Navigate / search

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Periodiskās fabulas.

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

Caveat Emptor: The Secret Life of an American Art Forger by Ken Perenyi

Caveat Emptor

Kādreiz, kad devos ceļojumā, pusi no bagāžas man sastādīja grāmatas. Tagad dzīve ir kļuvusi vieglāka, atliek tikai ielādēt pārdesmit grāmatas savā e-lasīklī, un var doties. Pa ceļam uz Honkongu man beidzās grāmata un kā nākamo izvēlējos šo. Ja godīgi, tad par šo grāmatu neko daudz iepriekš nezināju, un ko no viņas sagaidīt īsti nezināju.

Grāmatas autors ir mākslinieks, kas visu iemācījies pašmācības ceļā. Viņam ir dabas dots mākslinieka talants, kas ļauj viņam brīvi kopēt slavenu mākslinieku darbus. Tā nu maz pamazām viņam ir izdevies kļūt par vienu no labākajiem slavenu mākslas darbu viltotājiem. Viegli gan tas viņam nav nācis, bērnība grūta, mācības nav vedušās. Bet viņš pasācis ietusēt ar vietējām mākslinieku autoritātēm un maz pamazām apguvis to arodu. Sākumā gan šķita, ka nekur tālāk par zāles pīpēšanu un liderīga dzīvesveida piekopšanu viņš nekur netiks. Bet jaunatklātais talants un dažu vecmeistaru viltošana ļāva viņam nostāties uz pareizā ceļa.

Autors savos viltojumos neaprobežojās vien ar mākslinieka stila atdarināšanu, tika ņemts vērā gan lakas plaisas, autentisks materiāls, pareizi sagatavota pamatne un autentisks rāmis. Rezultāts bija tāds, ka to varēja iesmērēt jebkuram mākslas speciālistam, un tam neradās nekādas šaubas. Kā pats autors ironiski piezīmēja, ar laiku slavenu izsoļu namu katalogos viņš spēja atrast arvien vairāk savus darbus. Nenoliedzami, šāda veiksme viņam nevarēja ilgt. Ar laiku par viņu sāka interesēties FIB. Tur gan paldies jāsaka viņa draugiem. Tomēr, cik var noprast, piesiet viņam neko nevarēja, Cilvēki, kas pirka viņa darbus bija informēti, ka tie ir viltojumi. Nu labi, daļa domāja, ka pērk darbus no muļķa, kas pats nemaz nezina sava īpašuma vērtību. Skaidra lieta, ka tie pie tiesas taisnību nemeklēs.

Ko uzzināju no grāmatas? Pat, ja tu esi mākslas speciālists, tevi var apmānīt prasmīgs viltotājs. Ja tu esi nopircis darbu izsolē, tas nepasargā tevi no viltojuma, jo izsoļu nams neuzņemas nekādu atbildību par darba autentiskumu. Un meistarīgs atdarinājums bieži ir smukāks par īsto darbu.

Grāmatā jau autors bija sevi centies padarīt par pasaules labdari un sevi pārtaisīt baltu un pūkainu. Bet nu sava daļa taisnības viņam tai visā bija. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ar rakstīšanu viņam sokas švakāk nekā ar gleznošanu. Lai vai kā, stāsts bija interesants un palīdzēja man īsināt laiku padsmit stundu ilgā pārlidojumā. Šī nu ir tāda grāmata, kuru var lasīt, bet var arī nelasīt.