Navigate / search

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

The Map That Changed the World: William Smith and the Birth of Modern Geology by Simon Winchester

The Map That Changed the World

Katra grāmata, kas sevī kaut nedaudz ietver stāstu par ģeoloģijas vēsturi, obligāti atsauksies uz šo grāmatu. Nenoliegšu, tieši tas mani pamudināja iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Domāju, tas nu gan ir viens labs gabals, kurā uzzināšu visu par Viljama Smita dzīves stāstu. Arī autors man nav svešs, ielūkojos blogā un atradu, ka esmu jau izlasījis četras viņa grāmatas, un katru atzinis par labu esam.

Neskatoties uz manu pausto entuziasmu, grāmatu centos sākt lasīt kādas trīs reizes, nu, neuzrunāja mani viņa. Tā kā pašmācītā ģeologa Viljama Smita dzīvesstāsts  laikam būtu par īsu vienai grāmatai, tad autors ir izšķīries sadalīt to divās daļās. Viena mums stāsta par Viljama Smita atklājumu nozīmi zinātnes attīstībā, otra par pašu Smitu, viņa dzīvi un karti.

Īsumā, dzīve nemaz tik slikta viņam nebija, naudu pelnīja labi, jo bija izcils profesionālis.Tikai šķērdētājs arī bija liels. Nu gribējās viņam būt vismaz nedaudz līdzīgam aristokrātiem, īrēt ofisu Londonas centrā, un arī kartes izveidošana prasīja lielus naudas resursus. Ja tam visam klāt vēl pieliek citus ģeoloģijas diletantus aristokrātus, amatierus un skauģus, tad tas varētu sagandēt dzīvi ikvienam.

Karte, par kuru mums stāsta grāmata, ir Lielbritānijas ģeoloģisko slāņu attēlojums dažādās krāsās, un cilvēkiem deva ieskatu zemes veidošanās vēsturē. Ļāva pierādīt tādas mūsdienu cilvēkam saprotamas lietas, ka nogulumiežiem ir raksturīgi, ka jaunākie no tiem atrodas virs vecajiem, ka katri no tiem veidojušies noteiktā zemes vēstures periodā un katrā no tiem atrodamas savas unikālas fosilijas.

Kopumā grāmatu vērtēju kā lasāmu, nekas izcils, bet lasīt var. Autori, kas šo izmanto kā referenču avotu visu labāko parasti jau ir pateikuši, gan par viņa nonākšanu parādu cietumā, gan par sievu nimfomāni un par to, ka karte joprojām ir apskatāma Londonā Ģeogrāfu Biedrības telpās. Izrādās, ka jebkurš tu varot ieiet un palūgt karti apskatīt. Tas nevienam netiekot liegts. Domāju, ka nākamā Londonas apmeklējuma laikā izmantošu iespēja apskatīt karti klātienē. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Madeira I

20. Jūnijs

Šodien plānā galvenais ir tikt līdz Madeirai, kur tad arī tiks pavadīts viss ceļojums. Ceļojumā mēs esam nolēmuši ar kājām izblandīt visu salas austrumu pusi vidēji dienā veicot 15 kilometrus un apskatīt vietējo dabu. Katrs vakars mums būs jāpavada citā viesnīcā. Varētu šķist, ka piecpadsmit kilometri jau nekas daudz nav, bet mums jau nekur nav jāsteidzas.

Lai nokļūtu līdz Madeirai mēs sākumā no Rīgas lidojam uz Londonu un tad no tās līdz Funchal lidostai. Lidojums līdz Londonai nekādas problēmas nesagādāja, tik cik pirmdienu garās iečekošanās rindas izstāvēt un pārliecināt iečekotāju, ka ir iespējams iečekot mūsu bagāžu līdz galam. Sakāpjam lidmašīnā un lidojam prom.

