Navigate / search

The Fever: How Malaria Has Ruled Humankind for 500,000 Years by Sonia Shah

The Fever by Sonia Shah

Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.

Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.

Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.

Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.

Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.

Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.

Autores mājaslapa atrodama te.

The Poisoner’s Handbook: Murder and the Birth of Forensic Medicine in Jazz Age New York by Deborah Blum

The Poisoner

Nu jau kā veselus divus gadus nebiju lasījis par indēm un indēšanu. Grāmatu uzgāju tīri nejauši. Ir tāda interneta lapaspuse, kas palīdz cilvēkiem atsijāt graudus no pelavām. Tajā dažādi autori un/vai zinātnieki raksta grāmatu apskatus par grāmatām, kas veltītas zinātnei. Tas tad nespeciālistam palīdzētu saprast, kur grāmata ir ievērības cienīga un kura ir tikai mistrojums. Tad nu šīs grāmatas autore ir viena no apskatniecēm. Iečekoju viņas sarakstītos darbus un nospriedu, ka šī būs laba.

Diemžēl es biju pārāk iecentrējies uz vārdu inde. Biju sagaidījis, ka tiks apskatīti dažādi indēšanas gadījumi Ņujorkā. Aprakstītas ģimenes drāmas, kaimiņu kari, traki cilvēki un vienkārši dīvainas lietas. Nevar noliegt, tas viss tur bija. Bija arī stāsts par tiesu medicīnas nodaļas izveidi Ņujorkā, tomēr stāstījuma forma varēja būt nedaudz dzīvāka, aizraujošāka. Sanāk tā nedaudz kā pa kalniem, interesants gadījums, tad ne pārāk detalizēta tieslietu medicīnas metode kā atklāj indi (te nu man gribējās nedaudz vairāk vēsturisko aspektu, ne tikai tā ieskicētu) un tad obligātais gabals par nodaļas darbu vispār. Varētu padomāt, ka esmu vīlies grāmatā, bet tā nebūt nav, tas ir vienīgais pie kā es varu piesieties.

Piemēram, es absolūti nebiju informēts par cilvēku vēlmi indēties ASV Sausā likuma laikā. Cilvēki tad mauca iekšā tādu ļergu, kas mūsdienās liktu nodrebēt pat nopietnam alkonautam. Metilspirts, denaturāti, pretīgi piemaisījumi, nekas nebija šķērslis, lai uzņemtu savu dienišķo devu par lētu naudu. Cilvēki tai laikā dzēra visu, ja vien varēja dabūt iekšā, neskatījās pat uz to, ka muca, no kuras tika iesmelts grādīgais bija apzīmētu ar zīmi Inde.

Parādoties automobiļiem, parādījās arī jaunas cilvēku indēšanas metodes, piemēram, oglekļa monoksīds. Savulaik Ņujorkā bija populārs tāds Nenogalināmais Miķelis (Michael Malloy). Vīrs pat nezināja, ka kļūs slavens, bija profesionāls alkonauts, strādāja gadījuma darbus un dzēra nelegālā dzertuvē. Ekonomiskās krīzes laikā daži dzertuves apmeklētāji un tās īpašnieks nolēma realizēt viltīgu biznesa plānu. Vīru, nevienam nezinot, apdrošināja vairākas reizes un tad mēģināja nogalēt. Iesākumā kautri piedzirdīt ar metilspirtu, nekas nesanāca, tad pamest zem mašīnas, atkal nekā. Izprovēja vēl šo to ar saldēšanu un banālu indēšanu. Vīrs tik un tā katru vakaru atgriezās dzertuvē pēc mēriņa un sūdzējās par savām neveiksmēm. Līdz džeku nosmacēja ar CO. Tas gan neizdevās pārāk veiksmīgi, jo ilgie pūliņi bija radījuši tādu liecinieku ķēdi, ka visi trīs vaininieki dabūja izprovēt Edisona izgudrojumu.

