2. Marts

Šorīt nākas celties augšā visai gari, organisms tā arī vēl nav sapratis, cik īsti ir pulkstenis, un naktī nogulēto laiku vairāk var attiecināt uz pārgurumu nekā uz pašu nakti. No rīta mēģinu izcept olas, pannai nav teflona pārklājuma un omletes izcepšana ir diezgan nopietns čakars. Atvars mums ir atbildīgs par bekona cepšanu, viņam lietas vedas labāk, bet panna pierauj klāt tik un tā. Jā, es zinu visas tās teorijas par iesmērēšanu ar taukiem, karsēšanu un ko tik vēl ne, bet moteļos kur pēc katra iemītnieka visi štrumenti tiek aiznesti uz trauku mašīnu, tā štelle nestrādā. Mums vēl ir palikuši daži vakardienas cīsiņi, es vienu apēdu un uzreiz to nožēloju.

Šodien ieplānots neliels pārgājiens kalnos pa Keplera taku uz 20 kilometriem. Kalni jau nav diez ko augsti un augstuma starpība būs vien kilometrs, tā ka nav nekas traks. Somu pakojot nākas domāt, ko ņemt līdzi un ko atstāt, beigās paņemu līdzi gandrīz visu, ko var paņemt. Ar to man sniega gadījumā vajadzētu būt spējīgam izdzīvot vismaz diennakti. Pārējie, manuprāt, neekipējas pietiekami nopietni, bet nu tā ir viņu pašu darīšana.

Mums desmitos ir sarunāts helikopters, kas mūs izvizinās pa Te Anau ezera apkārtni un izlaidīs mūs pie Luxmore hut. Kad esam noliktajā laikā tikuši līdz helipadam, nevar teikt, ka mūs te dikti kāds gaidītu. Helikopters ir, bet mazais, un tas četrus noteikti nepacels. Ofisā samaksājam par pakalpojumu, un tad tiek izsaukts mūsu helikopters. Pa to laiku var papētīt pilotu bildes, pašķirstīt Jaunzēlandes skatu foto grāmatas un apmeklēt tualeti.

Pēc desmit minūšu gaidīšanas mūsu helikopters ir klāt. Tas ir piecu pasažieru Airbus H125, 2005. gadā līdzīgs nolaidās uz Everesta virsotnes. Mūs nedaudz noinstruē, nelīst helikopteram aiz astes, un nelēkt pašiem no viņa ārā. Tad saliekam somas bagāžas nodalījumā un paši raušamies iekšā aparātā. Vēlāk izlasījām, ka mūsu pilots ar helikopteru lidojis jau no bērna kājas un labprāt nodarbojas ar aizšauto buķeļu uzmeklēšanu. Šodiena ir tāda apmākusies, bet pilots apgalvo, ka augšā viss esot pa pirmo, saule ir, bet mākoņi ar laiku izklīdīšot.

Tā kā man šī nav pirmā reize, kad lidoju ar helikopteru kā pasažieris, tad pats pasākums man nekādas īpašās emocijas neizraisa. Skats uz ezeru un kalniem gan ir smuks un ir samaksātās naudas vērts. Sākumā mēs apmetam loku virs ezera, un tad kāda kalna galā tiekam izlaisti ārā paganīties. Paskatāmies kalnu ezeriņus, vietējo faunu, izskatās, ka mums nemeloja un mākoņi patiešām jau sāk izklīst. Es pat pievācu vienu akmeni no kalna augšas, tikai tagad nevaru atminēties, kurā kabatā viņu iegrūdu. Kad viss skatāmais ir apskatīts, lidojam uz Luxmore hut. No kurienes tad arī sāksies mūsu pārgājiens.