Nonākuši Londonas lidostā, to mēs ar Maiju jau pārzinām kā savu kabatu, mēs plānojam  divus galvenos mērķus. Nopirkt Crunchies šokolādītes un iegādāt kādu grāmatu, ko palasīties. Taču lai to veiktu, mums sākumā jāiziet cauri tranzīta zonai. Te nu briti nebeidz pārsteigt. Nē, saprotams, kādēļ atkal jāiziet drošības pārbaude, tomēr problēmas mums rada fakts, ka esam jau iečekojušies līdz gala mērķim. Drošības dienesta sievišķis sasauc veselu konsīliju, kuram ir jāatbild uz jautājumu, kā tas var būt, ka mēs jau esam saņēmuši biļetes līdz galamērķim, ja priekš tā te sēž speciāli cilvēki, kuri mums šīs biļetes varētu izsniegt. Beigās visi vienojamies, ka pasaule ir brīnumu pilna un, ka tā nebeigs mūs pārsteigt līdz pat mūža galam. Tad sākas drošības pārbaude. Maijai tā nekādas problēmas nesagādā, man gan esmu aizmirsis izņemt no kabatas telefonu un noņemt jostu. Telefons tiek konfiscēts tuvākai pārbaudei, kurpes arī. Ja ar kurpēm viss ir kārtībā, tad ar telefonu gan acīmredzot viss nav lāgā. Drošībnieks viņu noskenē ar parasto aparātu, tad paņem vēl citu agregātu un paskenē vēl, pajautā uz kurieni mēs dodamies, ar kādu aviolīniju un ko darīsim. Beigās šķiramies kā draugi, drošībnieks iesaka mums vienu vietējo ēdienu, kas obligāti jāpagaršo un viss, varam steidzīgi iepirkt grāmatas un končas.

Tiekot līdz TAP Portugal iekāpšanas vārtiem ir skaidrs, šis ir pensionāru reiss, vidējais pasažieru vecums varētu būt ap septiņdesmit gadiem, un to samazinām tikai mēs ar Maiju un pāris bērni, un viņu vecāki. Sajūta tāda, ka dodamies pensionāru ekskursijā. Visu lidojuma laiku lasu grāmatu, aviolīnijas piedāvātā uzkoda ir tāda puscepta maizīte ar gaļas šķēlīti, sieru, burkānu un olīvi.

Funšalas lidosta

Nolaišanās Funchal lidostā ir superīga, lidmašīna nolaišanos sāk jau virs okeāna un arī skrejceļš beidzas okeāna krastā. Piloti visu ir labi aprēķinājuši un mēs nolaižamies uz zemes. Pati lidosta ir miniatūra, vienīgais bagāžas saņemšanas punkts ir lielāks par Rīgas. Mūsu soma atnāk bezmaz pati pirmā, britu tantuki sajūsmā saka „lucky day” un smejas. Dodamies uz sagaidīšanas zāli, tur mūs būtu jāsagaida New Experience Holiday pārstāvim. Te nu mūsu lakī dei beidzas, neviens mūs negaida. Mēs pagaidām desmit minūtes un zvanām uz kontakttālruni. Īsumā: pāris iepriekšējie reisi kavējušies, un šoferis vienkārši nav paspējis atgriezties. Beidzot mūs savāc un aizved uz miestiņu ar nosaukumu Camacha, ceļi ir vieni vienīgi serpentīni un tuneļi, un no visiem redzams okeāns (no tuneļiem ne vienmēr).

Viesnīca

Apmetamies viesnīcā Residencial Relogio. Te mūs noinstruē, kur un kā mums katru dienu būtu jāiet, kur mūs savāks un kur zvanīt, ja esam nomaldījušies. Nomaldīties te gan nav iespējams, riņķī tak okeāns. Nobrīfoti sarunājam ar tūrisma firmas pārstāvi ekspedīciju uz supermārketu, kur iepērkam paiku un ūdeni rītdienai. Atpakaļ jau velkamies ar kājām, kādi divi kilometri nav slikti, ja visu dienu esi sēdējis lidmašīnā.

