Navigate / search

The Terror by Dan Simmons

the terror

1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.

Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.

Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.

Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.

Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.

Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:

„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”

Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –

„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”

Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.

Shakespeare: The World as Stage by Bill Bryson

Shakespeare

Šī autora grāmatas es parasti nopērku un izlasu līdz ar to parādīšanos veikalos. Cītīgi grāmatu lasītāji jau zinās, ka Bryson raksta ļoti labas ceļojumu grāmatas, kur apskatāmās vietas apraksti tiek papildināti ar kolorītiem personāžiem un vietu vēstures apskatiem. Reizēm man šķiet, šis autors labu stāstu ar patiesību nemaitā. Protama lieta, „Short history of nearly everything” esmu izlasījis jau vismaz trīs reizes. Bet redzot šo grāmatu iznākam, man viņu iegādāties nebija nekādas vēlmes. Domāju – mani jau Šekspīrs neinteresē vispār. Tā nu viņa palika nelasīta un nepirkta līdz brīdim, kad sēdēju Kopenhāgenas lidostā vispār bez lasāmvielas.

Grāmata sarakstīta tipiskā Bryson stilā – interesanta un pārbagāta ar faktiem. Izrādās, ka par vienu no izcilākajiem lugu rakstniekiem britu vēsturē mēs zinām praktiski neko. Mēs pat nezinām, kā viņš izskatījās, ko viņš īsti ir darījis, kāds ir bijis viņa raksturs, nezinām pat kāds ir pareizā viņa vārda pareizrakstība. Ir saglabājušies tikai daži dokumenti ar viņa parakstu un katrā uzvārds tiek rakstīts savādāk. Tā kā grāmata ir vairāk par laiku, kurā Šekspīrs dzīvoja. Paga, teiksiet, un kur tad radušās daudzās Šekspīra biogrāfijas, ja jau mēs par viņu neko nezinām? Atbilde ir pavisam vienkārša – arī biogrāfiju autoriem fantāzija strādā pietiekami labi, lai tukšumus produktīvi aizpildītu.

Grāmatā mums godīgi pastāsta zināmos faktus un tad izvērš dažādu papildus informāciju. Tā nu izlasot grāmatu, es uzzināju daudzas interesantas lietas par sešpadsmitā gadsimta beigu Londonas dzīvi un teātri. Izrādes notika tikai diena laikā, bet tas netraucēja teātri baudīt strādniekiem, kuriem oficiālais darbalaiks bija divpadsmit stundas bez pārtraukumiem. Šekspīra lugas līdz mūsdienām nonākušas gandrīz visas pateicoties viņa kolēģu pūlēm. Lugas gan izskatās diezgan pamatīgi rediģētas. Testamentā sievai Šekspīrs novēlēja otru labāko gultu. Laba ir arī grāmatas beigu daļa, kas aplūko dažnedažādas sazvērestību teorijas, kurās tiek apgalvots, ka Šekspīra lugas ir rakstījuši pavisam citi cilvēki.

Kopumā kā jau visas Bryson grāmatiņas, saistoša un ātri vien izlasās no vāka līdz vākam. Literatūrzinātniekiem droši vien liktos pa īsu, bet man bija pašā laikā. Grāmatai 10 no 10 ballēm.

The Excruciating History of Dentistry: Toothsome Tales & Oral Oddities from Babylon to Braces by James Wynbrandt

History of dentistry

Tā kā tagad diezgan bieži piestaigāju pie zobārstiem, tad skaidrs, ka šī tēma mani visnotaļ ieinteresēja. Kā tad mēs galu galā nonācām līdz mūsdienu līmenim. Tad nu, papētījis pieejamo grāmatu sarakstu, izvēlējos šo un, jāatzīst, neesmu vīlies.

Grāmata sniedz īsu, bet saistošu ieskatu zobārstniecības vēsturē no seno šumeru laikiem līdz mūsdienām. Tā kā grāmatiņa publicēta 1998. gadā, tad mūsdienas apstājas tajā laika sprīdī. Kā jau tas medicīnai kopumā pieņemts, tad zobārstniecības attīstība bija sāpju un pacientu nāvēm bagāta.

