3. marts

Šorīt mums jāmostas dikti agri, ja skatās pēc Jaunzēlandes pulksteņa. Tā kā vēl īsti neesam adaptējušies, tad nekādas problēmas uzrausties uz sešiem pirms saullēkta nav. Uz fikso iekožam brokastis un dodamies uz Milfordsaundu (tā Milford Sounds rakstās lielajā atlantā). Steigai ir iemesls, ceļš uz šo nozīmīgo tūrisma vietu ir viens, tur ir kalnu serpentīni un viens vienvirziena tunelis. Vietu īpaši ir iecienījuši ķīniešu tūristi, taču viņi lielākoties brauc no Kvīnstaunas, tā kā, ja no rīta ilgi neguļ, tad var paspēt pirms lielās transporta plūsmas. Citādi var gadīties tā, ka jāsēž korķī. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ mēs esam tik čakli.

Arī šis brauciens ir ierindojams episko vidū. Pirmais iemesls ir migla saullēktā, kas virs zemes klājās interesantos slāņos, nu un, protams, saullēkts kalnos mums, līdzenumu iedzīvotājiem, vienmēr ir iespaidīgs. Jaunzēlandē atļautais braukšanas ātrums ārpus apdzīvotām vietām ir 100 km/h. Vienmēr fascinēja vietas, kur līkumaina kalna ceļa malā uzlikta zīme 100, gribēdams tur tik ātri nepabrauksi. Reizēm pirms asākiem līkumiem ir uzlikts rekomendējamais ātrums, ja tas ir virs 65, tad to varēs mierīgi izņemt arī ar +10 km/h, bet ja būs 15, tad labāk ievērot rekomendāciju.

Par laimi ceļa gabals ir visnotaļ gleznains, laiku pa laikam piestājam ceļa malā, lai apskatītos kalnus vai ielejas. Kaut kur te mums pēcpusdienā ir ieplānots pārgājiens uz vienu mazu kalnu ezeriņu. Līdz Homēra tunelim tiekam kā plānots, lielie tūristu autobusi ir, bet ļoti reti, tādēļ nekādas sēdēšanas satiksmē nav. Pats tunelis nav diez ko iespaidīgs un, izskatās, rakts ar ļoti mazu budžetu, te tiešām vieta pietiek tikai vienam autobusam. Var redzēt arī to, ka vietējiem kartogrāfiem un pirmatklājējiem ir noriebies katram strautam dot vārdu, tādēļ sāk parādīties zīmes ar nosaukumu, strauts 165 un viss.

Kad esam tikuši līdz Milfordsaundai, uzreiz ir skaidrs, kādēļ šī vieta ir populāra. Fjords apkopojumā ar kalniem nudien ir apskates vērts! Reizēm te gadā mēdzot nolīt pat 8 metri nokrišņu, bet šodien nav tā diena. Pie debesīm nav neviena mākoņa un lietu neviens nesola. Dodamies uz vietējo pasažieru ostu, lai tiktu pie biļetēm uz kuģīša. Arī tās mēs esam rezervējuši jau iepriekš, izvēloties pavisam necilu kuģīti Mitre peak. Galvenais iemesls šīs kompānijas izvēlei bija iespēja braukt agrāk no rīta un tieši mazais kuģītis, tas puslīdz 100% nodrošināja, ka te nebūs bara, bet individuāli ceļotāji. Labi, godīgi tas nozīmēja, ka te nebūs ķīniešu, neviens nebļaustīsies un būs salīdzinošs klusums. Kamēr dodamies uz piestātni, es atminos, ka esam aizmirsuši mušu eļļu un fotoaparātu, man nākas doties atpakaļ.

Pirms izbraukšanas mums vēl kāda pusstundiņa jānokvern. Te ir divas iespējas – sēdēt piestātnes uzgaidāmajā telpā, palasīties par Te namu, pašu Milfordsaundu un pašausmināties par atspirdzinošo dzērienu cenām vai arī iziet ārā uz piestātnes un konstatēt, ka ar kanalizācijas izvadi fjordā kaut kas īsti nav kārtībā.

Par pašu braucienu jau nemaz nav vērts rakstīt, tur man pietrūkst talanta, bet var saprast, kāpēc šī vieta skaitās viena no galvenajiem galamērķiem. Te ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs – smuks fjords, neskaitāmi ūdenskritumi ar varavīksnēm un bez, ronīši, kas laiskojas uz akmeņiem, kajaku braucēji, kas cenšas izvairīties no ķīļūdeņa, augsti kalni un saule. Lielāko brauciena daļu nostāvu kuģīša priekšgalā, baudot ainavu. Kad esam tikusi līdz Tasmana jūrai (Tasmans bija tāds slavens pētnieks, kura ekspedīcijas vienmēr pabrauca garām objektiem, tos neatklājot), balss no megafona, kas mums lasīja lekciju par interesantākajiem objektiem, pavēsta, ka te reizēm esot desmit metru augsti viļņi un kuģītis griežas apkārt. Te pie viena no ūdenskritumiem tiek piedāvāta atrakcija – kuģītis pabrauc zem ūdenskrituma un entuziasti, kas vēlas var palikt slapji no galvas līdz kājām, pārējie var sēdēt zem pārsegta klāja un caur stiklu novērot drošsiržus. No mūsu kuģa uz to parakstās tikai viens nepālietis, visu cieņu! Tā vietā, lai uzreiz pērtos atpakaļ uz Milfordsaundu, mēs pa ceļam izkāpjam zemūdens observatorijā, te mūsu plāns ir pētīt zivis.

