Navigate / search

Wonders in the Sky: Unexplained Aerial Objects from Antiquity to Modern Times by Jaques Vallee and Chris Aubeck

Wonders in the Sky Unexplained Aerial Objects from Antiquity to Modern Times

Kaut kad bērnībā mana nopietnākā aizraušanās bija lidojošie šķīvīši, saukti arī par NLO. Lasīju visu, kas vien bija pieejams. Gan skeptiķu darbus, gan ufologu viltus arheologu von Dēnikenu, gan jebkādus žurnāleļus vai avīželes, kas vien bija veltītas šai tēmai. Jāatzīst, ka pēc pāris gadiem viss mans entuziasms noplaka. Ar laiku sāku saprast, ka lielākoties autori vai nu paši neapjēdz, ko viņi raksta vai arī vienkārši krāpj ļautiņus. Galu galā lielākā daļā no šiem stāstiem nesaturēja nekādus pierādījumus materiālā veidā. Vēl trakāk, ja šādi pierādījumi parādījās, tad ar laiku tie vienmēr  izrādījās viltojumi. Protams, nevar izslēgt arī sazvērestību teorijas un pasaules valdības vienkārši ir sazvērējušās, lai parastie ļaudis neko neuzzinātu par citplanētiešiem mūsu vidū.

Šī grāmata ir veltīta tā saucamajai antīkai ufoloģijai (es to tā saucu). Grāmatas autori uzskata, ka nav taisnīgi izmest vēstures mēslainē visas līdz 1947. gadam novērotās neizskaidrotās atmosfēras parādības un ieciklēties tikai uz Rozvellas incidentu. Tad nu viņi cītīgi no dažādiem arhīviem un vecām avīzēm ir apkopojuši un izlasījuši 500 stāstus, kuru aprakstos iespējams atrodamas liecības par citplanētiešiem.

Liecības variē pēc garuma, dažas tiek izvērstas uz pāris lapaspusēm, dažas savukārt ir viens teikums, kas mums vēsta par melnu uguni debesīs vai septiņām zvaigznēm. Bet tas lai neuztrauc lasītāju, kopā autoriem ir izdevies piepildīt veselas 400 lapaspuses ar dažādiem interesantiem novērojumiem. Iespējams, ka mani skepticisms ir samaitājis līdz pēdējam, un es vairs nevaru iztēloties sarkanā kvēlojošā objektā, kas lido pa debesjumu neko vairāk kā meteoru.

Daļa stāstu ir diezgan vienveidīgi, dažādu krāsu gaismas objekti, kas variē skaita un lieluma ziņā, ņemas pa debesjumu. Tos piefiksējuši cilvēki, kas to izstāsta savam saimniekam, kurš savukārt par to uzraksta vēstuli vietējam mācītājam, kurš to pārsūta tālāk priekšniecībai, un stāsts tiek iekļauts kādā hronikā. Lielāko daļu mums ir jāuzticas stāstītāja godīgumam, jo stāsts no trešās puses netiek apstiprināts.

Otra interesanta sadaļa ir veltīta dažādiem ar reliģiju saistītiem brīnumiem. Te gan shēma ir pavisam vienkārša, tiek nozagti svēto pīšļi, vai kādā apgabalā vienkārši tāpat parādās Marija vai eņģeļi, atsevišķi vai kopā. Lieki piebilst, sākas svētnīcas celšana un tūrisma attīstība. Kāpēc biznesa “success story” jāliek šajā grāmatā, nesapratu.

Tad ir gadījumi iz dzīves, gan ceļojumi uz Magoniju, gan cilvēki, ka mistiski nonāk svešās vietās. Liela daļa no gadījumiem ir visai naivi, bet aizraujoši sava vienkāršībā. Te nu es mēģināšu īsumā izklāstīt, manuprāt, izcilāko citplanētiešu stāstu.

Tas viss noticis 1572. gada 15. novembrī ar kādu fermeri Romersvilā, Šveicē. Vīrs aizgājis uz kaimiņu ciemu atdot parādu -16 florinus un pazudis ar galiem. Sieva un bērni izmeklējušies, vērsušies pie vietējās varas, aptaujājuši varbūtējos vaininiekus un nekā. Un tad pēc četrām nedēļām atnāk ziņa no Milānas, vecais atradies. Un vēl pēc pusotra mēneša pārrodas mājās arī pats. Jāatzīmē, ka ar uzpampušu seju un bez neviena mata, no sākuma viņu pat nav pazinuši. Visi sāk interesēties, kas notika. Izrādās, cilvēks nav atradis viesnīcnieku, kuram bijis parādā, un nolēmis pirms mājup iešanas nedaudz vietējā krogā iedzēris, tikai nedaudz. Un tad devies mājās, gājis cauri mežam un izdzirdējis tādu kā bišu spieta skaņu, tad viņam norauts mētelis, cimdi un cepure un parauts gaisā. Attapies viņš tikai Milānā, ne ēdis, ne dzēris.

Augstāk minētais, manuprāt, ir ļoti labs stāsts, iespējams, labākais pļēgurošanas attaisnojums jebkad izdomāts.

