The Slow Regard of Silent Things (Tales from Temerant) by Patrick Rothfuss

Nebūšu samelojies, ja atklāšu, ka šī bija viena no grāmatām, kuru gaidīju ar nepacietību. Tik nepacietīgi, ka biju iztērējis naudu par viņu jau pāris mēnešus iepriekš. Agrāk ar šādu manu rīcību varēja lepoties tikai Stīvens Kings, Terijs Prečets un Bils Braisons. Nu šiem var piepulcināt arī Patriku Rotfusu.

Dziļi zem Universitātes atrodas vesela pasaule. Tā nav pārāk liela un gaiša, taču tajā ir savi noslēpumi. Cilvēki še bieži neiegriežas, ja vien nesaplīst kāda ūdens vai apkures caurule, un tas nenotiek bieži. Patiesībā tas notiek ļoti reti, pat pārāk reti. Tas viss tādēļ, ka kāds, pareizāk sakot kāda ir ieinteresēta, lai neviens te neaicināts nestaigātu. Šeit dzīvo Auri – noslēpumaina jauna sieviete, par kuras esamību praktiski neviens nenojauš. Tiem kas lasījuši „The Name of the Wind” un „The Wise Man’s Fear” jau nedaudz ir zināms, kas ir Auri, taču šeit autors piedāvā ieskatu vienā Auri dzīves nedēļā.

Stāsta alternatīvais nosaukums varētu būt “Septiņas dienas Auri dzīvē”. Pa lielam šajā stāstā nekas tāds nenotiek, lasītajam ir dota iespēja klejot kopā ar Auri pa Underthing dzīlēm. Atklāt pa kādam noslēpumam un saprast, ka pats galvenais turēt lietas kārtībā. Ja lietas nav kārtībā, tad no tādas pasaules neko daudz nevar gaidīt. Auri zina par šādu sīkumu nozīmīgumu, cilvēkam ir jāsaprot sava vieta pasaulē. Cilvēks ir tikai niecība. Praktiski neviens to nepajauš, jo cilvēki ir pakļauti vājumam un lepnumam. Taču Auri kaut kādā veidā ir guvusi ieskatu pasaulē no pavisam cita skatu punkta, un pasaule vairs nav tikai viņa un lietas. Visam ir savs laiks, katrai lietai ir savs noslēpums un vieta. Galvenais ir lietas saprast un viņās ieklausīties. Auri ir apsēsta ar pasaules lietu kārtību pasaulē. Mūsu realitātē to sauktu par OCD, bet Auri pasaulē šī apsēstība ir pat ļoti racionāla.

That was the only way. You did not want things for yourself. That made you small. That kept you safe. That meant you could move smoothly through the world without upsetting every applecart you came across. And if you were careful, if you were a proper part of things, then you could help. You mended what was cracked . You tended to the things you found askew. And you trusted that the world in turn would brush you up against the chance to eat

Sākot grāmatu lasīt man doma bija, jupis viņu rāvis, tā tak ir viena perfekcioniste, kas apsēsta ar Fenšui! Labi, cilvēks jau var būt traks, bet ne jau līdz tādam līmenim, ka var iedomāties, ka lietas var uz viņu apvainoties! Nē, nu skaidra lieta, reizēm mēs varam apvainoties uz lietām, bet lai viņas uz mums! Auri lietu sajūtas ir tikpat pašsaprotamas kā mums citu cilvēku. Sākumā īsti nevarēju saprast, kas un kādēļ notiek, jo galvenās varones pasaules uztvere nav īsti racionāla. Taču, kad pāris dienas ar viņu kopā nodzīvotas, sāc saprast perspektīvu un rīcības mērķus. Kad „pareizā” pasaules uztvere pa drumstaliņām absorbēta, tad lasīšana kļūst pavisam interesanta.

Tā kā esmu cītīgi sekojis autora teiktajam, es nemaz neesmu apvainojies uz autoru, ka Kvothe stāsts te netiek turpināts. Jā, šis stāsts nedod Vēja vārda pasaulei nekādu pienesumu, bet labu stāstu izmest ārā būtu nepiedodami. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Es nesauktu stāstu par izcilu vai stāstījuma komponējumu par unikālu, labs stāsts, kurš man iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku.

