Parasti, kad ieraugu grāmatu ar šādu vai līdzīgu nosaukumu, es viņu ielieku atpakaļ grāmatu plauktā un meklēju ko citu. Ir pavisam viegli kritizēt kādu ekonomisko sistēm, nolīdzinot to līdz ar zemi, tai pat laikā nepiedāvājot neko vietā. Nolikt jau mēs visi mākam, tādēļ jau nav jālasa grāmata. Tomēr šoreiz nolēmu izdarīt izņēmumu, jo par „Sliktajiem samāriešiem” biju dzirdējis labas atsauksmes. Paldies Zvaigznei ABC, ar kuras gādību tiku pie šīs grāmatas latviešu valodā.
Pasaule nebūt nav uzbūvēta tik vienkārši, kā mums to apgalvo ziņu raidījumos vai žurnālos. Tas, ka sanāk labs stāsts nebūt nenozīmē, ka tā ir patiesība. Kapitālisms ir tieši tāds pats labs stāsts. Šī ekonomiskā sistēma sevi ir apliecinājusi uzvarot komunismu, brīvais tirgus ļāvis pasaulei zelt un plaukt, un pat krīze, kurā pasaule ierauta patlaban, neatstāj uz cilvēkiem tik graujošu iespaidu kā agrākās krīzes. Tādēļ būtu labi visu pasauli pievērst šai ekonomiskajai sistēmai, ļaujot visas problēmas risināt brīvajam tirgum. Skaidra lieta, ka šāds skatījums uz pasauli noder tikai makroekonomikas un mikroekonomikas eksāmenā. Tad visu var salikt smukos vienādojumos un visas problēmas atrisinās.
Dzīvē gan viss notiek pavisam savādāk, un par to tad ir šī grāmata. Tā ir vairāk neo liberāla kapitālisma kritika. Tāda kapitālisma, kur visu nosaka tirgus, un valsts loma tirgus regulācijā ir nevēlama lieta. Pēc būtības tieši šādu kapitālisma politiku propagandē Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas Fonds, vismaz tā uzskata daļa pasaules iedzīvotāju.
Lai lasītājam viss būtu skaidrs, autors ar piemēriem parāda, kādēļ šāda politika ir neefektīva un kādēļ tā bieži vien rada papildus problēmas tirgus dalībniekiem. Katra grāmatas nodaļa ir veltīta vienam šādam piemēram. Katra problēma tiek iztirzāta lasītājam saprotamā valodā un ar skaidri argumentētiem secinājumiem. Tiek apgāzti daudzi pieņēmumi, piemēram, racionāli tirgus dalībnieki, brīvā tirgus labvēlīgā ietekme uz jaunatīstības valstīm, ASV top menedžeru efektivitāte un postindustriālā laikmeta labumiem.
Kas pozitīvi autors grāmatas beigās piedāvā arī savu risinājumu kā uzlabot esošo brīvā tirgus kapitālismu. Nedaudz palielināt valsts kontroli pār tirgu, regulēt investīciju plūsmu, nevairīties no protekcionisma un patiešām palīdzēt jaunattīstības valstīm. Atmest cerības, ka bagāto nopelnītā nauda izsūksies atpakaļ uz nabadzīgajiem slāņiem un saprast, ka tāds brīvais tirgus nemaz dabā neeksistē.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka arī Latvijas iedzīvotājam šis grāmatas izlasīšana nāks tikai par labu. Tas ļaus saprast, ka Latvijai, iespējams, vajadzētu nedaudz nopietnāk piestrādāt pie sava tirgus protekcionisma.
Ja tā padomāju, tad latviski par makroekonomiku, globalizāciju un valstu attīstību līdz šim lasīt vēl nebija nācies. Parasti grāmatas par šādu tematiku lasu angļu valodā. Arī šī grāmata man stāvēja izlasāmo sarakstā kopš tās iznākšanas angliski. Tomēr laiks tai neatradās, un biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka šī grāmata iznākusi latviski. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC tiku pie „Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”.