Ir pamācoši arī stāsti, ka nevajag laizīt otiņas, ar kurām uzklāj rādija krāsu, un nav arī pārlieku labi forsēt ar rādija veselības ūdeņu dzeršanu. Tā nu viss ir sapīts ar ASV pērnā gadsimta sākuma reālijām un populārākajiem noziegumiem, kur visam fonā attīstās tiesu medicīna. Ja interesē Hloroforms, metilspirts, ciankālijs, arsēns, dzīvsudrabs, oglekļa monoksīds, rādijs, etilspirts vai tallijs, tad droši lasiet šo grāmatu. Lieku 9 no 10 ballēm.

The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.

Blood Work: A Tale of Medicine and Murder in the Scientific Revolution by Holly Tucker

Blood Work

Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.

Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis.  Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.

Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.

Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.

Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.

The Immortal Life of Henrietta Lacks by Rebecca Skloot

The Immortal Life of Henrietta Lacks

Šīs grāmatas popularitāti es nekādi nespēju izskaidrot. Pirmais, ieraugot šo grāmatu amazonē, es īsti nespēju saprast, par ko viņa īsti ir. Nekādu zinātnieci ar šādu vārdu es nezināju un nospriedu, ka tas ir kaut kāds nebūtisks lasāmais un noskipoju. Grāmatu iepirku tikai tādēļ, ka šogad apskatījis Karaliskās biedrības populārzinātnisko grāmatu longlistu, nolēmu iegādāties visas tajā atrodamās grāmatas. Domāts, darīts, un tā šī grāmata nonāca līdz manām mājām.

Izrādās, ka medicīnā, farmācijā un  bioķīmijā ļoti plaši tiek izmantota specifiska šūnu kultūra HeLa. Šīs šūnas ir pabijušas gan kosmosā, gan nolaidušās uz Mēness, uzspertas gaisā kopā ar atombumbu un apstrādātas ar vis neiedomājamākām ķīmiskajām vielām. Tās nenoliedzami ir devušas lielu ieguldījumu zinātnē, un kas to būtu domājis, ka viņas visas nākušas no kādas nēģeru sievietes dzemdes vēža šūnām.

Kādreiz kultivēt kādu cilvēku šūnu kultūru bija ļoti grūts un nepateicīgs process, lielākoties viņas agrāk vai vēlāk nomira. Tad nu dakteri ņēma jebkādus paraugus, kuriem tie tika klāt un centās tos kultivēt. Bet tikai HeLa kultūra bija tik robusta, ka bija gatava augt jebkādos apstākļos un dalīties nepārtraukti, ja vien ir pietiekoši barības vielu.

Grāmatas autore mums pavēsta par HeLa nozīmi zinātnē, bet galvenais uzsvars tomēr ir likts uz mēģinājumu saprast, kas par cilvēku stāv aiz šīm šūnām. Cilvēks, par kuru pasaule praktiski neko nezina, un kurš gandrīz nodots aizmirstībai, neskatoties uz viņas šūnu ieguldījumu cilvēces veselības uzlabošanā. Šis cilvēks tad arī ir Henrieta Laks. Jāatzīst, ka autores darbs nebūt nav bijis pateicīgs. Lakas ģimene bija šokā, kad uzzināja, ka Henrietas šūnas vēl joprojām ir dzīvas un ņemot vēl vērā faktu, ka šajā ģimenē maksimums ir pamatskolas izglītība, tas viņus gan sabaidīja, gan satrauca. Viņus laiku pa laikam apmeklē dažādi advokāti un viltvārži ar solījumiem iesūdzēt farmācijas uzņēmumus tiesā par to, ka tie bez atlīdzības un atļaujas izmanto viņu mātes šūnas.

Pati Laks ģimene, neteikšu, ka atstāja uz mani pozitīvu iespaidu. Var jau runāt par sociālajiem apstākļiem un nav man ne jausmas, kā tur tai Amerikā īsti afroamerikāņiem klājas. Šī ģimene cīnās ar hroniskām slimībām, dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, bērni nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, laupīšanām.  Kopumā autorei bija diezgan grūti ieberzties ģimenes uzticībā, viņa paranoiski tika turēta aizdomās sadarbībā ar farmācijas kompānijām. Galu galā autorei ir izdevusies laba grāmata gan par šo ģimenīti un pašām HeLa šūnām. Var tikai apbrīnot viņas pacietību un iejūtību pret citiem cilvēkiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autores mājas lapa atrodama šeit.

Trick Or Treatment: The Undeniable Facts about Alternative Medicine by Simon Singh

Trick or treatment

Sen nebiju lasījis grāmatu, kas būtu veltīta cilvēku veselības problēmām un alternatīvai medicīnai. Tad nu intereses vadīts iepirku šo grāmatiņu palasīties un arī sava redzeslauka paplašināšanai. Vienu varu pateikt uzreiz , ja esi homeopātijas vai akupunktūras fanu pulciņā, tad šo grāmatu ir labāk nemaz nelasīt, jo nenoliedzamie fakti nebūt nav pozitīvi pret alternatīvo medicīnu kā tādu.

Grāmatā tiek sīki un smalki apstāstīts par to, kas ir zinātniskais process, kā pareizi jāveic eksperimenti, lai pārbaudītu kādu zāļu vai procedūru efektivitāti uz pacientiem. Par to, kas ir Placebo efekts un to kā tas tika atklāts. Sīkāk tiek analizētas četras alternatīvās medicīnas metodes – akupunktūra, homeopātija, chiropraktika un ārstēšanās ar zāļu tējām. Pielikumā papildus apskatītas vēl pārdesmit populārākās alternatīvās ārstēšanas metodes. Piemēram aromterapija un tādas, kuras uzskata, ka visas kaites ceļas no nepareizas stājas vai no tā, ka istabā nav pareizi salikti puķupodi. Mana pēdējā laika iecienītākā tahionu terapija bija tikai pieminēta, bet bez dziļākas analīzes.

Autori uzskata, ka cilvēkiem ir tiesības zināt visus faktus par alternatīvo medicīnu un nebaidās izmantot stiprus vārdus tās kritikai. Apskats gan nav tik vienpusējs, lai tiktu ignorēti iespējamie alternatīvās medicīnas labie darbi. Tādi gan homeopātijai un akupunktūrai neatrodas nemaz, mugurkaula staipītājiem to ir nedaudz, bet drogām salīdzinoši daudz. Kopumā diezgan labs un saistošs izklāsts, kas kritizē cilvēku pašu nevērību pret metodēm, ar kurām tas tiek ārstēts, vēlmi izgāzt milzu naudu par dažādiem ārstējošiem instrumentiem, kā piemēram magnētiskajām rokassprādzēm, dīvainu enerģiju ģeneratoriem, vai dažādiem detoxiem.

Cilvēks, kurš ir liels alternatīvo medicīnu piekritējs diez vai būs iepriecināts, izlasot šo grāmatu. Domāju, ka cilvēks, kurš ikdienā dzer destilētu 30C ūdeni kā ārstniecības līdzekli, vai arī ēd pasaulē dārgāko pūdercukuru ar pīlēs aknu ekstraktu, jutīsies vīlies un pat ja ar prātu sapratīs, ka tā lieta nav īsti tīra, ar sirdi paliks uzticīgs saviem ieradumiem. Nav ko slēpt, arī es pāris reizes esmu iemaucis pīļu aknu ekstraktu pūdercukurā, lai samazinātu gripas simptomus, tomēr man šis cukurs nepalīdzēja un atteicos no tā par labu paracetamolam, kas lai ar gandē aknas, tomēr dod izmērāmu efektu.

Kopumā grāmatu vērtēju pozitīvi, autori nenodarbojas ar pliku aplikšanu, un pat cilvēki, kas nepiekritīs autoru secinājumiem, uzzinās daudz ko jaunu par alternatīvās medicīnas vēsturi. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nemaz nebiju iedomājies, ka šāds alternatīvo medicīnu bizness ir ar tik lielu īpatsvaru kopējos pasaules medicīnas tēriņos. Piemēram, kur cilvēkam var būt prāts dzert homeopātisku līdzekli, profilaksei pret malāriju, tur ir jābūt galīgi ķertam. Vai arī ārstēt ādas melonomu ar homeopātiskiem līdzekļiem, tā sieviete gan pati bija homeopāte pēc profesijas un iespējams aizstāvēja savas industrijas godu.

Bonusā pastāstīšu savu piedzīvojumu pie viena no homeopātu paveidiem. Aizgāju notestēties pie kāda daktera (nav ne jausmas, vai viņa patiešām bija daktere), kas pārstāvēja tādu veidojumu kā Koraļļu klubu. Iesākumā viņi tevi nointervē par ko sūdzamies, ko ikdienā ēdam, paprasa jaunākās asinsanalīzes un tad sāk diagnostiku. Iedot tev rok turēt metāla stienīti un tu acīm redzot pēc dažādām elektromagnētiskā lauka svārstībām, vai arī vienkārši mērot ādas pretestību, mēģina noteikt preparātu kombināciju, kas tev palīdzēs izārstēties. Godīgi nogaidīju procedūras beigas, izlasījis ārstniecības kursu, samaksāju apmeklējuma maksu un notinos. Jo to, ka veselīgs dzīvesveids uzlabo veselību zinu arī pats.

Long For This World: The Strange Science of Immortality by Jonathan Weiner

Long for this world

Grāmatu nopirku pēc tam, kad amazon.com biju izlasījis tās pirmo nodaļu. Nodomāju, redz kāds skaists temata ieskicējums. Noteikti grāmatā tas viss tiks izvērsts smalki izklāstīts. Tad nu fiksi grāmatu pasūtīju un gaidīju to atnākam. Pats galvenais, slavenais O.Sacks bija atzinis grāmatu par labu esam.

Grāmata mums mēģina pavēstīt par zinātnes pašreizējo stāvokli nemirstības jautājumā. Skaidra lieta, ka nemirstības receptes eksistē tikpat ilgi cik paši cilvēki. Šoreiz gan runa nav par padusē perētas simtgadīgas pūķa olas preparātiem, bet gan par mūsdienu zinātnes sasniegumiem. Viss stāstījums tiek centrēts ap kādu ekstravagantu zinātnieku vārdā Aubery de Grey. Šis vīrs ir aktīvs nemirstības proponents un viņš uzskata, ka nemirstība ir realitāte jau tuvāko desmitgažu jautājums.

Neskatoties uz visai veiksmīgo sākumu, viss pārējais man lika vilties diezgan pamatīgi. Biju gaidījis nopietnu populārzinātnisku darbu, kas veltīts mūsdienu medicīnas sasniegumiem cilvēka mūža pagarināšanā. Tā vietā es saņēmu pāris faktus par to, kas jau ir izdarīts. Tādu kā nelielu statistikas apkopojumu, ka cilvēki vidēji dzīvo ilgāk, tomēr vēzis vēl nav uzvarēts. Un ilgāka dzīvošana nebūt nenodrošina dzīves kvalitāti vecumdienās. Pārējā grāmata mums stāsta par Aubery runas stilu, viņa alus dzeršanas manierēm, pārliecību par savu patiesību un viņa uzskatiem.

Vieni un tie paši argumenti atkārtojas no vienas nodaļas otrā, izskatās, ka tas tiek darīts, lai pieaudzētu grāmatai apjomu. Tiek nodefinētas septiņas problēmas, kas jāatrisina, lai cilvēki kļūtu nemirstīgi. Noskaitīšu informācijai:

  • Dažas cilvēka organisma strapšūnu karkasu veidojošie proteīni organismam novecojot samezglojas un sapinas savā starpā, tas izpaužas kā novecošanas pazīmes;
  • Šūnu mitohondriji, pieaugot šūnas vecumam kļūst neefektīvāki;
  • Šūnās ar laiku uzkrājas atkritumi;
  • Atkritumi uzkrājas starpšūnu vidē;
  • Novecojušās šūnas mums novecojot netiek pietiekami ātri atjaunotas un mēs zaudējam savu funkcionalitāti;
  • Šūnas mirst un saindē šūnas sev apkārt;
  • Vēzis.

Lai arī problēmas ir nodefinētas diezgan precīzi, diemžēl ar plikām definīcijām nekur tālu netiksi. Daļai no problēmām nemaz netiek piedāvāts daudz maz sakarīgs risinājums. Tiek diezgan plaši ekstrapolēti pašreizējie pētījumu rezultāti, kas veikti uz žurkām vai baktērijām. Tomēr lielākā daļa no risinājumiem ir vairāk cerību pilna faktu pievilkšana aiz matiem.

Īsumā, mums tiek globāli ieskicēta nemirstības problemātika, tai pat laikā visi iespējamie tās sasniegšanas ceļi joprojām ir tikai teorētiskā līmeni. Ir jau labi, ka kāds teorētiķis biologs dzen uz priekšu šo zinātnes jomu, tomēr viņa entuziasms mani neaizrauj. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, biju sagaidījis kaut ko nedaudz vairāk, vispusīgu tēmas apskatu, nopietnu argumentāciju. Nevis plānus, ka katram cilvēkam reizi desmit gados būtu jāiziet ķīmijterapijas kurss, kas viņam iznīcinātu visas kaulu smadzeņu un cilmes šūnas, lai tās aizstātu ar ģenētiski modificētām šūnām, kuru gēniem nebūtu telomēru. Pateikt jau ir viegli, bet kā to nodrošināt, par to gan nekas netiek lāgā pateikts, kā vien zinātne nestāv uz vietas, un tas ir tikai desmitgažu jautājums.

Asleep: The Forgotten Epidemic that Remains One of Medicine’s Greatest Mysteries by Molly Caldwell Crosby

Asleep

Ja tā padomā, letarģija un letarģiskais miegs mani ir fascinējuši no mazotnes. Arī iemesls nav tālu jāmeklā, herbertam Velsam ir stāsts „ Kad guļošais mostas” . Isumā tas ir par cilvēku, kurš aizmieg letarģiskā miegā un pamostas pēc pārsimts gadiem. Un pamostas tāds pats kā aizmidzis, ne par kripatiņu nenovecojis.

Patiesībā diemžēl letarģija nemaz nav tik vilinoša. Slimības pilnais nosaukums ir letarģiskais encefalīts. Katrs, kas zina, ko nozīmē encefalīts, sapratīs, ka nekā laba te nav. Grāmatas autore mums mazāk vai varāk cenšas pavēstīt letarģiskā encefalīta izpētes vēsturi apskatot to kontekstā ar vispārējo neiroloģijas attīstības vēsturi. Grāmata pamatā ir balstīta uz dažu cilvēku slimības vēsturi. Gan to, ar ko viss sākās un kā viss beidzās. To, ko tieši katra šī letarģijas slimnieka vēstures deva slimības izpratnei, gan var tikai nojaust.

Grāmatā reāli nepatika autores mēģinājumi radīt lasītājam tā laika sajūtu. Dakteris gāja tur un tur, tur stāvēja tas, saule spīdēja/nespīdēja. Manuprā,t tas bija visai lieki un reizēm īsti nevarēju saprast lasu nonfiction vai tomēr fiction. Un šādā gadījumā ir grūti saprast, kur beidzas izdomājumi un kur sākas fakti. Tas, ja godīgi, mani tracināja un visa grāmata man līdz ar to šķita tāda puspatiesība.

Letarģiskā encefalīta izpausmes gan bija aprakstītas visai dzīvi, un diezgan daudz varam uzzināt par slimīgas gaitu. Letarģiskais encefalīts tik tiešām var pertendēt uz Aizmirstās epidēmijas godu. To savulaik nomāca gan pirmais pasaules karš, vēlāk lielā gripas pandēmija. Starp citu letarģiskais encefalīts nebūt nav nogājis no skatuves, šur tur viņš laiku pa laikam uzplaiksnī. Un nezin cik gadījumi tiek nepareizi diagnosticēti, jo slimība tak nav visai populāra. Gadījumā, ja to esi saķēris, tad it rikai ~30% varbūtība, ka izkulsies vesels un komplikācijas vari gaidīt visu atlikušo mūžu, lielākā daļa slimības ietekmē kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, vārda tiešā nozīmē un, kas dīvaini, nekad uz labo pusi.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, nepatikās man tie apkārtnes apraksti, kā gan autore var tik precīzi zināt kā izskatījās kāds Ņujorkas rajons 1925. gadā un pēc kā tur oda.

Dark Banquet: Blood and the Curious Lives of Blood-Feeding Creatures by Bill Schutt

Dark banquet

Grāmatas nosaukums šoreiz pasaka visu priekšā. Tā mums vēsta par dažādiem dzīvniekiem, kuriem galvenais pārtikas avots ir asinis. Tradicionāli tiek apskatīti sikspārņi, dēles, gultas blaktis, ērces un candiru (Vandellia cirrhosa). Odi, blusas un utis tika pieminēti tikai garāmejot. Tā kā autors savulaik specializējies tieši sikspārņu jomā, tad jāsamierinās ar faktu, ka trešdaļa grāmatas tiek veltīta tieši sikspārņiem vampīriem.

Uz pasaules atrodamas tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm, un autors nevienu no viņām neatstāj nepieminētu. Izrādās, ka vampīriem ir visai grūta dzīve, viņiem jāēd regulāri vismaz reizi diennaktī, ja pāris ēdienreizes tiek izlaistas, tad šis var nomirt no bada. Arī asinis nav nekāda pateicīga ēdamviela, tajā ir daudz ūdens un sāls, kas nabaga sikspārņa nieres noslogo pa visiem simts procentiem.

Dēles arī ir visai interesants dzīvnieks, un savulaik, ja cilvēks vēlējās sākt dēļu ķērāja karjeru, viņam nekā daudz nevajadzēja – ūdenstilpne ar dēlēm un atrotītas bikšu staras. Dēles skaitījās labs palīgs universālajai medicīnas procedūrai – asins nolaišanai. Asins nolaišana palīdzēja pret visu, drudzi, galvassāpēm un pat slikta garastāvokļa kliedēšanai. Vēlāk gan dēles krita nežēlastībā, un to praktiskais pielietojums kļuva minimāls. Tagad gan viņas nedaudz savas pozīcijas ir atguvušas kā palīdzes rekonstruktīvajā ķirurģijā. Ja cilvēkam piešuj atpakaļ pirkstu, tad ir problēmas savienot visus sīkos asinsvadus. Tas savukārt palielina iespēju, ka asinis no piešūtās ķermeņa daļas neatplūdīs un asinsrite tiks traucēta. Tad nu dēles šo atplūdi regulē.

Ar gultas blaktīm man par laimi nav nācis saskarties. Izrādās, ka tās ASV sāk atgūt savas zaudētās pozīcijas, pateicoties lietotu gultas matraču tirgum. Tās arī ikdienā cilvēkam acīs nelien, bet atnāk ciemos pa nakti, trīs reizes paēd un noslēpjas. Par ērcēm interesantākais man šķita tieši iekošanas mehānisma apraksts, kas diezgan labi izskaidro faktu, kādēļ ērces ir tik grūti izraut.

Kā papildus bonuss grāmatā atrodama arī īsa medicīnas vēsture, kas saistīta ar asinsrites izpēti, asins pārliešanu un agrīnajām ķirurģijas metodēm. Ja ko tādu lasi pirmo reizi, tad šķitīs diezgan interesanta lieta. Sevišķi patikās sadaļa, kur vienu vīru mēģināja izārstēt no sievas sišanas un kaimiņu māju dedzināšanas, laižot asinsritē pienu. Cilvēks pavēma, pačurāja asinis un nomierinājās. Diemžēl pēc vairākkārtīgas procedūras atkārtošanas viņš neizdzīvoja.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, sikspārņi nav slikta lieta, bet blusas jau nu ar vajadzēja pieminēt.

Bad Science by Ben Goldacre

bad science

Pērkot šo grāmatu īpašu izpēti neveicu, šķita, ka tā būs kārtējā par fiziku un astronomiju. Tādēļ jāatzīst, biju nedaudz pārsteigts, ka gaidītās fizikas un astronomijas vietā ieraudzīju medicīnu. Ja tā no rīta nebūtu paņemta līdzi lasīšanai, tad diez tuvākajā laikā viņai būtu bijušas izredzes tapt izlasītai.

Autors „slikto zinātni” apskata no mediķa skatu punkta. Pamatota kritika tiek veltīta homeopātiem, pārtikas piedevu tirgotājiem, brīnumzāļu pārdevējiem, lielo farmācijas kompāniju mārketinga stratēģijām, viltotai statistikai un pāri visam nekompetentiem un nespeciālistiem žurnālistiem, kas, neiebraukuši problēmas būtībā, baida parasto cilvēku.

Iesākumā uz autoru skatījos ar zināmu skepsi, ja jau cilvēkam patīk kritizēt visus, tad, iespējams, tā var būt arī neliela psihiska novirze. Tomēr lasīšanas gaitā sapratu, ka tik traki nemaz nav. Autors, izsakot kritiku, neskopojas ar savu loģisko izvedumu izklāstu, kā īstam profesionālim neiztrūkst atsauces uz pirmavotiem. Tas viss ļauj ieinteresētam lasītājam strukturēt un iegūt jaunas zināšanas.

Izlasot šo grāmatu, izlaboju dažus robus savās zināšanās. Piemēram, agrāk arī es uzskatīju, ka zivju eļļa bērnībā ir intelekta uzlabotājs. Izrādās, ka nav neviena reāla pētījuma, kas šo pieņēmumu apstiprinātu. Tomēr zivju eļļas industrija ir pietiekoši bagāta, lai spētu šo mītu pasniegt kā daļu no sava mārketinga stratēģijas. Un tā vietā, lai vecāki pievērstu uzmanību saviem bērniem, skolotāji savai kvalifikācija, ir daudz vieglāk iebarot bērnam pāris kapsuliņas, tā cerot atrisināt pēc būtības sociālu problēmu.

Interesanta bija arī nodaļa, kas apspriež Lielbritānijā populāru tēmu – vakcinēt vai nevakcinēt bērnus. Valdošais uzskats ir, kompleksā MMR vakcīna jaundzimušajiem var izraisīt autismu. Kājas šim uzskatam aug no pētījuma, kas aptvēris veselus septiņus bērnus no kuriem visi vakcinēti un veseli pieci „saslimuši” ar autismu. Diemžēl šis pētījums nevienā nopietnā medicīnas žurnālā tā arī netika publicēts, tomēr mediju reakcija bija iespaidīga, tas nekas, ka vēlāk veiktie pētījumi neko tādu neatklāja, labu stāstu jau ar patiesību nemaitās.

Autors jau pēc būtības nav pret to, ka cilvēki rūpējas par savu veselību, cenšas lietot uzturā veselīgāku pārtiku un nedaudz pasporto. Autoram nepatīk tas, kā uzņēmīgi ļaudis mēģina šo cilvēka vēlmi ekspluatēt. Cilvēks pēc dabas ir slinks, un savus ieradumus mainīt ir spējīgs tikai retais. Tāpēc bieži vien parādās kārtējā brīnumzāle, kas piedāvā cilvēkam neko nedarīt tikai iedzert pa tabletītei un viss nokārtosies. Brīnumzāle tiek pabalstīta ar publikācijām, kuras atrodamas paša ražotāja izdotajā žurnālā.

Arī mūsdienu farmācijas industrijai rodas problēmas – jaunas zāles tiek izgudrotas retāk, patentu termiņi beidzas, tādēļ nākas izdomāt gan risinājumu, gan problēmu. Tā rodas dažādas zāles, kas nodarbojas ar „pseidoslimību” ārstēšanu. Piemēram, kas tā par slimību – vēlme naktīs ēst. Parādās arī zāles, kas pēc būtības ir sliktākas par vecajām, bet nedaudz pieslīpējot pētījumu datus var to efektu uzprišināt, līdz izcilam.

Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm. Māca cilvēkus domāt, akli neticēt visam ko avīzēs atgremo žurnālisti un pārvarēt slinkumu iedziļinoties problēmās, sevišķi ja tās skar paša veselību. Grāmatas autora blogs atrodams šeit, ir vērts palasīt.