Navigate / search

Ar vilcienu pa Šveici I

25. Decembris

Šogad Ziemassvētku brīvdienas mēs ar Maiju nolēmām pavadīt Šveicē. Šveices apmeklējums nebija vis kalnu slēpošana, slēpot man nepatīk, bet vienkārši pablandīties pa Alpiem ziemā un apskatīt visu, kas atrodams pa ceļam.

Mūsu starta punkts, kā jau katru reizi, bija Rīgas lidosta, rīts tipisks – latviskā ziema, viss nomācies un tu, cilvēks, nevari atcerēties, kad pēdējo reizi esi redzējis sauli. Iečekošanās reisam Rīga – Minhene jau veikta izmantojot internetu, dodamies uzreiz uz kontroli. Drošības kontrolē man nez kādēļ liek ieslēgt fotoaparātu, lai pārliecinātos, ka tas nav pārtaisīts par spridzekli. Arī kontrolieris visu laiku ar mani runā angliski, lai arī es domāju, ka pēc paskata esmu parasts latvietis – pelēkais.

Tikuši cauri kontrolei neilgu laiku uzkavējamies iestādījumā, kurš saucas „Coffee Nation” – nekad to brīnumu nebiju apmeklējis un laikam arī vairs neapmeklēšu. Kafija ir okei, bet nu cena tomēr ir nejēgā uzskrūvēta. Tad iesēdāmies lidmašīnā un lidojām prom. Lidojuma laikā nekas interesants nenotika, tā kā pēdējā laikā ar lidmašīnu lidoju biežāk kā braucu ar autobusu, tad arī nekādas īpašās izjūtas lidojums nesagādāja. Tik vien kā visu laiku jaucu mūsu galamērķi Ženēvu ar Cīrihi.

Minhenes lidostā transferā nodzīvojāmies veselas divas stundas. Īsti darīt tur nav ko – bodītes paknapas ar diezgan augstām cenām. Arī grāmatu veikali konsekventi tirgo grāmatiņas vācu valodā, šo to jau gan iepirku. Vēl papildus opcija bija iespēja blandīties pa tirdziņu, kas atradās starp terminālu 1 un 2. Uz lidmašīnu mūs aizveda autobuss, arī pati lidmašīna nebija nekāda lielā, mazais Airbus, laikam A319. Tad nu šoreiz lidojums bija tāds jestrāks, jo gaisa bedres bija labāk jūtamas.

Nolaišanās gan bija visai interesanta, no saulainās zonas ielidojām mākoņu pārklātā kalnu ielejā. Tā kā pēdējo nedēļu laikā biju noskatījies ~20 „Air Crash Investigation” sērijas, no kurām pāris bija tieši veltītas lidojumiem kalnu ielejās, nedaudz sadomājos. Izkāpjot no lidmašīnas jau Ženēvas lidostā skats bija skaists – viss nomācies, bet kalnu ielejas galā spīd saule, tādi kā gaismas vārti.

Tālākais plāns bija universālās dzelzceļa biļetes iegāde, kas ļautu mums braukt ar jebkuru vilcienu Šveicē pa bez papildus maksas. Šāda biļete saucas „Swiss Saver Pass” un nopērkama attiecīgam dienu skaitam. Mēs paņēmām uz četrām dienām divām personām. Izmaksāja šis prieks 442 Šveices frankus. No Ženēvas lidostas uz pašu pilsētu ar vilcienu var nokļūt pa baltu velti, pat kontrole vilcienā nekāpj iekšā. Maijai gan nepatika fakts, ka vilciens nav divstāvīgais, bet parastais.

Genf1

Izkāpuši Ženēvas centrālajā stacijā, nolēmām iesākumā atrast savu viesnīcu, lai, tur nolikuši savas mugursomas, varētu pēc tam aplūkot Ženēvu. Rezervācijā hotelis tika saukts kā Les Nations. Protams, ar pirmo reizi pareizo ceļu atrast neizdevās, un nācās diezgan blandīties pa dīvainām ieliņām, kuras lielformāta kartē nemaz nebija atrodamas. Beigu beigās jau hoteli atradām un, atstājuši mantas istabiņā, devāmies lūkoties Ženēvu.

