Navigate / search

ГНОМ by Сергей Карелин

Gnom

Tipiska krievu fantasy grāmata. Karelina grāmatas ir nācies lasīt agrāk, tā kā nekādus pārsteigumus šis autors man sagādāt nespētu. Sižeti viņam vienmēr ir taisni kā slotas kāti un galvenie varoņi ar īpašu iekšējo emocionālo dzīvi neizpaužas.

Rūķis vārdā Mirns dzīvo savā rūķu ciematiņā, kurā arī strādā par šahtas lifta uzraugu. Rūķim nav paveicies, jo tēvs viņam ir bijis cilvēks un jaukteņi šajā rūķu ciemā nav cieņā. Par brigadieri viņam nekļūt. Un te vienu dienu viņš atrod dīvainu akmeni, vēlāk sižeta gaitā uzzinām, ka šis akmens ir paša rūķu dieva Gnorma veidojums un sākotnēji domāts rūķu rases apvienošanai. Bet, kā saka, dievs domā, dievi dara un nekas nesanāca. Mūsu varonis neko par to nezina un jau pirmajā vakarā akmeni uzsit gaisā svešiniekam. Par labu naudu, starp citu. Un tad sākas ziepes – rūķis mēģina savās rokās dabūt gan magi, gan dēmoni, gan citi rūķi.

Darba struktūra tipiska žanram, galvenais varonis izveido komandu, kurā ieklīst dažādi dzīvē nesaprasti personāži, bet katrs ar savām unikālām spējām, kas sinerģiski palielina komandas izredzes izdzīvot grāmatas darbības laika. Rūķim šāds palīgs ir trollis Moz, kas pabeidzis filosofijas fakultāti.

Galvenais varonis, kā jau Kareļina grāmatās ierasts, peld līdzi notikumiem, pats neko īpaši neizvēlas – tik iet, bez mērķa un tālākiem plāniem. Ja kāds viņam stājās pretī, tad veiksmīgas apstākļu sakritības un pēkšņi parādījušās superspējas ar viņiem mierīgi tiek galā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir stāstījuma nesakarība – viena rindkopa var būt pretrunā ar citu, hronoloģijā, piemēram. Ir arī vesela kaudze ar loģiskām problēmām. Galvenā varoņa komanda ceļo pārsvarā ar zirgiem, tomēr izrādās, ka viņiem nav nekādas pārvietoties ar portālu palīdzību. Vispār Rūķa pasaulē ar portāliem pārvietojas visi, kam nav slinkums. Mirns vienā nodaļā var sevi slavēt, kā personu, kuru ļoti interesē maģija, nākamā apgalvot, ka maģijas nodarbības viņam faktiski riebjas.

Arī galvenie labie un galvenie ļaunie ir ekstrēmi tēli, ļaunajiem tēliem nav nekādu citu motīvu kā vien valdīt pār pasauli un visiem parādīt (īsti psihopāti), arī lielās pasaules nemīlēšanas motivācija mums netiek izskaidrota. Labie tēli nav daudz „labāki”, lai arī mazākā apjomā, pilnīgi balti un pūkaini. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

ПЛАЦДАРМ by Игорь Недозор

Placdarms

Patiesībā par grāmatas tematiku visu pasaka vāka bilde, fantastika, tanki un dēmoni, tātad mūsdienu armija nokļūst magu pārvaldītos viduslaikos.

1980-desmitajos gados PSRS notiek laika mašīnas izmēģinājumi. Armijnieki vēlas paceļot pagātnē un sagatavot placdarmu vispasaules komunistiskās revolūcijas nodrošināšanai, taču tā vietā, lai atrastos Vidusāzijas stepēs neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, armijnieki atklāj, ka ir nonākuši paralēlā pasaulē, kurā valda magu ordeņi. Eksperiments tiek turpināts, taču tagad mērķis jau ir komunisma ieviešana veselā pasaulē.

Pašā grāmatā gan komunisma ieviešanas ideja ir tikai dekorācija, cilvēki ikdienā ir nodarbināti ar daudz piezemētākām lietām, kā uzvarēt un izdzīvot. Tiek apskatīti dažādu cilvēku likteņi ģenerālis Tihomirovs, topošais mags Artjoms, specdienestu pārstāvis Aleksejs. Planētas Arguerlail iekarošana tiek apskatīta arī no tās pamatiedzīvotāju redzespunkta. Pamatiedzīvotāji ir iedalāmi trijās kategorijās magi, kas reāli valda pār pasauli, daži brīvie iedzīvotāji, tirgoņi un klejotāji, pārējie ir vergi. Redzam, ka pasaule to vien vēlas, lai tajā ieviestu komunismu. Kultūršokam vislabāk piemērojas tieši magi, jo viņiem ar pārdabiskām radībām nākas sastapties ikdienā.

