Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.
Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.
Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.
Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.
Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.
Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.
Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau kopš Muļķu prinča pēdējās grāmatas izlasīšanas. Šis ir no tiem autoriem, kura blogu es regulāri lasu un tādēļ spēju sekot līdzi viņa daiļradei. Grāmatu nopirku amazonē jau labu laiku pirms tās iznākšanas. Bija pat ideja tikt pie parakstīta eksemplāra, bet atsūtīšana uz mūsu zemi maksā dārgāk par pašu grāmatu, tādēļ nolēmu atteikties.
“But be warned, … a book is as dangerous as any journey you might take. The person who closes the back cover may not be the same one that opened the front one.”
Nonas liktenis nav apskaužams – dzimusi nomaļā ciemā tuvu ledājiem, bērnību pavadījusi nabadzībā, tik lielā, ka vienu dien’ ciematnieki nolemj viņu pārdod bērnu uzpircējam. Lieka mute nevienam nav vajadzīga, bet lieks naudas gabals nekad nebūs par skādi. Ar to Nonas likstas nebeidzas, nonākusi pie jaunā īpašnieka, viņa izdara slepkavību – vismaz viņu tajā apsūdz, un viņai tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no karātavām. Nonai ir astoņi gadi brīdī, kad viņa rod patvērumu Maigās žēlsirdības klosterī.
Maigās žēlsirdības klosteris ir vieta, kurā jaunas meitenes tiek audzinātas par slepkavām. Lai novici pārvērstu Sarkanajā Māsā, nepieciešami vien desmit gadi. Ir pagājis ilgs laiks kopš uz Abeth nolaidās kuģu un to apkalpes kļuva par ciltīm. Vecās asinis pasaulē ir gājušas mazumā, sajaukušās ar citām un īsti talanti ir visnotaļ reti.
Lasot šo grāmatu, mani nepameta sajūta, ka kaut kur esmu ko tādu jau lasījis. Nonas Grejas ceļš uz pieaugšanu ir ērkšķiem kaisīts, viņa ir paguvusi iemantot ienaidniekus no ietekmīgu ļaužu vidus. Pat atrašanās klosterī negarantē viņas drošību. Taču viņai piemīt īpašas spējas un uz tām var paļauties. Īpašas spējas gan klosterī nav nekāds retums, katrai no novicēm piemīt ātrums vai maģiskās spējas. Daža laba pat spēj nostāties uz Takas un smelties spēku no tās. Vienu vārdu sakot šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā elitārā skola, kuras audzēknēm kritiskos brīžos nākas paļauties pašām uz sevi, jo pasniedzējas ir aizņemtas ar citām problēmām. Vienu brīdi pat šķita, ka grāmatu nāktos nosaukt “Nona un Kuģa sirds”. Nona ir varone, kurai lasītājs pieķeras ļoti ātri. Kā savulaik to atklāja Dikenss, nav viegli atrast labāku varoni par nabadzīgu bāreni. Lasītāju simpātijas garantētas pat brīžos, kad viņa noslaktē kārtējo cilvēku. Šādai varonei vezumā klāt piemetot izredzētību, sekmes ir garantētas. Priecē, ka autors, lai pavisam neapbēdinātu prasīgu lasītāju, laiku pa laikam tekstā iemet pa kādam nākotnes notikumam, kur redzama Nona pēc skolas beigšanas. Tie ir uzrakstīti meistarīgi neko nesamaitekļojot un tikai izlasot visu līdz beigām sapratīsi, ka pirmie secinājumi nav tie pareizākie.
Kā pretstats sižeta klišejiskumam stāv autora izveidotā pasaule. Autors jau lasītāju ir pieradinājis pie interesantām pasaulēm, un Abeth ir ļoti interesanta. Te maģijas likumi darbojas ne sliktāk kā fizikas. Planētas apdzīvojamā teritorija ir nosēta ar Priekšteču artefaktiem. Ir Leģenda par šķirstu, kuru spēs atvērt tikai izredzētais. Kā senču gudrības pierādījums kalpo Mēness, kas katru nakti sasilda planētas virsmu. Abeth saule dziest un tikai šaura josla ap ekvatoru ir palikusi neskarta no ledus. Tas ir Mēness nopelns, tas fokusē saules starus uz planētas virsmas. Taču ir viena problēma Mēness krīt. Te man vajadzētu uzrakstīt garu apcerējumu, kādēļ šāda apdzīvojama ekvatoriāla josla nevarētu pastāvēt, pat ja eksistētu kaut kādas interesantas jet streem kombinācijas, pārējās planētas aukstās atmosfēras īpatsvars būtu pārāk liels. Taču pieņemsim, ka dabu līdzsvarā notur ne tikai siltums vien. Bet tas viss ir sīkums salīdzinot pret pasauli, kuru autors ir izveidojis.
Šī ir triloģijas pirmā grāmata, un varētu to saukt par skolas gadu aprakstu. Slepkavu skola nudien nav izšūšanas pulciņš, tādēļ notiekošais ataino kopējo pasaules skarbumu, kurā, ja vien neesi augstdzimušais, tava dzīvība nav vērta ne nieka. Neskatoties uz visnotaļ klišejisko darbības vidi un varoni, lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi lasījis autora iepriekšējos darbus, tad šī ir vēl labāka. Ja ar nostalģiju pārlasi Hariju Poteru vai kādu citu līdzīgu grāmatu, taču vienmēr esi vēlējies, lai tās varoņi pārstātu būt ņuņņas un sadotu saviem ienaidniekiem pa purslām pie pirmās iespējas, tad noteikti lasi šo. Te izdzīvos stiprākās.
Brīdī, kad iznāca Sarkanās karalienes kara sērijas pēdējā grāmata, es nemaz nesteidzos to iegādāties elektroniski. Man bija jāgaida līdz atnāks īpaša grāmatas versija. Citos vākos un paša autora parakstīta. To biju sev pasūtījis jau gada sākumā. Neteikšu, ka bija viegli noturēties tās pāris nedēļas līdz grāmata nonāca manās rokās. Kad viņu beidzot dabūju, sākās dilemma, vai tādas parakstītas grāmatas maz kāds lasa, varbūt jāietin plēvē un jānoslēpj no gaismas stariem nākamajām paaudzēm. Beigu beigās izlēmu, ka lasa, jo es taču desu uz tās negriezīšu!