Tad vēl ir stāsti, ka ņemti no dažādiem mediju un mistiķu darbiem, netiek smādēti pat Raganu Āmurā minētie notikumi. Daļai gadījumu, kas nākuši no Japānas vai Ķīnas nav minēti nekādi avoti, kā vien vietējais ufologu izdevums. Vispār atsauču problēma ir diezgan akūta šajā grāmatā, atsauce lielākoties ir uz ufologu darbiem. Bet, ja godīgi, tad vismaz trešdaļa tomēr atsaucas uz kādu hroniku.

Komentārus autori piedāvā minimāli. Parasti pasaka tas bija meteors, vai pie līdzīga atgadījuma, kur mainīta tikai vieta, piebilst, iespējams, tie bija citplanētiešu kuģi. Bet visumā cenšas ar savām idejām neuzbāzties un uz Magoniju visus nevilkt.

Beigās ir vesela nodaļa ar stāstiem, kas veltīta izdomātajiem stāstiem, tādiem, kurus par pilnu neņem pat īsts ufologs. Par šo paškritiku vien viņiem pienākas +2 vērtējumā. Grāmata dabū 6 no 10 ballēm, kā labs notikumu apkopojums, viss vienā grāmatā. Interesanti, ka ufologiem ir vājība visos savos darbos minēt visus savus titulu. Ak jā, autori ir aktīvi Magonijas Projekta dalībnieki. Iesaku izlasīt, varēsiet pārbaudīt savas kritiskās domāšanas spējas. Žēl, ka man nekad nav gadījies debesīs ieraudzīt kaut ko neizskaidrojamu.

The Fallen Sky: An Intimate History of Shooting Stars by Christopher Cokinos

fallen-sky-cover

Grāmatu sev pasūtīju septembra beigās, kad pats sev mēģināju atbildēt uz jautājumu – par kādu zinātnes vai sociālu fenomenu man vēl nav grāmatas grāmatu skapī? Pēc diezgan ilgām pārdomām nospriedu nedaudz palasīties par diezgan retu profesiju – „meteorītu medniekiem”. Šī grāmata tobrīd man šķita pareizā izvēle. Skaidrs, ka grāmatai atnākot pēc nedēļas, manas prioritātes jau bija mainījušās, un grāmatu nogūla plauktā. Tā nu lasīšanai laiks sanāca tikai pēc diviem mēnešiem.

Meteorīti cilvēkus ir fascinējuši jau no cilvēces pirmsākumiem. Tomēr to, kā no viņiem iegūt finansiālu labumu, izdomāja tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Protams, ka tas notika ASV. Tur tad arī vīrs vārdā Ellis Hughes nozaga 15 tonnīgu meteorītu no kaimiņa zemes gabala, lai izstādītu to apskatei. Vārds „nozagt” gan te jāliek pēdiņās, jo meteorīta zagšana noritēja ilgāk par gadu, lēni velkot ar trīšiem uz savu zemes gabalu. Sekoja tiesas darbi, un beigās meteorīts nonāca muzejā, kur to nesen vēlējās attiesāt indiāņi, kas spieda uz šī objekta reliģisko nozīmību.

Vērā ņemams bija arī polārpētnieka Peary Grenlandes meteorīti. Meteorīti, kas eskimosiem daudzus gadsimtus bija kalpojuši kā unikāls dzelzs ieguves avots, tika ielādēts kuģī un aizvests uz ASV. Stāstīts arī par mēģinājumiem lielajos meteorītu krāteros atrast niķeli un dzelzi. Netiek aizmirsts arī meteorītu popularizētājs Harvey Nininger un viņa interesantais dzīves stāsts. Cilvēks mūža beigās bija savācis meteorītu kolekciju, kas svēra vairākas tonnas. Tiek pieminēts arī slavenais Marsa meteorīts ar baktēriju fosilijām. Grāmatas pēdējās nodaļas autors velta mūsdienu „meteorītu dzīslai” antarktiskajiem ledājiem. Tās varētu uzskatīt kā diezgan labu Antarktīdai veltītu ceļojumu aprakstu.

Grāmata sarakstīta tādā dzejiski apgarotā stilā, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm jau nolēmu mest lasīšanu pie malas. Autora personīgie pārspriedumi mani kaut kā neaizrāva. Tāpat mani kaitināja visai biežās atsauces uz autora iepriekšējo dižpārdokli – grāmatu, kas veltīta putniem un putnu vērotājiem. Nākamais kaitinošais temats bija apcerējumi par tematu – „es šķiros no savas sievas, jo man ir cita beibe”. Manuprāt visai neveiksmīgs mēģinājums iepīt savus personīgos pārdzīvojumus meteorītu tematikā. Īsti jau nekādu iespaidu uz grāmatu šī dzīve pirms šķiršanās un pēc neatstāj.

Kopumā grāmata bija lasāma, sevišķi, kad izdodas norobežoties no autora mēģinājumiem iepīt stāstījumā savu personīgo dzīvi. Faktoloģiskais materiāls labi sagatavots, vismaz puse no faktiem man bija jauni, tas gan vairāk saistībā ar vēsturi. Kā galvenais mīnuss minams diezgan vājais mūsdienu „meteoru mednieku” un „meteoru patērētāju” subkultūras apskats. Jā, bija tāda nodaļa, interesanta un īsa. Grāmatai dodu stabilas 7 no 10 ballēm.