Pērnā gada septembrī izlasīju „Alu lauvu”, lieki piebilst, ka biju sagandējis vēl vienu savu bērnības atmiņu. Nu „Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonā pienāca kārta šai grāmatai. Grāmatas notikumi risinās pirms „Alu lauvas” episkā ceļojuma, un vispār vajadzēja sākt ar šīs grāmatas lasīšanu.

Ulamru ciltij ir sākušās grūtas dienas un vēl grūtākas naktis. Viņu plānotais uzbrukums kaimiņu ciltij ir pilnīgi izgāzies. Tā vietā, lai apslaktētu kaimiņu vīrus un pievāktu viņu sievas, ulamriem pašiem nākas ņemt kājas pār pleciem. Cilts ir pamatīgi noplicināti, zaudējumi iespaidīgi. Pēc vecā Gūna datiem vīri ir atlikuši 20%, sievietes 30% un bērni 10%. Bēgšana pa purviem ir diezgan nepateicīgs pasākums. Taču vistrakākā lieta ir tā, ka pa burzmu ir zaudēta uguns. Ja bērnus cilts vēl spēs atražot, tad uguns ir jāatgūst par katru cenu. Cilts vadonis Faums izsludina konkursu, tas kurš atnesīs ciltij uguni dabūs viņa meitu Gamlu. Piesakās divi pretendenti. Nao Leoparda dēls, kas stalko meiču jau labu laiku un Ago Sumbra dēls, kuram jau ir pāris sievas, kas pēc autora vārdiem dzīvo drausmīgā verdzībā. Faumam pēc būtības ir vienalga kurš uzvarēs, viņam vajag uguni.

Tā kā ulamriem līdz sērkociņu izgudrošanai vēl priekšā daudzi gadu tūkstoši, visvienkāršākais veids to iegūt ir, nosperot kādai citai ciltij. Nao nav nekāda īpašā plāna, viņš ir īsts dabas bērns, paņem līdzi divus čomus Namu un Gavu un dodas ceļā. Cilts kurai nospert uguni ir jāatrod, bet garlaikoties nenākas. Laiku pa laikam Nao salecas ar kādu vietējās faunas pārstāvi, un beigās visu izšķir cīņa. Pret Nao viltību un milnu reti kas var turēties pretī. Pēc katras cīņas Nao pasaka savu vienrindnieku, kas visiem liek saprast, kurš te ir saimnieks:

„Nao … ir nogalinājis četrus karotājus kzammu apmetnē un vēl četrus vajātājus!”

Skaidra lieta, ka uz tādiem uzbraucieniem var atbildēt tikai ar kaucieniem un akmens metieniem. Lieki piebilst, ka Nao citādu reakciju nemaz negaida. Nams un Gavs stāstījumā piedalās tikai kā piektie riteņi. Viņi vienmēr iekuļas kādā ķezā, un Nao tādēļ nākas nedaudz pasvīst. Viens pats viņš uguni būtu atdabūjis ap nākamās dienas pusdienas laiku, bet ar šādiem palīgiem pasākums aizņem bezmaz vai gadu.

Galveno personāžu personības ir tikpat daudzšķautņainas kā Nao apdedzinātā runga. Paēst, izlūkot apkārtni un Nao gadījumā pāris reizes padomāt par Gamlu. Visi kā viens ir suicidāli, kas pie iespējas metīsies virsū jebkuram zvēram vai svešai ciltij. Tie ir no džekiem, kas nenāks klāt un neprasīs, vai nevar iedot uguni. Viņi pārgriezīs visiem rīkles, pievāks uguni un izspārdīs ugunskura ogles. Pēc tam muks no vajātājiem un brīnīsies, kas pie velna tiem uznācis, ka tik neganti dzenas pakaļ. Rodas arī iespaids, ka tikai Nao cilts ir vienīgā kas smādē cilvēku gaļu, visas pārējās ir kā trakas uz sev līdzīgo gaļu. Pie tam nevis rituālajos, bet gastronomiskos nolūkos. Dīvaini, jo olbaltumvielu trūkums viņiem īsti nav novērojams.

Nao ir vājība, viņam patīk pieradināt dzīvniekus. Šajā grāmatā mēs uzzinām par diviem veiksmīgiem pieradināšanas gadījumiem. Tīģeris un mamutu bars. Mamuti cik zināms no dabas ir draudzīgi radījumi, ja tiem saplūc leknu zāli un trīsreiz dienā pabaro. Tad no tiem var izdresēt pat kaujas mamutu komandu. Ar tīģeriem ir grūtāk, tie papriekš ir praktiski jānosit un tad jāpalīdz viņiem atveseļoties.

Jautāsiet, bet kā ir ar Sumbra dēlu Ago? Ago ir īsts viltnieks, stratēģis un negantnieks. Bet par viņa likteni nestāstīšu, lai nesamaitātu lasāmprieku citiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, nevajag gaidīt neko vairāk kā notikumu atstāstu, kas pasniegts no akmens laikmeta cilvēka skatupunkta. Tekstā ir iekļuvuši pāris anahronismi, piemēram, spainis, bet kam negadās skrienot pa nakti ar uguns grozu konstatēt, ka lietus gāž kā ar spaiņiem.