Genf2

Lūkošanas procesam traucēja auksts vējš un tumsa. Aizgājām līdz vecpilsētai, pa ceļam šķērsojām Ronu. Tur izskatījās, ka Ženēvas iedzīvotāju mīļākais sporta veids ir gulbju barošana, ar to nodarbojās praktiski visi upes krastā sastaptie cilvēki. Gan jau ka svētku dienās tāda gulbju uzticība ir tīri laba lieta. Nezinu gan vai baltmaizē nobarots gulbis ir ar uzlabotu cepeša garšu, bet toties praktiski pa velti.

Genf3

No pašas vecpilsētas neko daudz neredzēju, tā kaut kādu iemeslu dēļ nebija izgaismota. Ielas arī bija tukšas – tomēr svētki. Vienīgais izgaismotais objekts bija Ženēvas katedrāle, no malas nemaz neizskatījās, ka savulaik to būtu apskādējuši kalvinisti. Tad no katedrāles skatu laukumiņa pavērojām pilsētu otrā upes krastā un nolēmām doties atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam iegriežoties uzēst. Kā ēšanas vietu jau šurp nākot biju noskatījis McDonalds „restorānu” netālu no stacijas.

Es personīgi vienmēr uzskatīju, ka McDonalds ēstūži veras ciet tika Pasaules Gala iestāšanās brīdī. Man pārsteigums, ieraugot slēgtu Maķīti, bija tik liels, ka pat pavēros debesīs vai nav parādījusies kāda Pasaules galu vēstoša komēta, gaismas krusts vai citas lietas no Jāņa Atklāsmes grāmata. Neko tādu nemanījis, padomāju, a varbūt man ar galvu viss vienkārši nav kārtībā, pajautāju Maijai vai maķitis tiešām ir iet, viņa atbildēja apstiprinoši. Tā nu viena no manām dzīves konstantēm tika sagrauta. Nācās vien stacijas veikalā iepirkt nedaudz ēdamā un vakariņot viesnīcā. Tā nu arī pirmais vakars Šveicē beidzās, nākošajā dienā plānots apmeklēt Zermatt ciemu un apskatīt Materhornu.

Kruīzs XI

21. septembris

Nakts pagāja reāli jautri, kuģis viļņos reāli šūpojās. Nebija jau tā, ka tevi no šūpošanās valstītu pa gultu. Sajūta vairāk kā šūpolēs, kurās tu pats nenosaki svārstības amplitūdu. Iemigt uzreiz neizdevās, jo traucēja dažādi trokšņi.

Galvenais trokšņa radītājs bija šampanieša aukstumtrauks, tā bleķa vāciņš grabēja kā neliels zvaniņš. Šo problēmu novērsu ātri – noņēmu vāku un noliku to uz grīdas. Tālāk gulēšanu traucēja griestu apšuvuma grabēšana, to nācās nostiprināt ar kartona gabaliņu. Izskatās, ka šāds hobijs man nav pirmajam, dažos uzreiz nepamanāmos stūrīšos tika ieraudzīti kartona gabaliņi, kas varonīgi pašuzupurēdamies slāpēja vibrāciju.

Vienu problēmu gan nespēju atrisināt, kajītes durvīs apakšā ir tāds ventilācijas režģis, ar kuru tu teorētiski vari regulēt gaiteņa gaisa ieplūdes apjomu kajītē. Tad nu šis režģis grab, bet izdarīt tu neko nevari.

Some island

Pēc šādiem priekšdarbiem likos gulēt un par miegu nesūdzos. Kaut kad no rīta kuģis peldēja cauri Strombolli šaurumam, bet es to nogulēju, tā kā dienas vislielākā atrakcija tika nokavēta. Pārējā dienas daļā bija tikai jūra, jūra vien.

In case of emergency

Bez regulāru ēdienreižu apmeklēšanas apmeklējām arī sapulci, kurā mums tika apstāstīta procedūra, kas atbild uz jautājumu – Kā rīt nokāpt no kuģa? Visi pasažieri tiek sadalīti grupās kurus ar pusstundas intervālu laidīs nost no kuģa. Šoreiz nav numuri, bet krāsas. Pirmie kuģi atstās Red team, pēdējie Black team. Mēs esam visšvakākajā grupā – Brown team. Tas ir sēdēsim līdz pusdienas laikam un gaidīsim transfēra autobusu uz Milānu, bet pusdienas uz kuģa mums nespīd.

