Navigate / search

Aostas ieleja VIII

19. jūnijs (Valtournenche)

Ceļojuma iepriekšpēdējā diena, entuziasms skraidīt pa kalniem ir jūtami noplacis vismaz bērnu vidū. Iekožam brokastis un dodamies skatīties Materhornu. Mūsu plāns ir pavisam vienkāršs – aizbraukrt līdz vietai ar nosaukumu Valtournenche un no turienes ar funikulieri celties uz augšu kalnos. Ceļš uz Cervinia pusi ir jau pierasts, izbraucam visus jau zināmos līkumus līdz Aostai. Tad cauri pašai pilsētai, te jau atpazīstam ceļu pēc kafejnīcu fasādēm. Tālāk atkārtojam ceļu līdz Fenis Castle, šodien nevienam vairs par laimi nav vēlmes to apmeklēt. Un tad braucam pa diezgan platu ceļu kalnos augšā.

Valtournenche

Braucot cauri Valtournenche nolemjam atpakaļceļā nedaudz pablandīties pa pilsētiņu. Šoreiz ar funikuliera atrašanu nav nekādas problēmas, viss ir pavisam vienkārši, es pat teiktu – acīmredzami. Liels pārkinga placis un funikuliera stacija. Pakojamies ārā no busiņa un esam gatavi braucēji. Diemžēl sanāk aplauziens, esot ne-sezona un funikulieris nestrādā. Bet lai nesatraucoties, nākamnedēļ te viss sāksies, un tad viss strādās. Nākamnedēļ mums ir plāns būt darbā, tādēļ gaidīt nevaram.

Ceļš uz Materhornu

Nospriežam, ka neesam jau tik slinki, lai paši nevarētu kalnā pa taciņu uzkāpt augšā. Pirmais pārgājiena posms ir salīdzinoši viegls (pirmie divsimts metri), kamēr pārejam pāri tiltiņam un sākas pats kāpiens. Ernests ir nolēmis pats nekāpt un vectēvs viņu stiepj augšā mugursomā. Matīss gan pats ir kāpējs, viņam atkal ir kvesti, kas jāiziet, tad nu viņš lasa pa taciņu visādus žagariņus. Lai arī pastāva, taciņa ir ļoti interesanta un kāpšanai patīkama, met līkločus, ja piegurst var pastāvēt un paskatīties apkārtējos kalnus. Materhorns, maitas gabals tāds, gan ir tīts miglā, un savu smaili nevienam nerāda. Laiku pa laikam šķiet – tūlīt, tūlīt mākoņos būs sprauga un varēsim kalnu ieraudzīt pilnībā, bet nekā.

kalnu ezeriņš

Uzkāpjam līdz nelielai kalnu pļaviņai, kurā nolemjam ierīkot pikniku. No sākotnējā mērķa uzkāpt augšā līdz otrajai funikuliera stacijai lielākā daļa gājēju ir atteikušies. Papiknikojam, un es dodos augstāk, pārējie sāk kāpt atpakaļ lejā. Zinot savus pārvietošanās ātrumus es nemaz nešaubos, ka šos vēl panākšu lejā kāpjot. Manuprāt, tagad sākas takas interesantāka daļa, vietām vēl atrodams kūstošs sniegs, tek strautiņi un vietām redzami mazi ezeriņi.

Augstāki kalni

Pa ceļam līdz funikuliera stacijai izeju cauri vienam sagruvušam ciematiņam. Šķiet, ka te neviens nav dzīvojis vismaz piecdesmit gadus, vietām no mājām pāri ir palikuši tikai pagrabi. Augšā slēpošanas komplekss ir ieziemots, neredz nevienu cilvēku, piesēžu un gaidu, kad varēšu redzēt Materhornu pilnībā. Nodirnu kādas desmit minūtes, priekš labvēlīgu laika apstākļu sagaidīšanas tas ir daudz par maz, un man nepaveicas. Eju vien atpakaļ.

Valtournenche

Kā jau biju domājis, pārējos panāku gandrīz pie mašīnu stāvlaukuma. Viņi esot redzējuši īstu murkšķi. Ernests nedaudz saguris un pikts kā velns. Tomēr viņa garastāvokli nedaudz uzlabo tiltiņš, kurš tiek šķērsots turp atpakaļ pārdesmit reizes. Mēs ar Matīsu pa to laiku, kamēr Ernests forsē tiltiņu, dirnam pie busiņa un gaidām, kad kāds viņu atslēgs beidzot vaļā.

