Navigate / search

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile

DG_STikli_vaki3

Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris

DG_GailuKalnaEna_final

Gads jau tuvojas beigām, bet vienu lielu apņemšanos vēl neesmu izpildījis. Gada sākumā man bija optimistisks plāns izlasīt visas iznākušās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas. Citādi sanāk dīvaini – es viņas pērku, bet nelasu. Grāmatu izdevēji tak priecājas par to popularitāti, bet es pat nezinu, kas tur iekšā! Izlasīju Sarkano dzīvsudrabu un pēkšņi sapratu, ka varēšu vēl paspēt. Man patīk kārtība, un nolēmu vēl nelasītās sērijas grāmatas lasīt pēc kārtas. Bereļa un Jundzes grāmatas bija izcilas, kas gan varētu noiet greizi?

“Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais darbs — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.”

Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.

Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.

Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma – kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.

Sarkanais dzīvsudrabs by Arno Jundze

Sarkanais dzīvsudrabs

Man joprojām ir plāns izlasīt visas Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas grāmatas. Pagaidām esmu ticis galā tikai ar Bereļa “Vārdiem nebija vietas“. Nopircis gan esmu visas, laikam tāds padomjlaikiem raksturīgs sērijas vākšanas sindroms. Šo grāmatu ar’ ieraudzīju un nopirku. Nopirktu arī tad, ja viņa nebūtu no šīs sērijas, jo mani uzrunāja nosaukums. Kaut kad sen, deviņdesmitajos, iknedēļas laikrakstā Tev (ja pareizi atminos) lasīju par šo brīnumaino vielu, par kuru nekas smalkāk nav zināms. Tā kā padsmit gados cilvēks jau zina visu uz pasaules, sevišķi tāds, kas tikko izlasījis ķīmijas rokasgrāmatu, man raksta autoru spriedelējumi par stronciju kā sarkanā dzīvsudraba paveidu likās neizmērojami smieklīgi, un par visu šo aizmirsu līdz ieraudzīju šo grāmatu.

Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.

Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši – man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?

Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.

Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu – parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.

Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt  – nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir – man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.

Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 9 no 10 ballēm.