Resting

Izsniedz arī lencītes, ko pielīmēt bagāžai, lai to pa nakti varētu savākt un no rīta zinātu, kur jālādē. Tālāk nodarbojos ar slaistīšanos pa kuģi, fotografēju visu, kas nav piesiets un to kas ir piesiets, fotografēju kā piesiets. Vienkārši aiz gara laika. Tā kā priekšā nekādas ekskursijas vairs nav sagaidāmas, tad gribu ātrāk tikt krastā.

Restricted area

Pirms vakariņām apmeklējam Deborah prezentāciju par kuģa aizkulisēm. Izrādās uz mūsu kuģa darbojas atsāļošanas iekārta, un autonomi jūrā viņš var kursēt veselus divus mēnešus. Diennaktī kuģa apdzīvotāji pamanās notriekt 700 tonnas ūdens, vakariņas gatavo 140 pavāri un priekš vakariņām ir jāmazgā 3000 šķīvji. Pasniegšanas stils viņai nav uzlabojies un visnotaļ interesanti fakti tiek pasniegti reti garlaicīgi.

Vakariņas kā vienmēr ir okei, kopā ar Maiju nokopjam atlikušos vīna krājumus, atvadāmies no Minguel un dodamies uz vakara šovu.

Vakara šovā uzstājas kuģa apkalpes locekļi, dziedātāji un dejotāji. Dziedātāji tiešām viņiem ir izcili, var redzēt, ka savās Filipīnu salās ar to ļaudis ir nodarbojušies profesionāli. Dejotāji gan ļoti, ļoti švaki. Šovs beidzas, paaplaudējam un ejam gulēt. Pirms gulētiešanas izstumjam ārā savu čemodānu, ap vieniem pamostos, jo tiek cītīgi vākta bagāža.

22. septembris

Tā kā kajītes mums jāatstāj 8:30, tad brokastīs īpaši nemaz neraujamies, guļam līdz pēdējam brīdim. Tad apskatu atnesto pastu, kurā uzrādīts cik daudz naudiņas esmu uz kuģa notriecis, apskatos vai neesmu apšmaukts. Viss ir kārtībā, saskan ar manu uzskaiti cents centā. Tā kā no kredītkartes summu atvilks automātiski varu uzskatīt, ka par visu ir samaksāts.

Costa Concordia

Kuģis piestāj Savonas ostā, tā kā Costa terminālī jau atrodas kuģis „Costa Concordia” tad mūsējam nākas parkoties konteineru terminālī. Parkošanās process noris veselu pusstundu tā ka ir, ko darīt.

Tad savācam savas krodas un dodamies brokastīs. Brokastojam maksimāli ilgi. Tā dara daudzi. Tad nedaudz pablandāmies pa kuģa klājiem, paskatāmies bagāžas izkraušanas procesu. Un ejam meklēt vietu, kur gaidīt pulksten 12:30 pienākšanu.

Waiting for passangers

Darīt negribas neko un lasu grāmatu pie Ocean bar galdiņa. Lēnu garu pienāk arī mūsu laiks kāpt nost no kuģa. Jaunie iemītnieki sāka kāpt augšā jau labu laiku pirms mūsu nokāpšanas. Beidzot pienāk arī mūsu nokāpšanas laiks, bet nekas nenotiek, apriebjas gaidīt un dodamies uz norādīto izkāpšanas vietu, pēdējās divas stundas visas balsis no skaļruņiem ir runājušas itāliski, un uzmanību tām ievērsuši neesam. Izkāpšanas vietā nekā nav ne trapa, ne atvērtu durvju. Labie stjuarti mūs novirza uz iekāpšanas trapu, pa kuru tad arī dodamies ārā.