Pie Luxmore hut redzami cilvēki, kas tajā pārnakšņojuši un grasās doties tālāk, vai varbūt atpakaļ uz pilsētu. Mēs tā vietā, lai līstu pret kalnu esam izvēlējušies vieglāko ceļu – atlidojot. Izkāpjam no helikoptera, atvadāmies no pilota un dodamies uz taku. Keplera taka ir sešdesmit kilometrus gara un domāta četrām dienām, varu derēt, ka viņu var pievārēt arī vienā dienā, bet tad tu neko daudz neredzēsi un nekur neapstāsies, tamdēļ cilvēki pako līdzi teltis, kumodes un ūdens pudelesm – ar tādu svaru trīs vai četras dienas būs pašā laikā.

Mēs uzreiz lejā negrasāmies vilkties; mūsu plānā ir Mount Luxmore iekarošana. Tas te tāds vietējais kalns – 1085 metri virs jūras līmeņa. No mūsu starta vietas augstuma starpība vien 300 metri. Pēc pirmajām piecām minūtēm es saprotu, ka jaku te diez vai vajadzēs un izmetos t-kreklā. Protama lieta, ka uzreiz vajadzēja ieziesties ar pretiedeguma krēmu, te nav nekāda Latvija, UV indekss lielākoties ir ap 10. Visu laiku nākas kāpt pret kalnu, bet ir tā vērts, skats uz ezeru fantastisks, plānā mākoņu kārtiņa vairāk ir kā bonuss nevis traucēklis. Arī karstā saulīte palīdz tukšot ūdens krājumus un atvieglot somu.

Šai vietā nav uzņemta neviena filma ar hobitu iesaisti, lai gan mazie ezeriņi nudien ir tādi paši kā tie, kuros gulēja miroņi. Arī tos, kas gāja pa taku mums priekšā, mēs saucām par rūķiem vai hobitiem. Diemžēl visi mūsu minējumi bija nepareizi, tie vienmēr izrādījās īsti cilvēki. Kā jau uz visām takām, labāk ir iet savā tempā. Es arī eju, līdz sasniedzu vietu, kur sākas stāvs kāpiens uz Mount Luxmore virsotni. Tur jau lejā ir sakrautas mugursomas. Paeju bišķi nostāk un gaidu savus ceļabiedrus. Kamēr gaidu, tikmēr iepriekšējie kāpēji ir norausušies lejā, tā viss kalns paliek mums vieniem pašiem. Uzlīst augšā nudien nav grūti, tāds pastāvs ir, bet virs pārējā takas līmeņa vien kādi piecdesmit metri. Skats ir pa pirmo, var redzēt gan ezeru, gan noieto gabalu, gan to, kas vēl būs jānoiet. Safotografējamies, ar Atvaru nospriežam, k,a lai nu kas, bet mēs noteikti esam pirmie Pūņnieki, kas te uzrausušies.

Kad uzkāpj nākamie ekskursanti, savācam savu kolu un dodamies lejā. Lejā, protams, iet ir daudz vieglāk un ātrāk. Kā jau tas ir uz katras takas, mainot kustības virzienu, mainās arī perspektīva, tagad mūsu skatam paveras ezers un ir nedaudz jāuzmanās, lai neaizskatītos. Nedaudz pirms Luxmore hut nolemjam iekost, tagad katrs mēģina nopromoutēt savā somā atrodamo ēdamā saturu. Uz maniem bumbieriem neviens īsti nepavelkas un nākas vien ēst pašam, labi, ka kola noplok ātri. Vispār es lēšu, ka lieki esmu paņēmis mantas un ēdamo uz kādiem četriem pieciem kilogramiem. Nu nekas būs mācība citai reizei (samānījos, man šāda mācība nekad nebūs, kraušu somā, kamēr būs vietas).

Ejot gar takas gājēju naktsmītni Luxmore hut, nopētam tās piedāvātās ērtības. Nekā daudz nav. Mūsu valodā tādu māju sauktu par barakām, bet nu daudzdienu pārgājienā tāda naktsmītne noteikti ir labu labā, jo telti te nemaz īsti nav, kur uzcelt. Netālu no būdas ieraugām zīmi, ka tuvumā ir apskatāmas alas. Maija izlemj sākt kāpt lejā uz ezeru, Atvaru nākas pierunāt iet uz alām un veicam nelielu novirzi no plānotā gājiena.