Sjkats no viesnīcas

Tagad mums ir atlikušas tikai vakariņas. Teikšu uzreiz, uz vakariņām mums bija jāgaida ļoti ilgi. Tika pārspēti pilnīgi visi Gan Bei uzstādītie rekordi. Labi, ka mums bija jauks „progress bar”, kuru vērot, tas bija kāds prāmītis, kas brauca garām salai, tā lēni un pietika tikai pusstundai. Tad vērojām lidmašīnu nolaišanās manevru sākumu, tādi šovi mums bija veseli pieci. Tad skatījāmies, kā viesmīles kārto uz galda salvetes, tad skatījāmies, ko ēd kaimiņu galdiņi, tādi gan bija tikai divi. Pirmās divdesmit minūtes par tevi neliekas ne zinis, tad atnes maizīti un pasūtīto vīnu un atkal liek tevi mierā uz pusstundu. Tad atnes pirmos, un tad tu saproti, ka bija vērts gaidīt. Tik lielas porcijas manas acis vēl nevienā restorānā nebija redzējušas. Izēdot tikai zupu es jau biju paēdis, otrais arī mega porcija, to spēju pievārēt tikai līdz pusei un tad deserts. Pieliku māgu un gāju gulēt.

Treasure Islands: Uncovering the Damage of Offshore Banking and Tax Havens by Nicholas Shaxson

treasure-islands-uncovering-the-damage-of-offshore-banking-and-tax-havens

Kaut kā sen nebiju lasījis neko par ofšoriem, tādēļ nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas par šo tēmu un izlasīt ko jaunu. Pirmo reizi par ofšoriem mana interese parādījās augstskolas laikā, kad izlasīju grāmatu, kas bija tulkota krievu valodā. Patiesībā, visa tur minētā informācija bija jau novecojusi un nebija aktuāla. Salīdzinoši nesenākā pagātnē es lasīju grāmatu, kas veltīta naudas atmazgāšanai, tā gan bija vērsta vairāk uz to kā atklāt naudas atmazgātāju naudas plūsmas.

Šī grāmata ir veltīta ofšoru izcelsmes vēsturei un to ietekmi uz mūsdienu ekonomiku. Autors cenšas mums ieskaidrot, ka tā saucamā brīvā kapitāla plūsma patiesībā jaunattīstības valstīm nāk tikai par sliktu, jo viss nodokļu slogs tiek pārlikts no uzņēmumiem uz parastiem iedzīvotājiem. Lielajām un ne tik lielajām korporācijām izvairīšanās no nodokļu nomaksas nesagādā nekādas problēmas, vajag tik pareizi sastrukturēt savu kompāniju un darījumus. Nav jau arī šī lieta nekas jauns, tā kļuva populāra līdz ar peļņas nodokļa ieviešanu – pagājušā gadsimta sākumā. Pirmie celmlauži, kas izmantoja nodokļu likumdošanas atšķirības dažādās valstīs bija eksporta importa uzņēmumi. Vēlāk parādījās eirodolāru ofšoru tirgus, mūsdienās ofšori nosedz jau visu finanšu pakalpojumu piedāvājumu. Pat līdz konkrēta likuma pieņemšanai konkrētā jurisdikcijā.

Varētu jau šķist, kas vainas, ja kaut kāda salu valstiņa vai atkarīgā teritorija pieņem likumu, kas nāk par labu kādam uzņēmumam. Ne kas jau arī nebūtu, ja vien uzņēmumam nebūtu daudz miljardu peļņa un tad šāda likumdošana var kalpot kā šantāžas līdzeklis draudot ar kapitāla aizplūšanu. Tagad pasaulē notiek tāda kā nodokļu solīšana uz leju, kura valsts spēs piedāvāt mazāku ciparu un pārvilināt pie sevis vairāk uzņēmumus.

Autors par galvenajiem grēkāžiem uzskata Londonas City un WallStreet finanšu ģēnijus, tie nu tiek vainoti visās ekonomikas krīzēs, spekulāciju burbuļos un virtuālās naudas radīšanā. Nenoliedzami, daļa taisnības tur visur ir. Lielāko daļu jau tas ārvalstu investoru kapitāls ir vien mūsu pašu bāleliņu kapitāls izdzīts caur ofšoriem un atgriezts kā investīcijas. Labākais ir tas, ka ir faktiski nereāli noskaidrot patiesos labuma guvējus. Latvijā šī lieta notiek mazākā mērogā kā, teiksim, Āfrikā vai Āzijā, bet ideja ir tā pati, izvest no valsts naudu nenomaksājot nodokļus un pēc tam legalizēt to caur investīcijām.

