Navigate / search

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas by Lezlija Voltone

eiva

Ja man kāds gada sākumā teiktu, ka es šogad izlasīšu romānu par mīlestību un cilvēka vēlmi iederēties pasaulē, kurai viņš šķietami nav radīts, es domātu, ka šis cilvēks ir aizmirsis iedzert savas zāles. Taču tieši tas ar mani atgadījās. Tagad varu tikai konstatēt, ka visi notikumi bija determinēti jau sen, un mani no šīs grāmatas izlasīšanas varētu atturēt tikai globāla katastrofa. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Rū dzimtā muļķīga iemīlēšanas ir tradīcija; no tās nav pasargāts neviens, dažiem tā beidzas ar letālu iznākumu, bet vienai – ar Eivu. Eiva ir neparasta meitene – viņa piedzima ar putna spārniem, daži īpaši reliģiozie pat uzskata viņu par eņģeli. Eiva pati sevi par tādu neuzskata, bet viņas māte drošības labad mēģina meitu aizsargāt no apkārtējās pasaules. Ja jau pat cilvēkam, kuram nav spārnu, ir tik grūti tajā iederēties, tad kā gan tur iederētos Eiva.

Šī ir autors pirmā grāmata, un varētu teikt, ka viņa ir pieteikusi šahu un matu pirmajā gājienā. No savas puses viņa lasītājam dod Rū ģimenes sāgu, kura tiek centrēta uz mīlestības aklumu, ar tās visnotaļ daļēju saistību ar realitāti. Papildus stāstā tiek iekļauta diezgan liels maģiskā reālisma apjoms. Tas viss tiek pasniegts liriskā valodā. Kas tad atliek lasītājam? Lasīt to, kas uzrakstīts, un interpretēt notiekošo pēc sava prāta. Un ir grūti iedomāties nodarbi, kas lasītājam varētu būt interesantāka.

Pati ģimenes sāga ir aizraujoša līdz absurdumam, šeit neviens no tās nav garlaicīga personība. Viņi visi kā viens kaut kādā veidā izceļas. Protams, te labi nāk talkā maģiskais reālisms. Vecmāmiņa, kura ar laiku paliek caurspīdīga. Iespējams, ar to autore vēlējusies pateikt, ka ar laiku mēs tā pierodam pie cilvēkiem, ka viņu klātbūtni vairs nemaz nemanām, bet varbūt tur slēpjas pavisam kaut kas cits. Vai Henrijs, Eivas dvīņubrālis, kurš spēj paredzēt nākotni. Šai spējai nav nekādas jēgas, jo ir skaidri zināms, ka nākotni nav iespējams izmainīt. Tīri Markesa garā arī šeit nomirušie ģimenes locekļi nesteidzas uz aizsauli, bet mīl uzkavēties, lai pateiktu ko svarīgu. Bet tā jau ir vēl viena no dzīves patiesībā – ja tu cilvēkus neņem galvā viņiem dzīviem esot, tad kādēļ tev būtu jāmaina pret viņiem attieksme pēc to nāves?

Lasījās šī grāmata izcili, vienā elpas vilcienā. Nedaudz jau kauns, bet mani viņa patiešām aizrāva, lai ar pēc sižeta tā vairāk ir domāta padsmitgadniecēm. Nudien tā ir pārpilna ar savādām un skaistām skumjām, netrūkst arī skarbās realitātes un laiku laikam pa kādai nāvei. Man jau maģiskais reālisms patīk, vari meklēt neesošu simbolismu un censties saprast to, ko autore patiesībā ir vēlējusies pateikt. Nav jau nekādu garantiju, ka tur vispār ir kaut kas vairāk par interesantu stāstu, bet kādēļ gan nepamēģināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, šī gan nav no tām, kādas mēs parasti esam redzējuši izdevniecības Prometejs grāmatu klāstā, šī ir savādāka un daudz skumjāka. Par cilvēka mēģinājumiem iederēties pasaulē, par to, ka mums katram ir kaut kas līdzīgs Eivas spārniem, iedomātiem vai reāliem, kas mums īsti neļauj būt savējiem starp pārējiem.