Pirmsākumos zobu sāpēm bija tikai divi iemesli – zobu tārps vai ķermeņa šķidruma disbalanss, tā vismaz domāja senajā Babilonā, šķidrumus propogandēja grieķi un romieši. Patiesībā mūsdienu zobu problēma -kariess sākās līdz ar cukura un saldumu parādīšanos cilvēku diētā, līdz tam galvenā problēma bija zobu nodilums. Ja seno šumeru laikos, aizejot pie dentista amata izpildītāja, pacients saņēma lūgšanu plāksnīti, ko piesiet pie zoda uz nakti, lai pielabinātu zobu tārpu un ekstrēmos gadījumos zobu apdūmoja ar vieglu anestezējošu efektu radošu zāli. Zobus rāva elementāri ar koka puļķīti un āmuriņu to izsitot. Mūsdienās esmu dzirdējis šī metode vēl ir dzīva cietumos, tur gan tiek lietota kurpe un domino kauliņš.

Viduslaikos dzīve bija daudz interesantāka, par zobārstu neviens nopietns dakteris nestrādāja, šī lieta bija atstāta bārddziņu rokās. Tā laika metode paredzēja pirms jebkādas darbošanās ar zobiem nedaudz nolaist asinis jeb, kā teikts mērnieku laikos, likt raugus. Un tad sekoja procedūra – pacientu noguldīja uz grīdas galvu nofiksēja starp bārddziņa ceļiem, ja vajadzēja spēcīgi vīri pieturēja rokas un kājas, un tad jau bija darbs flaķenēm. Zobārsta apmeklējums varēja beigties asins saindēšanās dēļ vai žokļa kaula nekrozes rezultātā. Kādā Londonas apkārtrakstā nāve no zobārstniecības zaudēja tikai mērim nedēļas laikā no ar zobārsta apmeklējumu saistītām komplikācijām karoti bija nolikuši ~100 cilvēki. Nekādas kanālu tīrīšanas vai citas štelles nenotika, plombas parasti lika ieklājot zelta foliju ar āmuriņu.

Vēlāk plombas attīstījās uz dzīvsudraba bāzes un pirmās varēja pielietot 200 grādu temperatūrā ielejot zobā, sākumā, kamēr vīri piešāvās un saprata ap ko lieta grozās, pacientam bieži vien no saindēšanās izkrita visi zobi un viņš pats nolika karoti. Dentisti šajā laikā (1700-1850) nodarbojās ar ceļošanu, pakalpojumi tika sniegti kā izrāde, zobus rāva tauru skaņu pavadībā, lai neviens nedzirdētu kliedzienus, jo galvenais sauklis bija: „Zobus raujam bez sāpēm”. Pirmais pacients vienmēr bija pūlī iefiltrēta persona, pārējie gan gāja tikai uz entuziasmu. Esot bijis pat profesionālis, kas rāvis zobus nenokāpjot no zirga. Gadījies, ka pasākuma dienā dakteris izrāvis pat 300 zobus, un pāris simtus ar dzīvsudraba amalgamu saplombējis.

Ir nodaļas veltītas anestēzijai un protezēšanai, savulaik labs anestētiķis skaitījās ēteris, hloroforms, smieklu gāze, kokaīns, heroīns, bet ar laiku tomēr uzvarēja novokaīns. Protezēšanai vispār varēt veltīt atsevišķu aprakstu, kas tik savulaik nav ticis mēģināts – gan mirušo zobu pārstādīšana, gan zoba donora zobu pārstādīšana, gan gliemežvāku implanti. Šādu metožu implanti parasti izkrita pēc nedēļas maksimums pēc gada, bet tik un tā ļaudis uz to parakstījās, lai arī līdz ar implantēt zobu tu manto daļu no zoba iepriekšējā saimnieka problēmām.

Grāmatu protams vērtēju ar 10 no 10 ballēm, iesaku visiem, kurus interesē vēsture. Vietām tā paliek garlaicīga, bet par laimi tās vietas nav garas.

Gravity’s Arc: The Story of Gravity from Aristotle to Einstein and Beyond by David Darling

Gravitys_Arc_large

Gravitācija – vairumam cilvēku, izdzirdot šo vārdu, rodas asociācija ar krītošu ābolu. Tur pie vainas ir leģenda par Ņūtonu, ābeli un ābolu. Tāpat mēs zinām, ka gravitācija ir tā, kas mūs tur pie zemes un nodrošina to, ka nekas nepaliek gaisā karājoties. Bet atbildes uz jautājumiem, kāpēc gaisā uzmests priekšmets nokrīt atpakaļ, kāpēc mēness nekrīt virsū zemei un kas tad īsti ir gravitācija, cilvēks neieguva uzreiz.