Ceļš sākas ar nelielu kāpienu, bet pēc tam sanāk soļot pa līdzenu taciņu, alas gan nekur īpaši vairs netiek pieminētas un pēc kāda laiciņa sākam šaubīties, vai tās te vispār ir atrodamas. Kad ieraugām nelielu takas atzaru šaujam iekšā. Nu kaut kāda ala te ir – vairāk kā caurums zemē, kuram tuvumā nezinot labāk klāt nelīst. Cik nu bez luktura var saprast un ar ausīm dzirdēt, te ir kaut kāds apakšzemes strauts. Jā, lukturi es nez kāpēc nebiju paņēmis līdzi. Patiesībā sakot, es viņu nekad nepaņemšu līdzi tad, kad no viņa būtu kaut kāda jēga. Ala nav nekas iespaidīgs. Ejam atpakaļ uz galveno taku un nolemjam paiet vēl nedaudz uz priekšu, jo priekšā esošie tūristi tālumā gar kaut ko snaikstās.

Īstā ala bija tīri tā neko, pat ar trepēm, kas noved gandrīz līdz pazemes upes gultnei. Laikam plūdos līmenis ceļas, tāpēc tās apraujas kādus piecus metrus virs pašreizējā ūdens līmeņa. Lukturu mums nav, iztiekam ar saules gaismu un telefona gaismiņām. Varētu jau līst zemāk, bet slapji akmeņi un nav jau arī īstas jēgas, dodamies atpakaļ.

Tagad taka mūs vedīs līdz kalnu mežam, bet iesākumā nākas iet pa tādu kā pļavu par kalnu kori. Te uz takas pretī nāk vietējā aborigēnu meitene. Saku: “Čau”, a šī man “You are welcome here!”. Nu ja velkoms, tad velkoms. Mežs gan, uzreiz teikšu, ir īsts raganu mežs, koki noauguši ar sūnām un izskatās visai padrūmi. Es vēlāk noskaidroju, ka tā nav nekāda sūnu un ķērpju invāzija, bet, ka augstajiem mežiem tas ir ok. Tā kā te ir nacionālais parks, tad koki netiek zāģēti, ja vien tie nepārkrīt pāri takai.

Uz meža takas rosība ir daudz lielāka nekā kalnā, pirmo sastopam dīvainu vīreli, pēc tam kāpjot lejā parādās arī selfijstiki. Vispār taka ir tīri tā neko, pats galvenais ir, ka nav jāraušas augšā visi tie 800 augstuma metri. Vietām redzamas labas vietas, kur hobitiem slēpties gadījumā, ja tos meklētu kāds nazguls, koku saknes vispār te ir dīvainas, vietām tās it kā no iekšpuses uzspridzinātas. Nospriežu, ka tas noteikti tā rodas, piedzimstot kivi. Vispār jau jauka meža taka ar putnu dziesmām.

Vienu brīdi gan idilli iztraucēja kāds skrienošs cilvēks, kurš piestāja un apjautājās, vai es neesot redzējis mobilo telefonu. Vispār jau es mobilo telefonu esmu redzējis, bet tikai savu. Tad atminējos, ka šis agrāk mums nāca pa taku pretī ar selfijstiku rokās. Tā kā, bērni, esiet uzmanīgi, neejiet mežā ar telefoniem, kas uzmontēti uz selfijstikiem. Pēc kāda laika viņš neko neatradis bēdīgs nāca atpakaļ. Varu derēt, ka kaut kur Te Anau ezera apkaimē posumi tagad iziet kārtējo kandijkreša līmeni.