The Wise Man’s Fear by Patrick Rothfuss

Ar šīs grāmatas izlasīšanu man nemaz tik viegli nevedās. Pirmo reizi es viņu mēģināju izlasīt trīs gadus atpakaļ. Tad tikko biju piebeidzis lasīt The Name of the Wind, un šķita laba ideja lasīt vien tālāk. Tas nekas, ka grāmatai veselas tūkstoš lapaspuses. Tomēr man pēc kāda laika entuziasms noplaka un, ticis līdz kādai divsimtajai lapaspusei, metu grāmatai mieru. Otrā reize bija kādu gadu atpakaļ, biju nonācis situācijā, ka šī bija vienīgā grāmata, kuru bija iespējams dabūt un lasīt. Tie, kas lasa daudz sapratīs, ka dzīvē gadās situācijas, kad vienīgā alternatīva ir pudeļu etiķetes. Tomēr arī tad līdz ko man bija pieejamas citas grāmatas, es šo grāmatu nodevu un pametu pie piecdesmitās lapaspuses. Tomēr tagad laikā, kad latviski iznākusi grāmata “Vēja vārds”, man uznāca iedvesma un grāmatu izlasīju vienā rāvienā, tas ir, nedēļas laikā.

Sižets turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmata beidzās, Kvouta krogā. Hronists joprojām grib uzzināt Kvouta īsto dzīvesstāstu, Basts savukārt izvilkt viņu no šīs nomales un veikt lielus darbus. Kvotam, šķiet, gan viss pašreizējā dzīvē apmierina, un viņš īpaši nekur neraujas. Tomēr stāstījumu viņš turpina, un lasītājs var uzzināt papildus pāris gadus no Kvouta iepriekšējās dzīves. Gan par Akadēmiju, par viņa došanos kalpot pie Vintas karaļa, par atkal satikšanos ar vienu no čandrian pārstāvjiem, viņa viesošanos Feju valstībā un, protams, cīņas mākslas apgūšana Ademā.

Kvouts arī šajā grāmatā ir tas pats iedomīgais tipiņš, kuram jūra ir līdz ceļiem. Viņš joprojām visas problēmas mēģina atrisināt tieši, īpaši nedomājot par sekām. Protams, pārliecība par saviem spēkiem ir laba lieta, taču kaut kādam mēram ar’ būtu jābūt. Tā kā grāmata tiek stāstīta no galvenā varoņa perspektīvas, tad visā grāmatā tā īsti nostrādāts ir tikai viens tēls. Pārējie ir vairāk kā stāstījuma dekorācijas, kuras autors izmanto, lai atdzīvinātu ainavu. Pati pasaule autoram ir padevusies izcila, tiešām pārdomāta gan no ekonomiskā, gan no ģeogrāfiskā viedokļa. Sabiedrība ir attīstījusies līdz vēlo viduslaiku, varbūt pat renesanses laika līmenim. Te gan jāatceras, ka šajā pasaulē valda maģija, un tādēļ viss ir nedaudz savādāk.

Pasaulei ir arī vēsture, nedaudzās tās detaļas, kuras mēs uzzinām no autora, liek domāt, ka agrāk šeit ir bijis īsts zelta laikmets ar varenām pilsētām. Taču šie laiki ir beigušies, un pēdējos pāris tūkstoš gadus pasaulē ir iestājusies stagnācija. Cik var noprast, pie vainas ir šie paši čandriani, kuri nez kādēļ nemīl, ja piesauc viņu vārdus. Pat nekautrējas ierasties personīgi, lai nogalinātu viņu vārdu pieminētājus. Un ir vēl kāds slepens Svētais Amiras Ordenis, par kuru liecības atrodamas tikai teiksmās, toties dokumentāli par viņiem nekas nav atrodams. Tas viss man liek secināt, ka tieši šie spēki kādā no sērijas grāmatām izpeldēs kā pasaules kārtību nosakošie. Citādi es neredzu, kā pasaule var saglabāt tādu pašu attīstības līmeni vairākus gadu tūkstošus.

