Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?
Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.
Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.
Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.
Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.
Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.
Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.
Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.
Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.
Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.
Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.
No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.
Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.
Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.
Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.
Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.
Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.
Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.
Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.
No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.
Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.
Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.
Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.
Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.
Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.
Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.
Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.
Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.
No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.
Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.
Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.
Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.
Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.
Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.
Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.
Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.
Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.
Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.
Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.
Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.
Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.
Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.
Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.
Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.
Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.
Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.
Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.
Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.