Tomēr tālu netiekam mūs pārķer policija. Un sūta atpakaļ, sak pa šejieni jūs ārā netiksiet. Nekas, stjuartes pavadībā dodamies atpakaļ izstāvam rindu pie fotografēšanās stenda, fotografēties atsakāmies un stjuartes vadīti, pārkāpjam ierobežojošajam nožogojumam, esam ārā no kuģa zonas. Ierodamies bagāžas saņemšanas zonā, savācam savu bagāžu un gaidām transfēra autobusu.

Izrādās mūsu Brown team nokāpšana noritējusi no trešā klāj nevis sestā, no kura lejā nospērāmies mēs un viņi no kuģa tika ārā divdesmit minūtes vēlāk. Mani iegāza paša mūžīga skriešana notikumiem pa priekšu. Būtu klausījis Maiju, nokāptu no kuģa kā cilvēkiem pienākas. Vienīgais pluss ir tas, ka transfēra autobusā esam pirmie un varam sēdēt kur vēlamies.

Tālāk sekoja trīs stundas garš ceļš uz Milānu. Pusceļā gan tika paņemta pīppauze benzīntankā, lai cilvēki varētu paēst. Nopirku kolu un šokolādi. Pirkšanās procesa laikā ievēroja dažas interesantas īpatnības. Priekšā stāvošs itālis vienmēr pērk loterijas biļeti, kuru uz vietas nokasa. Kase ir tikai viena, bet rindas divas, katra savā kases pusē. Kasieris apkalpo vienu no vienas rindas un nākamo no otras.

Milano Cathedral

Paēduši, padzēruši esam Milānā 200 metrus no savas viesnīcas un dodamies iereģistrēties viesnīcā. Viesnīca tā pati Hotel Albert. Iečekošanās notiek fiksi un vakaram mums ir divas idejas – šopings un vakariņas. Viesnīcā noskaidrojam galveno šopinga ielu, saucās laikam Buenos Aires un devāmies tur. Pa bodēm blandījāmis kādas divas stundas, man jau nu piegriezās ļoti.

Caffe Dante

Tad gājām uz Milānas doma laukumu, tā bija mana iniciatīva, nu ļoti man šī ēka patīk, būtu gatavs tur aizlidot vēlreiz, lai to apskatītos. Vakariņojam Caffe Dante, turpat kur iepriekš, pica ir okei, visu nespējam apēst to mums iepako līdzņemšanai. Bez ēšanas te papildus izklaidi piedāvā ielu muzikants, kas kādus 20 metrus tālāk spēlē krievu dziesmas un zvirbuļi, kas uzvaktē krītošas maizes drupačas (viņi te uzņēmušies baložu funkcijas).

Atpakaļ braucam ar metro. Pērkot biļeti var novērot, kā četri policisti noķēruši kaut kādu cilvēciņu, poliči šamo iekausta. Cilvēciņš ir visai sparīgs, domājams, ka mucis labu gabalu, un tad norāvies pa muti no pakaļskrejošo policistu kolektīva, ģīmis lupatās. Lamāties gan nejēdz vienīgais vārds, kas tiek izsaukts dažādās tonalitātēs ir „putana” (vieglas uzvedības sieviete itāliski). Arī Milānas centrālajā stacijā tiek ķerstīti bezpajumtnieki, šamiem tiek baudīti dokumenti, laikam visi strjomā pēc Neapoles grautiņa.

Aizbraucam uz viesnīcu, paskatāmies CNN par globālo krīzi un gulēt.

23. septembris

Šodien ir diena, kad atgriezīsimies Latvijā. Domāju, ka tur jau būs reāli vēsi salīdzinot ar Vidusjūru. Lidmašīna izlido ap diviem, tā kā līdz divpadsmitiem mums ir daudz laika.

Milano repair tram

Paēdam brokastis, izčekojamies no viesnīcas, nododam bagāžu viesnīcas glabātuvē un dodamies atkal nelielā pastaigā pa veikaliem. Ap pus vienpadsmitiem es atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu iPod, saskumstu un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Izstāstu savas bēdas viesnīcniekam, dabūju savu existabiņas atslēgu un šmonīju – nikā, saskumstu pavisam daudz. Savācam savu bagāžu un tur mugursomā, kā gadījies kā ne iPods atrodas. (Tagad domāju par viņa implantēšanu.)

Milano Airport

Ceļš uz lidostu elementārs, brauciens ar divstāvīgu vilcienu, kā par brīnumu uzrodas arī kontrole. Pirms iečekošanās paspējam paēst vietējā maķītī, tur reklāma „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,50 eiro”, vēlāk vakarā braucot no lidostas Rīgā redzēju reklāmu „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,80 lati”, skaidra lieta, ka Latvijā par paiku ir reāli jāmaksā.

Mažeiķu nafta

Pēc Mcpusdienām, stājamies rindā un iečekojamies reisā. Iepirkām nedaudz konfektes un vinčiku un skat jau izlidošanas laiks ar pienāca. Standarta rinda, iekāpām vieni no pēdējiem un sēdējām ar pašā astē. Palasījos Latvijas avīzes, nekā jauna un gaidīju piezemēšanos. No latvju svaigā gaisa neapdullu un tēvzemē nonācis uz ceļiem zemi skūpstīdams nemetos. Tā vietā lidostas autobusā diskutēju ar konduktori, par jautājumiem kāpēc man jāpiemaksā par bagāžu? Kāpēc bagāžai nav speciālas biļetes? Bet atzīstu – man nebija taisnība. Vakars jau tika pavadīts savās mājās šķirojot suvenīrus un brīnoties, kāda velna pēc es esmu nopircis piecas krūzes?

Neliela blandīšanās pa Franciju VI

Šodien atkal esam izlēmuši izmest līkumu pa Luāras ieleju, tikai šoreiz brauksim nedaudz uz citu pusi. Pirmā mūsu pieturvieta ir Candes-Saint-Martin, neliela pilsētiņa Saumur virzienā, aptuveni 40 kilometrus no Tūras. Kāpēc uz turieni braucam? Tāpēc, ka uz bildēm tā izskatās visai smuka vieta.

Pa ceļam vienīgais ievērības cienīgais objekts, bez pašas Luāras upes ir atomelektrostacija. Tik tuvu AES vēl nebija nācies būt, divi lieli skursteņi, korpusi ar reaktoriem, bet, kas atrodas bumbveida mājā, nezinu, liktu uz vadības centru. Tvaiku AES saražo iespaidīgos apjomos.

Aizbraukuši uz Candes-Saint-Martin, ieraugām norādi, kas apsola uzvest mūs skatu punktā. Domājam, ka šis skatu punkts ļaus mums aplūkot pilsētu no augšas, tomēr tā vis nav. Celiņš mūs ved kalnā, cauri dažādām vietējo iedzīvotāju sētām. Sētas tādas nekoptas un izskatās, ka pilsētiņa no pārapdzīvotības necieš. Dažas labas (puspuvušas patiesībā) šķūņa durvis izskatās nav vērtas vaļā kopš piecdesmitajiem gadiem.

Uzkāpjot augšā mums paveras skats uz Luāras ieleju un vietu, kur Indra ietek Luārā un AES no vienas puses un uz kempinga laukumu no otras puses. Skats ir tā neko un kā jau agrā rītā galvenie tūristu bari vēl nav sabraukuši. Pasēdējuši pārdemit minūtes un atpūtinājuši kājas, sākam nokāpšanu. Kāpšana lejā ir daudz grūtāka, jo nesen lijušais lietus padarījis bruģi slidenu. Neviens nenokrīt un aizejam uz pilsētiņas otru malu. Pilsētiņa ir kaut kur kilometru gara, vietējie iedzīvotāji maizi pelna ar divām tūristu atrakcijām.

Vizināšana ar zirgiem pa upmalas šoseju, kas garantē autobraucējiem pārvietošanos ar 10 km/h un vizināšana ar baržām vai liellaivām, kas garantē atpūtu uz ūdens bez airēšanas. Izskatās, ka šīs izklaides labi pie sirds iet vācu tūristiem. Mēs nedaudz pastaigājam pa pilsētiņas ieliņām, atrodam baznīcu, bet iekšā neejam. Autostāvvieta ir pilna ar antīko automobiļu kluba agregātiem, laikam viņiem te notiek kāds pasākums, jo šīs mašīnītes mums sekos visas dienas garumā.