Tā kā arī mani šie jautājumi interesē, tad šīs nedēļas sākumā, blandoties pa Londonas grāmatu veikalu, šo grāmatu nopirku. Sarakstīta vienkāršā un saprotamā valodā. Vietām rindkopa ir jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu kā autors pie šādiem secinājumiem nonācis. Sākums varētu likties visai garlaicīgs, jo veltīts sengrieķu filozofijai. Daudz tiek spriests par kustinātājiem, kustību un pirmelementiem. Toties pēdējās četras nodaļas ir ļoti labas. Viens no iemesliem, kādēļ šo grāmatu lasīju bija gravitācijas ātruma noskaidrošana. Vismaz lai uzzinātu autora viedokli par šo jautājumu. Šī grāmata proponē, ka gravitācijas ietekme izplatās ar gaismas ātrumu un gravitācija pēc būtības ir telplaika konfigurācija.

Visai negaidīts man šķita „Allais effect” , par tādu nebiju neko dzirdējis. Cilvēki apgalvo, ir eksperimentāli pierādīts, ka saules aptumsuma laikā svārstam parādoties anomāla precesija, ko nevar izskaidrot ar zemes griešanos. No tā izrietot, ka iespējams masīvi objekti spēj aizsegt viens otra gravitācijas lauku. Man šī ideja izklausās visai dīvaina.

Laba šķita arī informācija par Pioneer-10 un Pioneer-11 novirzīšanās no paredzētās trajektorijas, pagaidām neizskaidrotu apstākļu dēļ. Tas radījis idejas, ka gravitācija, iespējams, nav tikai spēks, kas pievelk. Pagaidām šīs novirzes cēlonim izskaidrojuma vēl nav. Diezgan labi aprakstītas metodes, ar kurām, iespējams, reiz noķersim gravitācijas viļņus un pierādīsim gravitonu eksistenci.

Labs ieskats dots artilērijas un raķešbūves attīstībā, pārdomas par kosmisko liftu un Pizas torņa eksperimenta „patiesā” notikumu gaita.

Kopumā grāmatu ir vērts lasīt jebkuram, kuru nedaudz interesē fizika. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Te apskatāma arī grāmatas autora mājas lapa.

Neverwhere by Neil Gaiman

Neverwhere

„Labi darbi nekad nepaliek nesodīti” piepildās arī šī stāsta varonim Richard Mayhew, kurš Londonā uz ielas palīdz ievainotai meitenei vārdā Doors. Izrādās, ka viņa nav no šīs Londonas, bet gan tās, Tur ir lejā. „Londona lejā ir vieta, kur uzkrājas viss, kas izkrīt no „Londonas augšā” realitātes. Pasaule tur ir tumšu personību un dīvainību pilna. Cilvēkam, kurš ir parasts zemes iedzīvotājs, šī jaunā pasaule rada šoku un izmisumu, jo viņš nevar pastāvēt vienlaicīgi abās pasaulē. Arī visa iepriekšējā dzīves pieredze šajā maģijas un noslēpumu pilnajā vietā ir nekam nederīga.

Jau labu laiku meklēju autoru, ar kuru varētu aizstāt T.Pratchett Diskzemes stāstus, jo šie nu reiz ir beigušies. Nesen tiku lasījis grāmatu Good Omens , kas bija Neil Gaiman un T.Prattchet kopdarbs. Ir redzēta arī filma „Stardust” pēc Neil Gaiman noveles motīviem un nolēmu nedaudz laika veltīt viņa darbiem.

Neverwhere iesākumā bija neliels seriāliņš BBC, bet Gaiman esot vēlējies paradīt arī to, kas ir notiek personāžu galvās, tādēļ arī esot tapusi šī grāmata. Pašas grāmatas centrālā tēma bez tā, ka labie uzvar sliktos un ka ne visi labie tomēr ir labi, ir par cilvēkiem, kurus apkārtējie nemana. Tas, ka viņus neviens nepamana, nenozīmē viņu eksistences beigas. Drīzāk tas ir jaunas eksistences sākums. Palasot nedaudz grāmatiņu uzreiz kļūst skaidrs, šī paralēlā pasaule ir reālās bezpajumtnieku pasaules atspulgs. Arī mēs ikdienā neaizdomājamies, ko tad tie bomāri īsti dara? Mēs viņu vienkārši ignorējam. Grāmatā šī ignorance tiek padziļināta radot divas atšķirīgas pasaules. Šīs pasaules iedzīvotāji viens ar otru nav spējīgi tieši mijiedarboties – tādi kā paralēlie visumi.

Grāmatas tēli tiešām ir izveidoti, katrs ar saviem noslēpumiem, stāstu un pārdomām. Autors tiešām ir centies, lai viņi iznāktu dzīvi. Ir kolorīts algotu slepkavu pāris Mr.Coup – runīgs un ir laba gaume izvēloties porcelānu, Mr. Vandemar – mīl ēst, nogalināt jebko, kas ir dzīvs. Marquise de Carabas – īsts blēdis un krāpnieks, tomēr daudz labāks par tiem, kas sevi sauc par labiem. Un protams, Door, kas meklē savas ģimenes slepkavas un galvenais notikumu varonis Richard. Izlasot grāmatu Tev visi tēli liekas daudz maz reāli, Tu viņus atceries, viņi nav klišejiski supervaroņi.

Pluss ir arī grāmatas sižeta neparedzamība sīkajās niansēs. To, kurš ir ļaundaris, ir iespējams tikai uzminēt. Labs lasāmais, ar kuru pārtraukt krievu fantasy sērijveida štampus. Filmiņas arī novilku, bet diemžēl nenoskatījos līdz galam, pasākums izskatījās visai teatrāls un arī grāmatas „fīlinga” nebija.

Grāmatā slēptā ironija diemžēl nav tik laba kā Pratchett darbos, viņa ir nedaudz savādāka. Savādāks nenozīmē neinteresants, plānā ir izlasīt arī visas pārējās Gaiman grāmatiņas. Šai grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, ir vērts palasīties, par dažām lietām liek aizdomāties, saturs aizraujošs, kas gan vairāk vajadzīgs.

At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.

Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.

Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.

Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.

Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.

Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.

Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.

Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.

Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.

Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.

СКАЛОЛАЗКА И КАМЕНЬ СУДЕБ by Олег Синицын

Grāmatiņa ir trešā, kas veltīta klinšu kāpējai lingvistei Alenai un viņas piedzīvojumiem. Pirmo jau apskatīju. Otro man pagaidām vēl nav izdevies iegādāties.

Šoreiz netālu no Norvēģijas krastiem tiek atrasts aisbergs, kurā iesalis vikingu kuģis no sestā gadsimta. Tā kā aisbergs drīzumā izkusīs, tad Alena tiek uzaicināta nofotografēt senos rūnu rakstus. Te nu sākas piedzīvojumi, aisberga iekšienē tiek atklāts vesels vikingu apbedījums. Aisbergs izkūst un apbedījums vētrā nogrimst. Aisbergā atrastajos uzrakstos izrādās tiek pieminēta pati Alena. Veicot dziļākus pētījumus atklājas, ka šis vikings ir bijis pats skandināvu dieva Loki dēls. Un viņš savulaik ir atradis Liktens Akmeni, ar kura palīdzību ieskatījies nākotnē. Tā kā šī akmens meklējumi cieši saistās ar Alenas tēva pazušanas noslēpumu, tad šī artefakta meklēšanā iesaistās arī viņa. Protams, viņai pretī stājas slepenā Organizācija Mist ar visa ļaunā protagonistu Tomu Klārku. Grāmatas darbība norisinās Spānijā un Londonā.

Mani grāmatā samulsināja jau autora nekompetence lietās, par kurām viņš raksta. Viņam, izrādās, uz ledus izcirsti uzraksti var saglabāties gadsimtiem ilgi, cilvēks var ielēkt ūdenī no ~300 metru augstuma nenositoties un vēl citas līdzīgas lietas. Tas man, kā saka, nozaga realitātes sajūtu, ar kuru lepoties nevarēja arī iepriekšējā grāmata. Tad nolaidu latiņu zemāk un sāku vienkārši peldēt līdzi sižetam un neiedziļināties dažādos sīkumos. Tāpat kā iepriekšējā grāmatā koncepts „dievs no mašīnas” parādās ik pa pāris lappusēm un rodas aizdomas, ka autoram ir bijis slinkums izdomāt sakarīgu sižetu. Viņa pieeja ir – rakstām, rakstām, nonākam pie situācijas, kurā varone vairs nezin ko darīt un bums – negaidīts sižeta pavērsiens.

Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm, ja jau trešā grāmata ciklā tad galvenās varonei varēja vismaz kaut kādas personības iezīmes attīstīt nevis, ko redzu, to daru.

Bilde no izdevniecības Armada.