Navigate / search

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanu, astronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Gulp: Adventures on the Alimentary Canal by Mary Roach

Gulp

Jāpiezīmē, ka esmu izlasījis praktiski visas šīs autores grāmatas. Viņa lielākoties raksta vieglās populārzinātnes žanrā. Tas ir, apskata kādu lietu un pastāsta lasītājam daudz interesantus faktus, garlaicīgās lietas atstājot citām grāmatām. Skaidra lieta, ka no šīs grāmatas neko daudz zināšanu padziļināšanai neiegūsi, bet veselu kaudzi ar interesantiem faktiem gan.

Šīs grāmatas tēma ir barības uzņemšana un izvadīšana. Ieskaitot visu, kas atrodas pa vidam. Nevarētu teikt, ka šī būtu no autores labākajām grāmatām, bet lasāma ir. Sākas viss ar to, kā mēs uztveram garšu. Autore apraksta kādu olīveļļu degustētāju. Skaidrs, ka te nevar iztikt bez vīna degustēšanas pieminēšanas, un fakta, ka aklajos testos lētie vīni vienmēr ir labāki par izcilajiem. Barības sakošļāšana arī ir svarīga lieta. Labi aprakstīta cītīgas barības sakošļāšanas idejas vēsture. Vispār jau pārāka aizraušanās ar šo lietu nav produktīva, jo labi pārstrādājas arī putrā nesamalta barība, un kalorijas vairāk ar’ no šī procesa nevar izspiest. Diezgan nopietni grāmatā tiek apskatīti pirdieni. Te nu varam uzzināt visu, gan uzsprāgušiem pacientiem, gan smirdoņas galvenās komponentes. Izrādās, ka cilvēks vidēji dienā nolaiž gāzi divdesmit divas reizes. Teikšu godīgi -interesantas nodaļas.

Bet visinteresantākā nodaļa bija par suņu barības degustēšanu un radīšanu. Nekad nebiju iedomājies, ka ar kaķu un suņu barību varētu būt tāda ķēpa. Barības smarža jāsabalansē tā, lai patiktu gan sunim, gan saimniekam. Kaķim savukārt jānodrošina garšas nemainība, vai tur būtu zivs vai cālis, galvenais, lai garša tā pati. Un pats galvenais, industrijas Svētais Grāls ir tādas barības radīšana, kura pie reizes noņemtu suņa sūdam smaku. Ja kādam tas izdosies, tad Chappy būs vēsture.

Kopumā aizraujoša lasāmviela. Iespējams, ka jēdzīgāk būtu nelasīt visu grāmatu uzreiz, bet pamazām, pa nodaļām. Ja pārāk aizraujas, tad no faktu pārbagātības var sākt griezties galva. Protams, ja pret skatīšanos citu cilvēku kuņģa saturā vai zarnās ir iebildumi, tad labāk ir šo grāmatu nemaz nesākt lasīt. Bet tad arī jārēķinās ar to, ka neuzzināsi, ka kuņģis no pārēšanās uzsprāgst ļoti reti. Lielākoties pārēšanās nogalina nosmacējot. Tā gadās, ja hotdogs iesprūst abās kuņģa izejās un vēders sāk pūsties kā tādam slapju āboliņu saēdušam govslopam.

Neko sliktu pat nevaru pateikt, jo sākot lasīt grāmatu jau zināju, uz ko parakstos. Ja nu vienīgais varēja būt biezāka, kādas divas vai trīs reizes. Lieku 9 no 10 ballēm. Mūsdienu medicīna ir praktiski visspēcīga, jo tiek praktizēta pat fekāliju transplantācija.

Packing for Mars: The Curious Science of Life in the Void by Mary Roach

packing for mars

Tā kā grāmatas autore man jau ir pazīstama ar saviem darbiem, kas veltīti līķiem, spokiem un seksam, tad grāmatu iepriekš pasūtīju līdz ko uzzināju par tās iznākšanu.

Standarta grāmatas mums parasti vēsta par kosmonautiem/astronautiem/taikonautiem, varoņiem, cilvēkiem, kas visu savu mūžu gatavojušies, lai nokļūtu kosmosā, nestu savas valsts vārdu pasaulē un vienkārši parādītu kaimiņiem, ka mēs esam krutāki. Tomēr šīs standarta grāmatas mums bieži vien aizmirst pavēstīt sadzīvisko kosmiskā lidojuma pusi.

Grāmata vairāk apskata tieši kosmisko lidojumu sadzīvisko pusi nevis kosmisko lidojumu nozīmi cilvēces vēsturē un raķešdzinēja evolūciju no V-1 līdz mūsdienu agregātiem. Par šo tēmu jau ir sarakstītas pietiekami daudz citu grāmatu. Nav jau tā, ka par kosmonautu ikdienu būtu klusēts, šad tad kāds eksastronauts uzraksta savu biogrāfiju, kāds kosmosa tūrists padalās savos iespaidos, galīgs informācijas vakuums jau nav.

Autore apskata vienkāršu cilvēku interesējošus jautājumus. Ja divi vīri dzīvo vairākas nedēļas kopā telpā, kas nav lielāka par vieglās mašīnas salonu bez tualetes, kā tas ir? Kādas vispār kosmiskajos aparātos ir tualetes un iespēja aiziet pačurāt? Vai tā ir taisnība, ka kosmiskajās stacijās šad tad izceļas pa kautiņam? Kā tas ir iziet atklātā kosmosā? Vai sekss bezsvara stāvoklī ir iespējams? Autore cenšas sniegt atbildi uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem. Jāatzīst diezgan detalizēti un no pirmavotiem – pašiem kosmonautiem un astronautiem.

Te gan jāatzīst, ka krievu/padomju kosmonauti ir daudz runīgāki par šīm tēmām. Viņi labprāt dalās savos piedzīvojumos un metodēs, kā dabūt augšā kosmosā kaut ko stiprāku par tēju. Labprāt apspriež psiholoģiskās problēmas, kas rodas komandai ilgstoši uzturoties kosmosā. Izcils bija stāsts par to kā reiz krievu kosmonauti noēduši kādam bioloģiskam eksperimentam paredzētos sīpolus, jo, redz, kā tad ēdīs pliku rupjmaizi. Amerikāņu astronauti gan ir daudz cimperlīgāki, tie vienmēr mēģina izvairīties no atbildēm, kas neskar tiešos misija mērķus, lai gan pensionāri ir runājami.

Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta dzīvniekiem kosmosā, izrādās PSRS sūtījuši kosmosā kuces tikai tādēļ, ka suņiem čurājot būtu jāpaceļ kāja. Izrādās, ka ASV ir populāra leģenda, ka viņu mērkaķīši (ASV izvēlētie dzīvnieki) esot bijuši tik cītīgi onānisti, ka viņu rokas esot bijušas jāpiesien pie krēsla. Tā gan izrādās tikai leģenda. Tomēr patiesība ir tā, ka ASV piecdesmitajos gados izstrādājot tehnoloģijas drošības siksnām, kas noturētu astronautus savās vietās, izmēģinājumos izmantoti nevis manekeni, bet dzīvi cilvēki.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autore nav pazaudējusi savu spēju interesanti un sakarīgi apskatīt tematu. Problēmas viņai un viņas redaktoram gan sagādā krievu valoda. Piemēram, sastrēgums – krieviski nez kādēļ nosaukts „stopka”, līdz ar to radot nesapratni kā vārdu „probka” amerikānis var sajaukt ar „popka”. Iesaku izlasīt visiem. Te ir atrodams viņas podkāsts, kas veltīts šai grāmatai.

Bonk: The Curious Coupling of Science and Sex by Mary Roach

Bonk

Par ko gan autors ar rakstīt, ja viņš jau ir uzrakstījis grāmatu veltītu līķiem un grāmatu veltītu spokiem. Skaidrs, ka vienīgais jēdzīgais atlikušais temats ir sekss. Tad nu viena daļa no šī temata, precīzāk seksa zinātniski pētnieciskajai vēsturei un pielietotajām metodēm šī grāmata ir veltīta.

Apskatīts ir plašs tematu spektrs, sākot ar seksa zinātniskās izpētes pirmsākumiem, kas no malas vairāk izskatās pēc amatieru porno uzņemšanas mēģinājumiem, pasākumu vadošā zinātnieka mājas bēniņos. Vesela nodaļa tiek veltīta jautājumam vai sieviete var gūt orgasmu no mašīnas un nelielam ieskatam šo mašīnu izgudrotāju dzīvēs. Protams, neiztiek arī bez orgasma jautājuma apskatīšanas un tā iespējamā ietekme uz auglību. Dāņu cūkkopji uzskata, ka, ja sivēnmātes apsēklošanas procesā viņai tiek nodrošināta labsajūta, tad sivēnu skaits palielinās pa 6%. Cik nopratu, tad ar cilvēkiem neviens šādus eksperimentus nav veicis. Tiek apskatīti arī dažnedažādi impotences novēršanas līdzekļi, lai gan psihiatri sūrojoties, ka līdz ar Viagras parādīšanos daudzi veči vairs nepievēršot uzmanību impotenci izraisījušajiem psiholoģiskajiem faktoriem. Un ap grāmatas vidusdaļu autore lasītājam pavēsta, kā viņa zinātnes vārdā kopā ar savu vīru nodarbojušies ar seksu datortomogrāfā.

Jāatzīst, ka izvēlējos šo grāmatu balstoties uz faktu, ka visi iepriekšējie autores darbi man šķita tīri labi lasāmi, labi joki, daudz interesantu faktu. Jāatzīst, ka arī šī grāmata nemaz neatpaliek, arī te ir labi joki un interesanti fakti, un galvenais – atbilde uz jautājumu, kur zinātnieki rauj saviem eksperimentiem cilvēkus, izrādās, tie visi ir brīvprātīgie. Izrādās, ka arī mūsdienās seksa psihologiem (jeb kā nu viņus tur sauc) ir grūti iegūt valdības finansiālu atbalstu saviem pētījumiem. Tādēļ viņiem jāslēpjas aiz pētījumu programmām, kas saucas „Zīdītāju seksuālā uzvedība” utml.

Kopumā grāmatu vērtēju kā labu un izglītojošu. Dodu 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tomēr maziem bērniem lasīt nedot.

PS. Vislabāk patikās stāsts par Kanādas zirgu policiju. Šo vadība bija nolēmusi izstrādāt 100% uzticamu testu, lai noteiktu, katra policista seksuālo orientāciju. Eksperimentā tika izmantots agregāts, kas noteica acu zīlītes izplešanās pakāpi. Ideja sekojoša, ja cilvēks uzbudinās viņa acu zīlītes paplašinās. Tā nu viņiem rādīja dažādas fotogrāfijas un mērīja acu zīlītes. Tomēr ideju nācās atmest, jo daļai testa dalībnieku acis paplašinājās uz zirgiem. Ne jau tāpēc, ka viņi priekšroku dotu dzīvniekiem, bet gan tādēļ, ka acu zīlīšu izplešanās intensitāte ir atkarīga no krāsām fotogrāfijā.

Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers by Mary Roach

Stiff

Šī grāmata ir domāta cilvēkiem, kurus interesē atbilde uz jautājumu: Kur paliek to cilvēku līķi, kuri savu ķermeni ir ziedojuši zinātnei? Tā kā grāmatas autore dzīvo ASV, tad atbildi iegūsim tikai daļēju – ASV kontekstā.

Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kas saistīti ar medicīnas vēsturi, agrīno ķirurģiju , morgiem, krematorijiem un citām lietām. Grāmatas katra nodaļa tiek veltīta kādam no iespējamajiem līķa izmantošanas aspektiem zinātnē. Tas var tikt izmatots kā plastiskās ķirurģijas ķirurgu treniņa objekts, autoavāriju simulācijās, kā mācību līdzeklis, kā palīgs kriminālistiem, lai labāk izprastu ķermeņa sadalīšanās procesus, lidmašīnu katastrofu simulācijās, daži pat izmantoti, lai atklātu Turīnas līķauta noslēpumu, orgānu transplantēšanai un kanibālismam (tas gan no viduslaiku medicīnas skatupunkta).

Pats grāmatu lasīju jau otro reizi pēc divu gadu pārtraukuma. Uzrakstīta grāmata visiem saprotamā valodā, balstoties uz autores savākto informāciju no agrākiem darbiem, kas saistīti ar šo tēmu, kā arī intervijām ar attiecīgās sfēras cilvēkiem, kas ar to nodarbojas mūsdienās. Tas nozīmē, ka grāmatas saturā ir diezgan daudz pašas autores emociju un pasaules uztveres aspekti. Tas gan netraucē grāmatas lasīšanu, padara to interesantāku, vietām autorei var piekrist, vietām ne.

Iespējamais mīnuss ir dažu nedaudz skandalozu atgadījumu aprakstīšana no aizpērnā gadsimta cilvēka anatomijas pētnieku vēstures. Lai arī zinu, ka pasaulē notiek visneiedomājamākās lietas, tomēr reizēm šķiet, ka arī te autore vietām labu stāstu ar patiesību nemaitā. Ar humora izjūtu gan viņai viss ir kārtībā, taču viņas joki nekad nav saistīti ar līķiem. Tā kā, ja kādam uztrauc tieši šis ētiskais aspekts, viss ir kārtībā.

Pašam visinteresantākā likās nodaļa par transplantēšanu, uzzināju diezgan daudz informācijas par galvas transplantācijas iespējām. Sākot ar slavenajiem divgalvainiem suņiem, līdz pēdējo laiku eksperimentiem, kas sevī iesaistīja galvu samainīšanu vietām diviem pērtiķiem. Laba bija arī grāmatas daļa, kas veltīta dzīvi apbedīto cilvēku problēmām. Reiz šāda lieta izraisīja veselu psihozi, kas radīja visai attīstītu speciālo zārku biznesu, kuri garantēja dzīvi apbedītajam iespēju izglābties.

Tā kā grāmata tiek lasīta jau otro reizi, tad skaidra lieta, ka novērtēju viņu 9 no 10 ballēm. Nedaudz uz beigām radās iespaids, ka autore pēdējās divas nodaļas ir izspiedusi ar piepūli. Taču kopumā tiem, kas pēc nāves vēlas savu ķermeni ziedot zinātnei, pat ļoti informatīvi noderīga grāmatiņa. Tiem, kas par tādām lietām nedomā – daudz interesantas informācijas.