Neskatoties uz visu brīvā tirgus kritiku, grāmatu es vērtēju atzinīgi. Daudz vēsturisku piemēru. Diezgan argumentēts un saistošs stāstījums, autors ir arī ticies ar šīs sfēras speciālistiem un atklātas muļķības netiku manījis. Viens gan nedaudz kaitināja, autora “to mēs apskatīsim vēlāk”, man radās aizdomas, ka ne visi vēlāki tika apskatīti. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, kaut kas ar tiem ofšoriem ir jādara. Iesaku palasīties visiem, kas strādā finanšu sfērā vai fīrējas caur ofšoriem, varbūt radīsies kāda jauna ideja kā strukturēt uzņēmuma darbību.

Un Lun Dun by China Mieville

Un-Lun-Dun

Šad tad pārmaiņas pēc ir veselīgi izlasīt kādu bērnu grāmatu. Tajās šausmas ir limetētas, un pasaules notikumi atspoguļoti vienkāršāk. Šo grāmatu izvēlējos vienkārša iemesla pēc, gribējās uzzināt kā autors, kurš, rakstot pieaugušo grāmatas, katrā teikumā vismaz vienu reizi lieto vārdu fuck, spēs izteikties bērnu grāmatā.

Grāmatas galvenā darbība notiek vietā, kas saucas unLondon. Šķiet, ka rakstnieki paralēlās Londonas ir īpaši iemīļojuši. Autors gan atzīstas, ka tieši uz šo neLondonu viņu esot iespaidojis stāsts Neverwhere. Lai tur kā nebūtu, par neLondonas eksistenci parastie cilvēki pat nenojauš. Toties diezgan labi ir informēti dzīvnieki, izņemot kaķus. Kaķi ir pārāk egocentriski, lai ko tādu pamanītu. Grāmatas galvenās varones Zanna un Deeba arī neapzinās, ka viņas ir neLondonas vienīgā cerība cīņai pret Ienaidnieku. Ienaidnieks ir Smogs, tas pats, kas padzīts no īstās Londonas jau piecdesmitajos gados.

Pati neLondona ir diezgan dīvaina pilsēta, tā sadalīta vairākos kvartālos, kurā katrs ir pa sevi. Te ir gan spoku kvartāls, gan dakstiņstaigātāju kvartāls. Tajā visi iedzīvotāji dzīvo uz jumtiem, ir pat tādi, kas kāju uz zemes nav spēruši trīs paaudzēs. Ir milzīga bibliotēka, kas atsauc atmiņā Diskzemes L-space, ir tradicionālā autobusu satiksme netradicionālā izpratnē. Un kad vakarā satumst, tad nomaļās ielās sāk sirot žirafes, šīs pilsētas briesmīgākais plēsējs. Viņu garie kakli nav domāti zaru aizsniegšanai, bet gan kā masti savu upuru asiņaino ādu uzvilkšanai. Ir arī Westminsteres abatija, kuru apdzīvo Melnie Logi, kas katrs ved uz kādu istabu.

Izskatās, ka centralizētas vadības viņiem nemaz nav. Nelielu autoritāti ir izpelnījušies pareģojumu grāmatas glabātāji. Kā jau kārtīgā piedzīvojumu grāmatā paredzēts te ir gan pareģojums, gan izredzētā the Shwazzy (laikam kāds franču vārda atvasinājums), gan kvesti, kas Izredzētajai jāizpilda, lai uzvarētu Smogu.

Notikumi ar īpašu sarežģītību neizceļas, priecē tikai autora netradicionālie risinājumi. Tā vietā, lai viss piepildītos pēc Pareģojuma vārds vārdā, varoņi šo lietu interpretē diezgan brīvi. Dara visas lietas efektīvāk un nemaz neskatās uz Pareģojumu grāmatas iebildumiem. Vismaz šajā ziņā grāmata noteikti pieveic Harija Pottera grāmatas.

Grāmata tiešām ir domāta pusaudžiem, bet arī pieaugušajam tur būs par ko palasīties, un garlaicīgi nebūs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost, jo šķiet, ka tagad tas ir modīgi rakstīt par paralēlo Londonu. Un par to, ka galvenais ļaundaris ir no tās šlakas, kas grib iznīcināt visu pasauli.