Grāmatas autors ir visai nopietns ekonomists, kuru satrauc fakts, ka mūsdienu jaunā ekonomistu paaudze neņem vērā valstu attīstības fundamentālos principus. Viņi visas ekonomikas problēmas iebāž diezgan vispārinātos modeļos un sagaida, ka realitāte pilnībā tiem atbildīs. Mūsdienu ekonomikā prevalē tendence visu noreducēt uz piedāvājuma un pieprasījuma līknēm, atmetot nekvantificējamus faktorus kā mazsvarīgus. Autoram šāda attieksme neliekas normāl,a un mūsdienu globalizācijas piekritēju ekonomikas izpratni viņš sauc par Vašingtonas kanonu.
Pats autors ir pārliecināts, ka tieši globalizācija ir tā, kas padara nabadzīgās valstis nabadzīgākas un bagātās bagātākas. Bagātās valstis jau sen ir aizmirsušas savu vēsturi, kā viņām izdevies izsisties augšgalā. Autoraprāt, šai lietai ir būtiski šādi faktori – industrializācija, tarifu politika, ekonomiskā politika un resursu trūkums. Vēl par sliktu nenāk, ja lielie zemes īpašnieki netiek pielaisti pie teikšanas. Šo virzienu viņš sauc par Citu kanonu. Kā piemērs grāmatā tiek minēta Lielbritānija ar savu vilnas industriju, ASV ar savu industrializāciju un Māršala plāns, kas tika ieviests Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Argumenti pret globalizāciju ir Mongolija, Peru un Āfrikas valstis.
Sarakstīts nenoliedzami ir ļoti interesanti, un varētu teikt, ka autora idejas man patika, un daļa no tām pat ir taisnība. Arī es esmu savulaik mācījies ekonomiku augstskolā, šķiet, ka pirmos divus kursus ar to vien nodarbojos. Man kaut kā bija radies iespaids, ka ekonomikas modeļi ir piemēroti tikai tam, lai ilustrētu kādu faktoru ietekmi uz ekonomiku, kas ļautu prognozēt tās attīstības virzienu. Un skaidra lieta, ka, lai tos salāgotu viens pret vienu ar realitāti, papriekš jāpārliecinās, ka modeļu pamatpieņēmumi ar’ saskan ar realitāti. Tas ir, ka visi tirgus dalībnieki ir racionāli, nav arbitrāžas un vēl vesela kaudze ar citiem fantastiskiem apgalvojumiem. Nē, ja globālie lēmēji tiešām izmanto savā darbā vispārīgus modeļus ( šķiet, ka tā tomēr ir), tad mums draud visai lielas ziepes.
Skaidrs ir tas, ka daudzas attīstības valstis ir deidustrializētas neveiksmīgas politikas rezultātā, un varu tikai piekrist, ka neliela pašmāju industrija, lai ar cik neefektīva tā nebūtu, tomēr palīdz noturēt līmenī algas. Tomēr nepiekrītu autora idejai, ka industrializācija kopā ar tarifu politiku spēs pacelt saulītē jebkuru valsti, pat ja tiktu atcelti patenti. Mūsdienu tehnoloģiskie procesi ar augsti pievienotu vērtību nebūt vairs nav tik vienkārši kopējami, to realizācijai ir nepieciešama pamatīga materiāltehniskā bāze. Ja tvaika mašīnu spēs uztaisīt prasmīgs kalējs, tad lāzeram vajadzēs optiķus, fiziķus un elektriķus.
Arī tarifiem kā panacejai diez vai ir tik liela nozīme. Sākot ar to, ka autors grāmatā atsaucas uz tiem kā ekonomikas attīstītājiem, bet tai pat laikā nekur tieši neparāda, kādēļ tad tieši šis faktors vienīgais ir radījis izaugsmi nevis tehnoloģiskā attīstība, tirdzniecības intensifikācija, transporta uzlabošanās, valdību stabilizācija, banku sistēmas attīstība. Tas man nedaudz lika aizdomāties, kādēļ gan autors mums piedāvā tikai vienu faktoru bez dziļākas analīzes.