Pašu grāmatu es raksturotu kā tādu, kurā nekas daudz nenotiek. Visi notikumi risinās lēnu garu un, kā jau labam stāstījumam pienākas, ar daudzām sīkām detaļām. Jā, tas palīdz iejusties autora pasaulē un pēc pārsimts lapaspusēm tev jau tā liekas nevis izdomāta vieta, bet netāla valsts. Tomēr cilvēkiem, kuri raduši pie raitāka sižeta attīstības, varētu šķist, ka grāmata ir nedaudz iestiepta, jo autoram vienkārši patīk rakstīt. Bet, ja kā šajā gadījumā lasītājam patīk viņa rakstīto lasīt, tad viss ir kārtībā.

Izlasot grāmatu, prātā ir tikai viena doma: kad būs nākamā? Pasaule iepazīta, galvenās konspirācijas ieskicētas. Skaidrs, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās. Šī grāmata sagrāva arī dažas manas teorijas, kas bija radušās lasot pirmās grāmatas. Un tagad es ne mazāk kā Kvouts gribu zināt, kur dzīvo un kas ir čandriani, kur palicis slepenais ordenis un kādi ir tā mērķi un kas galu galā ir Dennas patrons (varu derēt, ka tas ir viens no tiem). Grāmatu gan autors sola tikai nākamgad, bet ņemot vērā, ka sākumā tā tika solīta šogad, tad būs labi, ja iznāks ap sešpadsmito gadu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šķita interesantāka par pirmo daļu. Deva cerības, ka autors neaprobežosies tikai ar trīs grāmatu izdošanu un, iespējams, ļaus padzīvot lasītājam Kvouta pasaulē vēl pāris grāmatas. Citādi kāda gan būtu jēga Kvoutu mēģināt izmānīt ārā no viņa kroga. Ne jau, lai nogalinātu turpat kaimiņu pilsētā.

A Song of Ice and Fire by George R. R. Martin

Šogad jūnijā mani mājās atstāja vienu pašu. Nolēmu, ka vislietderīgāk savu brīvo laiku varētu pavadīt lasot šo grāmatu sēriju. Sagatavojos pamatīgi, iepirku latviski izdotās grāmatas „Troņu spēle”, „Karaļu cīņa” un “Zobenu vētra” (pirmā grāmata: “Tērauds un sniegs”). Tā kā pārējās vēl latviski nebija pieejamas, tad “A Storm of Swords” otro daļu, “A Feast for Crows” un “A Dance with Dragons” lasīju angļu valodā. Un šis cikls man bija obligāti jāizlasa, jo saņēmu to grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas akcijā no Sibillas.

Domāju, ka grāmatu sižets nevienam vairs nav jāstāsta, jo seriālu tak visi ir redzējuši. Bet īsumā Westeros pasaulē ir veselas septiņas karaļvalstis, kas visas pakļaujas vienam karalim. Bet ko darīt, kad karalis mirst, kurš ieņems viņa vietu? Sākas Troņu spēle – to var spēlēt ikviens, ieguvumi ir milzīgi, bet var palikt arī bez galvas. Tiek veidotas alianses, nodevība ir ikdiena, bet tas nebūt neattur Westerosas augstmaņus no vēlmes tikt pie varas. Pretendentu ir daudz ambīcijas lielas, un notikumi pietiek visām piecām grāmatām.

Stāstījuma apjoms un pasaules detalizācija ir milzīga. Galvenie varoņi ir pāri par divdesmit, bet pavisam kopā, ja ticu kindlei, to ir pāri tūkstotim. Sākumā tas mulsina, un ir grūti aptvert visu notikumu kopainu. Bet pēc pirmās grāmatas viss kļūst daudz vieglāk, un tu jau pazīsti gan varoņus un viņu radurakstus. Nebūšu oriģināls, grāmatas lielākais pluss ir reālisms visā savā skaudrumā. Cilvēki nav tikai ļauni un labi. Ir situācijas, kas jebkuru labo cilvēku padarīs par pēdējo nelieti, un autors ļoti mīl spēlēties ar tām. Cilvēki te ir vienkārši cilvēki, viņiem ir gan labas idejas, gan auksti izkalkulēts ļaunums. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir situācija.

