Šai grāmata ir ticis tas gods būt četrdesmit ceturtajai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatai, kuru esmu izlasījis. Līdz šim es viņu biju lasījis tikai vienu reizi pirms aptuveni astoņpadsmit gadiem. Paņēmu Talsu bibliotēkā, bet nekādas paliekošas atmiņas viņa manī neradīja.

Padomju Krievijā pie varas ir nākuši strādnieki un ceļ savu gaišo nākotni. Ārzemju kapitālistiem, dažādu tautu patriektajiem valdniekiem, ķēniņiem, monarhiem un tirāniem šāds situācijas paņēmiens neliekas pieņemams. ASV rūpnieks Džeks Kreslings nemaz negatavojas sēdēt rokas klēpī salicis. Viņš un caurkritušo valdnieku kliķe nolemj iznīcināt problēmu pašā saknē, dodot tādu triecienu Padomju tautai, no kuras tā nekad vairs nevarētu atkopies. Taču savā kapitālista tuvredzībā viņš pat iedomāties nespēj, ka tepat viņa rūpnīcās jau ir izveidojušās strādnieku kustības, kuras vairs nevēlas tikt apspiestas. Viņi liek kalpot savām izgatavotajām lietām strādnieku labā. Mess-Mend ir viņu slepenā parole un ar to viņiem nav problēmas iekļūt pat visapsargātākajā kapitālistu cietoksnī.

Grāmatas autore 1920-to gadu sākumā nolēma uzrakstīt kaut ko nenopietnu par kapitālistiem un šķiru cīņu. Rakstīts tika ar milzīgu patosu un ievērojot visas tā laika lubu literatūras noteiktos standartus. Darbība notiek lielākoties ASV, un tur jau, kā zināms, strādniekiem dzīves nav. Taču kāds kokapstrādes rūpnīcas virpotājs Mikaels Tingsmeistars ir nolēmis patriekt kapitālistus arī savā valstī. Viņš ir tēls, ideja, cilvēks, kurš pirmais ne tikai aizdomājies ar strādnieku sūro likteni, bet arī nolēmis kaut ko darīt. Pretdarbības veids ir pavisam vienkāršs – likt lietām darboties pret savu saimnieku. Iedomājaties, jūs nopērkat spoguli, bet spogulis ne tikai ļauj jums spoguļoties, bet arī fotografē jūsu dzīvi. Sienas, kuras ieliek Tingsmeistara ļaudis, jebkurā brīdī ļaus strādniekam ienākt tavā mājā, atslēgas atvērsies no pareiza pieskāriena. Visas šīs lietas, kas kalpo strādniekiem, jo viņi ir to īstie saimnieki. Un lai vieglāk strādnieku ļaudīm būtu tās identificēt, uz viņām nemanāmi iespiesti divi burti MM (Mess-Mend). Taču, lai ar radījusi tik spēcīgu instrumentu, nodrošinājuši pāris kapitālistu pilnīgu novērošanu, viņa absolūti nesaprot, ko ar iegūto informāciju pasākt. No visām iespējamajām diversijas metodēm, sazvērnieki neizmanto praktiski neko. MAITEKLIS ASV revolūcija nenotiek, nav pat jēdzīgas manifestācijas.

Rodas jautājums, kādēļ Petrograda? Petrograda – Krievijas revolūcijas šūpulis tiek uzburts par padomju brīnumpilsētu. Kā atzīst pati autore, viņa nolēmusi uzrakstīt par Petrogradu tā, it kā tajā jau komunisms būtu iestājies. Grāfi un kņazi aiz sava slinkuma blandās pa ielu ubagojot, bet proletariāts strādā. Pie tam viņu entuziasms ir ar likumu jābremzē, lai dullie nepārstrādājas. Ārzemju interventi viņiem nav bīstami, jo pilsētu aizsargā aeroelektrostacijas un spridzekļu iznīcinātāji. Bet Kreslinga pakalpiņiem, protams, ir savas idejas kā šo sistēmu apiet.

Grāmatu var droši reducēt uz īpatnu vispasaules komunisma propagandu un veidu, kā tas tiks sasniegts. Tā šeit ir biezā slānī, un šķiru cīņa tiek nonivelēta pat līdz tiešam pierādījumam, ka kapitālisms cilvēkus burtiski, fizioloģiski padara par zvēriem, kā to uzskatami pierāda Gregoria Čičes piemērs. Arī vareno hipnotizētāju Čīči vienkārši nošauj uz skatuves, sunim suņa nāve, tā sakot, un kapitālisti jau nemaz īsti cilvēki arī nav. Arī pārējiem, kas vēl nav kļuvuši par zvēriem, tiek doti savdabīgi vārdi:

„… ģenerālis Gibgelds, …, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno-Si-Noga un Sidijama …”.

Grāmatā var uzzināt arī:

„Ikvienam godīgam komunistam pirmajā vietā ir pienākums, bet otrajā – sieva.”

Kas grāmatā bija pozitīvs, latviešu valodas rakstība 1958. gadā, daudziem vārdiem vēl nebija garumzīmes un izteiksmes veids ar bija savādāks. Šo vārdu meklēšana bija grāmatas lasīšanas aizraujošākā daļa.

Lieku 3 no 10 ballēm. Grāmatā nav nekā cita kā tikai propaganda. Var jau pieķerties salmiņam, ka tā ir ironija par kapitālisma iekārtu un komunisma pārākumu. Bet kā dēku stāstam, viņas struktūra ir pilnīgi nepiemērota mūsdienām un vairāk velk uz absurdu nevis ironiju.