Ak jā, Un Lun Dun ir tradicionāls neLondoniešu kaujas sauciens.

Kraken by China Mieville

kraken

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es tiku domājis vairākas reizes. Pāris reizes man viņa jau bija nonākusi iepirkumu grozā, bet vienmēr tika no tā izņemta, jo kas gan varētu būt interesants stāstā par krakenu. Ar krakenu te domāts Architeuthis sugas pārstāvis. Mūsdienu zinātnei nekas daudz par viņiem zināms nav, šad tad pa kādam tiek noķerts gandrīz jebkurā pasaules malā. Pasaulē eksistē pāris cilvēki, kas visu savu mūžu ir veltījuši tam, lai noķertu dzīvu krakena mazuli. Šad tad zvejnieku tīklos atrodas kāds dzīvs eksemplārs, tomēr neviens vēl nav izdzīvojis. Beigu beigās grāmatu izlasīt pārliecināja Lasītājas piezīmēs izlasītā atsauksme par šo grāmatu.

Grāmata, protams, ir par krakenu. Tomēr ar to lieta vis nebeidzas. No Londonas Dabas muzeja tiek nozagts iekonservētais krakens. Kādu dienu galvenais molusku speciālists sev par pārsteigumu atklāj, ka milzīgais desmit metru garais krakens ir izgaisis bez pēdām. Tiek izsaukta policija, un sākas izmeklēšana. Te nu pagriežas grāmatas otrā un galvenā šķautne, slepenā Londona. Skaidra lieta, ka mūsu realitātei, kur visur valda loģika un zinātne ir jābūt pretsvaram, kurā valda rituāli un burvestības. Billijs, iesaistoties šajā krakena lietā, saskaras ar šo paralēlo Londonu, par kuras eksistenci viņš un pārējie Londonas iedzīvotāji nemaz nav nojautuši.

Šī paralēlā Londona atbilst visām žanra tradīcijām, tajā valda magu bandas, neskaitāmas sektas, nekromanti, piromanti, ģeomanti. Muzejus apsargā atmiņas Eņģeļi, pati Londona ir viens liels dzīvs superorganisms ar savām antivielām un aprūpētājiem, kas tiek saukti par Londomantiem. Izrādās, ka krakena zādzība ir izprovocējusi vairāku apokalipšu iestāšanos, kā jau tas pēdējiem laikiem pieklājas, sākas totāls haoss. Tad nu uz šī haosa fona Billijs cenšas atrast savu pazudušo paraugu.

Kā jau žanram pieklājas, viņam stāstījuma gaitā tiek piešķirta komanda, kuru vieno Billija mērķi. Karakenu baznīcas kaujinieks Dane nodrošina materiāltehnisko bāzi, viņam ir sakari un vēlme atrast savu dievu. Seno ēģiptiešu pēcnāves kalps Vati – tāds kā mākslīgs konstrukts, kas sacēlies pret saviem radītājiem, tāds kā pēcnāves pasaules Čegevara. Savulaik veicis tur revolūciju un panācis vienlīdzīgas tiesības visiem, tomēr ar to nav pieticis, un viņš ir izrāvies dzīvo pasaulē, lai neļautu magiem, algotņiem un citiem pūšļotājiem paverdzināt savus maģiskos kalpus. Vati, paralēli pilnīga maģisko būtņu streika organizēšanai, veic izlūkošanas un ziņneša funkcijas. Viņam gan ir būtisks ierobežojums, viņa fiziska manifestācija ir iespējama tikai statujā vai lellē.

Visam pa vidu vēl pinas Londonas policijas vienība, kas atbildīga par sektu un reliģijas jautājumiem. Patiesībā, viņi ir atbildīgi par burvju patvaļas iegrožošanu. Un, protams, galvenais ienaidnieks, Tetovējums un viņa algotņi Goss un Sabijs. Katrā grāmatā, kurā aprakstīti pēdējie laiki, ir nepieciešami īsteni ļaundari. Goss un Sabijs manā ļaundaru listē droši tiek pirmajā desmitniekā, tāpat kā Mr. Coup un Mr. Vandemar no „Neverwhere” un Mr. Pin un Mr. Tulip no „The Truth”. Patīk, ka autors Gosu un Sabiju ir tikai ieskicējis, pametot lasītājam pāris faktus un notikumus, tas ļauj katram lasītājam pašam izdomāt tēlu, kuru viņš nevēlētos sastapt.