Džalans priekš gļēvuļa ir paveicis daudz ko. Viņš ir bēdzis no kreditoriem, piedalījies finanšu mahinācijās, cīnījies ar mirušajiem, neveiksmīgi mēģinājis tikt vaļā no sava drauga un biedra Snorri, piemānījis daudzus un mēģinājis aizbēgt no sava likteņa. Cilvēks ar tādu dzīvi vienkārši nevar nenonākt Ellē. Džalan mērķis ir tikt vaļā no Loki atslēgas un dzīvot mierīgu pārtikušu dzīvi. Taču Osheimas rats griežas un pasaulei tuvojas izšķirošais pagrieziena punkts. Tā nu ir sanācis, ka Džalans ir nonācis notikumu centrā, un tieši viņš izlems pasaules likteni.
Sākot lasīt šo grāmatu, es uztraucos par vienu lietu. Vai ar autora nebūs tāpat kā ar Žiguļa rūpnīcu, kurā liec kādu konveijeru gribi, bet beigās no tā noripos žigulis. Satraucos, vai autors beigu beigās nepadarīs Džalanu par kārtējo Jorgu. Lai ar vietām jorgismi pavīd, kopumā Džalanas paliek vecais Džalans. Kurš īsti nesatraucas par rītdienu un izbauda mirkli, būdams cieši pārliecināts, ka no jebkuras problēmas var aizbēgt, ja vien starp tevi un problēmu ir pietiekoši liels attālums. Šajā grāmatā viņam gan nākas krietni pieaugt, un ne visu viņa rīcību vairs var izskaidrot ar stūrī iedzītas žurkas agresivitāti. Viņš ir kļuvis apdomīgāks un sāk novērtēt savs pretiniekus. Elle viņu ir pārmainījusi, nu gandrīz.
Vispār jau stāsta struktūra ir diezgan interesanta, pēc otrās grāmatas izlasīšanas es sagaidīju, ka šī sāksies ar Snorri un Džalana episkajiem piedzīvojumiem Ellē, bet nekā nebija. Autors ir izvēlējies stāstīt divus stāstus paralēli. Vispār jau trīs, jo Jorga stāsts arī ir savīts ar šo triloģiju. Tādēļ lasot nākas pārslēgties no galvenā varoņa tagadējiem piedzīvojumiem uz viņa Elles atmiņām. Bet tās smuki iekļaujas galvenā stāsta kontekstā. Šī grāmata ir praktiski veltīta Džalanam un viņa notikumu izvērtējumam. Varbūt uz beigām pāris joki atkārtojas biežāk nekā vēlētos, bet tas nav nekas tāds, kas maitātu stāstu. Iespējams pāris sižeta līnijas varēja izmestu un grāmatu padarīt plānāku. Taču piedzīvojumu te nudien netrūkst, tie nav tādi pašmērķīgi kautiņi, lai izrādītu varoņa diženumu. Tie visi virza centrālo sižeta līniju. Īpaši ziņkārīgiem varu pateikt dažus no piedzīvojumiem – iedegs vienu Cēlāju sauli, bēgs ar kamieli, aizstāvēs pilsētu, padosies vājībām un cīnīsies paši ar savām bailēm.
Nobody ever put anything good in a book.
Centrālais konflikts, pasaules bojāejas noteikti nav nekas unikāls. Unikāls ir fizikas un maģijas sajaukums. Tas, kādēļ uz mūsu pasaules vispār ir parādījusies maģija. Varbūt to var traktēt kā darbu par trako zinātnieku, kurš veic planētai bīstamus eksperimentus. Par to, ka lielie pasaules ļaunumi nerodas paši no sevis, katrs no mums laiku pa laikam piepilina savu žulti, un kopā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Par to, ka izmainot realitātes konstantes ir tik daudz blakusefektu, ka viss sāk turēties uz puņķiem. Par to, ka ir situācijas, kurās nav pareizās izvēles. Tas viss te atrodams, un tādēļ Džalanam nākas pieturēties pie vecās labās premisas – labais ļaunais tās visas ir ētikas kategorijas, dzīvē ņem zobenu un slaktē visus, kas stājas tev pretī, pēc kara būs laiks un tad izvērtēsi.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Reizēm gadās, ka pasauli izglābt var tikai tāds, kas ir gatavs melot, pielīst un krāpties. Tāds, kurš ir gatavs bēgt un slēpties. Ir ceļi, kurus principiālam un savos spēkos pārliecinātam cilvēkam nav iespējams pievārēt. Izcila triloģija, noteikti iesaku to izlasīt. Ja kāds vēl nezina, tad sērijas pirmā grāmata “Muļķu princis” ir iznācis latviešu valodā.
Pirms sākat lasīt šo atsauksmi, es jūs brīdinu, esmu Lorensa rakstīto darbu fans, un tādēļ mana jūsmošana ir jāuztver kritiski. Kad ieraudzīju šo grāmatu amazon veikalā, es daudz nedomāju un pirku vien nost. Kā gan es varētu paiet garām Salauztās impērijas stāstiem?
Šajā stāstu krājumā ir apkopoti desmit stāsti, kas saistīti ar Salauzto impēriju. Jorgs savu mērķi nesasniedza viens pats, viņam bija palīgi ceļa brāļi. Tieši pateicoties šīm brāļiem Jorgs daļēji kļuva par to, kas viņš ir. Taču ko mēs zinām par šiem brāļiem? Par viņu gaitām saistībā ar Jorgu mēs zinām praktiski visu, bet kas viņi bija, pirms kļuva par lielceļa laupītājiem, kas bija tas, kas viņus noveda līdz lielceļam, vai kādēļ viņi to izvēlējās kā savu dzīvesveidu, par to nemaz tik daudz lasītājs nav informēts. Tādēļ talkā nāks šis stāstu krājums, kas parādīs dažus no Jorga brāļiem ne tikai triloģijas galvenā varoņa kontekstā.
Šie stāsti ir kā jauks triloģijas papildinājums, kas bez Jorga brāļu personību izpētes pievēršas arī pasaules padziļinātai izpētei. Šeit ir sastopami daudzi aizgājušo laiku artefakti, daži nekaitīgi, daži nāvējoši. Par dažiem kā stāstā “Select mode” autors ir pasmējies, parādot civilizācijas pagrimumu un tumsonību. Par citiem kā “Sleeping Beauty” mēģina paanalizēt nomaļā bunkurā izolēta mākslīgā intelekta rīcību.
Ja man būtu jāizvēlas labākie stāsti šajā krājumā, tie būtu “Sleeping Beauty” par kādu Jorga ne tik zināmu piedzīvojumu un “The Nature of the Beast” par brāli Rike, ne par to, kādēļ viņš ir tāds, kāds viņš ir, bet par to kā tika izlemts viņa liktenis. Taču tas nenozīmē, ka pārējie stāsti ir zemē metami, katrs no viņiem izgaismo kāda Jorga brāļa pagātnes aspektu. Piemēram, Makins, kas cilvēkam ar visnotaļ labu statusu sabiedrībā lika nolaisties līdz lielceļam, un kas viņš bija pagātnē. Visam pie vainas ir atriebība, lai ar bija par ko. Vai, piemēram, brālis Kents ar savu stāstu “Bad seed”, par to, kā viņš izrāvās no ieraduma valgiem un pievērsās savam dzīves aicinājumam. Netiek aizmirsts pat Jorga mazais brālis, un ja šo stāstu izlasītu pirms triloģijas, viss lasītprieks būtu samaitāts. Pietiks vien ar to, ja zināsi, ka pat Jorgs baidījās no sava mazā brāļa, kurš nekad nevienam nepiedeva, un kuram jau bērnībā bija skaidra nākotne.
Grāmatas galvenais mīnuss ir, ka to nevar iešķiebt lasīšanai cilvēkiem, kas nav lasījuši princim Jorgam veltīto triloģiju. Visi stāsti satur nopietnus maitekļus, kas pastāstīs to, kā viss beidzās. Ja lasītājs neko nezina par Salauzto impēriju, tad viņam var rasties grūtības novērtēt pasauli, kurā noris darbība. Nav jau tā, ka galīgi nav vērts lasīt, tomēr tad ir jāizšķiras par pirmās triloģijas samaitekļošanu un palaidīsi lielāko daļu no stāsta jēgas gar ausīm.
Lieku 9 no 10 ballēm, ja jau esi izlasījis gan Jorga triloģiju, gan Džalana triloģijas pirmās divas grāmatas un ļoti vēlies atkal uz mirkli iemest aci Salauztās impērijas pasaulē, tad droši ņem ciet un lasi, nenožēlosi! Man personīgi šī grāmata ļaus ar cieņu sagaidīt The Wheel of Osheim iznākšanu.
Pēc “Muļķu prinča” izlasīšanas es biju nolēmis sagaidīt arī nākamo sērijas grāmatu latviski. Taču cilvēks ir vājš, un bieži vien ir grūti turēt pašam sev doto solījumu. Lai to vieglāk būtu lauzt, nolēmu uzsākt pseidoprojektu “Lasīt tikai labas grāmatas”. Tas nemaz nav tik grūti, bet tas nozīmēs, ka noplicināšu savu neaizskaramo rezervi.
Sarkanā Karaliene savas figūras ir izvietojusi, arī pārējie spēlētāji nestiepj gumiju un veic atbilstošus pretgājienus. Princim Džalenam ir vienalga, viņš ziemo un sapņo par savu silto dzimteni. Snorri ver Snagason plāno ceļu uz savu nākamo mērķi. Tas ir pavisam vienkāršs, atrast Elles durvis, atvērt tās un atgriezt savu mirušo ģimeni. Lieta nav grūta, jo Snorri ir Loki atslēga, ar kuras palīdzību var atvērt jebkuras durvis. Durvis tā ir problēma, viņas ir jāatrod, un tur bez volvu palīdzības nekā neiztikt.
Lasot pirmo grāmatu, mani nedaudz nomocīja jautājums, kādēļ viss cikls saucas Sarkanās Karalienes karš. Sarkanā Karaliene tiek pieminēta tik epizodiski un, lai ar Džalans viņā saskata visu savu nelaimju cēloni, mēs taču zinām kāds šis ir melis. Viņa visu laiku stāvēja aizkulisēs un vairāk personificēja neizzināmu spēku nekā reālu personu. Šajā grāmatā šī lieta tiek atrisināt. Džalana vēlme izmēģināt stulbas lietas, lai apmierinātu savu ziņkāri, tiek atalgota. Kopā ar viņu mēs varēsim uzzināt, kādēļ Vermillion valdniece tiek saukta par Sarkano Karalieni.
Džalens joprojām pieturas pie sava galvenā principa, būt savā rīcībā nemainīgam. Ja no nelaimes ir iespējams aizbēgt, bēdz, ja tādēļ ir jāpamet savi draugi, droši cilvēki uz pasaules netrūkst. Pasaulē ir tikai viens cilvēks, kurš Džalenam ir svarīgs pats Džalens. Viņam joprojām ir sapnis kļūt par Vermillion valdnieku, viņu jau vara pati par sevi neinteresē vairāk pievelk nauda, kuru varēs notriekt. Džalenam par nelaimi viņš joprojām ir sapinies ar Snorri, un šo vīru no mērķa nosist nav viegli. Maģiskās saites, kas viņus sasaista, ir atslābušas, taču Snorri viņu uzskata par draugu, uz kuru var paļauties. Džalenam nāksies likt lietā visus talantus, lai tiktu no sava drauga vaļā.
Centrālā grāmatas intriga – kuram tiks Loki atslēga. Snorri redz tajā savu ģimeni, Džalens naudas kaudzi, Mirušo karalis varu pār pasauli, Sarkanā Karaliene akmentiņu, kas ļaus nosvērt pasaules svarus par labu viņai, un tie ir tikai daži ieinteresētie. Taču atslēgu nedrīkst atņemt ar varu, tā ir vai nu jānozog vai jāatdod ar labu, citādi tās jaunā īpašnieka mūžs nebūs ilgs.
Visā pasaulē ir viena vieta, kura interesē mani vairāk par visu – Osheima un Osheimas rats, kas atrodams tās teritorijā. Šī rata dēļ viss sākās, un domājams, arī beigties. Kad es uzzināju, kas ar to ratu domāts, biju šokēts par to, ka nebiju sapratis uzreiz. Mūsdienās jau nemaz nav tik daudz instrumentu, ar kuru palīdzību varētu izmainīt pasaules konstantes. Osheima man patika gan ar savu trako maģiju, gan nozīmi Džalena pasaulē. Ja Jorga triloģijā par to uzzināju tikai pašās beigās un arī neko īpaši konkrētu, tad tagad jūtu, ka uzzināšu daudz vairāk par to dienu, kurā uzmirdzēja Tūkstoš saules.
Autoram ir arī kaut kas pret baņķieriem, sevišķi tiem, kas dzīvo Florencē. Cilvēks savā dzīvē var aizbēgt no daudzām lietām un ar laiku tās aizmirsīsies, taču ir lietas, no kurām aizbēgt nevarēs, un tie ir baņķieru nami.
“Debts are very real – they’re not hard currency but they are hard facts”
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienu balli pieliku par beigām. Man gan klifhangeri (klinškari) grāmatu nobeigumos parasti nepatīk. Autors atstāj lasītāju neziņā un gaidi nu, kad izdos turpinājumu. Ar lasītāju par to laiku var notikt daudzas lietas, ne tikai labas. Taču šis bija perfekts, tieši tāds kādu Džalens bija pelnījis. Grāmata lasījās vienkārši fantastiski no vāka līdz vākam, patiess prieks, ka pabeidzu viņu lasīt tieši Red March teritorijā, un šī raksta publikācijas brīdī atradīšos Florencē, apskatīšos senos baņķieru namus.
Par šīs grāmatas lasīšanu es domāju, kopš par viņu uzzināju. Tam ir vairāki iemesli – autori, kuru darbi man patīk, izvēlētā tēma, vēlme atrast kādu autoru, kuru vēl neesmu lasījis. Grāmatu pievārēju, un tur tiešām ir ko pievārēt, Kindles versijā bez standarta 700+ lapaspusēm, grāmatā vēl papildus ir pielikti vienpadsmit stāstiņi, kuri netika līdz papīra grāmatai. Un teikšu, kā ir, daži – nepelnīti. Tādēļ vien esmu gandarīts, ka man šo grāmatu papīra versijā neizdevās atrast. Ja es būtu patiess apskatnieks, man šīs rindkopas vietā vajadzēja rakstīt par to, kā šī grāmata sākās kā kickstarter projekts, kur autoru uzticīgie fani sameta naudu grāmatai.
Atgriežoties pie pirmslasīšanas gaidām, tās attaisnojās pilnībā. Es atradu sev jaunus autorus un, iespējams, pat veselas grāmatu sērijas, par kurām es gribētu uzzināt daudz vairāk, nekā tikai vienu stāstiņu. Mani mīļākie autori spēja apliecināt, ka viņu rakstītprasme nudien ir laba, un viņi spēj iekļauties pat salīdzinoši īsā formātā. Un šie stāsti nudien pieturas pie fantāzijas pasaules drūmākās un vilinošākās tēmas un varoņiem. Šeit standarta varonis nav labais bruņinieks, kas pasauli redz melnbaltu, un pats viņš, protams, ir viss baltā. Nē, te galvenais varonis var būt zaglis, slepkavnieks, algotnis. Viņam var būt augsti morāles standarti, kuru ievērošanu ierobežo vien vide. Viņi var būt arī pilnīgi atsaldeņi, kuriem svešs ir viss cilvēcīgais, cik vien tas neskar viņu dzīvību un labklājību. Dzīve viņus visus ir salauzusi, citam tas ir manāmāk, citam ne tik ļoti. Kāds to apzinās un pat lepojas ar to, dažs par to vēl nemaz nenojauš. Taču autoriem, kas viņus izdomājuši, viņi visi ir mīļi bērni, kas, lai ar’ ļauni, tomēr nes viņiem maizīti uz galda.
Nevar noliegt, ka antoloģijas sastādītāji ir pacentušies. Stāsti visi kā viens ir labā līmenī. Te nav sinusoīda, kur ir izcili un ļoti švaki stāsti. Viņi lielākoties ir ļoti labi. Jāatzīmē, ka ne par visiem stāstiem biju sajūsmā. Mani kaitināja stāsti, kas bija kā iestarpinājumi vai prīkveli jau esošām sērijām. Saprotu, ka cilvēkiem, kas sēriju lasījuši, tie šķitīs labi un vietā. Taču, ja pacenšas var uzrakstīt arī tā, lai cilvēks, kurš sēriju nav lasījis spētu stāstā iebraukt, neko iepriekš nezinot. Stāstam ir jābūt pašam par sevi, un viss liekais ir jāatmet. Daži autori ar to ir tikuši gala veiksmīgi, daži pārāk paļaujas uz to, ko iepriekš sarakstījuši.
Un nu izvāriet tēju un sasmērējiet sviestmaizes, jo īsumā uzrakstīšu par katru no stāstiem. Ja slinkums tīt līdz beigām, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.
Mainon by Jean Rabe – par kādu algotu slepkavu, kas pieņemta darbā, lai novērstu slepkavības mēģinājumu. Taču slepkavības organizētājs ir liels viltnieks, un tas nav tik vienkārši. 7 no 10 ballēm.
Irindai by Bradley P. Beaulieu – tuksneša pilsēta, pasaule, kurā vēl dzīva maģija un katra bērna sapnis ir kļūt par labu slepkavnieku. Ceda ir diezgan veiksmīgas karjeras sākumā, taču par viņu izrāda interesi ietekmīga sieviete. Un ne jau tikai viņas izskata dēļ, ir lietas, kuras šādi cilvēki vērtē augstāk par smuku ģīmi – atmiņas. 9 no 10 ballēm par pasauli.
The Subtler Art by Cat Rambo – burvja un slepkavas sacensība, par to, kura amats ir visnemanāmākais un rūpīgākais. Jauks pavērsiens nobeigumā un superīga pilsēta dimensiju krustojumā. Labs piemērs, ka var jau esošā pasaulē radīt atsevišķu stāstu. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja absolūts determinisms šķiet ideālā pasaules kārtība, tad noteikti varēs likt vēl vairāk.
Seeds by Carol Berg par kādu burvi ar diezgan lielām problēmām. Šķiet, ka veiksmīgajām dienām būs pienācis gals, burvim ir pienācis laiks, taču nav sēklas, lai apstādinātu procesu. Zādzība dod tikai īslaicīgu problēmas risinājumu. Personāžs un pasaule no lielāka cikla, taču labi lasās atsevišķi. 7 no 10 ballēm.
Jancy’s Justice by Kenny Soward – vājš stāsts, par to ka katrai lietai ir divas puses, un pasaule nemaz nav melnbalta. Galvenā varone nekāda, un šaubos, ka tāda tik ilgi izdzīvotu, lai veiktu varoņdarbus. 6 no 10 ballēm.
Professional Integrity by Michael J. Sullivan – labs piedzīvojumu stāsts, smuka meitene, dīvaini notikumi, vilki un kontrabanda. Teiktu labs detektīvstāsts, tāds kā fantāzijas Bāskervillu suns. 9 no 10 ballēm.
Troll Trouble by Richard Lee Byers – no troļļiem labāk turēties pa gabalu. Taču ir reizes, kad jāatdod parādi, tādēļ nākas riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu troļļus. Diezgan interesanta pamatproblēma, trollis nevar dabūt mantinieku un dodas pie raganas pēc padoma. Padoms rada problēmas, un bez cilvēka palīdzības neiztikt. 9 no 10 ballēm.
A Better Man by Paul S. Kemp – par uzmetējiem un uzmešanu. Reizēm pat rūdītam algotnim ir grūti saprast, kas ir kas. Un ja vēl lietā ir iesaistīti burvji, tad viss ir iespējams. Standarta stāsts, kur lasītāju ved maldināšanā kopā ar galveno varoni. 7 no 10 ballēm.
First Kill by Django Wexler – par kādu algotu slepkavu – iesācēju un viņa vēlmi izrādīties profesionāļiem. Diezgan tumšs stāsts par pārāk tiešu pieeju problēmu atrisināšanai. Cilvēkam pilnīgi nav skaidrs, ko nozīmē komandas darbs. 8 no 10 ballēm.
Manhunt by Mark Smylie – reizēm stāsts spēj iegūt pavisam citu perspektīvu, kad izlasīts līdz galam. Šis stāsts par pilsētu, kurā valda zagļi, un kur pilsētas sardze vakaros sēž krogos tā vietā, lai darītu savu darbu. Jau labu laiku zagļi nogalina pilsētas iedzīvotājus, bet sardze nedara neko. Forši nostrādāta intriga 9 no 10 ballēm.
Better to Live than to Die by John Gwynne – par grūto dzīvi laupītāju bandā. Nav viegli, sevišķi, ja neredz nekādas perspektīvas. Galvenajam varonim rodas iespēja izdarīt izvēli, tagad atliek skatīties, vai tā būs bijusi pareiza. Labs stāsts. 9 no 10 ballēm.
The Secret by Mark Lawrence – stāsts kurā atrodami gan meli, gan noslēpums. Taču labāk lasītājam būtu, ja viņš šo noslēpumu no brāļa Sima nekad neuzzinātu. Izcils stāsts, lai gan viegli atkost ideju no paša sākuma. 10 no 10 ballēm, man jau autors ir dikti mīļš, un stāsts ar padevies.
Friendship by Laura Resnick – reizēm, meklējot algotu slepkavu, vajag atcerēties, ka arī tiem ir savas intereses. Ar algotiem slepkavām nevar jokot. Cilvēka nāves pasūtīšana pie ūdenskungiem ir nopietna lieta. Slepkavu neinteresēs ne tavi motīvi, ne mirkļa vājumi. 8 no 10 ballēm.
The Long Kiss by Clay Sanger – par to kā pareizi izraisīt karu un notīties no atriebības. Tikai reizēm pat puspasaule negarantēs drošību. Reizēm pat pasūtītāji visu neizplāno līdz galam, un nākas slēpt pēdas. 9 no 10 ballēm.
The White Rose Thief by Shawn Speakman – stāsts par kādu zagli, kurai tiek uzdots šķietami neizpildāms uzdevums, nozagt kādu specifisku druīdu grāmatu. Ir dažas nianses, bibliotēku apsargā gargula, kura ciena labu literatūru un lepojas ar savu kolekciju. Vēl ir fejas, burvestības un gara ziema. Lieku 10 no 10 ballēm.
A Length of Cherrywood by Peter Orullian viens no melnākajiem stāstiem, ko man vispār ir nācies lasīt. Tai pasaulē bērniem nudien ir grūta dzīve, tur vispār ir nereāli izdzīvot! 9 no 10 ballēm.
A Taste of Agony by Tim Marquitz – superīga pasaule stāsts ir daļa no lielāka cikla, par to, ka pat ja esi miris simtiem reižu, nevajag aizmirst par to, ka esi cilvēks. Pat tad, ja klejo pa pēckara tundru pusbadā vairākus mēnešus un barojies no pusmaģisku zombiju atstātām paliekām. 9 no 10 ballēm.
What Gods Demand by James A. Moore – par kādu pasauli, kurā dieviem piemīt absolūta teikšana. Nedaudz izrauts no konteksta, jo atrodas starp kādas sērijas trešo un ceturto grāmatu. Pasaule nav tik acīmredzama, lai stāstu varētu lasīt vienu pašu. Tas stāstam pamatīgi iegriež. 6 no 10 ballēm.
Take You Home by David Dalglish vienkāršs un manuprāt pat pārāk labsirdīgs stāsts priekš šī krājuma. Par kādu meiteni, kuru nolaupa, atliek tikai noskaidrot kāpēc. Vairāk izskatās pēc komiksu supervaroņiem, nevis par pilsētas ēnas puses valdniekiem. 6 no 10 ballēm.
Seeking the Shadow by Joseph R. Lallo – stāsts par kādu cilvēku, kurš dzenas pakaļ visslavenākajam slepkavam. Viņa motīvi ir ļoti savtīgi, un tā nav atriebība. Viens no tiem stāstiem, kur ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās. Laba idejas realizācija. 8 no 10 ballēm.
Sun and Steel by Jon Sprunk – varoņstāsts par to, kā principiāli algotņi nekad nepadodas, neskatoties ne uz ko. Vairāk tāds algotņa likteņa idealizējums. 7 no 10 ballēm.
The Betyár and the Magus by S.R. Cambridge – par kādu ungāru lielceļa laupītāju un viņa saskriešanos ar magu. Labi sarakstīts par alternatīvo pasauli, kur viss ir kā pie mums, bet ir arī maģija. Galvenais varonis ir kara veterāns, kas patriotisma mudināts piedalījies Austroungārijas un Krievijas konfliktā. Karš beidzies pārinieks gājis bojā, nākas meklēt jaunas idejas. 8 no 10 ballēm.
A Kingdom and a Horse by Snorri Kristjansson – vikingu stāsts, diemžēl jālasa kontekstā ar grāmatu sērijā. Tādēļ lasot atsevišķi piedzīvojums šķiet tāds nekāds. 6 no 10 ballēm.
Thieves at the Gate by James Enge – Odiseja stāsta pārspēlēšana, viņa attiecības ar dieviem un Trojas karš. Viegla izklaide, bet nekas izcils. 6 no 10 ballēm.
His Kikuta Hands by Lian Hearn – tāds japāņu gabals, par superslepenajiem slepkavu klaniem, kurus mērķtiecīgi sāk iznīcināt jaunais valdnieks. Nekas īpašs 6 no 10 ballēm.
The Lord Collector by Anthony Ryan – labs piedzīvojumu gabals, pirāti, magi, akcīzes iekasētāji. Iespējams, ka vajadzēs izlasīt šī stāsta pamatgrāmatas. 8 no 10 ballēm.
Scream by Anton Strout – labs stāsts par kādu cilvēku, kurš pieskaroties spēj noteikti lietu vēsturi. Laba pamatideja un superīgs galvenā varoņa tēls. 9 no 10 ballēm.
To the End by Rob J. Hayes – par laupītāju pārīti, slepkavībām un mīlestību. Tāds īss Bonijas un Klaida tēmas apspēlējums, tikai ar nelielu niansi. Neteikšu, ka patika. 6 no 10 ballēm.
To Steal the Moon by Rebecca Lovatt – ko darīt, ja jāizvēlas starp nemirstību un karu. Fejas un burvestības. Ja kabatā vēl palikuši Sāpes, Nāve un Aizmirstība, tad risinājumu var atrast. No sākuma man stāsts šķita ne visai, taču uz beigām domas mainījās. 8 no 10 ballēm.
The Muttwhelp by Edward M. Erdelac – orka un cilvēka jauktenim nav viegla dzīve, pat karā ne. Vispār tumšajos spēkos dienēt nav jautra lieta. Goblinus vairāk nosit savējie, orki absolūti nevadāmi, un troļļiem ar’ nav pilns rublis. Un trakākais, ka Tumsas armijai nav nekādas nojēgas, kas notiks pēc kara. Foršs stāsts 9 no 10 ballēm.
The Lonesome Dark by Anthony Lowe – par ksenocīdu un atriebību. Nogalināts citādais ir centrālais grāmatas tēls. Taču beigas tiek izspēlētas vienkārši izcili. 9 no 10 ballēm.
Comeuppance by Linda Robertson Brona dzīve nav viegla, karalis ir atņēmis visu, kas viņiem piederējis, un nu viņš sargā karaļa zeltu. Tā lāde jāved cauri briesmoņu pilnam mežam, un nauda esot nolādēta. Taču arī visdrūmākajā brīdī ass prāts atradīs iespēju. 9 no 10 ballēm.
The Assassination of Poppy Smithswife by Sam Knight – šis nu gan bija labs stāsts par kādu tavernas kalpiņu vārdā Pik. Vakaros viņš nedaudz nodarbojas ar klientu aptīrīšanu, bet visādi citādi gudrs puika. Nu un vēl viņa vājība ir vietējā palaistuve. 9 no 10 ballēm.
Telhinsol’s Shadow by S.M. White – tād vietējās pilsētas Betmens, viņš gan nav altruists un naudas viņam ar lāga nav. Iespējams, ka šis ir viņa pēdējais lielais darbs. Ideja nav neko izcila, un negaidītu pavērsienu ar te nav. 7 no 10 ballēm.
The Laughing Wind by Noah Heinrich – ko darīt leģendāram laupītājam, kad viņš ir notverts? Viņu gaida nāve, tas nekas, ka reiz Baldos ber Baldos bija jauns un slavens. Cilvēki noveco un Smejošo Vēju visi atceras kā jaunu cilvēku, kuram neviena laupīšana nav pārāk pārdroša. Arī laime izsīkst un leģendai nākas nomirt kā leģendai 9 no 10 ballēm.
Bloody Gratitude by Mike Theodorsson – katram slepkavniekam nākas novilkt līniju, kuru nepārkāpt. Vakkour šāds nosacījums ir likt mierā bērnus. Taču šoreiz viņam uzdevums ir visnotaļ nepateicīgs un te ir iejaukts bērns. Šķiet nekā grūta, nolaupīt bērnu vergu tirgotājiem un tad pārdot to raganām. Taču bērns izrādās īsts žiperis. 10 no 10 ballēm.
Gret by Brenda Carre – pasaulē ir tikai viena patiesa gudrība. Nekad nelien cīņā, kas notiek starp dieviem. Greta o ir labi ielāgojusi no vecmāmiņas. Jauki nostrādāts īsstāsts 9 no 10 ballēm.
Angel of Tears by Erik Scott de Bie – tāds dīvains stāsts par pasauli, kurā lēnām izzūd civilizācija. Ir palikušas tikai dažas vietas, kurā cilvēki vēl dzīvo. Vienā tādā ierodas ceļotāja, lai atgūtu savu skolotāju, kurš te tiek turēts verdzībā. 7 no 10 ballēm.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lielākoties stāsti ir labi un ļoti labi. Ja patīk nedaudz drūmums un nolemtība, nav bailes no antivaroņiem un kādām pavisam neattaisnojām izrīcībām, iesaku.
Pirms nedēļas piedāvāju saviem bloga lasītājiem piedalīties izlozē. Man radās iespēja uzdāvināt kādam no mana bloga lasītājiem Marka Lorensa grāmatu „Muļku princis”. Tā kā pēdējā laikā esmu apskatījis praktiski visas Marka Lorensa grāmatas savā blogā – gan The Broken Empire ciklu, gan The Red Queen’s war ciklu, grāmatas autors izteica piedāvājumu uzdāvināt vienam mana bloga lasītājam grāmatu “Muļķu Princis”. Ne jau šādu tādu, bet paša autora parakstītu eksemplāru.
Pavisam piedalījās 16 cilvēki un laimīgā vai arī vienkārši uzvarētāja, kura saņems grāmatu, ir Ieva. Viņas komentārs:
“Ja es grāmatas pirktu, būtu “Prometeja” zelta klients – bibliotekā esmu paņēmusi, izlasījusi un novērtējusi visas viņu izdotās Vilnas un Asinszāles sērijas grāmatas (nu labi, pēdējo Asinszāli gan tikai šodien kā reiz sākšu lasīt, jau samelojos ), tāpēc jau tas vien, ka viņi izdod “Muļķu princi” manī vieš ziņkāri to izlasīt.”
Uzvarētājs tika noskaidrots ar gadījuma skaitļu ģeneratora palīdzību.
Tev patīk lasīt? Tev patīk lasīt fantāzijas grāmatas? Tu esi mana bloga lasītājs? Tev grāmatu plauktā trūkst grāmata, kuru būtu parakstījis pats autors?
Man radās iespēja uzdāvināt kādam no mana bloga lasītājiem Marka Lorensa grāmatu Muļku princis. Tā kā pēdējā laikā esmu apskatījis praktiski visas Marka Lorensa grāmatas savā blogā gan The Broken Empire ciklu gan The Red Queen’s war ciklu. Grāmatas autors izteica piedāvājumu uzdāvināt vienam mana bloga lasītājāma grāmatu “Muļķu Princis”. Ne jau šādu tādu, bet paša autora parakstītu eksemplāru.
Tagad lasītājam noteikti ir radies jautājums kā man pie šīs grāmatas tikt? Nevarēju izšķirties vai laimīgā uzvarētāja noskaidrošana, notiks Jorga stilā, kur mērķis attaisno līdzekļus vai tomēr izvēlēties Džalena scenāriju, kurā uzvarētāju noteikt pēc viņa melot prasmes. Beigu beigās izdomāju sekojošu scenāriju, kas neprasīs ne konkurentu nonāvēšanu ne mānīšanu.
Ieejiet facebook un nospiediet like uz izdevniecības Prometejs lapas. Domāju, ka būs tikai godīgi viņiem pateikt paldies par šīs brīnišķīgās grāmatas izdošanas latviešu valodā.
Ierakstiet komentāru pie bloga ieraksta, neaizmirstot norādīt savu epasta adresi, lai varu vēlāk sakontaktēties ar uzvarētāju.
Visi komentētāji piedalās izlozē, kura notiks 19.03.2015.
Laimētājs saņem autora parakstītu grāmatu.
Atruna: piedalīties var tikai Latvijas Republikas iedzīvotāji.
Būsim godīgi, šis autors ir iekļuvis manā obligāti izlasāmo autoru listē. Līdz šim manas attiecības ar viņa grāmatām ir bijušas ļoti labas, autors ir pratis pārsteigt, stāstīt interesantus stāstus un radīt spilgtus personāžus. Šo grāmatu es būtu izlasījis jau pirms kāda laika, ja vien es nezinātu, ka to gatavojas izdot latviešu valodā. Tādēļ nācās nedaudz paciesties. Paldies izdevniecībai Prometejs par grāmatas „Muļķu princis” eksemplāru!
Džalens Kendets ir īsts gļēvulis, melis, krāpnieks un meitu ģēģeris. Viņš ir arī Sarkanās pierobežas troņmantinieks, rindā uz tronis gan viņš ir tikai desmitais, un viņa vecaimātei Sarkanajai karalienei ir pavisam citi uzskati par troņa mantošanas kārtību. Bet tie visi ir sīkumi, princis tik un tā skan cienījami. Ikdienu viņš pavada visnotaļ ražīgi, lencot meitiešus, spēlējot azartspēles un bēguļojot no kreditoriem. Šķiet, ka nekas nespēs samaitāt viņa dzīvi līdz uz galmu netiek atvests kāds ziemeļnieks Snorri, tas stāsta dīvainas lietas par mirušajiem. Apstākļu spiests Džalens ir spiests doties līdzi Snorri cauri visai Sašķeltajai impērijai uz Melno fortu. Vai vismaz tikai tik ilgi, līdz viņš izdomās kā tikt vaļā no burvestības, kas tos sasaista.
Kā jau autoram ierasts, viņa varoni labāk būtu saukt par antivaroni. Džalens nudien cenšas ar varonību neaizrauties. Viņam dzīvē ir citas prioritātes. Ja no nepatikšanām var aizbēgt, tad tā ir iespēja, kuru grūti atstāt neizmantotu. Kā praktisks ciniķis viņš dzīvē tiktu tālu, ja vien ne viņa aizraušanās ar sievietēm un hronisks naudas trūkums. Pirmā dēļ viņu ne visai labi ieredz augstmaņu namos, otrā dēļ viņš ir sanaidojies ar vietējām kriminālajam autoritātēm. Ceļojums uz ziemeļiem viņam neizraisa nekādu sajūsmu, viņam principā netīk nakšņošana zem klajas debess. Tomēr pat viņam, atrodoties neizbēgamu briesmu priekšā, raksturs nedaudz pamainās. Viņš sāk saprast draugu nozīmi, saprot, ka reizēm ir situācijas, kad vislabāk ir nevis bēgt, bet mesties virsū un dot pa zobiem. Viņa līdzšinējā pasaules redzējumā sāk izveidoties zināmas plaisas, kuras viņš gan mēģina aizsmērēt ar cinismu, bet tas vairs diez ko daudz nepalīdz.
Snorri savukārt ir dzimis ziemeļnieks, viņa iecienītā taktika ir uzbrukt. Ja tev rokās ir cirvis un pretī ienaidnieks, tad nav ko daudz domāt meties tik virsū. Viņš augsti vērtē pienākumu, godu, drošsirdību un viņam ir ģimene, kura jāglābj. Un jā tādēļ nākas stāties pretī pašam Mirušo karalim, tad tās jau ir karaļa problēmas.
Varonība – lai kļūtu par varoni bieži vien pašam nekas lāga nav jādara. Džalens neskatoties uz savu gļēvulību ir īsts varonis, vismaz pārējo acīs. Viņam vienkārši reiz mūkot no ienaidnieka gadījās izvēlēties ļoti nepārdomātu virzienu. Autors iesmej par to kā varoņi rodas pareizi interpretējot notikumus un pārstāstot tos daudzas reizes.
Pasaule – Sašķeltā impērija nepavisam nav mūsu zeme tikai pēc kataklizmas. Kataklizma, kas tiek saukta par Tūkstoš sauļu dienu, ir izmainījusi fizikas konstantes un pasaules kārtību. Tagad mirušie var celties augšā no kapiem, ticībai ir liels spēks un pasaule vēl ir pilna ar Celtnieku atstātajām lietām. Džalens un Snorri šajā pasaulē ir tikai spēļu figūriņas, kurus virza tiem nezināmi spēlētāji. Viņiem pat nav nekādas nojausmas, kas ir spēles mērķis, bet viņi ir pilnīgi bezspēcīgi un nespēj šo situāciju mainīt.
Sižets ir kvests, un tas ir Snorri kvests, neskatoties uz to, ka galvenais personāžs ir Džalens. Džalens labprāt no šī pārgājiena atteiktos, ja vien tas būtu iespējams un atgrieztos savā Sarkanajā pierobežā. Jo pat visrūdītākais parādu piedzinējs ir vēlamāka kompānija par Nedzimušo. Kā jau kvestiem pienākas, te ir daudz piedzīvojumu, gudru sarunu krogos vai pie ugunskura, bēgšana no ienaidniekiem un pasaules iepazīšana kopā ar Džalenu. Snorri un Džalens ir visa komanda. Te nav nekādu rūķu un elfu, nav nekādu zobencīņu, kur karotājs pārplūst no vienas stājas otrā, pa ceļam nogalinot piecus naidniekus. Te ir izlaistas zarnas, vēlme palikt dzīvam un, ja iespējams, mukt prom.
Karte – grāmatas iekšējos vākos ir atrodama Sašķeltās impērijas karte. Grāmatā, kurā varoņi nodarbojas ar klīšanu pa pasauli, karte ir nopietns atspaids, lai varētu izsekot līdzi sižeta gaitai. Neatsverama lieta, kuru daudzi izdevēji pamanās piemirst.
Vienīgā lieta, kur es varētu piesieties autoram, ir noslēpumainie pasaules likteņa bīdītāji. Ja grāmatā ir šādi personāži, kas netiek atklāti, bet kuri lemj visas pasaules likteņus, tad tas dod autoram rokās instrumentu, ar kura palīdzību var aizlāpīt jebkādus sižeta caurumus. Autors gan ir pietiekami apzinīgs, lai īpaši bieži pie šī līdzekļa neķertos.
Galvenais jautājums, kas varētu uztraukt cītīgu fantāzijas lasītāju, varētu būt – Vai pirms šīs grāmatas izlasīšanas nevajag izlasīt Jorgam veltītās Sašķeltā impērijas grāmatas? Tas nav obligāti, šīs sērijas grāmatas lasīšana neprasa nekādas priekšzināšanas. Jorgam ir savs ceļš ejams un Džalenam – savs. Jorga grāmata un piedzīvojumi ir daudz tumšāki. Taču Mirušo karaļa acīs Džalans ir daudz nopietnāks drauds nākotnes plāniem nekā Jorgs.
Jautājums, kuru varētu uzdot fantāzijas nelasītājs – Fantāzija! izklausās kaut kas pēc „Lāčplēša” ko lasīju skolas gados, tas ir tas pats? Šai grāmatai ar „Lāčplēsi” ir maz kopīga tik vien kā pāris zoofīlijas epizodes, kas tiek pieminētas garāmejot.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Laba lasāmviela. Autors šajā darbā neaizraujas ar īpaši atsaldēta slepkavnieka tēla veidošanu. Liels uzsvars tiek likts uz to, ka cilvēkam reizēm gadās nonākt situācijā, no kuras nav citas izejas kā tikai iešana uz priekšu. Par to, ka ja labi vēlas var apmānīt arī pats sevi un ka visi solījumi laboties tā arī paliks nepiepildīti.
Šo grāmatu liktu obligāti lasāmo grāmatu plauktā un iesaku fantāzijas cienītājiem. Vietām viņa ir nežēlīga, bet pasaule jau nav rožu dārzs.
Nu ir pienācis tas brīdis, kad izlasītas visas The Broken Empire sērijas grāmatas. Jāpateicas autoram, ka viņš ir spējis sarakstīt tik aizraujošu sēriju, ka es to izlasīju mēneša laikā. Ar trīs grāmatu sērijām man tā gadās reti. Parasti izlasu pirmo, varbūt vēl otro, bet trešo labākajā gadījumā pēc gada.
Jorga ceļš uz Imperatora troni nav bijis viegls, un vēl jau nemaz īsti nevar zināt, kā tas beigsies. Mirušais karalis sāk vākt kopā savus spēkus, lai iekarotu visu pasauli. Jorgs kopā ar pārējiem no Simts dodas uz Kongresu ar mērķi tapt ievēlētam. Lai to sasniegtu, viņam ir padomā pāris plāni, un lielākā daļa no tiem ietver citiem troņa pretendentiem letālu iznākumu. Šajā salauztajā pasaulē ne visi spēlētāji ir cilvēki, un daļa no viņiem pat nav mirušie. Visas cilvēces liktenis tiek likts uz spēles.
Sākšu ar pašu labāko, grāmatas autors tā ciena savus lasītājus, ka Jorga sižeta līniju izbeidz līdz ar triloģijas noslēgumu. Viņš, kā pats apgalvo, ir nošāvis savu naudas govi un vismaz pagaidām to nenožēlo. Reti kad gadās sastapt rakstnieku ar šādu spēju, parasti jau viņi grib ēst un neparko nevēlas atteikties no sava iemīļotā un sevi pierādījuša varoņa, pat pēc desmit grāmatām ar ne. Te gan iepilināšu nelielu darvas pilienu, no Salauztās impērijas pasaules autors tomēr vēl nav gatavs šķirties.
Jorgs šajā grāmatā izmainās, viņš vairs nav tikai impulsīvs slepkavnieks, tagad viņš ir arī plānotājs. Tas nekas, ka plāni lielākoties rodas impulsīvi. Viņi strādā. Šajā jomā var tikai uzteikt Jorga laterārās domāšanas spējas. Viņš vienmēr spēs atrast netradicionālu risinājumu, kas radīs maksimāli lielu līķu kaudzi realizācijas gaitā. Viņam nav tieksme uz dēmoniskiem smiekliem, nogalēšanai vienkārši tāpat vien. Patiesībā, kamēr viņu liek mierā un nepagadās pa naža dūrienam arī viņš liek cilvēkus mierā. Tāpat viņam nav vēlme finālos veikt garas un filozofiskas apceres par savu un pasaules dabu. Viņš vairāk ir rīcības cilvēks un zina, cik svarīgi ir izmantot katru mirkli. Līdz ar dēla piedzimšanu viņam sāk rūpēt, ja ne pārējie cilvēki, tad dēls noteikti. Tas rada dažas korekcijas viņa plānā, un pasaule vairs nemaz nav tik vienkārša kā pirms tam. Taču pāris cilvēcīguma iezīmju iegūšana Jorgam nemaz nenāk pa sliktu, jo cik gan gadus var par savas dzīves mērķi uzstādīt atriebību.
Šajā grāmatā lasītājs beidzot uzzina par pasauli pietiekami daudz, lai spētu izdarīt pats savus secinājumus. Kultūrai ejot bojā palikušais mantojums ir daudz lielāks nekā varētu domāt. Mašīnas un mākslīgie intelekti zemes dzīlēs turpina savu darbu. Cilvēki ir tikai putekļi viņu plānos. Mākslīgajiem intelektiem ir divas konkurējošas stratēģijas, kuras tiecas maksimizēt viņu darbības ilgumu. Viena ir noslaucīt cilvēkus no zemes virsmas. Otra ir radīt no cilvēkiem labu apkalpojošo personālu. Pasaules konstanšu izmainīšana nenāk mašīnām par labu, jo katra reize, kad kāds izmanto maģiju sapludina kopā reālo un nereālo. Šīs frakcijas jau gadsimtiem ilgi mēģina ieviest savas stratēģijas dzīvē, resursi ir pietiekamā daudzumā. Taču katrs, kurš mēģinājis tikt galā ar žurkām, skudrām vai tarakāniem, zinās, cik grūti ir efektīvi iznīcināt visu populāciju.
Kopumā visu triloģiju atzīstu par ļoti spēcīgu. Tāds patiess antivaroņa ceļš uz troni. Ceļš nav viegls, bet arī Jorgs nav ļauns tikai ļaunuma pēc vien. Arī patiesi labus cilvēkus šai pasaulē būs grūti atrast. Tādi saskarē ar realitāti vai nu izmainās, vai izbeidzas. Postapokaliptiskajās pasaulēs nudien vienīgais, uz ko cilvēki var cerēt ir uz labāku rītdienu un to, ka mirušie vienmēr paliks miruši. No grāmatām visvājākā ir pirmā, tās laikā autors vēl pieslīpēja savu rakstīt prasmi, taču ar katru nākamo stils un meistarība uzlabojas. Ir redzams, ka pēdējā grāmatā autors ir izlēmis kā viss beigsies un neko nedara, lai lieki vilktu sižetu garumā. Lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Noteikti turpināšu lasīt šī autora darbus.