Nākamais pieturas punkts ir neliela pastaiga pa netālu ciematiņu. Zigfrīds apgalvo, ka tas esot bijis dikti smuks, man gan personīgi šķita, ka viss tas smukums ir standarta, uz tūrismu orientēts. Lai vai kā lecam iekšā busiņā un dodamies uz to ciematu. Pa ceļam piestājam un noskatāmies, kāda helikoptera aktivitātes, kas nodarbojas ar celtniecības materiālu transportēšanu, te neviens kalnos neko uz muguras nenes. Pats ciematiņš arī atrodas pavasara miegā. Praktiski visas vietas ir ciet, vietējie vēl nav gatavi uzņemt vasaras tūristus un atpūšas pēc ziemas. Blandāmies pa ciematiņu līdz sākas lietus. Lietus ir diezgan auksts un nepatīkams, dodamies atpakaļ uz mājām.

Vakars paiet pakojot mantas un mēģinot apēst visu, kas vēl ir apēdams. Diemžēl ar pēdējo uzdevumu netiekam galā, un nākas daļu paikas atstāt nākošajiem viesiem.

Ar vilcienu pa Šveici II

26. decembris

Rīts sākas diezgan agri, ceļamies augšā pirms septiņiem, jo vilciens, kas vedīs mūs uz Brigi (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Briga), aties 7:42. Pa šo laiku paspējam sakravāt somas, paēst brokastis, izčekoties no viesnīcas un tikt līdz vilcienam.

Par Šveices vilcieniem līdz šim biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes, klusi, nekratās, ūdens glāzē uz pārmijām nešūpojoties, precīzs kā Šveices pulksteņi (patiesībā tamburā šūpojas diezgan normāli un tualetes apmeklēšana vīrieša cilvēkam ir diezgan nopietns pārbaudījums čurāšanas precizitātē). Šodienas vilciens gan nebija no Šveices, tas bija itāļu Venēcijas ekspresis. Patiesībā vilciens kā vilciens, tikai viena nianse, kas, kā nopratu, raksturīga eksprešiem. Pirms izvēlies vietu, kur piemesties, apskaties vai virs krēsliem nav rezervācijas zīmītes. Ja ir, tad iespējams kādā stacijā tev nāksies dot vietu īstajam biļetes turētājam. Ir arī jāskatās, kurā klases vagonā tu iekāp, lai nesanāk maksāt prāvu soda naudu. Arī biļešu kontrolieri tevi var apciemot pāris reizes.

Vietu atradām un nosēdāmies pie loga, kuram teorētiski vajadzēja rādīt Ženēvas ezeru. Iesākumā redzēt nevarēja neko tumsas dēļ. Tumsai beidzoties atklājām, ka arī paša Ženēvas ezera šajā vilciena pusē nav. Nekas jau vēl nebija nokavēts, pārsēdāmies pareizajā pusē. Pats Ženēvas ezers, ezers kā ezers, tikai kalnu ieskauts. Patiesībā jau man vairāk patikās vērot kalnus nekā ezeru.

Train Bruges

Šovakar nakšņošana plānota pilsētiņā ar nosaukumu Visp ~10 minūšu vilciena brauciena attālumā no Briges un aptuveni stundas no Zermatt (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Cermate). Pašā Zermatt, kā jau īstā slēpotāju paradīzē, viesnīcu vairs pa sakarīgu cenu nevarēja atrast jau augustā. Brigē nonācām laicīgi un devāmies meklēt vilcieniņu, kas mūs nogādātu uz Zermatt. Dzelzceļa informācijā bija lasīts, ka vilciens atrodas nieka 7 minūšu gājiena attālumā. Patiesībā pa septiņām minūtēm tai pilsētiņai var iziet cauri, vilciens atrodas ~ 2 minūšu gājienu attālumā (pat ja esi ļoti klibs).

Zermatt vilcieniņš vairs nav tik „kruts” kā ekspresis, bet labāks par LDz piedāvātajiem. Vilcienā iekāpjošie cilvēki lielākoties ir apāvuši slēpju zābakus, vai vismaz ir paķēruši līdzi kādas ragaviņas. Mums ar Maiju gan nekā tāda līdzi nav, jo mēs braucam staigāt. Ceļš tiek pavadīts vērojot kalnus pa vilciena logu un klausoties, ko runā šveicieši. Viņi vispār var runāt franciski, vāciski, itāliski vai retroromāniski. Mums blakus sēž tādi, kas māk runāt vāciski. Par vācu valodu tā ir nosaucama ar lielu piepūli, viņu šveiciešu dialektu ir grūti saprast.

Materhorn2

Nonākot pilsētiņā, pirmais, ko pamana, ir totāls automašīnu trūkums. Viņas ir, bet elektrokāru veidā. Pārvietojas praktiski bez skaņas un, tā kā īsti tūristi brien pa ielas vidu, tad brīnums, ka nevienu nenobrauc. Arī es uzvedos kā īsts tūrists, fotografēju visu pēc kārtas, aplūkoju hoteļus un apstājos novērot arī bēru ceremoniju, kas noris vietējā kapsētā.

Materhorn

Labs laiks tiek pavadīts arī Materhorna aplūkošanai. Šamo kalnu redzu pirmo reizi, labi, visādās dabas filmās jau ir manīts, bet dzīvē tikai tagad. Izskatās tiešām iespaidīgi un ir visai interesants aplūkošanai. Tāds kā milzu ilknis. Viņu uzreiz ierindoju trešajā vietā savu apskatīto dabas objektu TOP 10 (pirmajā un otrajā vietā lieku attiecīgi Uluru un Olgas Austrālijā).

Mūsu plāns ir uzkāpt līdz vietiņai, kura saucas Furi aptuveni 250 metru virs Zermatt un tad caur Moss atgriezties atpakaļ. Pašā sākumā īsti nenoorientējamies līdzpaņemtajā kartē un aizgājām nedaudz sāņus. Tā nu 10 minūtes gājām gar upes krastu ēnā un aukstumā līdz nonācām pie nelielas elektrostacijas. Uz elektrostacijas vārtiem atradās plāksnīte – par ienācējiem atbildību neuzņemamies. Tā kā tālāk ceļa nav -velkamies vien atpakaļ.

Zermatt

Pareizais ceļš ved kalnā, bet te ir saulīte un silti. Ir arī svaigs gaiss. Pafotografēju Matterhorn kalnu, paskatāmies Zermatt no augšas un lēnām virzāmies uz Furi pusi. Uz gājēju celiņa ir diezgan daudz staigātāju. Daļa ir tā saucamie nūjotāji, tādi paši cilvēki kā pārējie, bet nez kāpēc rokas mēģina turēt paralēli zemes virsai ar nūju palīdzību. Ko tās nūjas īsti dod, bez papildus līdznesamā svara, nesapratu. Varbūt, ja tev uzbrūk mežonīgi kalnu murkšķi, tad vieglāk no tiem atgaiņāties? Ātrumu tas tiešām gājējiem neuzlaboja. Sastapām arī pāris apgreidotus nūjotājus, pie kājām šie bija piestiprinājuši mazas slēpītes un rokās nūjas. Šādi cilvēki mīl noskriet nost no notīrītā ceļa un nedaudz pabradāties blakus pa sniegu, pēc kāda laika atgriežoties uz ceļa, ātrums tiem minimāls, gan uz ceļa, gan sniegā, domāju lācis tādu panāktu un noplēstu mierīgi, pat neskatoties uz nūjām.

Līdz Furi nokļuvām aptuveni stundas laikā, īpaši nekur neskrējām un pret kalnu jau arī nekāda vieglā kāpšana man kā īstenam ofisa planktonam nebija. Tikuši augšā atkal pavērojām apkārtni no augšas un sākām līst lejā. Jā, uz Furi var uzbraukt arī ar funikulieri un tuvāk debesīm var nokļūt ar vilcieniņu, kas saucas Glacier Express.

Zermatt barn

Kāpjot lejā ar nospriedām, ka nebūtu slikti paēst. Es filozofēju par to, cik svētīgs šādā vietā būtu Maķītis, kas dārgajiem šveiciešu restorāniem atsistu klientūru un aplēsu ekonomisko efektu. Paēšana šajā miestiņa maksā, manuprāt, dārgi. 15 lati par otro man neliekas saprātīga cena, bet ko var gribēt no tūristu iecienīta objekta. Vispār jau Maķītis atradās uz galvenās ielas, nez kādēļ to nebiju pamanījis jau šurp nākot. Protams, ka nekādas šniceles ēstas netika, pārmetāmies uz burgeriem.

Novandījušies pa kalniem pāris stundas, devāmies atpakaļ uz mūsu naktsmītnes pilsētu Visp (kas franciski nez kāpēc izrunājas Vjež, bet latviski Fispa). Tur viesnīca atradās tieši stacijas laukumā un ierādītā istabiņa bija visai jauka. Pēc mantu nolikšanas devāmies apskatīt pilsēteli.

Visp church

Pilsētiņā ir labi ja 7000 iedzīvotāju, nekā īpaši apskatāma tur nav, standarta baznīciņa, mirgojošas ciematiņu uguntiņas kalnos un skatlogi pilni ar trīs Austrumu Gudro ainiņām. To visu es uzzināju pēc stundas klaiņošanas pa pilsētiņu.

Nākošā diena mums ir ieplānota pavadīt Lucernā.