Navigate / search

Parasites: Tales of Humanity’s Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Parasites Tales of Humanity's Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Šīs grāmatas izlasīšana bija daļa no plāna. Plāns bija izlasīt visas mājās atrodamās grāmatas par parazītu tēmu. Nav jau viņas man daudz – kādas četras tieši saistītas. Iepirku gan viņas praktiski vienlaicīgi, bet izlasīšana ievilkās vesela gada garumā. Tagad manā blogā zem šķirkļa parazitoloģija gozējās veselas četras grāmatas.

Parazīti jau cik ir, tik ir un, lasot ceturto grāmatu par šo tēmu, nekā īpaši jauna uzzināt vairs neizdevās. Vienīgais aspekts, kas atšķīra grāmatu no pārējām, ir – parazītu nozīme cilvēces vēstures attīstībā. Tad nu te varam izlasīt par malārijas aizvešanu uz Ameriku kopā ar vergiem. Kā tā izplatījās un padarīja daļu praktiski neapdzīvojamu. Par to, kā kopā ar Āfrikas pētniekiem izplatījās cece mušas un miega slimību izraisošais parazīts. Kā cērmes, lenteņi un trihonomas lika ieviest pārtikas standartus un kā, neskatoties uz tiem, vēl joprojām izredzes tās dabūt no pārtikas ir lielas.

Vispār jau cilvēks ir daudz devis parazītu attīstībā gan izmainot vidi, gan nodrošinot savu kopdzīvi ar dažādiem dzīvniekiem, kas kalpo kā parazītu starpniekorganisms. Mūsdienu ceļošanas iespējas nodrošina lielas iespējas arī parazītiem. Čagas slimība vairs nemaz nav retums rietumu valstīs un laiku pa laikam uzpeld pavisam neredzēti parazīti, kurus ieved imigranti no trešajām pasaules valstīm.

Viena lieta gan ir skaidra, savā dzīves laikā cilvēkam dabūt parazītus ir diezgan liela iespēja. Tie ir visur – gan dzeramajā ūdenī , gan pārtikā. Ja upē dzīvo bebrs, tad labāk no tās ūdeni vispār nedzert, bebrs izrādās ir visai liels parazītu izplatītājs. Izrādās pat kressalāti var būt starpnieks parazītu pārnēsāšanā. Nerunāsim nemaz par dažādu cērmju un lenteņu oliņām, kuras iespējams atrast uz dažādiem augu valsts produktiem, ja to audzētājs nopietni neattiecas pret higiēnas normām.

Interesanta bija nodaļa par iedomu parazītiem, kad cilvēkiem (ne tikai heroīna lietotājiem) šķiet, ka viņi redz kukaiņus, kas lien pa viņa ķermeni un matiem, traucē gulēt, liek kasīties un nekas pret tiem nepalīdz. Pat ārsti viņus nespēj atklāt.

Kopumā grāmata laba lieku 9 no 10 ballēm, bija par utīm, bet nekā par blusām. Tas mani apbēdināja, jo mūsdienās Latvijā tas ir viens no retajiem parazītiem, ko var salīdzinoši viegli dabūt kaut vai vilcienā.

The Fever: How Malaria Has Ruled Humankind for 500,000 Years by Sonia Shah

The Fever by Sonia Shah

Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.

Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.

Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.

Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.

Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.

Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.

Autores mājaslapa atrodama te.