Arī neliela izolācija nebūt ne vienmēr radīs ekonomikas lēcienu. Skatāmies kaut vai Irānu un Ziemeļkoreju, pēc autora idejas šīm vajadzētu būt visai attīstītām valstīm. Ja par Irānu vēl varētu tā domāt, tad Ziemeļkoreja nebūt neizskatās pēc pārticības iemiesojuma, viņai arī nav resursu, kas, autoraprāt, ir liels labums, bet tālāk par pusagrāru ekonomiku viņi nav tikuši.
Kopumā grāmata nav slikta, pat ļoti laba, liek cilvēkam aizdomāties par mūsdienu pasaules iespējamajiem attīstības scenārijiem. Autors nevairās no drošiem apgalvojumiem un savus spriedumus pamato ar dažu nozīmīgu faktoru fundamentālu analīzi. Vietām grāmata ir nedaudz juceklīga, bieži tiek atkārtoti vieni un tie paši piemēri. Autors ļoti cenšas distancēties no standarta ekonomiskās teorijas un uzsver to katrā iespējamā vietā. Bet pie tā ar laiku pierod, un grāmata kļūst lasāma. Autors sevi uzskata par praktiķi, un līdz ar to jūtams neliels nicinājums pret akadēmiķiem teorētiķiem, bet viņam lielākoties uz to ir visas tiesības.
Personīgi neteiktu, ka atklāju ko jaunu, jo ekonomikas teoriju vēsturi biju lasījis jau iepriekš, un no manis šīs autora pārstāvētās teorijas netika slēptas. Pirms sākt lasīt grāmatu būtu labi, ja lasītājs pārzinātu makroekonomikas pamatnostādnes, jo grāmatā tiek diezgan brīvi operēts ar dažādiem jēdzieniem, faktoriem, kas viens otru tieši ietekmē, pārāk neiedziļinoties, kas un kāpēc jautājumā. Arī uzrakstīto es ieteiktu izvērtēt kritiski, jo šajās lietās nepieredzējušiem cilvēkiem varētu sākt šķist, ka autoram ir taisnība uz visiem 100% un ka Latvijai nemaz gaišā nākotne nespīd (iespējams, ka tā arī ir), jo nu jau mēs esam deindustrializēti un cilvēki ar tinas prom. Nevienu vairs neinteresē strādāt par minimālo algu, ja čomi Vācijā pelna desmitreiz vairāk. Sākas tāda Haiti situācija.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, liek padomāt par to, kur mēs esam un kur, iespējams, nokļūsim. Atsvaidzina ekonomikas zināšanas un rada vielu pārdomām. Ne visam var piekrist, bet piedāvā saskari ar realitāti tādu kāda tā ir, to, kura netiek aizplīvurota aiz tirgus indeksiem un ar statistikas datiem. Iesaku izlasīt visiem, pirmkārt, tādēļ, ka latviski ekonomikas grāmatas neiznāk nemaz tik bieži, grāmatas apskata aktuālu tēmu un, ja esi antiglobālists, argumentu daudzums te ir milzīgs. Arī tulkojums ir visai kvalitatīvs, vietām gan ir iesprukuši anglicismi kā oksimorons, bet ar to jau var sadzīvot.
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.
Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:
Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.
Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.
Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.
Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.
Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.
Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.
Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.
Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.
Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.
Tagad, kad galvenais sarunu temats ir krīzes, kad katrs vidēji statistiskais portālu komentētājs dalās ar idejām, ar kurām vienas nedēļas laikā izvest Latviju no krīzes, kad katrs ir speciālists banku sistēmā, jo ir noskatījies Zeitgeist filmu un visur redz ASV sazvērestības. Arī es nolēmu palasīt šo to par krīzēm.