Lasot grāmatu, mani nomāca jautājums kāpēc krakens? Kāpēc krakenam būtu jāizraisa apokalipse? Nu dieva miesa un tad, katru svētdienu pasaulē Dieva miesu apēd tonnām! Arī pašas Krakena baznīcas teoloģija mani pārliecināja ne pārāk. Skaidrs, ka šis nav nekāds „Fuko svārsts”, kas piebāzts ar daudziem vēsturiskiem faktiem un viduslaiku vēstures  niansēm. Tomēr gribējās, lai šī sadaļa būtu nedaudz vairāk izvērsta.

Kopumā grāmatai, dodu 10 no 10 ballēm. Tas nekas, ka galvenais varonis lielāko daļu peld līdzi savai komandai, pats īsti nesaprotot, kas notiek. Autoram var redzēt plānu, kas ļauj noprast, ka grāmata ir rakstīta pārdomāti. No krūmiem klavieres netiek izstumtas, un visi notikumi ir vairāk vai mazāk saistīti. Domājam, ka drīzumā izlasīšu vēl kādu Mjevila grāmatu.

Fragile Things: Short Fictions and Wonders by Neil Gaiman

Fragile things

Neil Gaiman nenoliedzami ir autors, kurš man diezgan labi iet pie sirds. Vēl jau pilnīgi visus viņa darbus neesmu izlasījis, bet daudz jau ar vairs nav palicis. Tā nesen, blandoties pa kādu Londonas grāmatu veikalu, vienkārši nevarēju atstāt šo stāstu krājumu nenopirktu. Izdots viņš jau ir pasen,kādus četru gadus atpakaļ.

Arī šajā grāmatā, kā jau katrā stāstu grāmatā man bija pāris stāstiņi, kas šķita izcili un pāris, kas nepatika nemaz. Bet visiem jau autors nevar izdabāt.

Vislabākais manuprāt ir stāsts „A Study in Emerald” – darbība norisinās Šerloka Holmsa pasaulē, tikai šī pasaule ir saplūdusi ar L.P. Lovecraft Cthulhu pasauli. Sākumā to nemaz nevar tā pateikt, bet stāstam attīstoties šī saskarsme kļūst acīmredzama. Tā nu mēs uzzinām, kādēļ Albionas karalieni sauc par Viktoriju un kas ir smaragda krāsā. Ļoti labs stāsts.

Otrs atzīmēšanas vērtais stāsts ir „The Monarch of the Glen”. Galvenais personāžs Shadow ir pazīstams jau no „American Gods” laikiem. Šoreiz viņš apceļo Lielbritānijā un nejauši iekuļās kāda sena rituāla vidū. Pareizāk sakot, viņš tajā ņem tieši dalību. Liek padomāt, kas tad ir cilvēcība un, kas ir monstrs.

Arī stāsts „Goliath” ir labs, darbība norisinās tādā kā Matrix pasaulē. Cilvēki dzīvo virtuālā realitātē un par to nemaz nenojauš, līdz Zemei neuzbrūk citplanētieši. Viņu pasaule sāk kārties un daži saprot lietu īsto dabu. Stāsts par lieliem mērķiem, kuru sasniegšanai indivīds ir tikai instruments, kuru izmanto iespējami minimizējot papildus resursus.

„Sunbird” mums pastāsta par diezgan interesantu veidu, kā saglabāt nemirstību. Eksistē kāds klubs, kura biedri jau daudzus gadsimtus (patiesībā tūkstošgades) nodarbojas ar katras sugas nogaršošanu. Laikam ritot šo nenogaršoto sugu kļūst arvien mazāk, bet laiku pa laikam atklājas kaut kas interesantāks par kārtējo vaboli.

Kopumā grāmatu varu vērtēt kā labu, lielākā stāstu daļa ir ierindojami kā labi un interesanti. Tie stāstiņi, kas rakstīti dzejas formā, man lielākoties tā ne visai. Laikam jau man smadzenes nav iekārtotas, lai spētu saprast to dzejiskās formas dziļumu. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā paņēmienā.