Izkāpjam, bet pirms ekskursijas ir nedaudz jāuzgaida līdz atbrauc pārējie apmeklētāji, kad grupa savākta, mēs varam kāpt lejā iegremdētā betona būvē, kur pa logiem tiešām var pētīt zivis un koraļļus. Visa sāls ir tajā, ka te lielo nokrišņu dēļ ūdens no kalniem nes līdzi visādus tanīnus un citas krāsvielas, kas samazina gaismas caurlaidību. Tādēļ šeit dzīvojot radības, kuras parasti mīl apmesties pārdesmit metrus dziļāk. Ja godīgi, tad radību klāsts nav pārāk iespaidīgs, bet es jau ar neesmu nekāds ihtiologs, lai spētu dziļūdens zivis atšķirt no seklajām. Gids gan cenšas nezināšanu labot, bet cilvēki vairāk ir aizņemti ar zivju baidīšanu, nekā ar klausīšanos viņā. Galvenais, ko uzzinām, ir, ka šis patiesībā nav nekāds saunds, bet fjords, un ka melnais korallis patiesībā ir balts. Ar laiku zivju, jūras ežu, koraļļu un jūraszvaigžņu pētīšana apnīk un kāpjam atpakaļ uz pontona, uz kura visa šī uzparikte uzbūvēta. Tagad atliek gaidīt nākamo kuģi, kas mūs savāks un aizvedīs atpakaļ. Pirmais kuģis mūs atpakaļ neved, tie ir tik tādi, kas izlaiž ārā savējos, bet citus neņem, sagaidām nākamo un esam nonākuši Southern Discoveries ķīniešu paradīzē. Makaronu galdi jau ir novākti, bet vīri pie galdiem šiverē kā velni. Mēs nolienam vipzonā un tēlojam, ka tieši te arī mēs iederamies vislabāk.

Tikšana nost no kuģa nav nekāds joks – jāstāv rindā, pēc tam jāstāv rindā uz piestātnes un tad, lai tiktu prom no galvenās ēkas. Atpakaļceļā var izbaudīt nelielo sēdēšanu korķos, vilkšanos aiz autobusa un citas labas lietas. Pa ceļam piestājam pie neliela ūdenskrituma Chasm, te galveno problēmu sagādā parkošanās vietas atrašana, tā lai nesadusmotu autobusu vadītājus. Vietas maz, bet visi kā traki grib redzēt to ūdenskritumu, mūs ieskaitot. Patiesībā jau nekas īpašs nebija, ja nu atsvaidzinoša pastaiga pa ēnainu mežu.

Mūsu nākamais dienas objekts ir lake Marian taka, tā ir salīdzinoši īsa – četri kilometri uz vienu pusi un četri pa to pašu ceļu atpakaļ. Pirms tādā branga gājiena iekožam, izmētājam vietējā faunā persiku kauliņus un tad dodamies ceļā. Sākums ir daudzsološs, iekārtais tilts, kas spēj izturēt veselus desmit cilvēkus, bet šūpojas kā pendele jau no trijiem. Tad grantēts celiņš ar nelielu kāpumu aizved pie ūdenskrituma. Nu ūdenskritumam nav ne vainas un, ja esi slinkāks gājējs, tad te arī var droši mest mieru, pēc tam taka ieved galīgā čuhņā.

Atlikušie trīs kilometri līdz ezeram ir rāpšanās pa koku saknēm un akmeņiem uz augšu. Vienu brīdi lienot gar strautu acīmredzot nemaldos no takas, jo pēkšņi vairs nevar saprast, kur jāiet. Izvēlos mazākās pretestības ceļu. Un ko tu domājies, pēc pāris minūtēm uzduros ģimenītei, kura arī ir nomaldījusies, viens bērns ir nesamā vecumā, otrs jau pats uz savām kājām. Malači, nav ko teikt, pašam paliek kauns par to, ka esmu aizelsies. Ģimenes galva man atzīstas, ka esot nomaldījies no takas, jo vairs neredz apzīmējošos trijstūrus. Hmm, man visu laiku likās, ka tie trijstūri apzīmē posumu lamatas, nu ja tie apzīmē taku, tad jau tās atrašana kļūst triviāla. Lienu tik uz augšu, atrodu klajumiņu un tur taka, kas, salīdzinot ar džungļiem, izskatās pēc šosejas.

Neteikšu, ka man šī līšana pret kalnu pa saknēm dikti patiktu un tādēļ ceru, ka tas ezers nudien ir tā vērts un nebūšu pa velti pārpūlējis savu organismu. Arī laiciņš padevies silts un tādēļ svīstu uz pilnu klapi. Atvars vienu brīdi padodas vājumam un pretimnācējiem pajautā, cik vēl tālu, izrādās, ka ne pārāk.

Nu ezers ir kā parasts kalnu ezers uz Alpu šniti. Dzidrs, ūdens auksts un kalni smuki met atspulgus ūdenī. Tā kā ledāji nokusuši, tad ūdens tajā ir tik, cik ir, bet pēc appludinātās zāles var nojaust, ka līmenis ir visai mainīgs. Pasēžam, atvelkam elpu, uzēdam cepumus un baudām sava darba augļus. Es vēl nedaudz pažāvēju zeķes, nu lai neuzberztu tulznas. Vispār šajā ceļojumā man veicās, man kājām neviena pati neuzmetās. Kad esam visu apskatījušies, dodamies lejā. Salīdzinot ar augšupceļu, nokļūšana lejā ir visnotaļ vienkārša, galvenais nepaklupt un neievelties strautā.

Pēc šī pārgājiena nolemjam doties mājās, šodienai pietiks. Pa ceļam iebraucam jau pazīstamajā ēstuvē un pasūtam to pašu, ko vakar, vakariņām. Jāatzīst, ka sagaidīt ēdamo ir nedaudz grūtāk kā līst pret kalnu.