundation” – par kādu celtniecības ekspertu, kas spēj noteikt vai siena sabruks vai ne, cik ilgi turas māja. Viss ir pavisam vienkārši, viņš redz pamatu, uz kā uzbūvēta pilsēta. Lai gan viņš labprātāk to nemaz neredzētu un gribētu, lai viņu liktu mierā.

„Familiar” – katram īstam magam/burvim ir nepieciešamas savs maģiskais pavadonis. Radīt tādu nav viegli, bet reizēm radītais var arī pašam nepatikt. Stāstā uzzinām, kādēļ nav prāta darbs maģisko pavadoni mēģināt noslīcināt upē.

„Details” – ja ilgi skaties saplaisājušā sienā, tad vari ieraudzīt visu. Galvenais ir uzmanīties, lai kāds tev nepaskatās pretī. Šim kādam tava lūrēšana var nepatikt. Labs stāsts ar intrigu un labu ideju.

„Different Skies” – reizēm ir labi nopirkt kādu vecu mantu un iekļaut to savā interjerā. Stāsta varonis tā izdara ar kādu vecu vitrāžu. Dīvaini ir tikai tas, ka caur vitrāžu ir redzama pavisam cita Londona, kurā pat priekš veca sirmgalvja var atrasties ienaidnieki.

„The Tain” – vai kādreiz skatoties spogulī esat domājuši, kas ir tas spoguļattēls. Šajā stāstā spogulis ir durvis uz citu realitāti un mēs ar savu gozēšanos spoguļa priekšā esam noveduši spogļpasaules iemītniekus līdz izmisumam. Viņiem ir jāpielāgojas mūsu izskatam videi. Un spoguļu kļūst arvien vairāk, tas vairs nav panesams un sākas karš.

„Jack” – stāstiņš par Bas-Lag pasauli, kas iedod mums papildus ieskatu Jack Half-A-Prayer dzīvē, sodā un nāvē. Citi par šo stāstu ir sajūsmā, es viņu vērtētu tikai kā viduvēju.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 balles, nauda zemē nav nomesta. Bija interesanti palasīties stāstus, kas nedaudz aizskāra autora marksista dabu. Gan par Ziemassvētku patentēšanu, gan par bada apkarošanu.

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …