Šo grāmatu noklausījos audioformātā, iesāku martā un pabeidzu jūlijā. Iesāku es viņu klausīties stāvot uz kāda Jaunzēlandes supervulkāna, likās diezgan piemērots temats. Lai ar nebija nekādu cerību, ka supervulkāns ies gaisā, jo to jau viņš bija veiksmīgi izdarījis pirms pāris gadus tūkstošiem. Taču, aizbraucis no vulkāna, es piemirsu arī par grāmatu.

Grāmatas autore ir nolēmusi lasītājam/klausītājiem pavēstīt vispār zināmas lietas. Kaut kad kaut kur notiks liela dabas katastrofa, un cilvēki kā vienmēr nebūs tam gatavi. Iespējams, daudzi mirs, miljardiem sēdēs pie ekrāniem to noskatoties un tad, nomainoties paaudzei, pat tajā vietā, kur šī katastrofa notika, neviens par to nemaz neatcerēsies un dzīvos vien tālāk līdz nākošajai. Autore, pēc amata seismologs, grāmatā mēģina rast atbildi, kā salāgot cilvēku īso atmiņu un risku nenovērtēšanu ar dabas katastrofām.

Kā jau kārtīgam pētījumam pienākas, viņa meklē atbildes vēsturē. Varam uzzināt par Pompeju likteni, te autore mēģina klāt pielīmēt reliģijas attīstību pirmajā gadsimtā, Fukušimas nelaimi, kur viss tiek pasniegts caur sieviešu lomu  Japānas kultūrā, Lisabonas lielo zemestrīci, kur seku novēršanas efektivitāte tiek piedēvēta kādam karaļa administrācijas augstmanim, vulkāna izvirdumu Islandē, kur vietējie saglabāja sabiedrisko kārtību tikai pateicoties vietējam mācītājam.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katastrofu apraksti neaprobežojas tikai ar katastrofu aprakstiem vien, bet cenšas to ielikt vēsturiskajā kontekstā, identificējot pagrieziena punktus sabiedrības uztverē, attieksmē pret katastrofām un identificēt instrumentus, kas mums ļautu pārdzīvot nākamās katastrofas. Atbilde ir visnotaļ vienkārša un acīmredzama – jāizstrādā rīcības plāns, jānodrošina attiecīgās institūcijas ar resursiem un tad, ja negadīsies kaut kas īpašs, viss būs labi. Patīk arī grāmatas autores entuziasms uzskatot, ka ja pacenšas ar visu tikt galā un ja pacenšas domājot par nākotni, tad ir iespējams samazināt pat vislielāko katastrofu radītos zaudējumus.

Grāmata gan ir tāda ASV centriska, sevišķi runājot par katastrofu seku likvidēšanu, daudzas lapaspuses ir veltītas ASV atbildīgajiem dienestiem, to struktūrai un politiķu ietekmei uz tām. Arī no piesauktajiem piemēriem visizvērstākās katastrofu seku analīzes bija veltītas ASV teritorijai. Tas protams ir loģiski, jo mērķauditorijai ir ASV iedzīvotāji.

Iespējams, ka šī grāmata sagādās vilšanos tiem lasītājiem, kuri pavilksies uz nosaukumu cerībā izlasīt sirdi plosošus katastrofu aprakstus, aculiecinieku piedzīvojumus un citus interesantus faktus. Te lielās likstas ir lielākoties ieskicētas un seku novēršanas organizācijai ir veltīta lielāka uzmanība nekā pašam notikumam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, sniedz tieši to ko no tās sagaidīju, nespiež uz sensācijām, bet uz rūpīgu faktu izvērtēšanu nenovirzoties no centrālās tēmas.