Uzreiz projām braukt negribas un nedaudz laiku pavadām stāvot uz tilta un skatoties uz pilsētiņu pa gabalu, tā izskatās smukāk. Iespļauju upē, lai noteiktu straumes ātrumu, diezgan strauja.

Nākošais pieturas punkts mums ir pilsētiņa Saumur. Saumur ir izdomāts apskatīt pili un pilsētiņas centru. Pa ceļam iemetu acis ceļvedī un izrādās, ka Saumur ir vēl viens pievilcīgs apskates punkts Musée des Blindés. Latviski sakot, tanku muzejs. Protams, ka mums ar Atvaru visādas pilis un vecpilsētas nobīdās otrajā plānā. Un par apskates punktu numur viens kļūst Tanku muzejs. Ivaram šis muzejs ir svešs, tā kā nākas vadīties pēc zīmēm. Iesākumā gan piebraucām pie auto muzeja kļūdas pēc.

Nedaudz par pašu muzeju, Saumur jau no laika gala ir bijusi franču kavalērijas bāze. Vēlāk, kad pakavus aizstāja kāpurķēdes, Saumur kļuva par tanku divīziju dislokācijas vietu. Muzeja sēta vien izskatījās daudzsološi, pilna ar tankiem, gan otrā pasaules kara veterāniem, gan jaunajiem – mūsdienu.

Protams, ka ilga domāšana šeit bija nevietā un devāmies uz pašu muzeju. Papriecējuši acis ar suvenīru bodes tanciņiem, nopērkam biļeti un fotografēšanas atļauju, dodamies uz izstāžu zālēm. Muzejs ir slavens ar to, ka viņiem bez agrīnajiem franču tanku modeļiem, kas paši par sevi ir unikāli, ir arī vienīgais Konigs Tiger, kurš joprojām darbojas. Tanki tur ir atrodami daži ne dažādi. Nelielam ieskatam Tiger, Tiger II, Schneider CA1, Leopardi, ARL 44, KV-1, T-34 utt.

Uzzināju arī daudz kā jauna, jo viens ir šķirstīt grāmatas ar tanku bildēm, bet pavisam cits ir apiet viņam riņķī, visu nopētīt un palūrēt iekšā pa lūku. Jā, tankos kāpt iekšā nedrīkstēju. Muzejā arī kļuva skaidrs, kāpēc ar vārdu ‘tanks’ prātā nāk vācieši. Vācu tanki tiešām atbilst vārdam Tanks.

Muzejā noblandījāmies vairāk kā divas stundas. Nezinu kā citiem, bet es biju sajūsmā. Bet visas lietas jau ar laiku beidzas un nācās vien doties tālāk. Izdomājam, ka jāpaēd un, cerībā atrast makdonaldu pa ceļam, dodamies uz Saumur pili.

Pils ir smuka, iekšā vairs pilīs neejam, laikam ir izveidojusies neliela alerģija. Makdonalds šajā virzienā arī neatradās. Toties no pils apkārtnes var labi pārredzēt pilsētas daļu, kas atrodas otrā Luāras krastā, iespējams, ka pie viņiem to sauc par Pārluāru. Ieskrietuves apkārtnē ir ļoti jau nu dārgas un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

Man kaut kā galvā klikšķis, ka obligāti jāēd maķīti, laikam saule pa karstu un zīmols iecepis smadzenēs. Mēģinot uzzināt adresi, tiek zvanīts cilvēkiem ar interneta pieeju, lai google apskatās. Abi apzvanītie apgalvo, ka neko nevar atrast, lai gan nupat ierakstot Mcdonalds in Saumur, man atradās adrese uzreiz. Ņēmām talkā Ivaru un pēc nelielas meklēšanās maķis atradās. Tur iekodām īpaši neveselīgu un kalorijām bagātu pārtiku un devāmies prom.

Tagad sanāca nedaudz braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, lai nonāktu Chinon, kas ir pilsētiņa ar pili cietokšņa veidā. Cietokšņi vēl alerģiju neizraisa. Cietoksnis tradicionāli atrodas kalna galā ar skatu uz upi. Upe gan šoreiz saucas Vienna. Jā, arī šajā pilī ir dzīvojuši karaļi un arī šajā pilī reiz viesojusies Žanna d’Arka. Žanna vispār izskatās savulaik ir mīlējusi pa pilīm tusēties. Pils protams gadsimtu gaitā nolaista un renovācija sākta tikai tagad. Tas nozīmē, ka skatu uz pilsētu var baudīt tikai gida pavadībā ar kasku galvā. Tā kā no franču gida jēgas nekādas nebūtu, kur varam blandāmies paši.

Interesanta nodarbe ir kāpaļāšana pa torņiem, tajos ir vēsi un ir interesanti redzēt, kur trepes aizved. Kādas pusstundas laikā visi torņi izložņāti, d’Arkai veltītais muzejs apskatīts, pat slavenais viduslaiku pulksteņmehānisms novērtēts, ja godīgi nekā īpaša, puspuvuši baļķi un sarūsējuši zobrati. No cietokšņa mūriem redzama arī Trebuchet replika, tas tāds agregāts ar kuriem nepieciešamības gadījumā var graut aplenktās pilsētas mūrus.

Šajā vietā mēs pazaudējam Atvaru, viņš ir nolēmis iepazīties ar pils vēsturi pilnībā un studē visus plakātus par pils vēsturi un uzbūvi, neizlaižot nevienu. Nekas nākas pagaidīt. Tad velkamies no kalna lejā un laižam uz nākamo pili.

Azay-le-Rideau tā saucas nākamā pils, būvēta uz salas Indras upē. Izklausās gandrīz kā Latvijā. Plāns bija vienkāršs aizbraukt un pa gabalu apskatīties, iekšā neejot. Ideja kā māja, izpildījums nesanāca. Aizbraucām uz pilsētiņu, nolikām mašīnu stojankā, bet vietu no kuras “uzmest aci”pilij neatradām. Iekšā iet un maksāt negribējās. Tā nu gar žogu pastaigājuši devāmies atpakaļ lai dotos uz Villandry.

Kas izglītotam cilvēkam jāzina par Villandry pili? Tas, ka tur ir ļoti gaumīgi dārzi, ja grib paspīdēt var vēl pieminēt, ka šeit reiz tikās Ričards Lauvassirds ar Filipu II, ka šo pili pēc revolūcijas Breton dzimtai konfiscēja, vēlāk Napaleons uzdāvināja to savam brālim. Bet tas viss ir nieks salīdzinot ar dārziem. Mani jau ar smuku koku izkārtojumu tik viegli neparaus, bet šeit gan viss bija pa pirmo zorti. Var tikai pabrīnīties, ko prasmīgs dārznieks spēj izveidot no krūmiem, kāpostiem un salātiem. Vislabāk dārzs, protams, izskatās no augšas.

Arī šeit bija labirints, jau labāks nekā Chenonceau, augstāks un sarežģītāks. Acīmredzot, lai bērni apmaldījušies nepazustu, žogā ierīkoti caurumi, šortkati, īstiem sliņķiem un šmaukļiem. Pa dārzu dzīvojāmies kādu stundu un tad diezgan noguruši devāmies atpakaļ uz Tūru.

Viesnīcā kā jau ierasts aizgājām uz baseinu, paēdām vakariņas, noskatījos futbolu un likos uz auss.

Barcelona II

8. februāris

No rīta ceļamies agri, ne jau tādēļ, ka baigi gribētos ēst, bet lai varētu visu paspēt. Pirmais, ko izdaru, izlienu uz terases un safotografēju Barselonu no devītā stāva augstumiem saullēktā. Pie reizes arī vizuāli identificēju objektus līdz kuriem šodien jānokļūst. Tad nedaudz pasmejamies par spāņu balkoniņiem, kuri apvienoti ar tajos samesto priekšmetu kopu izskatās pēc izgāztuves. Tad protams ejam brokastīs. Brokastis ir okei, nekas izcils, bet paēst var. Vislielākās aizdomas izsauc omlete, kurai ir zaļgana nokrāsa. Edijs izsaka aizdomas, ka tas tādēļ, ka omlete cepta izmantojot veca suņa taukus. Ja jau suņa tauki, tad veselīgi, pagaršoju, nē – garša ar nav laba.
Read more