Man vienmēr ir interesējušas grāmatas par tēmu – helikopters pret viduslaiku pilsētu. Lai lasītājam nebūtu pārāk garlaicīgi, spēkus izlīdzina jaunās pasaules magi, kuri, ja saņemas, spēj diezgan turēt pretī agresoriem tankos. Tomēr arī magi vairāk ir ieinteresēti tikt varas piramīdas virsotnē, pat ja tam jāupurē savas tautas intereses. Daudz interesantu faktu par iekarojamo planētu, kuri padara reālāku un nav tradicionālie – rūķi, troļļi un elfi, kas ar laiku tomēr rada tādu kā apnikumu. Bet vai es no šīs grāmatas kaut ko ieguvu, neko daudz, tikai un vienīgi labs laika kavēklis.

Grāmatas sižets ir sadrumstalots un uzdod vairāk jautājumus nekā atbildes, ir skaidrs, ka grāmatai ir plānots turpinājums. Pašai grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt tikai žanra cienītājiem. Ja parādīsies turpinājums,w lasīšu obligāti, varbūt sadrumstalotība izveidosies tīri sakarīgā bildē.

Странствия мага by Ник Перумов

Stranstvija maga 1
Stranstvija maga 2

Fesa piedzīvojumi Evial pasaulē turpinās. Tā kā iepriekšējās grāmatas beigās viņš piedalījās pilsētas Arvest iznīcināšanā, tad tagad ir pēdējais laiks glābt savu ādu un mukt no inkvizīcijas. Pirmais galamērķis, tumšo elfu karaliste Narn viņu nepieņem, valstī ar nosaukumu Egest viņam nav dzīves, jo tur valda inkvizitori (nekromantu dabiskie ienaidnieki), bet arī gaišie elfi no mūžīgā meža viņu pie sevis redzēt negrib.

Tā nu nabaga Fess, kas sevi šajā pasaulē sauc par Nejasiķ, klīst pa pasauli cīnoties pret visiem. Cīņā viņam palīdz, kā jau tas šajā žanrā ierasts rūķis un orks, beigās parādās arī puselfe.

Par ko cīnās galvenais varonis, da neparko. Viņš vispār ir dīvains. Piemēram, viņš iesākumā, redzot netaisnību, cenšas to atrisināt ar vismazāko kaitējumu. Bet vienmēr sanāk tā, ka ciematiņu, kuru viņš sadomājis aizstāvēt no inkvizitoru patvaļas, pats arī beigās iznīcina, uzrīdot tiem zombijus. Netrūkst arī tās saucamo “last stand”, šajā grāmatā atceros tādus veselus divus. Protams, galvenais varonis tiek cauri sveikā, toties viņu līdzgaitnieki ņem nelāgu galu vai arī ņems. Puisim patīk aizrauties ar cīņām viens pret visu pasauli.

Cīņas parasti ir šabloniskas. Iesākumā pretinieks liekas neuzvarams, taču cīņas gaitā Fesam parādās jaunas spējas, kuras nolīdzina gar zemi visu ciemu un cilvēkus tajā. Viņam ļoti patīk spriedelēt par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Nekromantam jau redz jābalansē, lai nekļūtu ļoti ļauns.

Tā nu grāmata tīri Perumova stilā, brīnumainas izglābšanās, tiek apsisti visi, kas kustas. Ja varonis sadusmojas, tad visiem ir vakars. Grāmata ir tīrs action bez nekāda nopietna seguma. Mērķis, kāpēc viss noticis tā, ceļa meklējums, grāmatas beigās izskatās tā aiz matiem pievilkts, ka jāsmejas. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Laba lieta, ko lasīt vilcienā.

Рождение мага by Ник Перумов

Sākšu ar sliktāko – man šī sērija sāk nepatikt un tiek apsvērta ideja Perumova garadarbus vairāk nelasīt.

Stāsts risinās tālāk no vietas, kur iepriekšējā beidzās. Fess atjēdzas pavisam citā pasaulē – Evial. Labāko meksikāņu seriālu tradīcijas ieturot, viņam ir daļēja amnēzija. Neatceras vairs ne savas cīņas mākslas, ne maģijas pamatus. Tomēr maga talants saglabājies un viņš iestājas vietējā magu universitātē. Protams, ka nekāds zibensmetējs viņš nevēlas būt, un izvēlas nekromantu katedru. Sanāk konflikts ar Inkvizīciju. Uzrodas arī spēki, kas vēlas atgūt koka un dimanta zobenus.

Grāmatas sižets ir kļuvis spraigāks un lasās ātri. Tomēr lasāmvielai ir tāda kā narkotiska iedarbība, tu izlasi un domā: forši. Bet uzdodot sev jautājumu, kas bija forši, tu nespēj atrast atbildi.

Autors, lai mazinātu Fessa tēla pārāk strauju attīstību, ir nolēmis viņa spējas īslaicīgi samazināt, tomēr jau redzams, ka nepaies vēl divas grāmatas un Fessam pats dievs nebūs šķērslis. Protams arī risināmo problēmu apjoms paplašinās. Turpinās dažādu multiversu, paralēlo pasauļu, mistisku spēku parādīšanas. Izskatās, ka Perumovs pieturas pie idejas – jo vairāk, jo labāk.

Arī pašas pasaules nevar uzskatīt par oriģinālām, rūķi, elfi, goblini, tipisks tolkenisms. Nekā unikāla -standarta dekorācijas, standarta sižets. Labi, nav vēl gadījies lasīt garu stāstu sēriju, kurā galvenais tēls ir nekromants, bet tas neko nemaina. Autors gan cenšas ieviest dažādus spriedelējumus, cik grūti ir būt nekromantam un būt tumsas pusē, tai pat laikā cenšoties darīt labu. Man tas izskatījās ļoti patētiski, izvēlas lietu, kas man pēc būtības riebjas un tad sev cenšas attaisnot to ar kalpošanu cilvēcei kopumā. Jeb mazākā ļaunuma princips.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nu nav tā vairāk pelnījusi, laba lieta, ja galīgi nekā cita nav ko darīt un ir vēlme padarbināt savas smadzenes tukšgaitā.

Алмазный меч, деревянный меч II by Ник Перумов

Par pirmo grāmatu jau rakstīju. Šī ir cikla „Lūzuma Hronikas” otrā grāmata.

Ja iepriekšējā grāmatā viss gāja uz lielu “action”, tad šajā tas ir sācies. Imperators uzsāk bezkompromisa cīņu ar magu ordeņiem. Impērijā ir jābūt tikai vienam valdniekam. Gan koka, gan briljanta zobens nonāk pie to īstajiem saimniekiem. Protams, ka īstie saimnieki ir gatavi ar šo artefaktu palīdzību iznīcināt visus cilvēkus.

Papildus tiek ieviest jauni spēlētāji, paralēlās pasaules magu Ieleja, Ceļa būvētāji, kas savā ceļā iznīcina realitātes, ex-dievs utt. Darbība risinās ļoti spraigi un lasītāju aizrauj jau no pirmās lapaspuses, mani līdz 150, tikai tad attapos, ka jāiet arī kaut kad gulēt.

Autora rakstīšanas stils joprojām liekas saistošs, arī daudzās sižeta līnijas vairs nekaitina un liekas interesantas, jo ir iegūts kopskats. Nedaudz kaitina autora tendence nosaukumos visur censties iebāzt debīlus burtu savienojumus, tas laikam skaitās ekstra, bet var redzēt, ka autoram nav ne jausmas kā šīs zīmes jālasa.

Tāpat autors ir aizgājis pa standarta problēmu eskalācijas taku. Galvenais varonis Fess, kurš izskatījās kā parasts slavenas magu dzimtas atvase, izrādās mega super magu ielejas iedzīvotājs, kurš septiņus Impērijas magus nosit kā mušas vienā piegājienā. Pie tam viņš pat lāgā nav gājis skolā. Ja godīgi, man bail iedomāties, kas šis būs par vīru pēdējā grāmatā.

Tad vēl galvenie varoņu raksturi ir tādi nedaudz dīvaini, viņi mīl filosofēt par labo un ļauno, dzīvi skatās “po poņaķijam”, tu man – es tev. Rases savā starpā piekopj tādu genocīdu, kāds Hitleram nemaz nav sapņos rādījies (zīdaiņu bradāšana ar kājām ir topā). Nekromanti vispār darbojas doktora Mengelas labākajās tradīcijās. Lai ar izņēmumiem, lielākā daļa varoņu ir kaut kādu ideju apsēsti un ir tikai labi vai ļauni.

Protams, visādas paralēlās pasaules un super magi liekas nodrāzts temats, taču atslodzei ir pašā laikā. Ja tu gada laikā nelasi vairāk par piecām grāmatām, tad šo par lasāmo neņem – ir pasaulē labākas un noderīgākas grāmatas. Es lieku 7 no 10 ballēm.

Autora mājas lapa.

Алмазный меч, Деревянный меч I by Ник Перумов

Šī grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir par diviem zobeniem – koka un dimanta. Visa darbība noris Impērijā; impērija ir cilvēku veidojums, kas pāris gadsimtus atpakaļ ir parādījusi, kurš šeit ir visstiprākais un visgudrākais. Parādījusi elfiem, rūķiem, troļļiem un veselai kaudzei citu rasu.

Impēriju nomināli pārvalda Imperators, bet faktiski Magu ordeņi. Tā tas ir bijis gadsimtiem, taču laiki mainās. Jaunais Imperators nolemj tikt vaļā no Magu diktāta. Magi iegūst koka zobenu (danu rases artefaktu) un nolemj tikt vaļā no Imperatora. Rūķi, savukārt, tiek pie dimanta zobena un ir gatavi parādīt visiem.

Patlaban izskatās, ka grāmatas primārās sižeta līnijas ir par Imperatoru un viņa revolūciju un Fessu, Pelēkā ordeņa algotni, kas darbojas Imperatora uzdevumā. Papildus risinās vēl vismaz četras mazākas nozīmes līnijas. Iesākumā šī lēkāšana starp sižeta līnija man diezgan maisīja prātu.

Kā jau pirmajām grāmatām ierasts, tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar vispārējo situāciju, ieskicētas galvenās sižeta līnijas. Perumova pasaule ar oriģinalitāti neizceļas, bet mūsdienās ko jaunu izdomāt jau izskatā nereāli. Ir standarta rūķi, elfi – neierasti, bet apspiedēju lomā ir cilvēki. Kaut kad pagātnē viņi ir izcīnījuši savu vietu zem saules, bet piedevuši nav nevienam. Ir dažas interesantas idejas kā lietus, kas iznīcina visu dzīvo, dažādu mošķu faunas pārbagātība.

Diemžēl jāatzīst, ka Perumovs aiziet pa standarta taku. Galvenos varoņu saviem mērķiem izmanto kaut kādi ārēji spēki, kas grāmatā neatklājas, bet viņus visu laiku var manīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka turpmāk problēmu apjoms kļūs arvien globālāks un, lai nepaliktu aizdurvē, varoņi uz grāmatas beigām kļūs dieviem līdzīgi. Tā lieta mani šajās grāmatās ļoti kaitina, pirmās tendences jau pamanīju Fessa stāstam attīstoties, sāka parādīties cik kruts patiesībā Fess ir, kādi viņam radi un kādi gali. Protams, ir arī daudzas standarta klišejas, lielai maģijai nepieciešamas bērnu asinis, elfi labi šauj ar lokiem, rūķi kalnrači, pazemes mošķi lielākoties ir kukaiņveidīgi, nezināmiem spēkiem uz galvas aug ragi un ir šķelti nagi. It kā varētu domāt, vai dies kur primitīvi, tomēr, no otras puses tas palīdz autoram bez īpašas iespringšanas un daudzu lappušu aprakstiem, palīdzēt lasītājam iejusties viņa izgudrotajā pasaulē.

Ņemot vērā visu augstāk minēto grāmata ir pelnījusi stabilas 7 no 10 ballēm, jo dažas Perumova grāmatas esmu jau lasījis un zināju uz ko parakstos.

Rakstnieka mājas lapa.

ПОД ЗНАМЕНЕМ ПРОРОЧЕСТВА by Виталий Зыков

Biju domājis, ka šī grāmata būs triloģijas pēdējā, bet kļūdījos. Izskatās, ka šī būs vismaz tetraloģija un pēdējā grāmata nemaz vēl nav sarakstīta. Pirmā un otrā grāmata jau ir izlasīta.

Jarika piedzīvojumi Torna pasaulē turpinās. Puisis ir uzmetis iepriekšējo darba devēju Zelodas karaļvalsti un devies pelnīt maizi kā algotnis. Autors pamazām stāstu iegriež standarta fantasy žanra rāmjos, galvenais varonis savāc nelielu komandu, kas, kopā strādājot, var paveikt brīnuma lietas. Tā nu viņi klaiņo pa pasauli, aizskardami daudzu un dažādu grupējumu intereses.

Jarikam parādās viena jauna īpašība – nežēlība. Pašam gan viņam mērķis vēl nav nekāds, bet visus, kas viņam uzbrauc, tos iznes koka uzvalkos. Netiek aizmirsta arī maģija. Jariks tajā ir kļuvis speciālists, tāpat kā Oļegs, tas gan stažējas pie rūķiem.

Kopumā, lai jau arī stāsta trešā grāmata, jāuzslavē autora spēja izvairīties no problēmu globalizācijas. Standarta pasākums ir pirmajā grāmatā – risinām ciema problēmas, otrajā pasaules, trešajā multiversa. Paldies autoram, te problemātikas eskalācija nav tik krasa un varonim netiek piešķirts vezums ar superspējām, lai tiktu galā ar superproblēmām. Problēmas ir, bet ne visas spēj atrisināt.

Nedaudz pārsteidz galvenā varoņa pataloģiskā agresivitāte, kādēļ autors izvēlējies šo ceļu nesaprotu, elfus viņš vienkārši neieredz – tas saprotams, bet labprāt arī uzmet citus, pie tam reizēm bez pamata. Lai arī grāmatā joprojām risinās ap piecām sižeta līnijām, tomēr biju jau pieradis pie „lēkāšanas” un tas vairs mani nesatrauca. Vispadevušākās man šķiet Jarika un Nekromanta Čismara līnijas, visgarlaicīgākies stāsti par Nastjas „dižajām” galma intrigām.

Kopumā šai grāmatai droši lieku 8 no 10 ballēm. Un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu. Cik gan ievācu informāciju, tas nav vēl pat sākts rakstīt un iespējams, ka jāgaida būs kāds gads vismaz. Protams, šādas ilgas dzemdības nedaudz kaitina, jo bezmaz jāveido dažādu autoru nepabeigto grāmatu ciklu saraksts.

Bilde no izdevniecības Armada.

НАЕМНИК ЕГО ВЕЛИЧЕСТВА by Виталий Зыков

Šī ir grāmatu sērijas Torna pasaules sērijas otrā grāmata, pirmo apskatīju jau agrāk.

Jarika piedzīvojumi turpinās – lai labāk iekļautos vietējā sabiedrībā viņš pieņem vārdu K’irsans un iestājas Zelodas impērijas armijā. Tādā kā franču leģiona analogā. Sāk kā parasts kareivis un grāmatas beigās jau kļuvis par leitnantu. Protams, ka grāmatas notikumi neataino mierīgu dienesta karjeru.

Zelodas karaļvalstī sākas varas maiņa, vecais karalis ir spiests bēguļot ar sava leģiona atliekām. Tomēr viss vēl nav zaudēts, valdošajai dinastijai reiz piederējis artefakts Zelodas āmurs, tāds kā maģijas koncentrators, un to atrodot karalis var varu atgūt. Protams, ka āmurs tiek atrasts, un kurš tajā visā palīdzēja varat minēt paši.Grāmatā autorsta garus un plašus aprakstus Zelodas un Torna pasaules politiskajai situācijai, ievieš jaunas koncepcija nākotnes notikumu attīstībai, sāk parādīties dažādi artefakti.

Arī Jariks beidzot ir pametis savu pasīvo statusu. Armijā samācījies kauties, drakona asinis ir nākušas par labu, tagad ienaidniekus galē kaudzēm. Ar maģijas izmantošanu viņš neforsē, lai neatklātu savu incognito. Protams, par autora aprakstītajiem taktikas un stratēģijas spriedumiem var padiskutēt, bet labi tā jau tomēr ir fantasy grāmata nevis Klauzevica darbs. Jarikam gan joprojām nav nekādi nākotnes nodomi, viņam nav pat ilgtermiņa kvesta, kas šādās grāmatās ir obligāts. Viņam ir dažādi mistiski ienaidnieki, par kuriem lasītājs uzzina pavisam nedaudz, parādās jauni spēki, bet nu nekādi nevar saprast, uz kuru pusi tas viss velk. To jau drīzāk jāvērtē pozitīvi, jo parasti šis žanrs grēko ar sižeta līniju, taisnu kā lineāls.

Neskatoties uz visu augstāk minēto sižetā ir reāla darbībai arī tikai darbības pēc, taču tā aizrauj. Reizēm sanikno daudzās sižeta līnijas, tās ir veselas četras. Taču autora pasaules burvība nav zudusi lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no izdevniecības Armada.

Безымянный раб by Виталий Зыков

Šī ir rakstnieka pati pirmā grāmata. Ilgus gadus bijusi lasāma internetā par brīvu līdz tai savus skatus pievērsuši izdevēji. Un tā ir Torna pasaules sērijas pirmā grāmata.

Viss sākas vienkārši – galveno varoni Jaroslavu no nelielas krievu pilsētiņas nozog pūķis kopā ar mikroautobusu un visiem tā pasažieriem. Šis pūķis vārdā Rošags izrādās citas pasaules iemītnieks, viņus izzadzis, lai veiktu rituālu savas dzīves pagarināšanai. Protams, ka Jaroslavam (tālāk viņu grāmatā sauc Jariks) tāds iznākums nepatīk un interesantu sakritību rezultātā pūķis beigts un pieci dzīvi palikušie mikroautobusa pasažieri dzīvi.

Bez Jarika Torna pasaulē nonācis Oļegs, Nastja un vēl divas blondīnes, kas grāmatā parādās epizodiski. Jariks no pūķa pārmanto superspējas un virzoties pie cilvēkiem noklīst no pārējā grupējuma. Oļegu un pārējo grupu „izglābj” Nolda salas magi. Oļegs sāk maga karjeru, Nastja mācās kultūru, bet Jariks blandās pa džungļiem un mācās maģiju, cīnoties ar dzīvniekiem un stažējoties izmirušās ķirzakcilvēku cilts pilsētā. Mācās tik labi, ka man jau ap 50 lapaspusi šķita, kur nu vēl tālāk – augstāk tikai dievi. Tomēr viņa labās dienas beidzās un Jariku ar viltību stepju klejotāju magi noķēra un paverdzināja.

Grāmatas autors ir izveidojis vienkārši izcilu fantasy pasauli, tajā ir gan daudz valstu, tautu un tradīciju. Iepriecināja uz vākiem uzzīmētās kartes, kas palīdz orientēties notikumos. Lielākā daļa no ballēm pienāksies tieši pasaulei, kurā norisinās darbība, tā ir pietiekoši neklišejiska, lai būtu interesanta. Tā man nedaudz atgādina Pehova Siālu un, ja autors jau pirmajā grāmatā spēj ko tādu izdomāt, tas ir daudzsološi.

Arī autora varoņi ir izstrādāti un pie tam sabalansēti, šad tad viņi pie sevis kaļ plānus, atceras notikumus no sava redzes punkta vēro un piedalās notikumos.

Tomēr galveno varoni autors nemīl – Jarikam tiek uzgrūstas visas pasaules nelaimes. No sākuma optimistisko un dzīvespriecīgo varoni iegrūž verdzībā. Nonācis verdzībā, Jariks manā skatījumā kļūst par bomžu filozofijas piekritēju – kur straume nesīs, tur arī peldēšu. Kā saimnieks Dargs liks, tā darīsim. Artefakts, ar kuru tiek nomāktas Jarika maga spējas, ir stiprs, bet salaužams, Jariks to atklāj jau pirmajās nebrīves dienās. Un kā Jūs domājat viņš cenšas tikt no tā vaļā? Nekā – viņš laiž gurķi un ar to nodarbojas tikai epizodiski, tikai beigās, kad sāk svilt pēdas, tad pacenšas. Tas viss mani nedaudz piebesī. Nedaudz mulsina arī varoņa iesauka Jariks, zinot krievu valodas īpatnības un sākumā pieliekot H un patskani sanāk lamuvārds (to ir pamanījuši daži krievu recenzenti).

Oļegs, savukārt topošais mags, kad tiek norīkots Jarika ķeršanā uzvedas kā īsts nepateicīgs maita, sak, kāpēc šis mūk un viņam pa mežu pakaļ jāvelkas. Lai kā arī nebūtu varoņi un sižets pievelk un aizrauj, ir diezgan daudz darbības vietām ir pretrunas, bet ja uz to piever acis labs lasāmgabals: lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no Armada.

Un ja kādu interesē grāmatas autora blogs.

Citu blogu domas par šo grāmatu.