Stāstījums tiek veikts trešajā personā no galveno varoņu skatupunkta. Galveno varoņu stāstījumi sākumā nopietni jauc galvu, lasītājs vēl nezina, kas ir kas. Tomēr, kad ar to aprasts no lasīšanas vairs nav iespējams tikt vaļā. Ja kāds man jautās, ko tu darīji 2013. gada jūnijā, varēšu droši atbildēt: “Lasīju “A Song of Ice and Fire” ciklu.”. Pavisam ir izlasītas ~4672 lapaspuses un patērētas aptuveni 58 stundas laika. Tas ir daudz pat priekš manis.

Autors ir slavens ar savu varoņu nežēlošanu. Tikko tu esi kādu iemīlējis un sāc just līdzi viņa dēkām, knakš galva nost. Diemžēl šāda metode tiek piekopta tikai pirmajās cikla grāmatās. Jo tālāk, jo vēlme tikt vaļā no saviem varoņiem autoram samazinās. Noteikti, ka ir grūti nokaut punduri Tīrionu, jo viņam tagad ir tāds fanu pūlis, ka cietējs var sanākt pats autors. Tādēļ galvenie personāži vairs nekrīt kā lapas rudenī. Mani favorīti ir punduris un Ārija.

Savulaik autors cikla ceturto un piekto bija iecerējis kā vienu, tomēr grūti rokās noturēt divtūkstoš lapaspušu biezu grāmatu. Tika nolemts grāmatu sadalīt divās. Sadalījums nav bijis diez ko veiksmīgs, un tas atsaucas uz lasīšanu. Šo grāmatu notikumi norit paralēli un ir visai grūti pieņemt faktu, ka pēc vienas grāmatas notikumiem nākamās grāmatas darbība norisinās tajā pašā laikā.

Kā jau visām sāgām pienākas arī šeit notikumu eskalācija kļūst aizvien globālāka, un ar katru grāmatu autors piesviež pa kripatai vairāk maģijas. Domāju, ka beigās būs cīņa ne tik daudz par troņiem, bet par saprātīgā cilvēka izdzīvošanu. Ir arī senais zelta laikmets, kad cilvēki vēl bija jauna rase, dažas no vecajām vēl ir saglabājušās, un tas dod autoram labus instrumentus gan papildus ļaunuma, gan negaidīta glābiņa radīšanā.

Grāmatu vairākas reizes mēģināju uzsākt lasīt angļu valodā, tomēr lasīšana diez ko nevedās. Trešajā reizē biju pievārējis ap 400 lapaspuses, kad metu mieru. Šoreiz nolēmu pieiet lietai kreatīvi. Nolēmu sākt lasīt latviešu valodā. Tas palīdzēja. Pirmkārt, pirmās četras grāmatas man kindle stāv kā bokssets un diez ko nemotivē lasīšana, ja neredz progresu. Otrkārt, biju noskatījies uz cikla bāzes veidotā seriāla pirmo sezonu. Latviešu tulkojumam, manuprāt, nebija ne vainas. Nu labi, daži vietvārdi un cilvēku vārdi bija iztulkoti pa tiešo un tādēļ skanēja visai jancīgi. Tomēr tas ir gaumes jautājums, jo arī lasot angļu valodā es automātiski šos pašus vārdus savā galvā pārtulkoju sev saprotamos jēdzienos. Tad jau būtībā Winterfell un Ziemmala viens un tas pats vien ir. Skaidra lieta, ka lasot autora oriģinālu tikai rets ir tas gadījums, kad tulkojums ir labāks.

Vai es lasīšu cikla sesto grāmatu? Protams! Es arī esmu priecīgs, ka nebiju starp tiem, kas sāka šo ciklu lasīt 1996. gadā un tad cītīgi gaidīja piecus vai sešus gadus līdz nākamajai grāmatai. Es tās visas izlasīju uzreiz. Tomēr tagad arī man būs jāgaida nākamā. Ciklam lieku 10 no 10 ballēm. Grāmatas savā kvalitātē variē, bet viss stāsts kopumā ir aizraujošs.

