Navigate / search

Zoo City by Lauren Beukes

zoo city

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

ПРОКЛЯТЫЙ МЕТАЛЛ by Павел Корнев

ProkMetal

Kārtējais smadzeņu brīvdienu gabals. Pasaulē dzīvo cilvēki un dēmoni. Dēmonu pasaule ir diezgan pelēka un garlaicīga, tādēļ viņi dara visu iespējamo, lai atrastu ceļu uz cilvēka dvēseli. Ja cilvēkā iemiesojas dēmons, tad darbs ir ekzorcistiem, kas dēmonu no cilvēka izdzīs. Vai arī inkvizitoriem, kas gan dēmonu izdzīs, gan cilvēku piebeigs. Tā nu visas lietas notiekas, līdz kādu dienu kādā karalistē parādās cilvēks, kas spēj dēmonus kontrolēt, un sākas jauns karš par pasaules pārdalīšanu.

Stāsts ir par tēmu maģija un tās pielietojumu feodālajā iekārtā. Mūsu galvenais varonis ir Sebastjans Marts, bijušais zaglis, tagad kādas karaļvalsts slepenā dienesta darbinieks. Tieši viņam pirmajam nākas saskarties ar dēmonu kontroles faktu kādā no savām operācijām. Skaidra lieta, katrai problēmai ir iespējams atrisinājums, tad nu Marta uzdevums ir šo atrisinājumu atrast.

Grāmatas plusi. Notikumi tiek aprakstīti no dažādu personāžu skatu punktiem, tas piešķir grāmatai interesantu pilnīgumu. Katrs cilvēks notikumus redz citādi, viņi saskaras tikai daļēju, un lasītājs ir vienīgais, kas nojauš kopainu. Protams, rakstniecībā šāda lieta nav nekāda inovācija, bet tomēr krievu fantasy ar to neviens īpaši nenopūlas. Grāmatai ir arī visai interesants un komplicēts sižets, kas tiešām ir pārdomāts un izstrādāts, nevis standarta no A uz B, nogalinot X ienaidniekus. Grāmatas autors ir diezgan labs rakstnieks, vismaz manā skatījumā cikls „Приграничье” nebūt nebija zemē metams sviests.

Grāmatas mīnusi. Autora vēlme nopelnīt, izdodot vairākas grāmatas. Kādreiz cilvēki godīgi publicēja sešsimt lapaspušu grāmatas un lasītājs beigas uzzināja grāmatu izlasot. Mūsdienās tiek izdotas divas trīssimt lapaspušu grāmatas un autors nopelna divtik. Tagad arī grāmata beidzas visinteresantākajā vietā. Un, ej nu saproti, kad tiks publicēta nākamā, šogad vai pēc diviem gadiem. Vispār jau skatoties no tirāžas 30’000 eksemplāri, domāju, ka turpinājumu jau lasīšu šogad.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta, interesanti lasās, klavieres no krūmiem pēkšņi izstumtas netiek.

ЖНЕЦ by Павел Корнев

Zhnec

Cikla otrā grāmata iznāca pat ātrāk nekā biju gaidījis. Vienīgā problēma bija fakts, ka elektronisko versiju bija iespējams iegādāties tikai pusotru nedēļu pēc papīra versijas iznākšanas. Patiesībā jau gan pirmā, gan otrā daļa ir viena grāmata, kas nez kādēļ interesantākajā vietā pārplēsta uz pusēm un izdota divās atsevišķās grāmatas.

Sebastjana Marta piedzīvojumi slepenajā dienestā turpinās, pēc nolādētā metāla uzgaļu pazaudēšanas viņam tiek dota iespēja reabilitēties – atrast bultu uzgaļus (reāls spoileris – ar tiem var nogalināt Pirmos, jeb visprofesionālākos apsēstos demonologus Sebastjana pasaulē). Ierocis, kas spēj nogalināt Pirmos ir reāls uzvaras garants. Ja paveiksies, tad iespējams tiks pielikts punkts arī galvenajam ļaunajam tēlam, kas tad arī ir visa sižeta dzinējspēks. Tā nu Sebastjans – pašmācīts eksorcists, Baltais bruņinieks – cilvēks bez dvēseles, Tumšais sotņiks (slinkums domāt kā pareizi pārtulkot varētu kā leitnantu vai kapteini) – arī cilvēks bez dvēseles, bet ar plānu atriebties. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai cīnītos pret tēlu vārdā ЖНЕЦ (dievs vien zina kā viņu pareizi nosaukt latvju mēlē, ne jau ražas vācējs, ne pļāvējs) .

Grāmata raksturojama kā tīrs komerciāls fantasy, no standarta rāmjiem izkāpts netiek. Feodālisms tātad maģija, lai tā izpaustos kā dēmoni vai svēto pīšļi. Šaujampulveris vēl nav izgudrots, tātad visspēcīgaākais ierocis ir arbalets, protams, izņemot maģiju. Ir supervaroņi, kas spēj savākt citu cilvēku tumšās emanācijas, tie tad arī ir Pirmie un protams viņu Overlords ЖНЕЦ.

Pasaules karte ir sadrumstalota daudzās feodālās karaļvalstīs, kurās vispār vidējam cilvēkam dzīvojas labi, ir katrai karalistei ir diezgan labi attīstītas aģentūras, kas cenšas katru nozīmīgu notikumu izmantot savas valsts interesēs. Otrā grāmata no pirmās atpaliek sižeta attīstības ziņā, notiek tāds kā hit&slash, lai līdz grāmatas beigām paspētu nokaut visus ļaunos.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Pēdējā bosa galināšana izskatījās nospiest no standarta datorspēles, arī pēkšņie ļaundara un ļaundara galinātāju pirmscīņas runas plūdos nekā jauna neatklājās. Bet visādi citādi lasīt var.