Kad esam tikuši līdz ezeram, tad atklājas, ka takas sākumā uzraksts vēsta to, ka šeit ir kivi dzīves zona, un suņus te nekādā gadījumā nedrīkst vest. Mums tagad jāsēž Brod Bay pludmalē un jāgaida kuģītis, tā mūs aizvedīs pāri ezeram uz Te Anau. Šeit arī iepazīstos ar vietējo insektu. To sauc par Te Namu, tā ir tāda sīka mušiņa, kas te pilda oda funkcijas. Atšķirībā no oda viņa ir delikāta, nemaz nepamanīsi, ka iekož, toties pumpa pēc tam būs uz nedēļu. Šādām štellēm mums ir iepirkts mušu atbaidāmais līdzeklis. Lietojot gan atklājas, ka tas ir parasts aromātisko eļļu maisījums. Nerodas iespaids, ka īpaši palīdzētu, bet nu lietojam to, kas ir.

Kamēr gaidām un ēdam cepumus, var izklaidēties, vērojot ūdensslēpotājus un minēt, kura ir mūsu laiva. Kad piebrauc laiva, atklājas, ka ir viena problēma, kas vajā ūdenstransportus, kopš Mozus laikiem. Pasažieru ir vairāk nekā laivā vietu. Labi, ka mēs rindā esam ap vidu un tā ģimenes netika izšķirtas. Braukšanu ar laivu varēja baudīt sitot līdzi paņemtās mušas.

Tikuši atpakaļ mājiņā, pirmais iepazīstamies ar vietējo kaķi, tas ir mangotājs un tādēļ viņam nākas aiziet. Aizsūtam Maiju izlūkos pie moteļa īpašnieces, viņai jāuzzina, kur te ronami vislabākie fish and chips miestā. Maija atgriežas un paziņo Te Anau Dairy. Mēs to vietu zinām kopš vakardienas pastaigas. Sākotnējais plāns ir aizsūtīt kādu pakaļ, bet beigās aizejam visi. To, ka iestāde ir iecienīta vietējo vidū, var redzēt uzreiz. Mums priekšā rindā stāv vīrietis, kurš, ja skatās uz kūtsmēslu daudzumu uz apģērba, ir nupat pabeidzis brangu mēslu mēšanas sesiju. Latvijā šo pasākumu PVD aizvērtu jau nākamajā dienā, bet te nekā viss prīmā. Izveicam savu pasūtījumu līdzņemšanai un gaidām.

Gaidīt nākas ilgi, iepazīstamies ar nekustamā īpašuma cenām (dārgi), friziera pakalpojumu (ja vajag jāuzzvana un tad atnāks), to, ko ēd citi tūristi. Noskaidrojas arī, kādēļ pie minimāla cilvēku skata ir tik ilga gaidīšana, izrādās te cilvēki uzzvana, pasūta pa telefonu un tad atnāk pakaļ, kad gatavs. Nē, indiešus ar ričukiem un Wolt kastēm te neredzējām. Mēs bijām tik cītīgi gaidītāji, ka pavārs mūsu pasūtījumu mums pats iznesa ārā. Gājām uz mājām, līdz galam neaiznesām. Padevāmies Maijas spiedienam, kas apgalvoja, ka šis ēdamais ir jāēd ezera krastā. Manuprāt, tas nav prātīgi, beigās vienojamies par kompromisu – piknika galdiņu netālu no ezera. Jāatzīst, ja visu dienu esi vazājies uz kājām, tad fritēta pārtika ar cukurūdeni ir pašā laikā.

Tā kā līdz saulrietam vēl ir labs laiks, nolemjam aizbraukt uz vēl kādu ezeru – Manapouri. Tas nav tālu, ne ar ko īpašu tas no citiem ezeriem neatšķiras. Vazājamies pa pludmali, metam pīlītes, sitam mušas un runājamies. Ar laiku ievērojam, ka mums visu laiku līdzi nāk vietējā meitene. Beigās viņa neiztur un jautā, vai mēs gadījumā nerunājam latviski. Kas ir, tas ir, mēs nudien runājam latviski. Izrādās, ka viņa bērnībā dzīvojusi Liepājā, bet tad vecāki pārcēlušies uz Jaunzēlandi un viņa no valodas neko vairs neatceroties. Kad nu tas noskaidrots un saule norietējusi dodamies mājās, jo rīt mums plānā ir vēl agrāks rīts.