ТРЕБА by Сергей Малицкий

Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ by Артем Каменистый

Ir krievu fantasy cienītāju vidū populārs žanrs, kas nosaukts “popodaņec”. Nosaukums šim žanram dots visai asprātīgs gan tiešā, gan pārnestā veidā. Šajā žanrā galvenais varonis, kā likums, pilnīgi negaidīti tiek atrauts no savas tēvzemes un aizsūtīts uz citu planētu, paralēlu pasauli. Parasti šis varonis nokļūst diezgan sliktā situācijā, kāds viņu mēģina izmantot, vai arī kādam uz viņu ir lieli plāni. Viņam triecientempos ir jāmācās vietējās maģijas nianses un jācenšas pārņemt kontroli pār visu pasauli pēc iespējas īsākā laikā. Bonusā galvenajam varonim riebjas slikti cilvēki un ir hipertrofēta taisnīguma sajūta, kas kopā ar vēlmi nest labu jaunai pasaulei, parasti beidzas ar pamatīgu kariņu, kura rezultātā tiek nodibināta pamatīga impērija ar jaunu, labu kārtību, kas ved dzīvi palikušos uz gaišu nākotni.

Šis autors specializējas tieši uz popodaņec sižeta grāmatām. Specializācija viņam ir nākusi par labu, katra nākošā grāmata kļūst arvien labāka un, lai ar sižets ir klišejisks, pasauļu apraksti un notikumu daudzveidība ļauj to visu piedot un aizmirst. Šeit galvenais varonis vārdā Makss, nejauši nokļūst pasaulē, kurā ir okeāns un rifi. Neviens viņu otrā pusē nesagaida, ir tikai tādi paši pārnestie, kā viņš.

Makss ir nonācis tādā kā daļēji organizētā mednieku vācēju kolhozā, kur visi raujas vaiga sviedros, lai izpildītu normu. Vadošā elite lielākoties pļēguro un apgalvo, ka vajadzības gadījumā aizstāvēs pret naidnieku uzbrukumiem. Un naidnieku ir daudz, ne visi cilvēki pēc pārnešanas paliek par tādiem, lielākā daļa kļūst par diksiem, tādiem stipriem puscilvēkiem ar visai ierobežotām spriešanas spējām. Pārējie cīnās par izdzīvošanu, tāds konclāgeris bez īstas vadības un mērķa, cilvēka dzīvībai te ir niecīga cena, jo viņi visu laiku rodas klāt. Skaidra lieta, ka Maksam, kurš ir arī labs peldētājs un nirējs, šāda štelle nepatīk, un notikumi liek ieviest viņam savu kārtību.

Kopumā neslikts gabals, pat neatceros, ka būtu kaut kur sastapies ar līdzīgu pasauli. Protams, resursu ierobežotības dēļ autoram laiku pa laikam nākas atklāt kādu Noslēpumu salas cienīgu dārgumu lādi ar automātiem, bet tas tiek visai loģiski iepīts sižetā, jo šajā pasaulē nonāk ne tikai cilvēki, bet arī priekšmeti. Tāda laba izklaidējoša literatūra, šķiet, ka kādas triloģijas pirmā daļa. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja būs nākamās daļas, lasīšu arī tās.

ПАГУБА by Сергей Малицкий

Turpinu savu projektu izlasīt pērn, manuprāt, labākās krievu fantasy grāmatas. Kā es nosaku grāmatu labākumu? Pavisam vienkārši, es lasu to autoru darbus, kurus jau agrāk esmu atzinis par labiem esam. Tas nekas, kaesmu viņiem licis tikai 7 no 10 ballēm, labākas lietas jau šajā žanrā ir visai grūti atrast.

Tātad grāmatas galvenais varonis Kajs ir tipisks bāreņa tēls, kas dzīvo visai dīvainā pasaulē. Pasaule atrodas aplī, kura diametrs ir aptuveni 4000 vietējo kilometru. Debesis te ir ķieģeļkrāsas, nu to sarkano nevis silikātu. „šajā pasaulē dzīvo divpadsmit klani, kas laiku pa laikam savā starpā uztaisa pa kariņiem, ir vietējā inkvizīcija, kas pārstāv globālo Tukšuma reliģiju. Tehnoloģiju un maģijas attīstība tiek stingri ierobežota. Tāpat tiek kontrolēts iedzīvotāju daudzums, ja kaut kas no šiem parametriem neizpildās, sākas liela nelaime. No tukšuma (barjeras, kas norobežo pasaulīti no pārējās planētas daļas) iznāk Tukšuma kalpi un sāk metodiski izkaut visus civiliedzīvotājus, kas nav paspējuši paslēpties.