Tā nu bija sagadījies, ka man grāmatu plauktā atradās 2008. gada Nobela prēmijas laureāta ekonomikā grāmatiņa, kas veltīta tieši krīzēm. Grāmata nav bieza, ~180 lapaspuses, toties pilna ar kvalitatīvu informāciju, kas veltīta ekonomisko krīžu tēmai. Te gan uzreiz jābrīdina, lai grāmatu izprastu, ir vēlams, lai cilvēks būtu noklausījies pāris kursus mikro un makroekonomikā. Citādi var gadīties, ka katru vārdu atsevišķi saprot, bet teikumu kopā ne.
Pirmā nodaļa veltīta ievadam, kas ir krīze un kāpēc vēl nesen šķita, ka biznesa cikls ekonomikā vairs nav problēma. Otrā nodaļa apstāsta mums Latīņamerikas ekonomisko krīžu cēloņus, valdību politiku un rezultātus. Trešā nodaļa mums pastāsta gadījumu kā Japāna iekrita likviditātes lamatās. Ceturtā nodaļa apraksta ekonomiskās krīzes Indonēzijā, Dienvidkorejā un Taizemē.
Piektā nodaļa veltīta lietai, kas tagad nodarbina visus latvju prātus. Kāpēc mūsu premjers pērnā gada sākumā lasot lekciju par biznesa cikliem stāsta, ka ir slikti palielināt nodokļus recesijas apstākļos, bet tagad dara tieši to? Patiesība ir ļoti banāla, lai nodrošinātu ārzemju investoru pārliecību, ka Latvijā viss ir okei. Šādu scenāriju, ja paskatās vēsturē, SVF piedāvā gandrīz visām jaunattīstības valstīm. Parasti tas ieved ilgstošā recesijā, bet arī samazinot nodokļus šī recesija nekur nepazudīs.
Sestā nodaļa, viena no interesantākajām, veltīta Hedge funds. Izstāstītas pāris lielākās spekulācijas. Kādēļ Krievijas default noveda līdz Dienvidamerikas krīzēm, un par to kā veiksmīgs to uzbrukums kādai valstij var to sagraut. Septītā nodaļa veltīta A.Greenspan un viņa burbuļu ārstēšanas metodei ar citiem burbuļiem. Astotā nodaļa stāsta par to, kādēļ centrālo banku aizdevumu likmju samazināšana vairs nedod rezultātus. Lielākā daļa naudas atrodas finanšu institūcijās, kas nav bankas, un līdz ar to pietiekami netiek regulēti no valsts puses. Devītā un desmitā nodaļa veltīta pašreizējai globālajai krīzei, kādēļ tā sākas un ko mums tagad darīt.
Izlasot šo grāmatu es diezgan nopietni papildināju savas zināšanas makroekonomikā uz reālu piemēru bāzes. Grāmatas plusi – tā ir īsa un koncentrēta, tā apskata problēmu, nenovirzoties no tēmas, tā apskata notikumus nevis cilvēkus. Grāmatas mīnusi – praktiski nav. Drīzumā grāmatas par tēmu „Globālā ekonomikas krīze” iznāks kaudzēm, bet es ieteiktu izlasīt šo kā pirmo, jo šī dod plašu ieskatu krīžu problemātikā un laika gaitā būs vieglāk atsijāt graudus no pelavām. Citas patlaban šai tēmai veltītas grāmatas lielākoties koncentrējas uz subprime lokans (zemas kvalitātes kredītiem – uzskaiti regulē IAS 39), bet tas nav vienīgais šīs krīzes iesācējs.
Par esošo krīzi grāmatas autors rakstīšanas brīdī bija pārliecināts, ka nekāda Lielā Depresija neatkārtosies, bet tas bija septembrī. Iespējams, ka tagad viņa domas ir mainījušās. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kam ir kaut cik priekšzināšanas makroekonomikā. Tiešām nenožēlosiet – 10 no 10 ballēm.
Autoram ir arī pašam sava mājas lapa un viņa rakstus ‘New York Times” var lasīt šeit .