Simts vientulības gadu by Gabriels Garsija Markess

Simts vientulības gadu

Aizgāju es pagājušajā nedēļā nejauši uz grāmatu veikalu. Ārā iznācu jau ar divām grāmatām, kuras nopircis biju tikai to lētās cenas dēļ. Par šo grāmatu iepriekš interesējies nebiju, tik cik reiz viņu atradis māsas grāmatu plauktā, apjautājos, par ko tā ir. Jā, redz cik neizglītots es esmu, neko nezinu par Dienvidamerikas izcilāko literatūras darbu un labāko Kolumbijas autoru. Aizlienēt piemirsās, tā kā nācās vien nopirkt.

Par ko tad ir šajā grāmatā, par Kolumbiju un tās vēsturi. Viņu var lasīt gan kā Buendiju dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs un tās dzīvi Makondo pilsētiņā, kas ir tieši tāda kādu to vēlas redzēt paši pilsētiņas iedzīvotāji. Bet var lasīt arī kā pašas pilsētiņas vēsturi, kas no Dieva pamesta ciema džungļu vidū, kur ceļu zina vien čigāni, kļūst par industriālu pilsētu un laika gaitā atkal pārtop par nolaistu ciematiņu, kurā vairs nekas nav glābjams. Var lasīt kā apliecinājumu tam, ka vēsturē nav nekā jauna un ka tā ir cikliska no sākta gala. Tam spilgts apliecinājums ir Buendiju ģimenes tradīcija zēniem likt vārdus Arkādio vai Aureljāno un meitenēm Amaranta, Remediosa vai Ursula. Tas viss lasītājam lasīšanas gaitā galvā rada sajukumu, jo grūti saprast kurā brīdī kurš Arkadio tiek piesaukts. Varoņi bieži vien tiek piemirsti kādā rezidences istabā, lai pēc vajadzības kā tādi pagātnes rēgi atsāktu savu darbību.

Nu un, protams, vientulība tā caurvij visu šo stāstu, sākot no vientuļa ciema, kuru dibinājis Hosē Arkādio bēgdams no sava noslepkavotā kaimiņa rēga, beidzot ar gandrīz katra grāmatas varoņa iekšējo vientulību. Kāds ieslēdzas savā istabā un ne ar vienu nekontaktē, kāds nododas greznu dzīru organizēšanā, lai aizmirstu savu vientulību un nespēju mīlēt, kāds klejo pa pasauli kā jūrnieks, kāds visu laiku organizē revolūcijas. Buendiju klans ir lieli speciālisti tajā, lai novērstu uzmanību no savas vientulības. Skaidrs arī tas, ka tik vientuļam klanam ir aktuāls arī incesta temats. Galvenās raizes ir, lai bērns nepiedzimtu ar cūkas asti. Ja ieprecas kāds svešinieks, tad tam šajā mājā ir grūta dzīve, jo ierasto kārtību nav iespējams mainīt nevienam.

Skaidra lieta, ka šai grāmatai arī prasītos nopietns priekšvārds, kas lasītājam izskaidrotu pāris lietas. Kolumbijas un, iespējams, visas Latīņamerikas vēstures peripetijas. Sākot no daudzajām revolūcijām un to varoņiem un beidzot  ar ekonomiskās attīstības cikliem un galvenajām industrijām. Tad par sliktu nenāktu apskaidrot kas ir “maģiskais reālisms”. Cik nu es nopratu tas ir tā, brīnumainas lietas tiek uzdotas par ikdienišķām un reizēm pavisam parastas situācijas pasniegtas kā maģiskas. Ja kāds varonis nomirst, viņš tik un tā dzīvo vien tālāk un ietekmē stāsta notikumus.

Noteikti labi būtu, ja es prastu spāņu mēli un lasītu oriģinālā, domāju, ka stāstam ir daudz dziļāka nozīme gan varoņu vārdos, un tajā kā izskatās oriģināla struktūra. Grāmata lasās ļoti ātri, kam gan nepatīk parakņāties pa svešu cilvēku, lai ar izdomātu, netīro veļu. Viņa ir gan laba lubene, gan ironisks vēstures stāsts un katrs lasītājs tajā spēj atrast visu, ko vien viņš vēlas. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tagad tikai man jānoskaidro, ko nozīmēja tas atrastais spāņu galeonas vraks netālu no ciemata. To, ka viņi Kolumbijā ir iebraucēji, tikai par to aizmirsuši? Tauta, kas aizmirsusi savas saknes? Jebšu tādi, kam vēsture ikdienā diez ko neinteresē? Nezinu varbūt man ir pārāk vienkārši spriedumi.