Kajs savulaik ir bijis viena no vadošā klana līdera bērniem, tomērTukšuma kalpi nolēma, ka klans ir kļuvis pārāk bīstams, un izkāva visus tā locekļus. Kajam izdevās izgklābties un piesisties kādam ceļojošajam cirkam, kur tad viņš arī pavadīja savu bērnību. Bet laiki mainās, un kārtējā tīrīšana nav aiz kalniem, Tukšuma kalpi vietējam valdniekam uzstāda ultimātu, vai nu līdz vasaras beigām Kajs dabū galu, vai arī sākas kārtējais genocīds. Skaidra lieta, ka tādu iznākumu neviens negrib, un sākas reālas medības.

Grāmata, lai arī cik smieklīgs no malas nešķistu izklāsts, ir visai laba. Galvenais varonis, lai ar labi kaujas ar zobeniem un nelielām maģijas spējām, nestaigā riņķī pa pasauli kaudams savus naidniekus. Galu galā viņš cirkā ir audzināts elitāra slepkavu klana pārstāvja uzraudzībā. Ļaunumu neatriebtu netstāj, bet baigi uz nažiem pats arī neraujas, šad tad lasītājs tiek atalgots ar nopietnām bosu cīņām, kur nogalēts tiek kāds īpaši ļauns izdzimtnis. Bet tā lielākoties puisis slapstās pa ceļmalām un vāc sev aizvien lielāku ienaidnieku baru.

Kopumā labs viduslaiku komandoss gabals ar misticisma elementirm. Pasaule autoram ir izdevusies ļoti laba, cerams, ka turpmākajās grāmatās uzzināsims, kādēļ tad šāds anklāvs ir izveidojies un kas slēpjas aiz barjeras. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Izskatās, ka autoram pēdējie darbi uzlabojas, nav vairs tik daudz bezmērķīgu dialogu, ir atrasts pareizais balanss starp pasaules aprakstu, vēstures izklāstu, varoņa tēlu un sižeta darbības intensitāti.

The Dying Earth by Jack Vance

Iepirku tomēr oriģinālo darbu, uz kura tika balstīts iepriekš lasītais stāstu krājums. Gribējās tomēr uzzināt, kāda tad ir tā oriģinālā autora pasaule, un cik daudz stāstu rakstnieki ir paši piedomājuši klāt.

Šī grāmatiņa sastāv no sešiem stāstiem, kur katrs vēsta par kādu izcilu mirstošās Zemes personību. Darbība noris miljoniem gadu tālā nākotnē. Nekas vairs nav tāds kā mūsdienās. Cilvēku rasi ir daļēji aizceļojusi uz zvaigznēm, daļēji izmirusi. Vietā ir nākuši dažādi citi radījumi, kuriem cilvēki lielākoties ir tikai pārtikas avots. Ir palikuši pāris burvji, kas ir praktiski nemirstīgi, tomēr arī viņi glabā tikai niecīgas kripatas no seno gudrībām. Viņiem ir tikai viens pasaules centra viņi paši. Pārējie ir tikai instrumenti viņu ceļā uz absolūtu varenību.

Neteiksim, ka grāmata būtu ar drausmīgi dziļu domu, tāda viegla fantastika, ar ieskicētiem personāžiem, kuriem galvenais ir kāds mērķis. Arī dabas apraksti nav nemaz tik izcili kā no recenzijām varētu noprast. Kalni ir veci, tundras aukstas, vecas pilsētas sabirzušas, tomēr vietām saglabājušas atbalsis no iepriekšējās varenības, dēmonu alas smird, ezeri kristāldzidri. No sieviešiem dominē arhetips ar melniem vai zeltainiem matiem un obligāti zelta krāsas acīm. Pārējais ir maznozīmīgi.

Pati pasaule gan savulaik noteikti bija novatoriska un balstās uz apgalvojumu, ka pietiekami attīstītu tehnoloģiju nezinātājam ir grūti atšķirt no maģijas. Tādēļ jau autors ļauj pasaulē valdīt burvjiem, kas daļu no šīm tehnoloģijām ir saglabājuši. Pasaulē vienkopus ir sabāztas diezgan daudz dažādi radījumi un ieviestas papildus dimensijas, kas rada bažas par Zemes ekosistēmu, bet dod pozitīvu pienesumu saturam.

Salīdzinot oriģinālu ar stāstu krājumu nākas secināt, ka daļa no autoriem lāga nemaz šo darbi lasījuši nav vai arī to ir darījuši tik sen, ka lāga nav mācējuši savos stāstos iepīt oriģinālas pasaules iedzīvotājus un ģeogrāfiju.

Domāju, ka piecdesmitajos gados grāmata noteikti bija reāls dižpārdoklis un pilna ar novitātēm fantasy žanrā. Grāmata nav peļama lasās ātri, un ir interesanti lieku 8 no 10 ballēm. Tā kā ciklā ir vēl kādas pāris grāmatas iespējams izlasīšu arī tās.

ИСКУССТВО МЕРТВЫХ by Павел Миротворцев

Kaut kad gadu atpakaļ lasīju šī cikla pirmo grāmatu. Tiesa, man viņa ne visai patikās, bet kā izklaidējošā literatūra bija ciešama. Tagad, lasot par to, kā pa grunti nogāja Bear Sterns kompānija, gribējās palasīt kaut ko izklaidējošāku un ne tik nopietnu. Tad nu izvēle krita uz šo grāmatiņu. Domāju, nekas, palasīsimies, kā tad mūsu supervaronim Krisam ies jaunajā grāmatelē. Cik tūkstošus nomočīs un kā pacelsies.

Tātad Mirušo leģions, karaspēka daļa, kurā nonāk pēdējie sabiedrības pamesli, kuriem pēc likuma pienāktos cilpa kaklā, bet kuri vēl dota pēdējā iespēja laboties. Domājiet tur visi ir totāli atsaldeņi un pārpratumu upuri – nekā. Atsaldeņi dabū galu jau pirmajās cīņās, bet palikušie veido tādu kā filozofiski, intelektuāli kaujiniecisku sabiedrību. Tur valda pilnīga saticība, visi trenējas ar zobeniem vai maģiju, ja vadība liek, tad pakaro. un tikai viņi paši vien zina, cik viņi ir kruti. Grāmatas galvenais varonis Kriss to visu atkož un izsitas elitē kā mags teorētiķis un kā alķīmiķis praktiķis. Lieki piebilst, ka visās jomās viņš kļūst par megaspeciālistu.

Pašā grāmatā nekāda darbība praktiski nenotiek, ienaidniekus sit kā mušas un to jau nu diez vai var nosaukt par darbu. Autors reāli cenšas aprakstīt kā strādā maģija, kā tur ir ar tiem līmeņiem un maģiskās enerģijas avotiem. Kopumā sanāk diezgan garlaicīgs stāsts ar abstraktiem spriedelējumiem un miglainiem mājieniem, ka visus notikumus kontrolē kāds nezināmais ar lielo burtu. Un, kas to būtu domājis, arī paša varoņa pagātne izrādās ir visai neskaidra, viņš pats par to tikai nojauš, bet līdz cēloņiem aizkulties nesanāk.

Kopumā diezgan sviestains gabals. Gudra spriedelēšana, triviāla darbošanās un milzu konspirācijas. Ja godīgi tad ar mokām izlasīju līdz galam, pārāk jau nu viegla lubu literatūra. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt neieteiktu.

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

The Name of the Wind by Patrick Rothfuss

Šo grāmatu izvēlējos, jo biju salasījies izcilus slavinājumus, esot viens no labākajiem pēdējo gadu fantasy žanra sacerējumiem, tik aizgrābjošs, ka „sirdi rauj ārā no gūžām un liek akmenim raudāt”. Skaidra lieta, ka šādu meistardarbu es nevarēju atstāt nelasītu. Uzdabūju to uz sava e-lasīkļa un ņēmu līdz uz Madeiru ceļojumā. Jā, tā jau ir klasika, cilvēki iedomājas, ka savā atvaļinājumā viņi izlasīs visas grāmatas, kuras ir plānojuši. Ņem līdzi sev desmitiem grāmatu, kuras tā arī nekad neatšķir. Ar mani tik traki nav, es parasti kaut ko arī izlasu. Šo grāmatu parasti lasīju gaidot līdz mums pakaļ atbrauks šoferis, lai aizvestu uz nākamo viesnīcu.

Grāmatas galvenais tēls Kvothe ir nelielas iebraucamās sētas saimnieks, vismaz pirmajā brīdī tā šķiet. Vietējiem viņš ir svešinieks, jo ar savu kalpu vārdā Bass viņš te ir uzradies pirms pāris gadiem. Karaļvalstī, kurā atrodas iebraucamā sēta vairs nav mierīgi, parādās dažādi radījumi, kas uzbrūk un nogalina cilvēkus. Viss šķiet diezgan neinteresanti līdz neierodas kāds ceļojošs bards. Šis bards Kvothe atpazīst ne vairāk ne mazāk vietējo supervaroni, Blodless, Kingslayer, Dragonkiller un citiem tituliem nodēvēto magu skolas audzēkni, kas no tās izmests vecumā, kad citi vēl nesapņo par iestāšanos tajā, kas iemācījies seno magu valodu trīs dienās. Šis bards pielauž Kvothe izstāstīt savu biogrāfiju, Kvothe nedaudz pastīvējas un stāsta ar.

Grāmata ir sešsimt lappuses gara un lielākoties lasās kā pirmās personas stāstījums. Kvothe atceras savu bērnību, kas bija laimīga, nonākšanu pilsētā, kļūšanu par magu un visus piedzīvojumus, kas pa vidam ir noticis un to kādēļ pasaulē viņš ir kļuvis par leģendu.

Sākums ir visai interesants, jauka pasaule ar izstrādātu vēsturi un pārdomātu reliģiju, maģija, kas balstīta uz simpātiju, interesanta tagadnes un pagātnes sajaukšanās. Diemžēl ir arī negatīvā daļa, bez galvenā tēla pārējie praktiski nav izstrādāti, tādas kā fasādes. Nezinu cik autoram bija gadu, kad viņš sāka rakstīt grāmatu, rodas priekšstats, ka ar sievietēm viņš praktiski nekad nav runājis. Galvenā varoņa lielā mīla Dannie tusē riņķī ar visiem vīrišķiem pēc kārtas, un autors viņu izmanto tikai, lai dotu Kothe laiku pa laikam iespēju viņu izglābt. Iespējams, ka autors to sievieti ielicis arī tikai tāpēc, lai radītu īsta varoņa tēlu.

Arī pati stāsta struktūra bārenis, izcilnieks, magus skola, ļaunie nenovīdīgie pretinieki diez vai šai žanrā ir kāds būtisks ieguldījums. Besī ārā Kvothe superspējas, viņš var visu iemācīties tikai n reizes ātrāk kā visi citi. Nekas viņam nesagādā problēmas, izņemot mūžīgu naudas trūkumu. Naudu viņš mūždien notriec mūzikas instrumentos. Kvothe, ja tā padomā arī lasītājam nekādas pārliekas simpātijas neizraisītu, tāds augstprātīgs tipiņš (vismaz jaunībā), kas dara visu, lai paceltu sevi citu acīs.

Grāmata, manuprāt, ir diezgan iestiepta, sevišķi tās daļas par mīlestību, kur nekas nenotiek, kā vien nedēļu vecu vēstuļu atrašana un pārgājieni uz tuvējo pilsētu savas mūža mīlas meklējumos. Izlasīju triloģijas pirmo daļu, lieku 8 no 10 ballēm, lasīt var ja nebaidies no biezām grāmatām. Triloģijas otrā daļa ir uz tūkstoš lapaspusēm un kļūst redzams, ka rakstnieks ir grafomāns. Tai es patlaban esmu pievārējis divsimt lapaspuses un esmu atlicis malā.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …