Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.

Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?

Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.

Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.

Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)

Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.