Seeing Further: The Story of Science and the Royal Society: 350 Years of the Royal Society and Scientific Endeavour

seeing further

Grāmatu nopirku tikai tādēļ, ka tās redaktors ir Bils Braisons. Bils Braisons savukārt ir viens no, manuprāt, labākajiem populārzinātnisko darbu un ceļojumu aprakstu autoriem. Grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir veltīta Londonas Karaliskās Biedrības trīssimt piecdesmit gadu jubilejai. Karaliskā Biedrība tika dibināta 1660. gadā, kad pāris cilvēki pēc Bēkona lekcijas noklausīšanās nolēma laiku pa laikam sanākt kopā pārrunāt jaunākos atklājumus (lielākā daļa no viņiem paši bija itin labi atklājēji) un izveikt dažnedažādus zinātniskos eksperimentus. Visu notiekošo viņi nolēma protokolēt, sastādīt sev dažādus mērķus un pēc iespējas sasniegt tos. Un, protams, pats galvenais nodot visas uzkrātās zināšanas nākamajām paaudzēm.

Sākumā gan viņi diezgan lielu laiku veltīja Boila izgudrotajam vakuumsūknim, ar kura palīdzību viņi smacēja kaķus, suņus un jebkādus citus dzīvniekus, kas nonāca viņu rokās. Tika atklāts arī ka vienradža raga pulvera aplis nemaz nepalīdz pret zirnekļiem un dažādas citas nozīmīgas lietas. Lai vai kā tur bija sākumā, tad varētu teikt, ka tieši pateicoties šai Biedrībai zinātne mūsdienās ir tāda, kāda tā ir.

Grāmata sastāv no divdesmit vienas esejas, kas katra ir veltīta kādam zinātnes attīstības posmam, problēmai, idejai vai personībai. Katru no esejām ir sarakstījis kāds izcils zinātnieks vai zinātnes popularizētājs. Piemēram, Margaret Atwood cenšas saprast, no kurienes sabiedrībā ir radies trakā zinātnieka ideja. Tas ir zinātnieks, kas zinātnes vārdā ir gatavs uz visu: atdzīvināt miroņus, iznīcināt cilvēci, vai ļauni smiedamies, sagrābt varu pasaulē. Jāpiezīmē, ka tik labu Gulivera ceļojumu saīsinātu atstāstu vēl nebiju redzējis. Paul Davies nodarbojas ar sev tradicionālo jautājumu iztirzāšanu, vai bez mums Visumā vēl ir dzīvība? Un, ja ir, tad kādēļ tāds klusums? Simon Schaffer mums pastāsta par savulaik populārajiem zibensnovedēju kariem. Tajos sadūrās divi viedokļi: zibensnovedēji ir labums un zibensnovedēji ir ļaunums. Mūsdienās tas varētu šķist smieklīgi, bet tad tas bija nacionālās drošības jautājums. Ian Stewart arī neatkāpjas no sev zināmām tēmām un pastāsta mums par slēpto matemātiku, to,kas tiek pielietota tad, kad tu fotografē ar savu digitālo fotokameru, sūti īsziņu vai skaties DVD. Georgy Benford mums mēģina īsumā pastāstīt par to, kas ir laiks un vai kaut kas tāds vispār ir. Diemžēl viņa domu man tā arī uztvert neizdevās.

Tās bija tikai interesantākās no esejām, ja godīgi, tad tās nodaļas, kas tika veltītas metafiziskajam pasaules redzējumam un zinātnes filosofijai mani pievilka ne visai, tās bija tādas pasausas un man personīgi neinteresantas.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un, ja pēdējos gadus nebūtu veltījis populārzinātnisko grāmatu lasīšanai, tad būtu atklājis sev daudzas interesantas lietas. Papildus pluss izskatās, ka būšu atradis pāris jaunus rakstniekus, kuru darbus vēlētos iegādāties. Visperspektīvākā pēc rakstības stila man likās Margaret Atwood. Būs jānopērk pāris viņas grāmatas, jāpaskatās vai patiks.

Drood by Dan Simmons

Drood

Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.

Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.

Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.

Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.

Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.

Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.

Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.

Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.

Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.

Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.

Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.

%d bloggers like this: