Navigate / search

Neliela balndīšanās pa Franciju X

Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.

Opera

Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.

Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.

Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.

Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.

Lidosta

Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.

Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.

Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.

Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.

Neliela blandīšanās pa Franciju VI

Šodien atkal esam izlēmuši izmest līkumu pa Luāras ieleju, tikai šoreiz brauksim nedaudz uz citu pusi. Pirmā mūsu pieturvieta ir Candes-Saint-Martin, neliela pilsētiņa Saumur virzienā, aptuveni 40 kilometrus no Tūras. Kāpēc uz turieni braucam? Tāpēc, ka uz bildēm tā izskatās visai smuka vieta.

Pa ceļam vienīgais ievērības cienīgais objekts, bez pašas Luāras upes ir atomelektrostacija. Tik tuvu AES vēl nebija nācies būt, divi lieli skursteņi, korpusi ar reaktoriem, bet, kas atrodas bumbveida mājā, nezinu, liktu uz vadības centru. Tvaiku AES saražo iespaidīgos apjomos.

Aizbraukuši uz Candes-Saint-Martin, ieraugām norādi, kas apsola uzvest mūs skatu punktā. Domājam, ka šis skatu punkts ļaus mums aplūkot pilsētu no augšas, tomēr tā vis nav. Celiņš mūs ved kalnā, cauri dažādām vietējo iedzīvotāju sētām. Sētas tādas nekoptas un izskatās, ka pilsētiņa no pārapdzīvotības necieš. Dažas labas (puspuvušas patiesībā) šķūņa durvis izskatās nav vērtas vaļā kopš piecdesmitajiem gadiem.

Uzkāpjot augšā mums paveras skats uz Luāras ieleju un vietu, kur Indra ietek Luārā un AES no vienas puses un uz kempinga laukumu no otras puses. Skats ir tā neko un kā jau agrā rītā galvenie tūristu bari vēl nav sabraukuši. Pasēdējuši pārdemit minūtes un atpūtinājuši kājas, sākam nokāpšanu. Kāpšana lejā ir daudz grūtāka, jo nesen lijušais lietus padarījis bruģi slidenu. Neviens nenokrīt un aizejam uz pilsētiņas otru malu. Pilsētiņa ir kaut kur kilometru gara, vietējie iedzīvotāji maizi pelna ar divām tūristu atrakcijām.

Vizināšana ar zirgiem pa upmalas šoseju, kas garantē autobraucējiem pārvietošanos ar 10 km/h un vizināšana ar baržām vai liellaivām, kas garantē atpūtu uz ūdens bez airēšanas. Izskatās, ka šīs izklaides labi pie sirds iet vācu tūristiem. Mēs nedaudz pastaigājam pa pilsētiņas ieliņām, atrodam baznīcu, bet iekšā neejam. Autostāvvieta ir pilna ar antīko automobiļu kluba agregātiem, laikam viņiem te notiek kāds pasākums, jo šīs mašīnītes mums sekos visas dienas garumā.

Uzreiz projām braukt negribas un nedaudz laiku pavadām stāvot uz tilta un skatoties uz pilsētiņu pa gabalu, tā izskatās smukāk. Iespļauju upē, lai noteiktu straumes ātrumu, diezgan strauja.

Nākošais pieturas punkts mums ir pilsētiņa Saumur. Saumur ir izdomāts apskatīt pili un pilsētiņas centru. Pa ceļam iemetu acis ceļvedī un izrādās, ka Saumur ir vēl viens pievilcīgs apskates punkts Musée des Blindés. Latviski sakot, tanku muzejs. Protams, ka mums ar Atvaru visādas pilis un vecpilsētas nobīdās otrajā plānā. Un par apskates punktu numur viens kļūst Tanku muzejs. Ivaram šis muzejs ir svešs, tā kā nākas vadīties pēc zīmēm. Iesākumā gan piebraucām pie auto muzeja kļūdas pēc.

Nedaudz par pašu muzeju, Saumur jau no laika gala ir bijusi franču kavalērijas bāze. Vēlāk, kad pakavus aizstāja kāpurķēdes, Saumur kļuva par tanku divīziju dislokācijas vietu. Muzeja sēta vien izskatījās daudzsološi, pilna ar tankiem, gan otrā pasaules kara veterāniem, gan jaunajiem – mūsdienu.

Protams, ka ilga domāšana šeit bija nevietā un devāmies uz pašu muzeju. Papriecējuši acis ar suvenīru bodes tanciņiem, nopērkam biļeti un fotografēšanas atļauju, dodamies uz izstāžu zālēm. Muzejs ir slavens ar to, ka viņiem bez agrīnajiem franču tanku modeļiem, kas paši par sevi ir unikāli, ir arī vienīgais Konigs Tiger, kurš joprojām darbojas. Tanki tur ir atrodami daži ne dažādi. Nelielam ieskatam Tiger, Tiger II, Schneider CA1, Leopardi, ARL 44, KV-1, T-34 utt.

Uzzināju arī daudz kā jauna, jo viens ir šķirstīt grāmatas ar tanku bildēm, bet pavisam cits ir apiet viņam riņķī, visu nopētīt un palūrēt iekšā pa lūku. Jā, tankos kāpt iekšā nedrīkstēju. Muzejā arī kļuva skaidrs, kāpēc ar vārdu ‘tanks’ prātā nāk vācieši. Vācu tanki tiešām atbilst vārdam Tanks.

Muzejā noblandījāmies vairāk kā divas stundas. Nezinu kā citiem, bet es biju sajūsmā. Bet visas lietas jau ar laiku beidzas un nācās vien doties tālāk. Izdomājam, ka jāpaēd un, cerībā atrast makdonaldu pa ceļam, dodamies uz Saumur pili.

Pils ir smuka, iekšā vairs pilīs neejam, laikam ir izveidojusies neliela alerģija. Makdonalds šajā virzienā arī neatradās. Toties no pils apkārtnes var labi pārredzēt pilsētas daļu, kas atrodas otrā Luāras krastā, iespējams, ka pie viņiem to sauc par Pārluāru. Ieskrietuves apkārtnē ir ļoti jau nu dārgas un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

Man kaut kā galvā klikšķis, ka obligāti jāēd maķīti, laikam saule pa karstu un zīmols iecepis smadzenēs. Mēģinot uzzināt adresi, tiek zvanīts cilvēkiem ar interneta pieeju, lai google apskatās. Abi apzvanītie apgalvo, ka neko nevar atrast, lai gan nupat ierakstot Mcdonalds in Saumur, man atradās adrese uzreiz. Ņēmām talkā Ivaru un pēc nelielas meklēšanās maķis atradās. Tur iekodām īpaši neveselīgu un kalorijām bagātu pārtiku un devāmies prom.

Tagad sanāca nedaudz braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, lai nonāktu Chinon, kas ir pilsētiņa ar pili cietokšņa veidā. Cietokšņi vēl alerģiju neizraisa. Cietoksnis tradicionāli atrodas kalna galā ar skatu uz upi. Upe gan šoreiz saucas Vienna. Jā, arī šajā pilī ir dzīvojuši karaļi un arī šajā pilī reiz viesojusies Žanna d’Arka. Žanna vispār izskatās savulaik ir mīlējusi pa pilīm tusēties. Pils protams gadsimtu gaitā nolaista un renovācija sākta tikai tagad. Tas nozīmē, ka skatu uz pilsētu var baudīt tikai gida pavadībā ar kasku galvā. Tā kā no franču gida jēgas nekādas nebūtu, kur varam blandāmies paši.

Interesanta nodarbe ir kāpaļāšana pa torņiem, tajos ir vēsi un ir interesanti redzēt, kur trepes aizved. Kādas pusstundas laikā visi torņi izložņāti, d’Arkai veltītais muzejs apskatīts, pat slavenais viduslaiku pulksteņmehānisms novērtēts, ja godīgi nekā īpaša, puspuvuši baļķi un sarūsējuši zobrati. No cietokšņa mūriem redzama arī Trebuchet replika, tas tāds agregāts ar kuriem nepieciešamības gadījumā var graut aplenktās pilsētas mūrus.

Šajā vietā mēs pazaudējam Atvaru, viņš ir nolēmis iepazīties ar pils vēsturi pilnībā un studē visus plakātus par pils vēsturi un uzbūvi, neizlaižot nevienu. Nekas nākas pagaidīt. Tad velkamies no kalna lejā un laižam uz nākamo pili.

Azay-le-Rideau tā saucas nākamā pils, būvēta uz salas Indras upē. Izklausās gandrīz kā Latvijā. Plāns bija vienkāršs aizbraukt un pa gabalu apskatīties, iekšā neejot. Ideja kā māja, izpildījums nesanāca. Aizbraucām uz pilsētiņu, nolikām mašīnu stojankā, bet vietu no kuras “uzmest aci”pilij neatradām. Iekšā iet un maksāt negribējās. Tā nu gar žogu pastaigājuši devāmies atpakaļ lai dotos uz Villandry.

Kas izglītotam cilvēkam jāzina par Villandry pili? Tas, ka tur ir ļoti gaumīgi dārzi, ja grib paspīdēt var vēl pieminēt, ka šeit reiz tikās Ričards Lauvassirds ar Filipu II, ka šo pili pēc revolūcijas Breton dzimtai konfiscēja, vēlāk Napaleons uzdāvināja to savam brālim. Bet tas viss ir nieks salīdzinot ar dārziem. Mani jau ar smuku koku izkārtojumu tik viegli neparaus, bet šeit gan viss bija pa pirmo zorti. Var tikai pabrīnīties, ko prasmīgs dārznieks spēj izveidot no krūmiem, kāpostiem un salātiem. Vislabāk dārzs, protams, izskatās no augšas.

Arī šeit bija labirints, jau labāks nekā Chenonceau, augstāks un sarežģītāks. Acīmredzot, lai bērni apmaldījušies nepazustu, žogā ierīkoti caurumi, šortkati, īstiem sliņķiem un šmaukļiem. Pa dārzu dzīvojāmies kādu stundu un tad diezgan noguruši devāmies atpakaļ uz Tūru.

Viesnīcā kā jau ierasts aizgājām uz baseinu, paēdām vakariņas, noskatījos futbolu un likos uz auss.